Latvijas Republikas pastāvēšanas 104. gadskārtā uzskaitīsim ieguvumus un zaudējumus, ko šī valsts nesusi nevis tautai un cilvēcei, bet viena cilvēka pēctečiem, kurš valsts radīšanā paveica ļoti daudz un savu dzīvību tai atdeva.
Gada izskaņa ļauj atgriezties pie latviešu Mozus, kuram maijā apritēja 155. dzimšanas diena un jau mazliet iepriekš martā - 105. nāves diena. 15. maijā Neatkarīgā sāka stāstu par 1867. gada 18. maijā dzimušo un 1917. gada 28. martā mirušo Vili Olavu. Uz viņu attiecinātais Mozus tēls nenozīmē radniecību ar ebrejiem, bet to, ka viņš līdzīgi Mozum sagatavoja tautu iegūt sev valsti, kurā pats nenonāca. Par to liecina viņa nāves datums gadu pusotru pirms Latvijas Republikas pasludināšanas un tai sekojošām cīņām par valsts atzīšanu gan starp tās iezīmētajā teritorijā dzīvojošiem cilvēkiem, gan starp citām valstīm.
Latvijas Republikas pacelšanai virs Pirmā pasaules kara atstātās drupu kaudzes bija vajadzīgi ne tikai atsevišķi varoņi vai ģēniji, bet arī cilvēku masas. Karš pavēra tādas iespējas latviešu tautas organizēšanai virzībā uz savu valsti, kādām miera laiks vispār neko līdzvērtīgu nepiedāvā. Pirmām kārtām ar to domāti latviešu strēlnieki, kas tika savākti karošanai krievu-vācu frontē, bet vēlāk vērsa savus ieročus pret dažādiem pretiniekiem, tai skaitā arī viens pret otru. Taču ne mazāk nozīmīgi bija arī latviešu bēgļi. Tie radās 1915. gada vasarā, kad Krievijas pārvaldes iestādes gan ar propagandu, gan ar tiešu vardarbību piespieda doties uz austrumiem tik daudzus Kurzemes un Zemgales iedzīvotājus, cik vien bēgošais krievu karaspēks spēja paķert sev līdzi. Rezultātā savas mājas un iztikas līdzekļus bija zaudējis, atbilstoši tagadējā uzziņu literatūrā nostiprinātam novērtējumam, apmēram pusmiljons cilvēku no tagadējās Latvijas teritorijas. Cara valdība piešķīra līdzekļus viņu eksistencei ar nosacījumu, ka viņi izveidos organizāciju šo līdzekļu sadalīšanai. Latviešu bēgļu apgādāšanas organizācijas nozīmi ar aculiecinieka un līdzdalībnieka tiesībām un iespējām vislabāk formulējis publicists Jānis Akmens (1887-1958) ar 1927. gadu datētos vārdos par “Latviešu Bēgļu Centrālkomiteju, kas veidojas par latviešu parlamenta, visas tautas vietnieku nama prototipu, jo viņam jārod atbilde uz visdažādākajām tautas vajadzībām. Varbūt tikai pateicoties viņam, bēgļu masas palika kompaktas, nezaudēja ticību Latvijas zemei un kara beidzamajos gados atplūda atpakaļ uz dzimteni. Bet šis atbildīgais un grūtais darbs arī paņēma Olavu visu.” Proti, V. Olavs bija ievēlēts par šīs komitejas priekšsēdētāju.
Latvijas neatkarības iegūšanai bēgļi un strēlnieki bija vajadzīgi tieši tikpat, cik normālai dzīvei cilvēkiem vajadzīgas divas rokas. Valstij nav izredžu rasties bez ieroču spēka un izlietām asinīm, taču ar to vien nepietiktu pat laupītāju bandai, lai bandīti uzreiz nenožmiegtu viens otru. Ir vajadzīga vēlēšanās un prasmes daudzus jautājumus atrisināt bez vardarbības. Latviešu bēgļu organizācijām, lūk, vajadzēja sadalīt ļoti trūcīgus resursus apstākļos, kad palīdzības sniedzējiem jāatdod palīdzības saņēmējiem, sacīsim, maize par spīti tam, ka palīdzības sniedzējiem pašiem ēst gribas. Būtu par daudz lielīties, ka latviešu bēgļu organizācijās šādās situācijās visi maizes (drēbju, malkas) gabaliņi vienmēr sadalīti bez zagšanas, krāpšanas vai atklātas vardarbības, bet par to nu gan visi bija un joprojām ir svēti pārliecināti, ka V. Olavs nav nozadzis pilnīgi neko. Turklāt cilvēki kopš paša sākuma ticējuši viņa godīgumam un tieši tāpēc ievēlējuši par savu priekšnieku, lai vismaz viņa tuvumā censtos viņam līdzināties.
Ļoti iespaidīgs paņēmiens šādas tuvības, t.i., Latvijas tikumu uzturēšanai bija Petrogradā apglabātā V. Olava 1921. gada pārapbedīšana Rīgas 2. Meža kapos. Tur tagad atsevišķs uzkalniņš ar pieminekli V. Olavam un piemiņas zīmēm tiem viņa dzimtas turpinātājiem, kas jau aizsaulē (attēlā).
Rīgā ir arī V. Olava vārdā nosaukta iela un piemiņas plāksne pie viņa celta nama tagadējā Aleksandra Čaka ielā. Bauskā par viņu atgādina piemiņas plāksne pie skolas, kurā viņš mācījies. Ik pa laikam atrodas interesenti un iemesli stāstīt par viņu ar rakstītiem vai runātiem vārdiem.
Nevar pārmest Latvijas iedzīvotāju un tieši latviešu vairākumam, ka atcerēties V. Olavu viņiem praktiski neiespējami. Nepamatoti būtu apgalvot, ka aizmirsts viņš tieši vai tikai tāpēc, lai viņa piemiņa nerēgotos kā pārmetums blēžiem un visiem citiem juridisko un morālo normu pārkāpējiem. Latvijas iedzīvotāju vairākums ir godīgi (nu, vismaz vairums vairumā gadījumu godīgi) arī bez Olava, bet viņa piesaukšana nepadara katru viņa zinātāju par zelta cilvēku.
V. Olava nobīdīšanu latviešu vēsturiskās atmiņas maliņā ir analizējis akadēmiķis Jānis Stradiņš (1933-2019) V. Olava 140. dzimšanas dienai pieskaņotā publikācijā “Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstu” 2007. gada jūnija numurā. Pats svarīgākais tajā atzinums, ka V. Olava pēcnāves slavai daudz vairāk nekā viņa priekšlaicīgā nāve patraucēja viņa neatbilstība valstij, kuru viņš tik dedzīgi bija gribējis un veicinājis gan ar darbiem, gan ar publicista vārdiem. Taču šajā valstī, kā rakstīja j. Stradiņš, “dominēja Zemnieku Savienība un sociāldemokrāti", bet “Viļa Olava politiskais virziens, kas balstījās vairāk uz latviešu pilsētu pilsonību, uz Rīgas inteliģenci, tur pārsvaru neguva”. V. Olava nāve tādā skatījumā bija nejaušība. Ja viņš nebūtu nomiris, tad politikā būtu palicis tāds pats marginālis kā viņa domubiedrs un vietnieks bēgļu organizācijā, padomju okupantu nogalinātais Arveds Bergs (1875-1941).
Latvijas Republika bija pilsoņu karā iegūts laupījums, ko uz pusēm sadalīja abas J. Stradiņa nosauktās grupas. Pirmā - Zemnieku savienība kā īstenībā bezzemnieku un mazzemnieku dēlu kara pulks, kas bija savācies sagrābt vācu muižnieku zemi, lai beidzot tomēr taptu par īstiem zemniekiem. Ar otro grupu bija otrādi. Tie bija strādnieki ar mērķi vairs nebūt strādniekiem. Valsts viņiem bija vajadzīga kā taciņa no strādniecības uz valsts sili. Ierāpties tajā bija iespējas gan pa partijas, gan pa arodbiedrību vai slimokašu, gan pa vēl citiem aizvien vairāk birokratizētas valsts ierēdniecības pakāpieniem.
“Fui, fui, fui,” par visu to - bet ne par visu Latvijas valsti - būtu teicis V. Olavs.
V. Olava nāve pirms Latvijas Republikas izkarošanas pasargāja viņu no vēlākām politiķu cīņām par pašiem lielākajiem, galvenajiem, izšķirošajiem nopelniem valsts nodibināšanā. Par V. Olavu visi politiskie un sabiedriskie darbinieki teica tikai to vislabāko, nelaižot garām izdevības tādējādi parādīt, cik viņi bijuši tuvi šim labajam cilvēkam. Mirušā V. Olava vietā apmīļota tika viņa atraitne Frīda (dzimusi Eizenberga, 1878-1971) ar dēliem Vili Olavu jaunāko (1902-1944) un Aleksandru (1909-1981). No otras puses, Latvijas Republika 1940. gadā nekādi nevarēja sagrūt tā, lai neciestu tai tūkstoš veidos piesaistītie Olavi.
V. Olava 140. dzimšanas diena tika atzīmēta ne vien ar J. Stradiņa zinātnisko publikāciju, bet arī ar ziņu par V. Olavam veltītas piemiņas plāksnes atklāšanu pie bijušās Olava komercskolas ēkas A. Čaka ielā 30. Olava dzimta šo namu bija jau atguvusi un tas ar visu plāksni (attēlā) grezno ielu šobaltdien. “Par piemiņas plāksnes izveidošanu parūpējās Viļa Olava mazmeita Anna Olavs-Gramberga un viņas dzīvesbiedrs Dr. Andris Staklis. Plāksni, kurā attēlota Viļa Olava ģīmetne, veidojis mākslinieks Jānis Strupulis, tekstu rakstījis prof. Jānis Gaigulis. Piemiņas plāksnes atklāšanā akadēmiķis Jānis Stradiņš norādīja, ka...,” trimdinieku nopelnus izcēla trimdas latviešu avīzes “Laiks” un “Brīvā Latvija” 2007. gada 19. maijā. Šīs publikācijas prasa precizējumu, ka tikpat daudz plāksnes radīšanā paveica arī Jēkabs un Andrejs ar savām ģimenēm. Uz to norāda pasākuma apliecinājums fotoattēlā ar V. Olava mazmeitu Annu Olavu-Grambergu (1939-2021), mazdēlu Jēkabu (1960) un mazmazbērniem Anitu (1998), Aiju (1994) un Edgaru (1984). Tālāk būs iespēja uzzināt, kā līdz šai baltai dienai sakuplojuši Olavu dzimtas atzari. Bet pirms tam atdosim godu tam V. Olava dēlam, kam pēc nācējus liktenis neatvēlēja.
Viļa Olava jaunākā portretzibsnis ieraugāms operas solista un literāta Marisa Vētras (Blumberga, 1901-1965) atmiņu grāmatā “Sestā kolonna”. Aprakstīt V. Olavu autoru uzvedinājusi sastapšanās ar viņu svinībās par godu valsts proklamēšanas gadskārtai tieši pirms valsts sagraušanas, tātad 1939. gada novembrī, kad “Padomju Savienības kara bāzes bija samaksājušas pirmo mēnešīri, un mums bija iemesls pievērt abas acis, lai priecātos”:
- Žēl Viļa Olava - no sarkano uzbāzības bēgot, viņš noslīka Ventā dažus soļus no krasta. Kuģītī kopā ar viņu bija pārāk daudz bēgļu. Kuģītis tik daudz rūpju nepanesa. Izglābās tikai daži. Pils ballē Vilis Olavs vēl bija Ārlietu ministrijas protokolšefs (skat. viņa attēlu uniformā - Neatkarīgā). Tas ir augsts amats un prasa diplomātiju. Tādēļ Vilis Olavs diplomātiju studēja Parīzes universitātē. Viņš to varēja atļauties. Viņa ievērojamais tēvs viņam atstāja lielu namu un Viļa Olava komercskolu. Dēls bija viscaur džentlmenis, par skolu neinteresējās, bet skolojās pats. Kā Parīzes universitātē izsmalcināts diplomāts, viņš bija ari šķīries no pirmās sievas - pianistes un dziedātājas Marinas Kārkliņas.
Tas jau nu tiešām ietilpst augstākās sabiedrības locekļu džentlmeņa komplektā, ka viņiem obligāti un regulāri jāmaina dziedātājas pret dejotājām un tad atkal otrādi. V. Olavs savā negarajā mūžā paguva izdarīt vienu šādu nomaiņu - kļūt par otro vīru savai otrajai sievai dejotājai, kura, savukārt, nomainīja vecāku diplomātu pret jaunāku diplomātu. Par Vili vēl var piebilst, ka viņš nomainīja sievu, kam izcelsme no mātes puses Gruzijā, pret sievu, kam izcelsme no tēva puses Armēnijā.
Dejotājas vārda un dubultuzvārda salikums joprojām atmiņā daudziem Latvijas tagadējiem iedzīvotājiem, pat ja tie dzimuši jau pēc viņas nāves. Līdz pašām Latvijas PSR beigām viņa tika daudzināta un tālāk bez nekādām atrunām kā pozitīvais tēls inkorporēta Latvijas Republikā. Norādes uz Olavu viņas dubultuzvārdā nav, taču ticēsim Latvijas Sabiedrisko mediju eksponētajam Latvijas Radio 2018. gada 12. aprīļa stāstam par Helēnu Tangijevu-Birznieci (1907-1965, attēlā):
- Pēterburgas baleta skolas audzēkne, Krievijas impērijas aristokrātijas atvase, Helēna, Aleksandra meita Bek-Melin Tangijeva, krievu muižnieces un armēņu kņaza un virsnieka meita Latvijā nokļuva kā latviešu diplomāta Aleksandra Heinriha Birznieka dzīvesbiedre. (...) Starpkaru periodā viņa dejoja Briselē, Antverpenē, Kauņā, Berlīnē, Helsinkos, Stokholmā. Daudzviet skatītāji aplaudēja, kājās stāvot. Slava bija liela un pelnīta, bet laulība ar latviešu diplomātu nebija laimīga. Varbūt vainojama lielā vecumu starpība - vīrs bija 25 gadus vecāks. Temperamentīgajai un žilbinošajai dāmai netrūka pielūdzēju. (...) Kara beigās ar viņu notiek vēl viena liktenīga sagadīšanās. Kā stāsta viņas kolēģe Ieva Grotuse - viņas otrais vīrs Vilis Olavs (jaunākais) bija Slokas pilsētas galva un turklāt aizsargs. Viņiem bija jābrauc uz Zviedriju, jo Vācijā Tangijevai nebija ko darīt, arī pārāk austrumnieciski krāšņā izskata dēļ - ar to jau bija problēmas vācu Rīgā. Taču laiva, ar kuru Ventspils ostā bēgļi no Latvijas tika vesti līdz lielajam kuģim, apgāzās. Tangijevu izglāba, viņas vīrs noslīka. Kam Tangijevai vairs Zviedrija? Viņa palika Latvijā un pievērsās baleta inscenēšanai. Kļuva par Tautas skatuves mākslinieci, valsts prēmijas laureāti, ordeņa kavalieri. (...) Latviskumu viņa uzņēma kā pašsaprotamu un nepieciešamu vērtību. Laikabiedri saka - bija vairāk latviska nekā daudzi viņas latviešu kolēģi.
Arī Aleksandrs precējies divas reizes, bet ne pēc savas gribas. Pirmajā laulībā viņam divi, bet otrajā - trīs bērni.
Aleksandra pirmā sieva bija Olga, pirms laulībām Fridrihsone (1916-1979). Šim pārim piedzimušas divas meitas. No viņām Anna fiksēta viņas vectēvam veltītās piemiņas plāksnes pasākuma attēlā. Īsāku mūžu nodzīvojusi Olga (1936-2004), kurai līdz mūža beigām bija pielipis arī Aijas mīļvārdiņš.
Aleksandra pirmā sieva bija ārste, kuras dzīves gājumu izklāstījis “Latviešu Ārstu un Zobārstu Apvienības Apkārtraksts” 1979. gada aprīļa numurā. Savukārt dzīves pēdējos pārdesmit gadus atkal ar Latviju sasaistījušajai Annai kā čaklai ziedotājai plašu nekrologu sarūpējis Vītolu fonds.
Mātes un meitas dzīvesstāstos būtisku vietu ieņem niansēs atšķirīgi apraksti par to, kā viņām nācies šķirties gan no dzimtenes, gan no vīra un tēva, kuru nacisti apcietinājuši un ievietojusī Štuthofas koncentrācijas nometnē par līdzdalību ar Konstantīna Čakstes (1901-1945) vārdu pazīstamajā Latvijas Centrālajā Padomē. Šeit jāatstāsta Aleksandra dēla Jēkaba teiktais Neatkarīgajai, ka jā - brāļi bijuši gan vienā padomē, gan vienā laivā, pēc kuras apgāšanās izglābties izdevies Aleksandram.
Māte Amerikā apprecējusies 1952. gadā ar rentgenologu Arnoldu Veinbergu un 1976. gadā ar astronomu Kārli Kaufmani. Ar pirmo šeit minēto uzvārdu viņa pieminēta avīzē “Laiks” sakarā ar Frīdas nāvi 1971. gadā, ka “aizgājēja savus pēdējos mūža gadus vadīja vedeklas Dr. Olgas Olavas-Veinbergas un mazbērnu ģimeņu siltumā”. Vēlāk kā Olga Olava-Kaufmane viņa dalījusies ar vārdos izteiktām un fotoattēlos apstiprinātām liecībām par Frīdu žurnāla “Universitas” 1978. gada aprīļa numurā.
Olgas meita Anna Amerikā kļuvusi sievu Gvido Grambergam (1931-1990) un māti diviem dēliem Markam (1959) un Ričardam (1962). Katram no tiem četri bērni. Markam ir Marks (1993), Ričards (1994), Kristofers (1997) un Šarlote (2000), Ričardam ir Viktorija (1990), Ričards (1992), Stīvens (1994) un Endrjū (1999). Līdz mums nonākusī kopbilde rāda viņus ap 2005. gadu.
Pēc vīra nāves Anna atgriezās Latvijā un iesaistījās no vīra mantoto Grambergu ģimenes īpašumu apsaimniekošanā. Latvijā viņa atrada jaunu laimi kopā ar tāpat no Amerikas Latvijā atgriezušos Andri Stakli (1939). To tagad apliecina Andra glabātie attēli.
Kopā ar vīru Ilgvaru Nagobadu (1927-2003) Latvijā bija atgriezusies arī Olga, bet šī pāra meita Līza Beatrise (1956) palikusi ASV.
Lai gan Aleksandram 1944. gadā bija izdevies izglābties no nāves, tās ēnā viņš palika vēl gadus desmit. Vispirms viņu dabūja rokā vācu okupanti. Tādējādi viņš nonāca Štuthofas koncentrācijas nometnē, kas bēdīgi slavena ar “nāves gājienu” - ar gandrīz neēdinātu un 1945. gada februārim nepiemēroti plāni ģērbtu ieslodzīto dzīšanu rietumu virzienā - projām no uzbrūkošas Sarkanās armijas. Praktiski tā bija pakāpeniska ieslodzīto nogalināšana, kurai par upuri krita K. Čakste, bet Aleksandrs atkal izdzīvoja. Par to viņam pienācās īsa atelpa Rīgā, bet pēc tam apcietināšana un ieraušana ar GULAG zīmolu pazīstamajā sistēmā uz visu atlikušo mūžu.
Zinām, protams, ka pēc Padomijas diktatora Staļina nāves 1953. gadā padomju režīms atmaiga kopumā un pret ieslodzītajiem tajā skaitā. 1955. gadā Aleksandram bērna piedzimšana un slimošana deva ieganstu tikt laukā no Balkašas vara raktuvēm, bet ar nosacījumu, ka viņam jāpaliek 100 km rādiusā ap tām. Tātad Rīgai un Latvijai viņš netika ne tuvumā, bet drīkstēja apmesties Šahtinskas pilsētiņā, kas veidojās kā visvisādu ieslodzīto plūsmu krustpunkts. “Nevienu kazahu tur neredzēju,” par saviem pamatskolas gadiem stāsta Jēkabs.
Tātad - Aleksandram atkal bija sieva un bērni Jeļizaveta (1955), tālāk Jēkabs (1960) un Andrejs (1966). Aleksandrs bija precējies ar Antoņinu Moskvinu (1926-2002) no tagadējās Ukrainas. 16-17 gadu vecumā vācieši viņu savākuši uz darbu Vācijā, bet pēc tam padomju iestādes - uz darbu Kazahstānā. Mūža beigas viņa sagaidīja pie dēliem Rīgā.
Aleksandrs no Kazahstānas netika ne uz Rīgu, ne uz Latviju, ne uz Ameriku, uz kurieni viņu 1974. gadā viņu aicinājušas meitas. Padomju drošības iestādes būtu viņam pavērušas šo ceļu tikai apmaiņā pret ziņotāja pienākumu uzņemšanos, uz ko Aleksandrs neielaidās. 1976. gadā viņam tomēr atļauts dažas dienas satikties ar meitām Rīgā. Nākamā tikšanās reize bija sagatavota 1981. gada 18. jūnijā. Braukt uz Rīgu tika paredzēts Aleksandram ar bērniem, bet ieradās tikai Jēkabs ar vēsti par tēva nāvi 17. jūnijā. Pārējie ģimenes locekļi tajā laikā rīkoja viņa bēres.
Jēkabam un vēlāk Andrejam vajadzēja atkalpot savus gadus Padomju armijā, kur jauniešus šķīstīja vai par viņu vecāku, vai par pašu grēkiem. Kas armijai cari ticis, tam ceļi vaļā pa visu Padomiju! Aleksandra dēli devās uz Rīgu un atdūrās pret noteikumiem, ka darbu šeit nedod bez pieraksta, bet pierakstu - bez darba. Taču noteikumus varēja apiet, gadus desmit maļoties pa kopmītnēm Pierīgā. Kad arī šis laiks bija atkalpots un tiesības uz noteiktāku dzīvesvietu iezīmētas pēc padomju noteikumiem, padomju vara sabruka un viņi no bezpajumtniekiem līdzīga statusa pārtapa namīpašniekos, saņemot savas daļas vectēva un tēva celtajos vai pirktajos namos Rīgā, Pierīgā un Cēsīs. Šo īpašumu apsaimniekošana tagad ir viņu pamatnodarbošanās.
Grūtības iekārtoties Latvijas PSR galvaspilsētā Rīgā pietiekami izskaidro, kāpēc šeit nav Jeļizavetas. Viņa atrada vīru un laimi Ukrainā. Tur viņai 1980. gadā piedzimusi meita Oksana un 1982. gadā dēls Oļegs. Oksana nonākusi Vācijā, kur viņai otrais vīrs. Viņai ir divas meitas Aleksandra (2005) un Margarita (2013). Pēc Krievijas uzbrukuma Ukrainai Jeļizaveta un viņas vīrs Ivans (1953) pārcēlušies pie meitas.
Grūtības dabūt pajumti Rīgā neliedza Jēkabam un Andrejam atrast šeit sievas un radīt bērnus. Andrejam ar sievu Natāliju (1972) ir divas meitas, V. Olava piemiņas plāksnes pasākumā pieteiktās Anita un Aija, kurai dēls Edvards (2013).
Kopā ar Irēnu (1962) Jēkabam dēls Edgars (1984) un meita Evelīna, (1988), kura aizprecējusies uz ASV. Viņai ir trīs bērni Ariana (2017), Ārija (2021) un Zihers (2022). Viņiem ASV pievienojusies arī Irēna. Toties šeit Jēkabam dēls Ēriks (2006) kopā ar Inesi (1974). Šajā atzarā Edgaram sieva Tatjana (1979) un meita Marija (2014). Speciāli šai publikācijai fotografējušies Jēkabs ar dēliem Edgaru (no labās) un Ēriku, mazmeitu un vedeklu.