„Senie latvieši jau izsenis mātes godājuši kā spēcīgas un varenas būtnes, un vēstures ritējumā Latvijas sievietes vienmēr uzņēmušās galveno atbildību par tautas dzīvot spēju,” savā Mātes dienas apsveikumā pauda Valsts prezidents Egils Levits.
Tas skan diezgan mulsinoši, jo, dzirdot vārdu „būtnes”, var rasties asociācijas ar kādiem citplanētiešiem vai pārdabiskiem ērmiem. Tikai klausoties tālāk, var uztvert nācijas līdera dziļās domas pamatojumu. Viņš runā par Māru, Laimu, Sauli un citām dievībām līdzīgajām mātēm latviešu mitoloģijā, kuras attēlotas kā spēcīgas un varenas būtnes.
Tikmēr uzrunu par godu Starptautiskajam māsu un vecmāšu gadam sacīja arī prezidenta dzīvesbiedre Andra Levite, kas sacīja: „Covid-19 pandēmijas laikā medicīnas māsas un vecmātes paralēli saviem profesionālajiem pienākumiem ieņem arī pacientu piederīgo lomu, sniedzot emocionālu atbalstu.” Viss pareizi, jo vajag pateikt kaut ko mīļu, tikai nav īsti saprotams, kāds vecmātēm tāds īpašs sakars ar Covid-19? Māsas un vecmātes daudz priecīgākas būtu, ja augstas amatpersonas par viņām atcerētos ne tikai pandēmijā. Māsas un vecmātes ir ilgi un cītīgi mācījušās, viņām ir milzu atbildība, taču viņas mēnesī saņem tādu atalgojumu, ar kuru var dzīvot labi, ja pāris nedēļas. Valdība pat pandēmijas apstākļos ar saltu sirdi nepiešķir savulaik solīto finansējuma palielinājumu medicīnai. Tāpēc māsas un vecmātes ir spiestas brīvajos brīžos mācīties norvēģu valodu, lai ar kādu no pirmajām lidmašīnām, kad Covid-19 šausmas būs pierimušās, dotos projām. Un tad šīs māsas sniegs emocionālo palīdzību norvēģu vecīšiem, bet vecmātes maigām rokām iepliķēs pa dibenu norvēģu brēkuļiem. Ārzemēs zina, ka Latvijas medicīnas izglītības sistēma sagatavo profesionālus kadrus, un labprāt gaida latviešu mediķus savās slimnīcās. Bet Latvijā mediķus gaida tikai pārstrādāšanās, emocionāla izdegšana un nabadzība. Vai Levitu pārim nevajadzētu kaut kā tā sirdīgāk uzrūkt politiķiem par šo tēmu?
Latvijas Satversme neparedz Valsts prezidentam politisko atbildību un likumdošanas varu, taču viņam jāietekmē politikas procesi ar savu harismu, ar spēcīgu un trāpīgu vārdu, ar tādu autoritāti, kas neļauj prezidentu nesadzirdēt. Diemžēl Saeimas politiskie punduri nācijas tēvu grib dzirdēt tikai tad, kad viņš saka kaut ko pa spalvai. Jādomā, ka tieslietu ministrs Jānis Bordāns pārpriekā lēkāja, kad Levits izteicās, ka specializētas ekonomisko lietu tiesas izveidošanā saredz vairāk plusu nekā mīnusu. Tas ir Bordāna sapnis, kura īstenošanas gadījumā būs tikai viens mazs mīnusiņš - tā būs ministra kabatas tiesa, kurā bargi tiesās tikai viņa partijas konkurentus, bet savējos ekonomiskos noziedzniekus paglaudīs un laidīs mājās.
Kad Valsts prezidents izteicās, ka derētu atjaunot Satversmes 81. pantu, valdošās partijas to atbalstīja ar lielu entuziasmu. 81. pants dotu iespēju neklausīties opozīcijas kritikā, valdība Covid-19 ārkārtas situācijas aizsegā tad varētu ražot lēmumus ar likuma spēku, iztiekot bez diskusijām un parlamentāras kontroles.
Taču, kad nācijas tēvs iesaka demokrātiju paplašināt, dodot iespēju pašvaldību vēlēšanās kandidēt ne tikai partijām, bet arī vēlētāju izvirzītiem vietējiem kadriem, Saeimas valdošie izliekas par kurliem. Neies taču veicināt sev konkurenci.
Covid-19 apstākļos neproporcionāli pārmērīgu varu ir ieguvusi Saeimas valdošā koalīcija, kas aizvien vairāk sāk uzvesties kā diktatūra. Valsts prezidents varētu uzņemties atsvara lomu, kad politiķi pārāk aizraujas savā cinismā un alkatībā.
Diemžēl Egils Levits nāk no šai pašai valdošajai koalīcijai tuvām aprindām un nespēj izlēkt no biksēm. Kļūstot par prezidentu, viņš solīja būt prezidents visai tautai, taču vismaz pagaidām viņš savu solījumu nav izpildījis. Levits ir prezidents tiem sabiedrības virtuālajiem burbuļiem, kas atbalsta partiju „Attīstībai/Par!”, Jauno Vienotību, JKP, bet tas jau ne tuvu nav viss sabiedrības politisko simpātiju un interešu spektrs. No prezidenta gaida, lai viņa spārni būtu platāki par sīku grupējumu interesēm. Diemžēl vismaz pagaidām prezidents neko šajā virzienā nedara, bet pat otrādi - ir izveidojis ap sevi padomnieku loku, kas pārstāv elitāru snobu „burbuli”. Piemēram, kādreizējai „Dienas” galvenajai redaktorei Sarmītei Ēlertei, kura neveiksmīgi startēja Saeimas vēlēšanās un nekļuva arī par Rīgas mēri, Levits jau bija sarūpējis Ordeņu kapitula kancleres amatu. Ap gadumiju viņš paklusām iecēla Ēlerti arī par savu padomnieci kultūrpolitikas jautājumos. Ēlerte bez kautrēšanās sprauž ordeņus Paulam Raudsepam, Kārlim Streipam un citiem, kas jau trešo gadu desmitu ar viņu ir vienā klubā „iekš Sorosa”. Tas izskatās kā apmainīšanās ar krekliņiem vienas komandas ietvaros, svinot uzvaru pār pretinieku, ar kuru nemaz nav notikusi spēle. Ēlerte ir izcila profesionāle destrukcijā, diskreditācijā, visādu naidnieku izdomāšanā un iznīcināšanā, taču tagad viņas ampluā ir pretējs - būtu jāveicina pozitīva tēla veidošana Valsts prezidentam. Taču nekas dižs no šā darba nesanāk. Varbūt tā ir Levita kļūda, ka viņš savā galmā tur tikai Ēlerti un viņai līdzīgas būtnes? Un tad top dīvainas runas par Māru, Laimu un Sauli, bet par to, kas sāp, traucē, dzen izmisumā, nācijas līderis nerunā.
