Vērtējot valdības darbu Covid-19 krīzē, Valsts prezidents Egils Levits intervijā LTV raidījumā “Viens pret vienu” sacīja, ka valdība darbojās klupdama un krizdama, bet pareizā virzienā.
Tik tiešām precīzs novērojums - Ministru kabinets streipuļo kā pļēgurs no kroga uz krogu, bet gan jau “autopilots” aizvedīs uz mājām. Ja ne šovakar, tad pēc nedēļas.
Taču ir tā, ka mājās gaida ģimene - tauta. Nu un tauta nupat pašvaldību vēlēšanās ir diezgan jau pat sāpīgi iekrāmējusi valdošajai koalīcijai pa pieri ar mīklas rulli. Nākamajā reizē varbūt var iznākt tā, ka smagi iereibušais pilsonis vairs netiek laists dzīvoklī un beigu galā kļūst par bomzi, paliekot bez 14. Saeimas mandātiem.
Jaunā konservatīvā partija (JKP), “Kustība “Par!”” un “Progresīvie” nevar līksmē diet par vēlēšanu rezultātiem - tie ir necili. “Jaunā Vienotība”, “Latvijas attīstībai” un Nacionālā apvienība ir puslīdz izglābusies. Varbūt tāpēc, ka bārdas rugājiem noaugušais, nošņurkušais Ministru kabinets tieši pirms vēlēšanām pasniedza tautai puķes - četrus jaunus ministrus. Ar to tad sievai tika rādīts tāds kā možums un apņemšanās, ka tagad būs laba dzīve.
Jo kaut kas taču bija jādara. Kā vēlētājiem rādīties acīs ar tādiem “sasniegumiem”, kādi ir? Visu pagājušo vasaru Ministru kabinets bezbēdīgi trallināja, premjeram Krišjānim Kariņam (JV) svilpojot, ka naudas ir tik daudz, kā nekad nav bijis. Tad pienāca ziema, un vienubrīd premjers jau satraukti iesaucās: “Oi, Jēzu!” Pēc tam veselības ministrs Daniels Pavļuts (AP) sarīkoja dzīres, pa labi un pa kreisi šķaidoties ar naudu - tūkstošu simti Vakcinācijas projekta birojam, 1,45 miljoni vakcinācijas IT risinājumiem. Bet vakcinācija tikmēr nekur uz priekšu nekustēja. Prieks vismaz, ka Latvija vakcinācijas tempu ziņā nebija pati pēdējā Eiropas Savienībā, bet tikai priekšpēdējā.
Ar vakcināciju ir tā, ka, jo vairāk cilvēku vakcinēti, jo ātrāk valsts rāpjas ārā no ekonomikas ķezas. Nu ir tāda sakarība pamanāma. Un skaitļos tas izpaužas tā, ka Latvijai IKP pieaugums pirmajā ceturksnī bija mīnus divi procenti. Tikmēr Lietuvai bija plus viens, bet Igaunijai 5,4%. Mīnus divi nav nekāds pieaugums, bet diezgan jau nu bēdīga atpalicība un atpalikšana arī no konkurējošiem kaimiņiem.
“Runājot ar katru atsevišķi, gudri, normāli cilvēki. Ja viņi sanāk kopā desmit cilvēki, tad tur nekas labs nesanāk. Es tagad pārspīlēju,” Valsts prezidents tā interesanti raksturoja politisko eliti. Ko īsti Egils Levits pārspīlē? Laikam jau to, ka valdošie politiķi ir gudri un normāli. Nevar zināt, vai Levits ir runājis ar jauno ekonomikas ministru Gati Eglīti (JKP), bet, spriežot pēc Eglīša tvītiem internetā, rodas bažas, vai ar ministru viss kārtībā. Eglītis atklāja, kā tiks dalīta Eiropas fondu nauda - saviem čomiem koalīcijas partijas dos, bet citiem nedos. Levits, to uzzinājis, sacīja, ka gan nevarot iedomāties, ka jaunais ministrs savus vārdus bija domājis nopietni.
Bet kāpēc Levits domā, ko Eglītis bija domājis? Jādomā, ka Eglītis nemaz nebija domājis. Un vai tad tas kas slikts - neba Latvija pirmā valsts, kurā par ministriem tiek personas, kurām piestāv klauna cepure. Katrā galmā vajag savu ākstu. Bez ākstiem politika kļūtu garlaicīga.
Turpinot tēmu par valdības klupšanu un krišanu ceļā uz pareizo mērķi, Valsts prezidents skumjās atpalicības cēloņus saredz nevis nekonsekventajā, haotiskajā aizliegumu un atļāvumu kovidpolitikā un nevis ilgstošajā bezdarbībā ar vakcināciju, bet “reformu slinkumā”.
“Ir zināma neizlēmība uz nepieciešamām reformām, jo reformas vienmēr ir arī sāpīgas. Un neviena partija negrib būt “sliktā”, kas dzen uz priekšu reformu.
Un šis reformu slinkums ir galvenais iemesls, kādēļ mēs atpaliekam. Tas jāņem ļoti nopietni. Tas attiecas uz ekonomiku, izglītību, tehnoloģisko attīstību,” norādīja Levits, mudinot ķerties klāt reformām.
Bet varbūt tomēr labāk nevajag, Levita kungs? Valdība jau ir parādījusi, kā prot izreformēt novadus, lai vēlēšanu aktivitāte tajos būtu vēsturiski viszemākā - 34%. Tas liecina, ka divas trešdaļas iedzīvotāju vairs netic nekam - politika viņiem derdzas, un viņi par to neko negrib zināt. Ja tāds bija administratīvi teritoriālās reformas mērķis, tad, protams, tas ir sasniegts.
Nupat otrdien tā saucamās izglītības reformas ietvaros galīgajā lasījumā tika pieņemts Augstskolu likums. Gandrīz vienīgā un galvenā jēga, kas tika iebalsota šajā likumā, ir iedēt augstskolās dzegužu olas - padomes, kas parazitēs uz augstskolu resursiem, traucēs tām strādāt un atņems tām autonomiju, lai politiķiem būtu tiesības bāzt degunu to iekšējās lietās.
Rodas iespaids, ka valdība mostas ar domu: “Ko vēl es varētu šodien sačakarēt? Kādu vēl savtīgi alkatīgu vai vienkārši stulbu reformu īstenot?” Reformas, kas notiek klūpot un krītot, beigās var iznākt tādas, ka vairs nav saprotams, kur īsti bija pareizais virziens.
