Valsts prezidents Egils Levits 21. jūlijā intervijā TV24 raidījumam “Dienas personība ar Veltu Puriņu” pauda daudz viedu domu par Baltijas valstu prezidentu nostāju pret Austrumu kaimiņvalstīm, par nodokļu reformu, par vakcinācijas reklāmas kampaņu un vēl visu ko. Tostarp viņš sacīja arī šādus vārdus: “Ja es saku, ka es negribu vakcinēties, vai ja es citādā veidā apdraudu citu cilvēku, tad, protams, manas cilvēktiesības tur arī beidzas.”
Diemžēl ar šo teikumu pats Valsts prezidents lielā mērā ir aizslaucījis visas citas savā intervijā paustās idejas un vērtējumus par politiskajiem procesiem, jo vismaz tuvākā laika vēsturē viņš paliks ar domu, ka nevakcinētajiem nav cilvēktiesību. Tieši tā to saprot sabiedrība, bet citādi jau arī nevar to saprast.
Un tas ir enkurs latvju kolektīvās apziņas un zemapziņas kuģim, kas tagad liek apstāties un visu ko pārdomāt.
Var jau atrunāties, sakot, ka doma bija izrauta no kopējā konteksta, tomēr tā ir nepārprotama - “nevakcinētie nevar pretendēt uz to, lai viņu cilvēktiesības tiek ievērotas”.
Diezin vai Valsts prezidents ir neģēlis - domāju, ka viņš domā par tautu, grib, lai viņa prezidentūra tiek nākamībā novērtēta kā laba bijusi, arī rūpe par sabiedrības veselību ir saprotama. Taču tāda metode, kādu viņš ir izvēlējies ar saviem izteikumiem, ir viens ķieģelis, ar kuru tiek bruģēts labu nodomu ceļš uz elli.
Ir taču redzams, kas pašlaik notiek sabiedrībā. Varbūt tirgus un tramvaja sadzīvē tas tā neizpaužas, bet sociālajos interneta tīklos ir redzama neveselīga plaisa starp vakcinēšanās atbalstītājiem un tiem, kas nevēlas vakcinēties. Tā ir vēl viena plaisa, kas ar kovidu ir nākusi klāt jau hroniskajai etniskajai plaisai, neuzticēšanās plaisai starp valsts varu un sabiedrību, klasiskajām plaisām starp darba devējiem un ņēmējiem, starp nabagiem un bagātiem utt.
Vakcinācijas un antivakcinācijas nometņu radikālie gali klāj viens otru ar lāstiem, nemitīgi lamājas, izsaka agresīvas naida runas, kas uz vienu vai otru pusi pavelk līdzi arī mērenāku publiku. Daudzu vakcinācijas noliedzēju galvās tik tiešām ir juceklis, jo viņi ir saklausījušies šausmu stāstus par vispasaules sazvērestību, par to, ka kovida nemaz nav, ka vakcinācija domāta planētas izdzīvotāju skaita samazināšanai un drīz visi vakcinētie mirs vai vismaz nevarēs radīt bērnus. Nu un vēl visāds sviests filmu un audioierakstu veidā tiek izplatīts tīmeklī. Ne visiem cilvēkiem ir tāda mediju saprašana, lai spētu atšķirt, kur taisnība, kur blēņas.
Pretējā puse šos blēņām noticējušos apsaukā, norāda uz viņu tumsonību, derdzīgi ņirgājas un tīksminās par savu kantaino pareizumu un milzu gudrību. Situācija atgādina tādus kā ticības karus, kur faktiem un argumentiem nav nozīmes, bet ir tāda kā reliģiska pārliecība par kovidu vai antikovidu. Ir redzams, ka kovidlaikā ļaudis ļaujas masu psihozei - neadekvātas ir viņu runas, un labi, ka vismaz tām neseko rīcība kā Francijā, kur notiek plašas demonstrācijas, vai Kiprā, kur pret vakcināciju noskaņotu ļaužu pūlis izpostīja vakcināciju atbalstoša medija redakciju.
Kuram citam, ja ne Valsts prezidentam būtu jābūt tam, kurš nāktu kā asumu nogludinātājs, kā saprāta balss?
Taču pasakot, ka nevakcinētajiem nav cilvēktiesību, Egils Levits situāciju vēl vairāk pasliktina, ielej eļļu ugunī, un no tā, ko viņš pateica, nav nekādas pozitīvas jēgas - rodas pretējs efekts. Vakcinēties negribētāji Levita domu tulko tā, ka viņi tiek uzskatīti par «untermenšiem» - zemcilvēkiem, kuriem cilvēktiesības nepienākas.
Varbūt Levits domāja, ko citu - ka ir atsevišķu cilvēku tiesības nevakcinēties un ir sabiedrības tiesības būt pasargātai no infekcijas. Var būt situācija, kad sabiedrības interešu vārdā tiek ierobežotas atsevišķu indivīdu brīvības. Taču tās diezin vai ir cilvēktiesības, kas katram cilvēkam ir kopš dzimšanas un kuru pārkāpšana demokrātiskā valstī nav pieļaujama. Levits ir jurists, kuram noteikti izdotos savu domu pateikt precīzāk. Taču, ja viņš pat necenšas savu domu pateikt precīzāk, rodas iespaids, ka viņš tiešām domā tā, kā runā.
Eiropas Savienībā jautājums par obligāto vakcināciju pret kovidu vismaz pagaidām nav izšķirts. Valstīm ir dažādas nostājas. Taču vismaz pagaidām Latvijai ir saistoša Eiropas parlamenta diskusiju rezultātā janvārī tapusī rezolūcija, kur pat tā īpaši uzsvērts, ka vakcinācijai nav jābūt obligātai un nevakcinētos nedrīkst diskriminēt.
Iespējams, ka situācija mainīsies. Ir bijis Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums, kurā čehu ģimenes sūdzējās, ka tiek diskriminēti viņu bērni, kurus neuzņem bērnudārzā, ja viņi nav saņēmuši obligātās potes pret vairākām slimībām, pret kurām jāsāk potēties jau kopš pirmās dzimšanas dienas saskaņā ar obligāto vakcīnu grafiku. Tiesas verdikts bija tāds, ka arī demokrātiskā sabiedrībā var būt obligāta vakcinēšanās. Iespējams, ka nākamais solis var būt kāda tiesas prāva, kurā būs līdzīgs spriedums, kas attiecināms arī uz Covid-19.
Arī Latvijā ir savs bērnu obligātās vakcinācijas kalendārs - pret B hepatītu, tuberkulozi, stinguma krampjiem, difteriju, poliomielītu, pneimokoku infekciju utt. Taču uz kovidu tas vismaz pagaidām neattiecas. Turklāt vismazāk tas attiecas uz bērniem, jo kovids ir jauna slimība, un vakcinācija savulaik tika sākta no pretējā gala - no visvecākajiem un apdraudētākajiem.
Ja būs tā, ka būs kāds Eiropas Savienības valstīm saistošs normatīvais akts, kurā tiks pieļauta obligāta kovidvakcinācija, tad tā būs cita situācija - juridiskā puse būs stipra un nokārtota. Taču pagaidām juridiskā puse ir nekāda. Iespējams, tāpēc, ka kovida un kovidvakcīnas medicīniskā puse joprojām nav skaidra - mediķi pie vakcīnām un zālēm pret kovidu vēl turpina strādāt. Par laimi, ir izrādījies, ka varbūtība nomirt pēc vakcīnas ir nesalīdzināmi mazāka, nekā nomirt ar kovidu.
Ir arī tāda nianse, ka kovids nav īpaši lipīgs un nāvējošs - tas nekādā gadījumā nav tās drausmīgi nāvīgās un kropļojošās slimības, pret kurām bērni jāpotē obligāti.
Tomēr, no otras puses, kovids ir visnotaļ nāvējošs - nomirst ap 2% no inficētajiem, visbiežāk tie ir vecāka gadagājuma cilvēki un tie, kam jau ir kādas grūtas slimības. 2% ir ļoti daudz - pārāk daudz, lai to varētu atļauties civilizēta, demokrātiska, progresīva sabiedrība. 2% vēl nav viss - vēl jāpieskaita cilvēki, kas pēc slimošanas cieš no komplikācijām. Eiropas Savienības politiķu vidū ir dažādi viedokļi, kā vajadzētu rīkoties, taču ne viens, ne otrs viedoklis nav necienījams, noniecināms, apņirgājams.
Iespējams, Latvijas savakcinēto iedzīvotāju skaits šodien būtu daudz lielāks - vismaz tāds pats kā Lietuvā vai Igaunijā. Taču ir tā, ka Latvijas valdība un valdošā koalīcija ir apbrīnojami čammājusies ar vakcīnu iepirkumiem, vienlaikus nosakot haotiskus, nekonsekventus, arī bezjēdzīgus un pat kovida izplatību veicinošus ierobežojumus, kas iedzīvotāju uzticību neveicina ne valdībai, ne arī obligātajai vakcinācijai, kuru šī valdība tagad cenšas uzspiest. Valdībai bija nauda kovida krīzes pārvaldībai, no kuras vienu lielu daļu tā iedalīja nevajadzīgā Vakcinācijas projekta biroja izveidei. Nauda vēl ir, un to var redzēt pēc komiskajiem plakātiem pie sabiedriskā transporta pieturām. Ja tādā veidā ir domāts panākt lielāku vakcinēto skaitu, tad drīzāk efekts var būt pretējs - iedzīvotāji sajūtas kā padomju laikā, kad aģitprops viņus spiež darīt ko tādu, ko nav lielas vēlēšanās darīt. Valdošās aprindas rīkojas alkatīgi, šķiežot naudu pa labi un kreisi, un rīkojas arī brutāli - ja šodien jau Saeimā būtu nobalsots par valdības piedāvātajiem likuma grozījumiem, no 1. oktobra visi nevakcinētie izglītības, sociālie un medicīnas darbinieki būtu jāatlaiž. Turklāt tas ir, labi redzot, ka pilnīgi visus minēto kategoriju darbiniekus diezin vai būs iespējams savakcinēt līdz 1. oktobrim. Var izveidoties pat tāda situācija, ka nebūs, kas māca bērnus, nebūs, kas ārstē slimos, nebūs, kas aprūpē sociāli aizsargājamās grupas.
Kam citam, ja ne Valsts prezidentam vajadzētu šādā mulsā, dramatiskā šaubu un neziņas laikā nākt ar kādu pozitīvu vēstījumu, ar skaidrojumu vai vismaz norādēm, kur šādu skaidrojumu var saņemt? Tā vietā Egils Levits pauž to pašu, ko valdība, un pat vēl agresīvākā formā, aizmirstot par savu “mutes disciplīnu”. Par to ir žēl, jo
no Egila Levita nav sanācis pilnvērtīgs Valsts prezidents visai tautai. Ir sanācis tikai viens papildu mandāts valdošajai koalīcijai - tāds kā 101. Saeimas deputāts.
