Mēneša pirmajā dekādē mājsaimniecības saņem elektroenerģijas rēķinus par iepriekšējo mēnesi. Šomēnes tie ir satraucoši. Ja pati elektrības cena nav īpaši mainījusies, tad kosmosā aizgājuši tarifi par elektrības piegādi un jaudu izmantošanu. Cilvēki ir sašutuši. Pilni sociālie tīkli ar dusmām un neapmierinātību. Un? Kas tālāk?
Jautājums - kā esam līdz tādai dzīvei nonākuši, ka valstij (tautai) piederošs monopols ceļ un ceļ tarifus, pilnībā ignorējot sabiedrības maksātspēju - ir pats svarīgākais. Tāpat kā - ko darīt?
Atbildēt uz šiem jautājumiem, neapskatot priekšvēsturi, ir grūti. Tos, kurus šī priekšvēsture neinteresē, kurus kaitina gari fona apraksti, aicinu uzreiz pāriet uz nākamo raksta daļu.
Vēl pagājušā gadsimta nogalē, kad notika valsts īpašumu privatizācija, sabiedrība asi nostājās pret “Latvenergo” privatizāciju. Kas vēl nebūs? Iepriekšējās paaudzes uzbūvēja trīs lielas hidroelektrostacijas uz Daugavas, kas ražo ārkārtīgi lētu elektroenerģiju, un tagad šis nacionālais dārgums tiks par sviestmaizi (kā parasti) atdots kādiem “prihvatizatoriem”? Nu nē. Tika rosināts referendums par grozījumiem Enerģētikas likumā, taču līdz tam neaizgāja, jo Saeima pieņēma šos grozījumus bez referenduma.
Galvenā nenotikušā referenduma un Saeimas pieņemtā likuma ideja bija: “Latvenergo” ir visas tautas nacionālā bagātība, kuras galvenais uzdevums ir nevis peļņas gūšana dažu privatizētāju interesēs, bet gan sabiedrības nodrošināšana ar ikvienam pieejamu elektroenerģiju. Ar pēdējo saprotot tādu tarifu politiku, kas atbilst sabiedrības maksātspējai. Respektīvi, elektrības cenu regulējot, prioritāri jādomā par patērētāju, nevis uzņēmuma interesēm.
Tāda bija ideja, kura drīz vien tika ne tikai aizmirsta, bet pilnībā apgriezta ar kājām gaisā. Civillikums paredzot, ka uzņēmums jāvada kā labam saimniekam, un prioritāra ir uzņēmuma attīstība (lasi: peļņa), nevis kaut kādu sociālo funkciju nodrošināšana. Galu galā dzīvojam kapitālismā un sociālisms ir beidzies. Visas šīs mantras ir neskaitāmas reizes dzirdētas un it kā pat patiesas, taču tikai it kā.
Vēl pirms tam, kad sabiedrībā risinājās cīņas par “Latvenergo” (ne)privatizāciju, pateicoties toreizējā “Latvijas ceļa” deputāta, kādreizējā Vides aizsardzības kluba aktīvista Ģirta Valža Kristovska pūlēm, 1998. gadā Saeimā tika pieņemts likums par mazo HES un vēja elektrostaciju (ar jaudu līdz 2 MW), kā arī koģenerācijas staciju (ar jaudu līdz 12 MW) saražotās elektroenerģijas iepirkšanu par dubulto vidējo pārdošanas (!) tarifu. Tātad, ja “Latvenergo” pārdeva patērētājiem elektrību par, teiksim, pieciem santīmiem KW/h, tad no šiem mazajiem ražotājiem iepirka par 10 santīmiem par KW/h.
Pirmos astoņus gadus šo cenu starpību sedza pats “Latvenergo”, bet vēlāk tika pieņemts Elektroenerģijas tirgus likums, kurš ieviesa bēdīgi slaveno OIK (obligāto iepirkuma komponenti). 2008. gadā šajā likumā tika iebalsoti grozījumi, kas paredzēja atbalstu arī tām koģenerācijas stacijām, kuru jauda ir virs 20 MW, tādējādi atbalstot ar gāzi darbināmās Rīgas TEC stacijas, kā arī biogāzes un biomasas stacijas ar jaudu virs 1 MW. Kopējie enerģijas ražošanas atbalsta maksājumi no 2008. līdz 2017. gadam ir vairāk nekā 2,67 miljardi eiro.
Svarīgi piebilst, ka visi šie atbalsti vienmēr tiek pamatoti ar zaļajiem, vides aizsardzības faktoriem. Mazās HES sakārto nekopto vidi, atjauno vēsturiskos dzirnavu dīķus, koģenerācija samazinot oglekļa izmešus, bet biogāzes stacijas - fosilā kurināmā izmantošanu.
Šādā situācijā visas runas par kapitālismu, par “labu saimniekošanu” varam aizmirst, jo tīrā ekonomika, bizness, peļņa pārvietojas otrā plānā. Priekšplānā izvirzās politika, sabiedriskā doma un sabiedrības vispārējās intereses. Kādas tās katrā brīdī ir, cik patiesi pamatotas, tas jau ir cits jautājums.
Enerģētikas jautājumi jau tad kļuva par izteikti politiskiem. Tāpēc šodien piesaukt biznesa intereses, civillikumu, kapitālismu un visu ar to saistīto nozīmē atklāti manipulēt, jo šie ekonomiskie faktori tiek pieminēti selektīvi. Tad, kad manipulatoram izdevīgi, tad tiek piesaukta ekonomika un bizness, savukārt, kad izdevīgi runāt par kaut ko citu, teiksim, globālām cilvēces interesēm (klimatu, atjaunojamiem resursiem, “zaļo” kursu), tad šie aspekti tiek pilnībā ignorēti.
Šobrīd enerģētika ir totāli politizēta, ideoloģizēta un kļuvusi par kultūrkaru sastāvdaļu. Var pat teikt, kvazireliģiskas ticības sastāvdaļu. Tāpēc runāt par “tīro” biznesu, ekonomisko izdevīgumu un citām racionālām, eksaktām lietām nevar principā.
Tas nozīmē, ka jārunā politiskā valodā, kur tarifus nosaka nevis ekonomiskie faktori, bet citi. Tā kā tas, piemēram, ir ar sabiedrisko transportu, kultūru, izglītību un daudzām citām valsts stingri regulētām lietām, sniedzot atbalstu tam, kam brīvā tirgus apstākļos grūti izdzīvot.
Tas nenozīmē, ka ekonomiskie likumi šajā sfērā būtu pārstājuši darboties. Tie darbojas visur un vienmēr, tāpat kā fizikas likumi. Enerģētikā šis likums skan: jebkuri “zaļie”, vidi aizsargājošie lēmumi tiek pieņemti tad, kad noteiktas, politiskajai varai tuvas biznesa aprindas saprot, ka ar šo lēmumu pieņemšanu varēs labi un ļoti labi nopelnīt.
Nepateikšu, cik ar mazajām HES nopelnīja Kristovskis. Iespējams, ka maz vai vispār nemaz, taču viņa ideju atbalstīja tie, kuri uzreiz pēc šī likuma pieņemšanas sāka labi un, galvenais, viegli pelnīt. Tāpat arī tagad. Tie apmuļķotie naivuļi, kuri apšļāc ar zupu slavenu mākslinieku šedevrus, pielīmējas pie muzeju sienām vai bloķē ielas, no izslavētā “zaļā” kursa pasakainas peļņas nesaņem tikpat kā neko. Miljardus rauš citi. Tie, kuri šiem fanātiķiem atmet no sava galda kaut kādas drumslas aktivitātes uzturēšanai.
Tas viss ir fons, “spēles noteikumi”, vēsture. Atgriežamies pie pamatjautājuma. Kā esam nonākuši līdz situācijai, kad, pat ļoti taupot uz elektrības patēriņu, tāpat jāmaksā daudz? Par piegādi un jaudu.
Lai saskaņotu lielo monopolistu un sabiedrības intereses, ir izveidots speciāls regulators - Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija (SPRK), kurai teorētiski vajadzētu sekot, lai tarifi ievērotu arī sabiedrības intereses. Diemžēl praksē regulators vadās pēc Civillikuma normām un prioritāri raugās, lai tiktu “veicināta sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju attīstība”.
Kritiski svarīga ir likuma par “Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem” 12. panta 2. daļa, kura nosaka, ka “zaudējumus, kas radušies regulatora prettiesiska lēmuma vai prettiesiska administratīvā akta dēļ, atlīdzina normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā”. Respektīvi, regulatoram primāri jāseko, lai tā pārraudzītie uzņēmumi neciestu zaudējumus, jo pretējā gadījumā iespējama tiesvedība.
Kā redzam, SPRK darbojas tīri ekonomiskā plaknē arī tajās nozarēs, kuras jau sen ir ārpus tīrās ekonomikas un pārvietojušās politiski ideoloģiskajā plaknē. Tas nozīmē, ka būtu jāmaina likums “Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem”, kurā nepārprotami jāformulē patērētāju interešu prioritāte. Vienlaikus neaizmirstot arī otru pusi.
Šādi likuma grozījumi, kuri skar ļoti daudzu un atšķirīgu grupu intereses, ir ārkārtīgi sarežģīti un grūti pieņemami. Daudz vieglāk ir populistiski klaigāt par ministriju skaita samazināšanu, Stambulas konvenciju un tamlīdzīgām abstrakcijām. Tāpēc maz cerību, ka mūsu politiķi nostāsies sabiedrības pusē. Pat vēl vairāk. Diez vai šādām iniciatīvām atrastos dzirdīgas ausis mūžīgi varas pusē stāvošajos pamatplūsmas medijos. Visticamāk, šādas iniciatīvas tiktu nodēvētas par populistiskām. Tas ir, nenopietnām.
Vai varam cerēt, ka iedzīvotāju neapmierinātība pārvērtīsies kaut kādās taustāmās formās? Vai tā tiks ieraudzīta un sadzirdēta? Tā būtu vienīgā reālā iespēja situāciju mainīt un ievirzīt politiskos procesus sabiedrībai vēlamākā gultnē.
Arī uz šo jautājumu atbilde nav iepriecinoša. Lai sabiedrības sašutumu un neapmierinātību pārvērstu kaut cik vērā ņemamā spēkā, kas kaut ko spēj arī ietekmēt, šīs masu dusmas jāakumulē konkrētā politiskā kustībā. Pašas par sevi šīs dusmas neko vairāk kā tukšu bubināšanu sociālajos tīklos un glāzītes pacelšanu līdz mutei nodrošināt nespēj. Tāpēc visi šie stāsti par siena dakšām, uz kurām tikšot pacelti varas pārstāvji, ir tukša dūru kratīšana pret debesīm. Šīs dusmas jāapseglo kādam politiskam spēkam.
Šeit arī meklējama Latvijas lielākā politiskā problēma. Neapmierinātos un dusmīgos pārstāv partijas, kuras ir ārpus politiskās pieņemamības spektra. Agrāk tā bija “Saskaņa”, tagad tā dēvētie šleseristi un rosļikovieši. Lielai sabiedrības daļai, lai kādi būtu tarifi, roka necelsies iemest vēlēšanu urnā šo sarakstu biļetenus.
Bet ko darīt, ja “normālajās” partijās nav neviena politiķa, kurš varētu izstrādāt, iniciēt, aizstāvēt un novest līdz pieņemšanai grozījumus likumā par regulatoru? Atkārtoju vēlreiz. Bez grozījumiem likumā par regulatoru var iecelt SPRK vadībā vienalga ko, nekas nemainīsies. Regulators kā sistēmas mehānisms ir tā ieprogrammēts, ka tas primāri rūpēsies par pakalpojuma sniedzēja interesēm, jo citādi tiesvedības. Tāpēc vienīgais veids, kā situāciju labot, ir no politiķiem prasīt šos grozījumus izstrādāt un pieņemt.
Laiks rit ātri. Nākamās Saeimas vēlēšanas pienāks ātrāk, nekā daudzi politiķi būtu gribējuši. Pavisam drīz daži politiskie spēki, iespējams, nonāks opozīcijā. Tad nu tiem vajadzētu atrast laiku un spēku, lai šādus likuma grozījumus izstrādātu un uz vēlēšanām jau ietu ar gatavu piedāvājumu. Vēlētāji to novērtēs, un tā varētu būt atsevišķu politiķu un politisko spēku ieejas biļete Jēkaba ielas namā arī uz nākamo četrgadi pēc 2026. gada Saeimas vēlēšanām.
