Kāpēc Latvijā 1990. gadā dzīvojošie cittautieši Augstākās padomes vēlēšanās balsoja par tādiem latviešiem, kuri solīja Latvijas izstāšanos no Padomju Savienības?
1990. gada 4. maijā par Latvijas Neatkarības deklarāciju balsoja 18. martā ievēlēti Augstākās padomes deputāti. Viņu ievēlēšanai nācās izmantot no padomju režīma mantotās vēlēšanu procedūras, kas bija noslīpētas atbilstoši komunistiskā režīma praksei vienmandāta apgabalos nodrošināt viena vienīga deputāta kandidāta ievēlēšanu par deputātu. Kad 1990. gadā vēlētājiem patiešām tika dota izvēle starp diviem un vairāk kandidātiem, procedūru izpilde ar atkārtotu balsošanu ievilkās pat pēc Augstākās padomes pirmās sēdes. Augstākajā padomē pienācās 201 deputāts, bet savā pirmajā sēdē 1990. gada 3. maijā tā apstiprināja tikai 197 deputātu pilnvaras.
Deputātu saskaitīšanu no vienkāršām aritmētiskām darbībām par augstāko politisko matemātiku pārvērta nosacījums, ka juridiski pieļautā Latvijas Padomju sociālistiskās republikas valstiskā statusa mainīšana prasīja 2/3 deputātu balsu jeb 134 balsis. Padomju režīmam bija pamats uzskatīt, ka atļauja padomju republikām izstāties no savienības šo režīmu grezno, bet atļaujas izmantošana ir neiespējama sakarā ar nelatviešu īpatsvara palielināšanu līdz pusei no Latvijā reģistrētajiem iedzīvotājiem. Papildnodrošinājums valdošajam režīmam bija iespēja palielināt nelatviešu pārsvaru ar Padomju armijas obligātā dienesta karavīru kā vēlētāju ievešanu vismaz tajos - daudzos - daudzos vēlēšanu apgabalos, kur armijas daļas jau bija dislocētas. Latvijas Tautas fronte apņēmās ievērot šādus spēles noteikumus. Tās priekšvēlēšanu programmā bija rakstīts par “nevardarbīgiem līdzekļiem"", ar kādiem “cīnīties par Latvijas neatkarību”.
1990. gada vēlēšanas pēc būtības bija vairāk referendums nekā vēlēšanas to tagadējā izpratnē un pielietojumā, jo vēlētāju interese par deputātu kandidātiem bija sašaurināta līdz viņu nostājai par vai pret Latvijas neatkarību - par vai pret palikšanu Padomju Savienībā. Tajā pašā laikā jāatzīst, ka jau gatavošanās Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanai bija atjaunojusi valsts proklamēšanas un pirmo pastāvēšanas gadu daudzpartiju tradīcijas. Atbilstoši Augstākās padomes pirmajā sēdē izveidotās Mandātu komisijas priekšsēdētāja Māra Budovska sniegtajam pārskatam par deputātu sastāvu partijiskā dalījumā, 110 deputāti bija pieteikušies pārstāvam Tautas Fronti, 25 - Lauksaimnieku savienību, 21- Neatkarīgo komunistisko partiju, 18 - Latvijas Nacionālās neatkarības kustību, pieci - Zaļo partiju, vēl pieci - sociāldemokrātus ar diviem grūti atšķiramiem zīmoliem LSDSP un LDSP. Divi deputāti bija apliecinājuši piederību Padomju Savienības Komunistiskajai partijai un tikai viens deputāts atzinies, ka nāk no Interfrontes. Tā tika iecerēta kā Tautas frontes spoguļattēls un antipods, taču 1990. gada sākumā sevi jau bija izsmēlusi.
Tāpat netiek noliegta nozīme katra deputātu kandidātu vārda un sejas atpazīstamībai atbilstoši pūlēm, kādas šie cilvēki bija ieguldījuši publiskajās aktivitātes, kādas kļuva iespējamas līdz ar Padomijā sākto pārkārtošanos vai pārbūvi, kas Latvijā pārauga Atmodā. Tāpat tika ņemti vērā cilvēku nopelni mākslā vai zinātnē, rangi Latvijas PSR pārvaldes aparātā, dzimums un vecums, personiskā pievilcība vai tās trūkums. Pirmie to visu ņēma vērā politiskie grupējumi, komplektējot kandidātu sastāvu vēlēšanu apgabaliem atbilstoši priekšstatiem par cilvēku noskaņojumu, gaidām un prasībām katrā no apgabaliem.
1990. gada 18. marta vēlēšanas kā referendums pēc būtības nosedza referendumu pēc procedūras, kāda sarīkošanas iespējamība pieminēta Latvijas PSR Augstākās padomes 1990. gada 15. februāra deklarācijā “Par Latvijas valstisko neatkarību". Tajā Augstākā padome uzdeva “Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijam izveidot komisiju, kurā būtu plaši pārstāvētas dažādas sociālās grupas un sabiedriskās organizācijas, lai kvalificēti un operatīvi sagatavotu pasākumus (ieskaitot referenduma sarīkošanu) Latvijas ekonomiskās un politiskās neatkarības atjaunošanai un līgumu projektu izstrādāšanai.”
Latvijas PSR Augstākās padomes uzdevums pēc būtības tika izpildīts, jo nākamās Augstākās padomes sastāva vēlētāju vairākums saprata šim deputātu sastāvam priekšā stāvošo lēmumu par Latvijas palikšanu vai nepalikšanu Padomju Savienībā un nobalsoja par deputātiem, kuri tālāk nobalsoja par nepalikšanu Padomju Savienībā. Šī balsojuma tehniskās sekas bija arī likumdevēja iestādes pārdēvēšana. Balsot par Latvijas neatkarību sanāca Latvijas PSR Augstākās padomes 12. sasaukuma 1. sesijas deputāti, bet aizgāja kā Latvijas Republikas Augstākās padomes 1. sesijas deputāti. Viņu vairākuma 4. maija balsojums par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu apliecināts šīs sesijas 4. sēdes protokolā.
Latvijas Republikas vēsturē līdz šim pieticis ar vienu Augstāko padomi, kura nodrošināja atgriešanos Saeimas vēlēšanu ciklā. Tas tika atsākts ar 5. Saeimas ievēlēšanu 1993. gada 5. un 6. jūnijā pēc 4. Saeimas vēlēšanām 1931. gada 3. un 4. oktobrī. No Saeimas vēlēšanu vēstures izslēgts padomju okupantu rīkotais pasākums 1940. gada 14. un 15. jūlijā, kad sākotnēji pieteiktās Saeimas vēlēšanas pārtapa par Tautas Saeimas vēlēšanām. Tā paša gada 25. augustā Tautas Saeima pārsauca sevi par Latvijas Padomju Savienotās Sociālistiskās Republikas pagaidu Augstāko Padomi. Pēc Otrā pasaules kara 1947. gada 16. februārī ievēlētā Augstākā padome skaitīja sevi par Latvijas PSR Augstākās padomes otro sasaukumu.
1990. gada 18. marta pāreju no padomju laikā pseidovēlēšanām uz reālām vēlēšanām nodrošināja tajā laikā pastāvošā divvaldība, kad dažādām varas iestādēm bija pretēji uzskati par Latvijas palikšanu vai nepalikšanu Padomju Savienībā. Jau pieminētā Latvijas PSR Augstākās padomes 1990. gada 15. februāra deklarācija“Par Latvijas valstisko neatkarību" bija spēcīgs signāls, ka kaut pastarpināti caur Augstākās padomes deputātiem balsot par Latvijas neatkarību nenozīmēs balsot pret varu. Citiem vārdiem sakot, par šādu balsojumu nevajadzētu tikt sodītiem.
Augstākās padomes un citu valsts vārdā uzstāties pilnvarotu iestāžu un amatpersonu publiskajām izpausmēm bija liela nozīme, lai uz balsošanu par neatkarību uzdrošinātos cilvēki, kuri jau vairākas paaudzes bija dzīvojuši padomju iekārtā un tādējādi iedresēti balsot tā, kā vara prasa. Taču tikpat labi šie cilvēki zināja par Augstākās padomes un zemāka līmeņa padomju varas deklaratīvo raksturu pretēji īstajai varai Komunistiskās partijas un valsts drošības iestādēs; cilvēki saprata, ka Latvijas varas iestādēm vēl mazākas iespējas pretoties PSRS varas iestādēm, nekā bija Latvijas Republikai 1940. gadā. Latvijas neatkarības piekritējiem atlika cerēt, ka signāls no Augstākās padomes nenāk tikai no Augstākās padomes vai tikai no Latvijas varas iestādēm. Bija pamats uzskatīt, ka šādi signāli reprezentē Padomju Savienībā valdošās varas jeb šķiras sašķeltību kopumā.
Viens no padomiskās dresūras rezultātiem vēlēšanu norisē bija saiknes likvidēšana starp vēlējamā un vēlētāju tautībām, kas, piemēram, Latvijas pirmo četru Saeimu vēlēšanās izpaudās ļoti stipri. Padomijā, toties, vajadzēja balsot tikai tā, kā vara liek. Ziņas par 1947. gada 16. februāra vēlēšanu rezultātiem okupētajā Latvijā sākās ar to, ka kādā no Rīgas centra vēlēšanu apgabaliem ievēlēts skaitījās Padomijas diktators, gruzīns vai varbūt osetīns ar Staļina pseidonīmu. Tādas paklausības zīmes Staļinam tika sūtītas no visām Padomijas malām. Staļins tās pieņēma ar pateicību un atļaujām savu deputāta vietu, t.i., daudzas vietas aizpildīt citiem viņa režīma censoņiem. Vietējā līmenī tas nozīmēja, ka ne tikai latviešiem jābalso par krievu vai tadžiku, bet arī 99,9% krievu jāaiziet nobalsot par kārtējo Jāni Bērziņu vai Kalnbērziņu. Tik tiešām ir bijis tāds Jānis Kalnbērziņš (1893-1986), kurš ilgu laiku vadīja Latvijas komunistus un karjeras nogalē pārsēdās Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētāja krēslā (1959-1970).
1990. gada nenoteiktības apstākļos nenotika atgriešanās pie balsojuma, pamatā atkarībā no deputātu kandidāta un vēlētāju nacionālās piederības sakritības. M. Budovska ziņojumā par Augstākās padomes deputātu raksturojumiem uzskaitīts, ka ievēlēti 138 latvieši, 42 krievi, 8 ukraiņi, trīs ebreji, divi baltkrievi, viena poliete, viens lībietis, viens grieķis un viens vācietis.Šāda latviešu pārstāvniecība Augstākajā padomē acīm redzami neatbilda 52% latviešu no republikas iedzīvotāju kopskaita. Tādējādi iznāk tā, ka nelatvieši toreiz balsojuši par latviešiem tieši tāpēc, lai nodrošinātos par Latvijas izkļūšanu no Padomijas, cik tu tas bija atkarīgs no vietējo iedzīvotāju balsošanas. 1990. gada 4. maijā šis vēlējums tika izpildīts pilnīgi burtiski - konkrētajā reizē skaitliski. Augstākās padomes 4. maija vakara sēdēs protokolā ierakstīti Augstākās padomes priekšsēdētāja Anatolija Gorbunova vārdi par Neatkarības deklarāciju: “Lai lēmumu pieņemtu, vajadzēja divas trešdaļas - 132 balsis, ir 138 balsis. Tātad lēmums ir pieņemts.”
Pilnīga sakritība starp skaitļiem, kādus 3. maija sēdē nosauca M. Budovskis un 4. maija sēdē - A. Gorbunovs, ir nejaušība. Bija par Neatkarības deklarāciju nebalsojuši latvieši vismaz pēc pases datiem un bija par deklarāciju balsojuši krievi un tiem tuvāko slāvu tautību pārstāvji. Nepabeigtais deputātu vēlēšanu process mazliet pazemināja slieksni, kam bija jātiek pāri, lai Neatkarības deklarāciju pasludinātu. Taču pēc tam vēl nācās par deklarēto cīnīties, kaut vai aizstāvoties ar barikāžu palīzību.
Liktenis pagaidām pasargājis Latviju no tādiem pārbaudījumiem, kādi tagad uzlikti Ukrainai, kas savu neatkarību pret Krievijas agresiju spēs nosargāt tikai ar nosacījumu, ka Ukrainas krievi u.c. tautībām piederīgie pret Krievijas krieviem un Krievijas nacionālajās nomalēs savākto karapulku karos tikpat drošsirdīgi kā ukraiņi. Mēs, toties, varam uzdot par savu sasniegumu to, ka Latvijā nav izpaudušas tādas nacionālās nesaskaņas, kas pievilinātu Krieviju šīs nesaskaņas izmantot un atbaidītu no Latvijas Rietumu labvēļus.
