Vai Latvijas cietumos ieslodzītie labojas?

© Aigars Eglīte/F64

Mīkstināsim pirms nedēļas piedāvāto saukli “cietumi nelīdz” ar datiem par to, ka Latvijas cietumos tik tiešām neatgriežas lielākā daļa no tiem, kuri tajos kādreiz sēdējusi.

Latvijai ir savi ieslodzīto pāraudzināšanas noteikumi, kuru jaunākā redakcija izteikta ar Ministru kabineta 2022. gada 13. jūnijā rīkojumu Nr. 413 “Par resocializācijas politikas pamatnostādnēm 2022.-2027. gadam”. Tajās par “virsmērķa rādītāju” atzīts “pilnu brīvības atņemšanas sodu izcietušu personu recidīva līmenis", tūlīt pat ierobežojot nozieguma atkārtošanu ar laiku līdz diviem gadiem pēc cilvēka izlaišanas no cietuma. Par tālāko lai atbild sabiedrība, ja tā atkal sabojājusi cietumā izlabotu cilvēku. Tomēr arī šādi ierobežots virsmērķa rādītājs skaitliski nav uzrādīts. Tūlīt seko nākamās atrunas, ka arī divos gados pēc cilvēka izlaišanas no cietuma notikušo ietekmē “vieta, kur notiesātais atgriežas (vai ir kur dzīvot, vai dzīves apstākļi nav antisociāli)” un tālāk vietas apraksts detalizēts pa virzieniem - ģimeni, psihologa/psihiatra pakalpojumu pieejamību un darba vietu, ja bijušajam cietumniekam tādu vispār dod. Otrs būtiskākais faktors recidīva līmeņa fiksēšanai ir policijas un tai līdzīgo iestāžu darbs. Ja tās spēj atklāt procentuāli vairāk noziegumu, ari bijušie cietumnieki tiks pieķerti biežāk. Sliktāk, ja notiek otrādi. Tad cietumsargi var lepoties, ka atkārtoti cietumos nenonāk cilvēki, kuriem ar vienu reizi pieticis, lai izveidotu bandu, kas tagad terorizē kādu apvidu, ieskaitot turienes policiju un tiesu.

Noziegumu daudz vairāk nekā noziedznieku

Latvijā noteikti nav tik traki, kā droši vien pareizi stāsta par dažām Centrālamerikas un dažkārt vēl citām valstīm, bet reģistrēto noziegumu un vismaz apsūdzības līmenī atklāto noziegumu skaita atšķirība ir pārliecinoši liela un apbēdinoša ar to, ka vairums par noziedzīgiem nodarījumiem atzīto gadījumu paliek neatklāti. Centrālās statistikas pārvaldes publicētie dati uzrāda šādu starpību starp noziedzīgo nodarījumu skaitu un vismaz aizdomās turēto personu skaitu 2022. gadā:

Reģistrēti noziedzīgi nodarījumi Apsūdzētas personas
pavisam 33 707 8 548
tīšas slepkavības 72 64
tīši miesas bojājumi 889 -
tīši smagi miesas bojājumi 123 114
izvarošana 122 43
laupīšana 280 148
zādzība, krāpšana nelielā apmērā 12 739 1 362
zādzības 4 814 703
piesavināšanās nelielā apmērā 7 944 1 362
huligānisms 86 55
CSN ar cietušajiem 428 -
noziegumi narkotiku dēļ 1 462 468
automašīnu zādzības - 517 -
zādzības no mājokļiem 621 -

Šie skaitļi ņemti no divām CSP datu rindām, kuras statistiķi paši nav savietojuši, jo savietojums nav pilnīgi korekts. Lai noziedzīgu nodarījumu reģistrētu, tas jāatzīst par atbilstošu kādam Krimināllikumā aprakstītam gadījumam jeb pantam, taču tas nenozīmē, ka apsūdzība par šo gadījumu, ja tāda vispār tiks celta, noteikti atbildīs šim pašam pantam. Tāpēc datu rindas nav jāsaprot tā, ka nebūtu atklāta un sodīta neviena mājokļa apzagšana vai automašīnas nozagšana. Daži no šo noziegumu veicējiem figurē starp sodītajiem par zagšanu vispār. Taču tādā gadījumā iznāk, ka īstenībā palicis neatklāts vēl lielāks skaits zādzību, nekā rāda izteiksme 4 814-703=4 111, jo pa dažādiem Krimināllikuma pantiem izmētāto zādzību kopskaits lielāks, bet noķerto zagļu skaits paliek viens un tas pats. No otras puses, vismaz apsūdzības līmenī arī atklāto noziegumu skaits lielāks, jo 8 544 personas apsūdzētas par 9 536 noziegumiem. Vēl cits nesakritību avots ir nobīde starp starp noziegumu reģistrēšanas un apsūdzības celšanas gadiem.

Tomēr skaitļu rindu savietošana ir izmantojama, lai radītu priekšstatu par to, ka noziedznieku pieķeršanas varbūtība ir vilinoši maza, ja skatās no noziedznieku viedokļa. Uz nepieķeršanas rēķina dzīvo gan daudzi bijušie cietumnieki, gan viņu izmanīgie kolēģi, kuri nav sabojājuši ne savas biogrāfijas, ne Latvijas tēlu ar noziedznieku skaita palielināšanu. Kamēr noziegums nav sasaistīts ar konkrēta noziedznieka miesu, kas brēc pēc soda, tikmēr noziegums sabiedrībai vieglāk paciešams.

Vai noziedznieku izskats ir īpašs?

Neizbēgamas un sliktas sekas tam, ka nezināma daļa reālo noziegumu paliek nereģistrēti un lielākā daļa reģistrētu noziegumu netiek atklāti, ir tādas, ka visvieglāk tos pierakstīt bijušajiem cietumniekiem gan individiāli, gan kā sociālai grupai. Diemžēl nav tā, ka nereģistrētie un neatklātie noziegumi traucētu tikai sevišķi uzbudināmus, nīgrus vai sazvērestību teoriju saēstus ļautiņus. Tā ir racionāla vēlme nekļūt ne par šādu noziegumu upuriem, ne lieciniekiem, ne nejaušiem atbalstītājiem.

Norobežoties no bijušajiem cietumniekiem ir praktiski instinktīva rīcība, kas mantota jau kopš pirmscietumu aizlaikiem. Tad sods bija miesas sods un cietuma vietā tika izmantots noziedznieka ķermenis. Netika tērēti līdzekļi, būvējot cietumu sienas, kam jānorobežo slikti cilvēki no normālajiem cilvēkiem, bet noziedzniekam likts pašam nēsāt šīs sienas sev līdz kā viņa ārēji sakropļoto ķermeni ar pierē iededzinātu kauna zīmi, izrautām nāsīm vai nogrieztām ausīm.

Tagad, protams, jebkurš teiks “Fui! Fui! Fui!” par tādām izdarībām, taču tas neatspēko simts un vienu argumentu, kāpēc tie, kas sēdējuši cietumā kā noziegumu skolā, esot galvenie pretendenti uz autorību nereģistrētajiem un neatklātajiem noziegumiem. Tādā veidā tiek iedarbināts recidīva mūžīgais dzinējs, par kura darbināšanu tagad cilvēki var kaunēties tāpat, kā par saviem senčiem, kas citiem izplēsa nāsis un nogrieza ausis. Cilvēki baidās un vairās no bijušajiem cietumniekiem arī tad, ja atsevišķais cilvēks šķiet gluži pieņemams. Bet kurš garantēs, ka viņš nenāk no cietumā izveidotas bandas, kas savāksies tur, kur ļaus apmesties vienam tās loceklim?

Ierēdņi pasludina par rezultātu savas ērtības

Pēc cietuma ar pāraudzināšanas paņēmieniem no vienas puses un noziedzības skološanu no otras puses un nonākšanas brīvībā sliktākos vai labākos apstākļos daļa bijušo cietumnieku noziegumus atkārto, bet daļa - neatkārto. Būtu jauki uzzināt šīs proporcijas Latvijā, bet nē - oficiālajos dokumentos tādu datu nav.

Jau minētajā rīkojumā Nr. 413 ir ietverta norāde, ka citās valstīs esot savādāki recidīva noteikšanas kritēriji, tāpēc vienādi nosaukti skaitļi neesot savstarpēji salīdzināmi. Labi, iztiksim tikai ar Latvijas skaitļu rindu, kas veidota pēc vieniem un tiem pašiem nosacījumiem un signalizē, vai Latvijas cietumos kaut kas mainās un kādā virzienā mainās, ja mainās. Diemžēl tādas skaitķu rindas nav.

Kaut jel kādas saturīgas atbildes vietā dokumenta autori sagatavojuši rindu ar it kā citiem rādītājiem, kurā pat tik uzjautrinošs apgalvojums, ka "2. Politikas rezultāts (PR) - soda izpildes vajadzībām atbilstoša infrastruktūra IeVP un VPD, t.sk. ieviesti nepieciešamie e-risinājumi, efektivizējot iestāžu iekšējos procesus un atbrīvojot personālresursus resocializācijas īstenošanai.” Te nu gan ierēdņi savā vidē un valodā tālu aizrunājušies! No viņu viedokļa “rezultāts” ir tas, ka valsts sagādā cietumsargiem mīkstākus krēslus un jaudīgākus datorus, kas kopsummā labi noder arī laika pavadīšanai datorspēlēs. Vai viņi šajos krēslos ielips, jeb izrausīsies no tiem "resocializācijas īstenošanai”? Droši vien viņi rīkojas dažādi, bet par recidīva samazināšanos viņi neatskaitās.

Lai sēž tikai profesionālie sēdētāji!

Piemērota vieta valdības rīkojumā noteiktā “virsmērķa rādītāja”, t.i., pilna brīvības atņemšanas soda izcietušu personu recidīva līmeņa uzzināšanai varētu šķist arī Ieslodzījuma vietu pārvaldes ikgadējās atskaites. To elektroniskais krājums sākas ar 2011. gada un beidzas ar 2022. gada datiem. Paldies, protams, par ziņām, ka iestādes gada budžets šajā periodā audzis no 26,2 miljoniem latu=37 miljoniem eiro līdz 64,8 miljoniem eiro. Savukārt ieslodzīto skaits šajā paša laikā samazināts no 6 561 līdz 3 229 cilvēkiem. Tomēr par “virsmērķa rādītāja” sasniegšanu, pārsniegšanu vai neizpildi tur nav ne vārda. Par vienīgo orientieri bijušo cietumnieku atkārtoto noziegumu īpatsvaram kalpo ieslodzīto sadalījums procentos pēc ieslodzījuma reižu skaita:

2011.gads 2022.gads
1. reize 24 37
2. reize 36 17
3. reize 20 13
4. reize un vairāk 20 33

Traktēsim šos skaitļus kā recidīva samazināšanos. Ticēsim, ka kaut kāda samērība starp noziegumu un sodu saglabājas un ieslodzīto tāpēc mazāk, ka reālo noziegumu mazāk. Ja mazāk grēko visi, tad bijušie ieslodzītie to skaitā. Otro reizi notiesāto īpatsvars sarucis divkārt - tas laikam pats brīnišķīgākais rādītājs. Starp ieslodzīto kopskaita samazinājumu izceļas cietuma veterāni, kuri nolēmuši palikt šai iestādei uzticīgi līdz kapa malai un sabiedrību netraucēt.

Izpēte

Šogad pirmie Jāņi, kopš Latvijā spēkā stājusies konvencija par ģimenes kā cilvēku paplašinātas atražošanas institūcijas aizvietošanu ar seksuālās enerģijas izlādēšanu orģijās pēc Jāņu sākotnējās jēgas.

Svarīgākais