Kultūras ministrija ir nākusi klajā ar grandiozu plānu: “Ar darbībām integrācijas uzlabošanai plānots palielināt trešo valstu pilsoņu, kuri pirmreizēji ieguvuši pastāvīgās uzturēšanās atļaujas, īpatsvaru gadā no 1,1% 2019. gadā (saskaņā ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) datiem) līdz 2,2% 2027. gadā.”
Reāli tas nozīmē Latvijā ik gadu ielaist vēl ap 40 000 svešinieku. „Saliedētas un pilsoniski aktīvas sabiedrības attīstības plāns 2024. - 2027. gadam” - tā saucas šis projekts, ko Agneses Loginas (PRO) vadītā Kultūras ministrija iesniegusi apstiprināšanai Ministru kabinetā. Ar to var iepazīties šeit.
Tā kā integrācija pie mums rit pilnā sparā, sasniedzot augstus un vēl augstākus mērķus, Kultūras ministrija vēlas intensificēt šo procesu ar migrantu pastiprinātu pieplūdi. Un - kas pavisam labi un kulturāli, - ministrija domā arī par to, kā migranti apgūs latviešu valodu: “Lai sekmētu integrāciju, trešo valstu pilsoņiem paredzēts nodrošināt latviešu valodas kompetences veidošanas iespējas agrīnās integrācijas posmā.”
Tālāk - vēl interesantāk. “Trešo valstu pilsoņiem plānots nodrošināt arī ievadkursu par dzīvi Latvijā, paredzot, ka šāds kurss 30 stundu apjomā tiktu nodrošināts vismaz 4500 unikālajiem mērķa grupas pārstāvjiem un vismaz 3150 pārstāvju norādīs, ka darbība bijusi noderīga viņu integrācijai,” teikts dokumentā.
Lai migrantu integrācija nebremzētos, Kultūras ministrija pieķersies arī Latvijas Dziesmu svētkiem, jo tie, kā zināms, ir pārāk nacionālistiski: “Lai sekmētu iedzīvotāju izpratni par sabiedrības daudzveidību, mazinot negatīvos stereotipos balstītu attieksmi pret dažādām sabiedrības grupām, plānots veicināt mazākumtautību kultūras biedrību dalību nacionālās kultūras telpā, tai skaitā Dziesmu un deju svētkos.”
Lai atšķaidītu nevajadzīgajā patriotismā iegrimušos Dziesmu svētkus, Kultūras ministrijai ir cēls nodoms: “Tāpat paredzēts ik gadu katrā reģionā atbalstīt vismaz desmit mazākumtautību kolektīvus profesionālās pilnveides uzlabošanai. Lai nodrošinātu mazākumtautību kultūras biedrību dalību nacionālās kultūras telpā, iecerēts katru trešo gadu organizēt vienu mazākumtautību kultūras festivālu, kurā tiktu iesaistīts vismaz 50 mazākumtautību biedrību un 500 dalībnieku.”
Lai šo dažādību iekļaujoši vadītu, Kultūras ministrija dod norādes: “Lai palielinātu sabiedrības un darba devēju izpratni un informētību par diskriminācijas mazināšanas, dažādības vadības un saliedētas sabiedrības ieguvumiem, katru gadu paredzēts īstenot vismaz vienu sabiedrības informētības paaugstināšanas kampaņu, kā arī izglītojošus pasākumus darba devējiem par sociālās atstumtības un diskriminācijas novēršanas jautājumiem un izstrādāt vienotu dažādības vadības atbalsta sistēmu darba devējiem, ietverot ikgadēju iekļaujošas darba vides pašnovērtējumu un apbalvošanu.”
Kaut kā jau vajadzēs integrēt tos 40 000 ikgada “jaunpienācēju”, tāpēc Kultūras ministrija, uzņemoties rūpes par migrantiem, to vien dara kā domā par Latvijas krāsaino nākotni un konkrēti - par darba tirgus aktivizēšanu. Varam tikai iedomāties, cik čakli, iekļāvīgi un demogrāfiju uzlabojoši būs no sīrijām un bangladešām sabraukušie migranti. To jau var redzēt Eiropas pilsētās, kur šie “jaunpienācēji” slepkavo un uzbāžas ar savu reliģiju, pilsētās, ko viņi piegāna un izlaupa - nevis meklē darbu.
Kā raugāmies uz šo gaišo perspektīvu? Darba devēju konfederācijas prezidents un SIA “Karavela” līdzīpašnieks Andris Bite, kurš jau bija dzirdējis par migrantiem, kuru skaitu cer palielināt Kultūras ministrija, ironiski noteica: “Migranti un strādātāji - tās ir divas dažādas lietas.”
Andra Bites komentārs: “Vajag stingri nodalīt jēdzienus - imigrācija un darbaspēka ievešana uz laiku. Mēs esam kategoriski pret imigrāciju kā tādu - pret to, ka te kāds iebrauc un paliek dzīvot. Savukārt esam par darbaspēka ievēšanas sistēmas sakārtošanu: darbaspēks iebrauc, strādā, samaksā nodokļus un dodas atpakaļ uz savām mājām. Ir stingri jānosaka reģioni, no kuriem mēs vēlamies sagaidīt darbaspēku un no kuriem - ne.”
Bite uzskata, ka vistuvākās būtu valstis ar mums līdzīgu kultūrvēsturisko un reliģisko izpratni. “No Āfrikas nākošie migranti - viņi nav nekādi strādātāji, un viņu kultūra ir tālu no eiropiešu sapratnes par kultūru. Migrantiem šeit nedrīkst ļaut iesakņoties, izmantot sociālās sistēmas pakalpojumus un mēģināt ieviest savu kārtību,” tā Bite, “diemžēl esošais likuma regulējums ļauj te ielaist migrantus, dodot viņiem iespēju te palikt uz mūžiem. Ar Ekonomikas ministriju kaut kā virzām likuma sakārtošanu, bet tas neiet raiti.”
Latvijā trūkst darbaspēka, un Bite uzskata, ka šis iztrūkums arvien palielināsies. Bet tas nevar un nedrīkst būt par iemeslu ielaist šeit pasaules vazaņķus, kuri par strādāšanu dzirdējuši vien pasakās. “Tāpēc uzstājam: imigrācija - nē, kontrolēts darbaspēks - jā,” teic Bite.
“Tas ir ļoti progresīvi - palielināt migrāciju,” ironizē politologs Filips Rajevskis. Bet situācija, protams, ir nopietna, un Rajevskis to skaidro šādi: “Kultūras ministrija grasās veicināt migrāciju no trešajām valstīm, un šis fakts ir jālūko ne tikai Ukrainas kara sakarā, bet arī caur prizmu - karš Tuvajos Austrumos. Migrācija ir kā ierocis pret Latviju, un mēs jau vairākus gadus esam šā ieroča ietekmē. Krievija un Baltkrievija to izmanto pret Latviju, vedot migrantus no austrumu zemēm, lai iespiestu tos Latvijā. Šajā kontekstā Kultūras ministrijas drosmīgie plāni būtu jāpiebremzē.”
Kādas problēmas ir paredzēts risināt, piedāvājot šādus plānus? Katrā ziņā tā nav darbaspēka problēma, un Rajevskis turpina: “Darbaspēku ieved un izved, darbaspēkam nav jāintegrējas. Ja kāds mums mēģina iestāstīt, ka, veicinot imigrāciju, tiek risinātas darbaspēka (ne)esamības problēmas, tie ir klaji meli. Visā pasaulē ir tā: darbaspēks iebrauc, pastrādā, nomaksā nodokļus un dodas atpakaļ uz savu valsti, pie ģimenes. Darbaspēks brauc pelnīt naudu, nevis pārvācas uz svešu valsti ar savu ģimeni un “integrējas”.”
Rajevskis uzdod jautājumus: “Tad ko grib Kultūras ministrija? Dažādot latviešu tautu un tās kultūras fonu? Padarīt mūsu sabiedrību daudzšķautņaināku? Tad ir skaidri jāpasaka: mēs Latvijā gribam musulmaņu kopienu, mēs gribam hindu kopienu utt. Ja ir šādi uzstādījumi, tad tie ir ļoti nopietni, par tiem vajag veikt politiskas konsultācijas ar sabiedrību - līdz pat referendumam. Tie ir soļi, kas maina sabiedrības - ja var teikt, - audeklu. Tā raksts paliek gluži cits.”
Rajevskis atgādina par Lielbritāniju, kur sabiedrības “audekls” jau ir krasi mainījies, un tam ir politiskas sekas: parādās radikālas partijas, sabiedrības radikālisms. “Tās visas ir nepārdomātu lēmumu sekas, tas nav izdiskutēts sabiedrībā, un tai arī nav bijušas reālas tiesības un iespējas izteikties, vai tā vēlas izmainīt šo “audeklu”,” teic Rajevskis.
Taču šobrīd izskatās, ka Kultūras ministrija grasās izskaust latvisko “audeklu”, dubultojot pastāvīgās uzturēšanās atļauju skaitu dažādiem trešo valstu imigrantiem, līdztekus aizmālējot acis ar pārbirokratizētiem “integrācijas” pasākumu tekstiem. Šāda plāna nekritiska pieņemšana rada riskus valsts drošībai, bet, zinot, ka valdība ir vienota kā zāģa zobi, tā varētu arī apstiprināt Kultūras ministrijas kārtējo šedevru.
