Atceroties leģendāro 4. maija balsojumu par neatkarības atjaunošanu, ir interesanti atsaukt atmiņā, ka tā nebija pēkšņa aktivitāte — balsotāji uz šo rīcību bija virzījušies gadiem ilgi. Viens no toreizējiem AP deputātiem ir Alekss Grigorjevs, tolaik pazīstams kā “Atmodas” krievu versijas redaktors, vēlāk — ilggadējs ASV palīdzības programmu darbinieks Ukrainā, Moldovā, Gruzijā.
Ļoti labi atceros, kā pirmo reizi izdzirdēju Grigorjeva uzvārdu. Liktenīgā diena — 1990. gada 4. maijs, neatkarības atjaunošana. Man bija astoņarpus gadi, un brīnišķīgi siltā, saulainā pavasara dienā mēs ar vecomāti sēžam baltā ukraiņu ražojuma LAZ autobusā ar zilu dubultsvītru uz sāniem Kandavas autoostā, kur tagad ierīkots tirgus placis — visai konkrēti atceros, ka sēžam tieši LAZ, jo reisus no Kandavas parasti izpildīja mazākie un kompaktākie, kā maizes kukuļi apaļi dzeltenbrūnie PAZ autobusi, bet šis bija izņēmums, tā ka tas varēja būt garākais Kandavas—Saldus maršruts caur Valdeķiem, Zemīti, Zanti un Remti. Vēl minūtes piecas līdz autobusa atiešanai, pasažieri jau sakāpuši, dzinējs vēl klusē, bet šoferis ieslēdzis radio: viss autobuss saspringti klausās tiešraidi no Jēkaba ielas Rīgā, kur notiek balsojums par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu pēc 50 pakļautības gadiem. Lai svinētu uzvaru, nepietiek ar 50%+1 balsi: vajadzīgas vismaz divas trešdaļas no deputātiem!
Tā kā šis ir vēsturisks un nopietns balsojums — varbūt pats nopietnākais pēc daudzām desmitgadēm —, katra deputāta balsojums PAR vai PRET jāiereģistrē individuāli, novēršot mahināciju iespējas. Balsu skaitīšanas komisijas priekšnieks Indulis Ozols pa vienam nolasa zālē notiekošo: Viktors Alksnis — atsakās balsot par neatkarības atjaunošanu un iziet ārā no zāles! Interfrontietis Anatolijs Bartaševičs (patlaban atlaistā Rēzeknes mēra tēvs) dara tāpat, lai tikai nebūtu jābalso par neatkarīgu valsti! Andris Bērziņš (vēlākais Valsts prezidents) balso PAR! Alberts Bels — PAR! Valdis Birkavs — PAR! Einars Cilinskis — PAR! Velta Čebotarenoka — PAR! Jānis Dinevičs (jau drīzumā LSDSP līderis) — PAR! Edgars Eglītis — nebalso! Aleksejs Zotovs — ATTURAS! Andris Grūtups — PAR! Ita Kozakeviča — PAR! Aivars Lembergs — PAR!
Šinī uzskaitījumā starp PAR balsotājiem vienotā rindā izskan arī Ventspilī dzimušā, Rīgā strādājušā, bet no Ludzas Tautas frontes ievēlētā literatūrzinātnes doktora, laikraksta “Atmoda” krieviskās versijas vadītāja Aleksa Grigorjeva uzvārds. Viņš — pēc toreizējās numerācijas — 148. apgabala vēlētāju pārstāvis.
Visi deputāti tika nosaukti viņu vēlēšanu apgabalu numuru secībā, un šī tiešraide iespiedusies atmiņā ar vienu īpatnību. Viss autobuss aizturēja elpu, kad ētera balss nokļuva līdz Alfrēdam Rubikam, kurš bija redzamākais Komunistiskās partijas runasvīrs, PSKP CK un Politbiroja loceklis, Rīgas pilsētas izpildkomitejas loceklis utt. Un pēkšņi radio paziņo: “24. vēlēšanu apgabals. Alfrēds Rubiks — vispār nebalso!”
Autobusā sēdošie atturīgie, nosvērtie kurzemnieki (ieskaitot šoferi), kas pie visiem PAR balsojumiem nebija ne vārdu teikuši viens otram, pie Rubika nebalsošanas pēkšņi sāka skaļi svilpt un aplaudēt, korī skaļi izsaukties — savu tolaik nepilnu desmit gadu vecumā nekad neko tādu netiku pieredzējis. Tas bija brīdis, kad mēs sapratām: ja PSKP līderis Latvijā vispār atturas no balsošanas, tad mēs esam uzvarējuši!
Aleksu Grigorjevu pēc divarpus desmitgadēm beidzot personiski satiku saistībā ar ukraiņu diasporas aktivitātēm un Krimas tatāru nacionālo kustību. Šobrīd jau būdams pensijā, tomēr arvien sabiedriski un zinātniski aktīvs, viņš atsauca atmiņā ne tikai 1990. gada spraigos notikumus, bet arī visus iepriekšējos pavērsienus, kas viņam lika kļūt par īsto cilvēku īstajā laikā un vietā, lai piedalītos vēstures gaitas izmainīšanā uz labo pusi.
Esi nācis no kurzemnieku ģimenes, strādājis Ventspils ostā par tulkotāju, studējis Rīgā un Maskavā, bet kandidēji un tiki ievēlēts Augstākajā Padomē no valsts otra gala — no Ludzas. Kāpēc tā? Vai tie bija mēģinājumi apvienot ap sevi gan latviešu, gan krievu vēlētājus?
Bija tā, kā aprakstīts, jā, un vēl nedaudz sarežģītāk. Mana mamma Mirdza Grigorjeva, dzimusi Viļumsone (26.10.1917.—17.12.2012.), tiešām ir no Ventspils. Viņas mamma, mana vecmāmiņa, dzimusi Anna Brauna, nāk no vecas zvejnieku dzimtas, uzaugusi Ostgalā. Mans vectēvs Krišjānis Viļumsons, ja nekļūdos, ienāca Ventspilī no Pierīgas. Viņu celtā māja Miera ielā Ventspilī bija tāda kā dzimtas ligzda līdz pat vectēva aiziešanai mūžībā 1980. gadā. Mammai bija vēl trīs māsas, tā ka dzimta bija — un joprojām ir — varen plaša.
Mans tēvs Valentīns Grigorjevs piedzima Daugavpilī, bet drīz pēc viņa piedzimšanas visa ģimene pārcēlās uz Vitebsku Baltkrievijā un tad uz Kašīru Maskavas apgabalā. Otrā pasaules kara laikā tēvs karoja Sarkanajā Armijā, tika ievainots pie Kēnigsbergas un nosūtīts ārstēties uz Rīgas hospitāli. Tur viņi ar mammu iepazinās, jo studentiem bija tāds kā pienākums iet uz hospitāli un palīdzēt ievainotajiem — uzrakstīt vēstules ģimenei, piemēram. Arī mammas jaunākā māsa Velta turpat iepazinās ar savu nākamo vīru.
Pēc manas vecākās māsas Aijas piedzimšanas mūsu ģimene pārcēlās atpakaļ uz Ventspili, kur tēvs kļuva par skolas direktoru, bet mamma sāka strādāt savā specialitātē — par angļu valodas pasniedzēju. Pēc diviem gadiem piedzima otra meita Tatjana. Es kā jaunākais piedzimu 1954. gada 9. martā, bet drīz pēc tam mūsu ģimene pārcēlās uz dzīvi Ludzā, kur manu tēvu nozīmēja darbā par krievu mācībvalodas skolas direktoru. Ludzas periods, lai gan tas ilga tikai kādus piecus gadus, pēc kuriem mēs vēlreiz atgriezāmies Ventspilī, man un māsām ir kā tāds brīnumlaiks — pasakainā bērnība. Vēl tagad mēs ar vecāko māsu pāris reizes gadā dodamies sentimentālā ceļojumā uz mūsu bērnības zemi — Ludzu, apkopjam mūsu audzinātājas Annas Arkadjevnas kapu (jā, viņu sauca Anna Arkadjevna, tāpat kā Tolstoja [romānā] Kareņinu), izstaigājam bērnības ielas, ieskatāmies mūsu kādreizējā dzīvokļa logos un skolas ēkā.
Ventspilī dzīvoju līdz vidusskolas beigšanai 1971. gada pavasarī, bet 1965. gadā mani vecāki izšķīrās, tēvs aizbrauca uz Altaju. Pēc skolas absolvēšanas iestājos Latvijas Universitātes Svešvalodu fakultātē; to beidzot, divus gadus (1976.—1978.) nostrādāju Ventspils Pieostas rūpnīcā par tulku, ostas apstākļos ikdienā sastrādājoties ar reāliem ārzemniekiem no ASV, un atgriezos LU jau kā Svešvalodu katedras pasniedzējs. No 1980. gada decembra līdz 1984. gada pavasarim studēju literatūras teoriju Maskavas Valsts universitātes aspirantūrā, kur 1986. gada aprīlī aizstāvēju disertāciju un saņēmu filoloģijas zinātņu kandidāta grādu, kurš vēlāk tika nostrificēts Latvijā kā filoloģijas zinātņu doktora grāds. Strādāju LU līdz 1989. gada janvārim. Protams, vairākos šajos karjeras periodos piedzīvoju VDK “uzmanību”, kas lieku reizi deva motivāciju balsot par mūsu neatkarības atjaunošanu!
Kā redzams — latviskais, krieviskais, latgaliskais un starptautiskais manī savijas nedalāmi. Man savureiz Knuts Skujenieks teica: “Tev ir visvieglāk — tu esi gan latvietis, gan krievs. Vai visgrūtāk!” Kad Latvijas Tautas frontes nodaļai Ludzā nebija sava kandidāta Augstākās Padomes vēlēšanām [1990. gada pavasarī], viņi piedāvāja kandidēt man. Toreiz vēl daudzi ar labu vārdu atcerējās manus vecākus, tā ka sakars ar Ludzu man bija. Un, protams, gan krievu vārdam un uzvārdam, un faktam, ka es runāju bez akcenta gan latviski, gan krieviski, bija liela nozīme. Liela nozīme bija arī tam, ka tobrīd jau biju pazīstams kā populārā laikraksta “Atmoda” krievu izdevuma redaktors. Starp citu, es gandrīz vienlaicīgi kandidēju arī Rīgas pilsētas padomes vēlēšanās no Imantas mikrorajona. Tautas fronte mani tur ielika, noņemot savu iepriekšējo kandidātu pirms vēlēšanu otrās kārtas (padomju laiku vēlēšanu likums tādu rīcību pieļāva). Tā ka vienlaicīgi man bija divas kampaņas. Februārī es vēl apstaigāju dzīvokļus Imantā, bet martā jau braukāju pa Ludzu un apkārtējiem ciemiem. Kampaņā man ļoti palīdzēja Ludzas Tautas frontes aktīvisti, bet aģitācijas materiālus drukāja LTF centralizēti. Sevišķi daudz palīdzēja, braukāja man visur līdzi divi jauni skolotāji — ja nekļūdos, Marija Pundure ar savu pārinieku. Viņi runāja latgaliski. Būtu svētīgi, ja viņi un citi tolaiku aktīvisti izlasītu šīs rindas un dotu man ziņu soctīklos! Es ļoti gribētu ar viņiem atkal sazināties!
Kāpēc vispār nolēmi tolaik kandidēt? Cīņa vienmandāta apgabalā nav tik viegla lieta kā mūsdienās, kad piedalīšanās vēlēšanās kādā sarakstā ir visai parasta lieta.
Par mani tagad visbiežāk atceras sakarā ar to, ka nobalsoju par neatkarību 1990. gada 4. maijā. Bet tāpēc jau es arī kandidēju, lai nobalsotu par neatkarības atjaunošanu! Manā vēlēšanu apgabalā Latgalē citam LTF kandidātam uzvarēt būtu bijis ļoti grūti, tas tiesa. Tomēr par savu lielāko nopelnu mūsu valsts labā uzskatu laikraksta “Atmoda” krievu varianta izveidošanu. Vismaz divus gadus tā bija vienīgā legāli iznākošā un redakcionālā ziņā pilnīgi brīvā avīze Padomju Savienības kontrolētajā teritorijā. Protams, šo brīvību un spēku deva saistība ar LTF, savukārt ikdienā pašu avīzi veidoju es. Par tās uzdevumu uzskatīju trīs saistītus mērķus: pārliecināt vismaz pusi Latvijas krievu balsot par Latvijas neatkarību, pārliecināt Krievijas demokrātus atbalstīt Latvijas neatkarības centienus un palīdzēt Padomju Savienības tautām viņu centienos pēc brīvības. Man neviens šos uzdevumus nebija uzdevis: noformulēju tos pats, un tie izrādījās pareizi. Ar šodienas acīm skatoties, tie bija pašsaprotami. No Latvijas dabiskajiem sabiedrotajiem tolaik PSRS kontrolētajās zemēs (pēc Baltijas māsām) vislielākā loma bija — un joprojām ir — Ukrainai.
Pirms krievu valodas “Atmodas” izdevuma ar žurnālistiku profesionāli nebiju nodarbojies. Rakstīju literatūrzinātniskus rakstus un mūsdienu literatūras kritiskus apskatus. Manas publikācijas žurnālā “Avots” piesaistīja uzmanību, un Elita Veidemane man piedāvāja kļūt par viņas vietnieku “Atmodas” krievu izdevumam. Tas bija 1988. gada decembrī, ap Ziemassvētkiem. Es palūdzu nedēļas laiku pārdomām, bet jau otrajā dienā piezvanīju Elitai, ka piekrītu. No Latvijas Universitātes, kur biju strādājis līdz tam, mani palaida viegli. Gan man pašam, gan tiem, kas mani labi pazina, bija skaidrs, ka esmu kā radīts [konkrētajam] redaktora darbam: te vajadzēja būt gan krievam, gan latvietim, un ar skaidru sava uzdevuma apziņu. Doma, ka mani jāvirza vēlēšanās kā vienu no kandidātiem, radās LTF vadībā tieši tāpēc, ka ar laiku biju kļuvis populārs kā krievu “Atmodas” redaktors.
Tā kā LPSR bija mažoritārās vēlēšanas, kampaņošana bija ikdienas darbs, nevis vienkārši ierakstīšanās kādas partijas vēlēšanu listē. Kādi bija pārējie kandidāti, pret kuriem bija jācīnās savā vēlēšanu apgabalā?
Vispirms bija jāsavāc divi simti parakstu savas kandidatūras atbalstam. Tur vajadzēja sapulci ar vismaz 200 balsīm, kas apspriestu manu kandidatūru un nobalsotu par tās virzīšanu. Mans galvenais sāncensis bija Leonards Stašs, vietējā kolhoza direktors, viens no Interfrontes dibinātājiem Ludzā 1988. gadā. Viņam paveicās, ka 1990. gadā nekļuva par Interfrontes deputātu, un Stašs varēja no 1993. līdz 2000. gadam nosēdēt Saeimā kā saskaņiešu deputāts.
1990. gada sākumā es aizbraucu uz Cirmas kolhozu, lai piedalītos sapulcē, kurā bija paredzēts virzīt Stašu [kā parlamenta] kandidātu. Mana klātbūtne sajauca organizētāju kārtis: viņi pat īsti negribēja ļaut man uzstāties. Nebija vēl pieraduši pie demokrātijas. Lai gan tajā sapulcē dabūju tikai kādas četras vai sešas balsis, esmu pārliecināts, ka vēlāk, faktiskajā vēlēšanu dienā, daudzi nobalsoja par mani!
Beigās Tautas fronte Ludzā organizēja atsevišķu sapulci manai oficiālai izvirzīšanai. Bez tautfrontiešiem tur taisnā ceļā no baznīcas atnāca daudzas īstas Latgales vecmāmiņas. Viņas pat īsti neklausījās manās runās — pietika ar to, ka katoļu baznīca un Tautas fronte mani atbalstīja. Baznīcas atbalstam bija liela nozīme arī vēlēšanu dienā. Es vairākas reizes tikos ar toreizējo Ludzas katoļu mācītāju Jāni Buli, tagad Rēzeknes bīskapu. Viņš ar savu enerģiju, ar savu un baznīcēnu darbu uzcēla kādreizējā godā balto katoļu baznīcu uz kalna virs Ludzas, blakus Livonijas pils drupām. Baznīcas liktenis simboliski savijas ar Latvijas neatkarības stāstu: Ludzas katoļu baznīca nodega divus gadus pirms neatkarības zaudēšanas, tika sākti jaunu pamatu būvdarbi, bet pamati tā arī nostāvēja visus padomijas gadus. Atjaunošana uz vecajiem pamatiem atsākās 1989. gadā, līdz ar Latvijas neatkarības atjaunošanas centienu sākumu.
Es, protams, mēģināju satikties arī ar [tolaik strādājošo] pareizticīgo baznīcas mācītāju, bet tas no manis bēga kā velns no krusta. Viņa attieksme līdzinājās toreizējo Ludzas varas iestāžu attieksmei. Piemēram, kad pusdienu pārtraukuma laikā aizgāju parunāties ar rūpnīcas “Metālists” strādniekiem, rūpnīcas direktors mani trieca no turienes prom ar troksni, bet es labi sapratu, ka vēlētāju vidū šāda administrācijas attieksme tikai cels manu autoritāti. Tā ir taisnība, ka kampaņa bija smags ikdienas darbs — viena tikšanās ar vēlētājiem pēc otras. Ar visiem vajadzēja aprunāties un pārliecināt. Četros no rīta es biju govju fermā, lai runātu ar slaucējām, ap sešiem tikos ar autobusu šoferiem, pirms viņi dodas savos maršrutos. Pa dienu braucām pa ciemiem, sekojot Latgalei raksturīgajam [auto]veikalam uz riteņiem, un tikāmies ar pircējiem. Vakarā bija tikšanās strādnieku un profskolu kopmītnēs. Dienas bija sīki izplānotas, un, ja nebija konkrēti pasākumi, tad vienkārši gājām pa Ludzas ielām, ienācām veikalos un frizētavās — visur, kur bija cilvēki.
LTF Vēlēšanu štābs ar Māri Steinu priekšgalā drukāja aģitācijas materiālus un sniedza vadlīnijas Tautas frontes kandidātu kampaņai, paldies viņiem par to! Bet jācīnās bija pašiem — kandidātam un viņa komandai. Tagad, jau kā vēlēšanu kampaņas eksperts, zinu: savu vēlētāju balsis ir vēl jānosargā pret dažādu falsifikāciju mēģinājumiem. Balsošanas [procesa] un balsu skaitīšanas novērošanu organizēja LTF. Bet manā gadījumā rezultātus vēl vajadzēja aizsargāt juridiski: redzot, ka es uzvarēju ar nelielu balsu pārsvaru, [padomju] varas iestādes izdomāja anulēt balsošanas rezultātus vienā balsošanas iecirknī, un tad [summā] vairāk balsu būtu iepriekšminētajam Stašam. Vietējā vēlēšanu komisija nozīmēja sēdi plkst. 8 no rīta cerībā, ka es neatbraukšu. Bet LTF noreaģēja, un iepriekšējā naktī pie manis iebrauca Andrejs Krastiņš — zinošs jurists, vēlāk Augstākās Padomes priekšsēdētāja vietnieks. Pirms astoņiem rītā mēs bijām Ludzā, piedalījāmies [vēlēšanu komisijas] sēdē. Andrejs cīnījās kā lauva, pārliecinoši parādot komisijai, cik juridiski nepareizi un krimināli sodāmi ir viņu nodomi. Komisija padevās: viņu plāns visu izdarīt “pa kluso” bija izgāzies. Mana uzvara [Ludzas vēlēšanu apgabalā] tika apstiprināta, un LTF bija vēl viena balss par Latvijas neatkarību vairāk.
Kādā atmiņā palicis 4. maijs?
Drīz pēc ievēlēšanas (vēlēšanas notika 1990. gada 18. martā) sāku kārtot dokumentus LTF komandējumam uz ASV. Izlidoju uz Ņujorku no Maskavas ap 20. aprīli, bet man bija obligāti jāatgriežas tā, lai 3. maijā, AP sesijai sākoties, es būtu klāt. Braucienu organizēja un apmaksāja Amerikas Latviešu apvienība (ALA), tā mērķis bija izstāstīt Amerikas publikai par Latvijas ceļu uz brīvību un iepazīstināt ASV varas iestāžu pārstāvjus ar mūsu neatkarības atjaunošanas loģiku.
Jāsaka, ka neatkarības atjaunošanas deklarācijas mets jau bija puslīdz gatavs un topošajā LTF frakcijā apspriests. ALA man sastādīja ļoti saspringtu programmu Ņujorkā, Bostonā un Vašingtonā. Bet es šajā pasākumu sarakstā pieliku klāt vēl savus kontaktus krievu medijos. Bija dienas, kad man bija 14 tikšanās un sanāksmes! Piemēram, tā bija Vašingtonā, kad tikos ar ASV valsts sekretāra [Džeimsa Beikera] vietnieku, senatoru palīgiem, publisko radio (NPR) un tad vēl pavadīju trīs stundas “Radio Brīvība”/”Brīvā Eiropa” studijā, sniedzot intervijas krievu, angļu un latviešu dienestiem. Radio žurnālistiem es ļoti patiku tāpēc, ka vienmēr iekļāvos ieplānotajā laikā un manis runātajā vienmēr varēja atrast pāris kodolīgu citātu (sound bites), kurus varēja izmantot, vēlāk piesakot programmu. ASV valsts sekretāra vietnieks [Lorenss Īglbergers] pateica, ka
Latvijas loģika nevarētu nedaudz uzgaidīt un neapdraudēt Gorbačova nestabilo stāvokli PSRS iekšpolitikā? Es teicu: “Mūsu vēlētāji mūs padzīs, ja mēs vilcināsimies!” Jāsaka, ka man bija sajūta, ka ASV administrācija jau bija samierinājusies, ka [Baltijas valstu] neatkarības atjaunošana ir neizbēgama.
Atgriezos Latvijā 3. maija priekšvakarā. Biju vēl apjucis un laika [joslu] maiņas dēļ īsti nesapratu, kas un kā. Tikko uz darbu sanākusī Augstākā Padome 3. maijā nodarbojās ar organizatoriskiem jautājumiem: mandātu apstiprināšanu, vadības un prezidija ievēlēšanu. Ar vienu no pirmajiem AP aktiem tika atjaunots Latvijas Republikas nosaukums, lai par neatkarības atjaunošanu balsotu Latvijas Republikas (nevis LPSR!) parlaments. Mēs nolēmām: balsojums par Neatkarības atjaunošanas deklarāciju jāparedz jau nākamajā dienā!
4. maijs bija burvīga, saulaina, pasakaina diena, kā radīta priekam un sajūsmai. Ap parlamenta ēku drūzmējās tauta, viss notiekošais tika pārraidīts pa radio. Laiku pa laikam mēs dzirdējām ļaužu saucienus no laukuma starp parlamenta ēku un Jēkaba baznīcu. Tauta prasīja neatkarību! Visi logi zālē bija vaļā, diena uz pēcpusdienu veidojās karsta. Nolasīja katra deputāta balsojumu. Pēc katra PAR no laukuma zem logiem atskanēja līksmes saucieni. Līksmošana un gaviles kļuva pavisam skaļas, kad tika pasludināti galīgie rezultāti: Neatkarības atjaunošanas deklarācija pieņemta!
Mēs devāmies laukā — nez kāpēc nevis pa galveno izeju, bet uz Jēkaba ielu. Tauta līksmoja, Mavriku [Vulfsonu] paķēra uz rokām un sumināja.
Pēc tam bija runas un dziesmas 11. novembra krastmalā. Pēc mītiņa aizgāju uz alus pagrabu Jaunielā, kur pamazām sanāca vēl daži deputāti un Zviedrijas vēstnieks. Mēs tur bieži gājām pie bārmeņa Kārļa Leiškalna, ar kuru vienmēr varēja interesanti patērzēt par politiku. Vēlāk viņš pats kļuva par Saeimas deputātu. Kā tiku mājās, vairs neatceros…
Kādi bija lielākie šķēršļi, ko nācās pārvarēt 4. maija balsojumā?
Deklarācijas pieņemšanai [juridiski] vajadzēja divas trešdaļas no 201 balss. Līdz pēdējam brīdim nepastāvēja stingra pārliecība, ka mums šīs balsis ir. Interfronte mēģināja novilcināt laiku, tad atstāja zāli pavisam un balsošanā [nemaz] nepiedalījās. Pati balsošana notika ar biļeteniem, kuros vajadzēja ar ķeksīti atzīmēt, vai tu esi par Latvijas neatkarību, pret vai atturies. Balsošana bija atklāta, un katram bija savs biļetens ar viņa vārdu uz tā.
Vismokošākais laiks bija tad, kad mēs gaidījām, kamēr beigsies balsu skaitīšana. Vispirms balsis skaitīja speciāli izveidota komisija, tad tā notika vēlreiz atklāti, nolasot katru ķeksīti. Aiz manis sēdēja deputāte Marija Kārkla no Ludzas Tautas frontes, kura bija iekļauta balsu skaitīšanas komisijā, un viņa man pačukstēja: “IR!” Vienīgā blakusintriga bija pareizticīgo mācītāja Alekseja Zotova balsošana: viņš nobalsoja, ka ATTURAS.
Kā dzīve un karjera virzījusies pēc tam?
Vēlēšanās es vairs nekandidēju, jo saņēmu darba piedāvājumus ārzemēs, kurus nevarētu savienot ar vēlētu amatu, un divus no tiem pieņēmu: pusgadu nostrādāju Kristiāna Mikelsena institūtā Bergenā (Norvēģija) un Misūri štata universitātē Kolumbijā, Misūri, ASV. Pēc tam pasniedzu Ņujorkas universitātē (NYU) Ņujorkas štatā un tad (1996. gada sākumā) pieņēmu piedāvājumu strādāt ASV Demokrātu partijas institūta, ko sauc par NDI (National Democratic Institute), pārstāvniecībā Maskavā. Biju domājis pastrādāt kādu gadiņu, bet sanāca astoņpadsmit gadi NDI. Strādāju Krievijā, Gruzijā, Ukrainā, tad — būdams jau NDI pārstāvniecības direktors — Moldovā un Azerbaidžānā. Jāsaka, Krievijas politiku joprojām nevaru paciest un tur vairs nekad nebraukšu, lai kas nenotiktu. 2013. gada vidū pastāvīgi atgriezos Latvijā un drīz pēc tam pensionējos. Tagad rakstu, publiski analizēju notikumus tajās zemēs, kur man gadījies strādāt. Lasu lekcijas. Vairākus gadus darbojos sabiedriskajā organizācijā “Baltijas — Melnās jūras alianse” kā valdes priekšsēdētājas vietnieks.
Sākoties koronavīrusam, biju Spānijā un karantīnu dabūju ievērot mazā, Ventspilij un Ludzai līdzīgā pilsētiņā Vinarosā, kas atrodas Valensijas autonomijas ziemeļos. 2019. gada septembra vidū saliku mašīnā dažas pekeles, iesēdināju suni un devos 3300 km garā braucienā uz Vinarosu, bet atpakaļ netiku vēl ilgi — kas to būtu domājis, ka tā iegrozīsies! Togad 4. maiju nācās svinēt “attālināti”… Tagad atkal daru, ko varu, Ukrainas, Moldovas labā. Mūsu Latvijai ir ļoti paveicies, ka tagad mēs esam tie, kas var palīdzēt citiem, nevis mums jālūdz palīdzība!
