Grūti būtu izveidot krasāku pretstatu starp latviešu Mozus apzīmējumu nopelnījušo Vili Olavu un omulību iemiesojošo ieliņu Mežaparkā, kas nosaukta Viļa Olava vārdā.
Šeit pabeigsim V. Olava 155. dzimšanas un 105. nāves atceres dienai veltītu stāstu par cilvēku, bez kura grūti iedomāties Latvijas Republikas tapšanu. Piedzimis viņš 1867. gada 18. maijā un Mozum pielīdzināts tāpēc, ka nomira 1917. gada 28. martā, kad vēl ne pasludināta nebija Latvijas Republika vai varbūt citiem vārdiem izteiktas latviešu pretenzijas uz politisko varu un teritoriju, kur šo varu īstenot. Tomēr caur pirmsnāves mokām V. Olavs esot spējis uztvert ziņu par Februāra revolūciju Krievijā kā iespēju latviešiem cīnīties par politisko varu līdz pat šīs varas nostiprināšanai valstī. Tādējādi veidojusies sakritība ar Bībelē aprakstīto, ka Dievs Mozum “licis redzēt ar tavām acīm” ebrejiem apsolīto zemi, taču ar nosacījumu, ka “tev nebūs iet pāri uz turieni”. Dievs, tātad, gādājis, lai Mozus un tāpat V. Olava pārliecība par ebreju vai latviešu valsti kaut kādā veidā un mērā sakristu ar realitāti, kurā ne viens, ne otrs no šiem personāžiem nenonāca.
V. Olava nāve pirms Latvijas Republikas izkarošanas pasargāja viņu no vēlākām politiķu cīņām par to, kura nopelni valsts nodibināšanā jāatzīst par pašiem lielākajiem, galvenajiem, izšķirošajiem. Par V. Olavu visi politiskie un sabiedriskie darbinieki teica tikai to vislabāko, nelaižot garām izdevības tādējādi parādīt, cik viņi bijuši tuvi šim labajam cilvēkam. Par kulmināciju tādiem pasākumiem kļuva 1917. gadā Somijā mirušā un Petrogradā apglabātā V. Olava pārapbedīšana Rīgas Meža kapos 1921. gada 5. jūnijā. Taču pēc tam V. Olava piemiņas uzturēšana kļuva par viņam tik tiešām tuvo cilvēku pašizvēlētu pienākumu uzcelt pieminekli uz viņa kapa, regulāri publicēt viņa rakstus, rakstīt un uzstāties ar atmiņām par viņu. Cīņa par Latvijas valsti bija ļāvusi izvirzīties varoņiem, kuri kā vēlākie politiķi vai valsts radīšanai nestie upuri tautas atmiņā iespiedās spilgtāk nekā V. Olavs un kuru godināšana prasīja savu tiesu laika, naudas un gribas.
V. Olava nopelni pirms un pēc padomju okupācijas nekad nav tikuši noliegti, bet drīz vien atvirzīti nomalē tieši tā, kā burtiskā nozīmē notika ar V. Olava vārdā nosaukto ielu. Kad 1923. gadā Rīgā notika ielu pārdēvēšanas kampaņa, V. Olavam bija visas tiesības pretendēt uz Marijas ielu, kurā atradās viņa izveidotā un gandrīz burtiskā nozīmē uzceltā komercskola. Tomēr tik pamanāmas ielas nosaukuma viņam neiedeva. Uz cara jeb vācu laika ielu nosaukumu rēķina pie savām ielām Rīgas centrā tika dzejnieki Rainis un Aspazija, pulkveži Kalpaks un Briedis, nacionālās atmodas pamanāmākās figūras Kr. Barons un Kr. Valdemārs, bet bijušo ķeizarieņu Elizabetes (valdīja pati) un Marijas (Aleksandra II sievas) ielu nosaukumi tika saglabāti iepriekšējie. V. Olavam atbilstoša ieliņa skaitījās piemeklēta tikai 1929. gadā Mežaparkā. Padomju okupanti to 1950. gadā pārsauca par Nikolaja Ostrovska ielu, bet Latvijas Republikas atjaunošana 1990. gadā izpaudās arī V. Olava vārda atdošanā šai ielai 367 metru garumā. Vai tiešām Latvijā izbeigušās visas puķes un puķkopji, kuru vārdi šādai ielai derētu kā uzlieti?
Jau mazliet iepriekš, 1989. gadā Rīgā tika atjaunota padomju okupantu pārsauktā Marijas iela, taču tā zaudēja lielāko daļu no sava garuma, kam tika piešķirts dzejnieka Aleksandra Čaka (Čadaraiņa, 1901-1950) vārds. Salīdzinājumam jānorāda, ka A. Čaka iela ir 2 744 metrus gara. Olava komercskolas ēka ieguva adresi A. Čaka ielā 30 un kā stalta, labi kopta ēka, ciktāl par to var spriest no fasādes, grezno šo ielu šobaltdien (attēlā).
Nams nonācis V. Olava pēcteču valdījumā un kopš V. Olava 140. dzimšanas dienas 2007. gadā to rotā viņam veltīta piemiņas plāksne: “Par piemiņas plāksnes izveidošanu parūpējās Viļa Olava mazmeita Anna Olavs-Gramberga un viņas dzīvesbiedrs Dr. Andris Staklis. Plāksni, kurā attēlota Viļa Olava ģīmetne, veidojis mākslinieks Jānis Strupulis, tekstu rakstījis prof. Jānis Gaigulis. Piemiņas plāksnes atklāšanā akadēmiķis Jānis Stradiņš norādīja, ka...,” informēja trimdas latviešu avīzes “Laiks” un “Brīvā Latvija” 2007. gada 19. maijā.
To, ko norādīja akadēmiķis Jānis Stradiņš (1933-2019), ir vērts uzzināt nevis pēc ielas malā teikto vārdu atstāstījuma dažos teikumos avīzē, bet no tai pašai V. Olava jubilejai pieskaņota J. Stradiņa raksta “Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstu” 2007. gada jūnija numurā. Tur arī uzsvērts, ka Rīgas domes lēmumi piešķirt V. Olava vārdu ne Marijas ielai, bet “kādai necilākai ielai Mažaparkā” “lielā mērā kavēja V. Olava vārda nostiprināšanos sabiedrības apziņā”. J. Stradiņš lieliski parādīja, cik tas pelnīti vai nepelnīti, bet loģiski sanācis:
- Viņš bija latviešu politiskā liberālisma iedibinātājs un ideologs pirms simt gadiem, kaut arī pats nevēlējās būt politiķis, bet sabiedrisks darbinieks vien. Olavs ticis uzlūkots par latviešu jaunnacionālisma pamatlicēju un ideologu kopā ar Andrievu Niedru, Ati Ķēniņu, Arvedu Bergu, vēl dažiem. Ideoloģiski šis strāvojums latviešu rakstniecībā un sabiedriskā dzīvē izrietēja no tautiskās atmodas, no Krišjāņa Valdemāra principiem, tikai nacionālos ideālus “jaunnacionālisti” meklēja nevis tautas pagātnē, bet tagadnes reālajā dzīvē un praktiskajos nākotnes mērķos, pārveidojot A. Pumpura Lāčplēša cīņu ar Melno bruņinieku latviešu zemnieku un pilsētnieku cīņā pret Baltijas vācu virsslāni. Viņi mēģināja modernitātes garā atdzīvināt Kr. Valdemāra principus, kas toreizējās Rīgas Latviešu biedrības un Rīgas latviešu vecpilsoņu aprindās šķita apsūbējuši. Olavs tiecās pārņemt modernās zinātnes un politiskās ētikas principus, eiropeismu, smēlās kaut ko pozitīvu arī no savu oponentu jaunstrāvnieku idejām, vienlaikus asi vēršoties pret marksismu, tomēr akceptējot sociālā izlīdzinājuma nepieciešamību. (...) Vilis Olavs bija viena no prominentākajām un atzītākajām personībām latviešu pilsonības un sīkpilsonības gara dzīvē 20. gs. pirmajos 20 gados, no 1896. gada līdz 1916. gadam. Viņš bija cieši saistīts ar latviešu nacionālo eliti - Viļa Plūdoņa brālēns, Dombrovsku un Bergu dzimtām tuvs cilvēks, draugos ar Rūdolfu Blaumani, mācītājiem K. Kundziņu un Ludi Bērziņu, arī savās aprindās neapstrīdama morāla autoritāte, kurš sava augstā ētikas uzstādījuma dēļ pat dabūja nosēdēt veselu gadu Rīgas Centrālcietumā (1908.-1909.). (...) Viss aprādītais izvirzīja Vili Olavu par Latviešu Bēgļu apgādāšanas centrālkomitejas vadītāju Pirmā pasaules kara laikā 1915. gada augustā, kura kļuva par vienojošu centru 260 latviešu bēgļu aprūpes vietējām nodaļām plašajā Krievijā. (...) Latviešu Bēgļu apgādāšanas centrālkomiteja bija, varētu sacīt, pirmais latviešu sabiedriskais parlaments. Pēc 1917. g. Februāra revolūcijas uz tās pamata Petrogradā radās latviešus reprezentējoša politiska institūcija Latviešu Pagaidu Nacionālā Padome, kura, savukārt, daļēji kļuva par iedīgli Tautas padomei, kas 1918. gada 18. novembrī Rīgā proklamēja Latvijas Republiku.
Bieži ir dzirdēts runājam, ja Olavs būtu palicis dzīvs un vesels, tieši viņš, bet nevis Čakste būtu kļuvis par Latvijas Satversmes sapulces priekšsēdētāju un pirmo Valsts prezidentu. Šo tēzi šodien nevar ne apstiprināt, ne apstrīdēt. No Petrogradas nākušajām Latviešu Pagaidu Nacionālās Padomes aprindām 1918. gada novembrī tomēr nebija vadošā loma, Tautas Padome vairāk tika veidota pēc politisko partiju pārstāvības principa. Viļa Olava politiskais virziens, kas balstījās vairāk uz latviešu pilsētu pilsonību, uz Rīgas inteliģenci, tur pārsvaru neguva, dominēja Zemnieku Savienība un sociāldemokrāti. Tādēļ varētu arī šaubīties, vai Olavs būtu ticis virzīts uz posteni, ko ieņēma Jānis Čakste, kas politikā tomēr ienāca caur Zemnieku Savienību, kaut arī vēlāk novērsās no tās. Piebildīsim arī, ka Čakste vēlāk neatsaucās uz V. Olavu un savu sadarbību ar viņu Bēgļu apgādāšanas centrālkomitejā, kaut arī būtībā tajā izvirzījās par visas tautas mēroga līderi.
Tiktāl par Olavu kā sabiedrisku darbinieku, taču jāpiebilst, ka Olava darbībā pavisam var saskaitīt vismaz septiņas darbības jomas: 1) sabiedrisks darbinieks un ideologs; 2) teologs; 3) žurnālists un publicists; 4) vēstures mīļotājs, letonists; 5) tautsaimnieks un komerczinību speciālists; 6) pedagogs; 7) ētikas un filozofijas lietpratējs. Šādā skatījumā Olavu varētu dēvēt par daudzskaldņu kristālu, septiņveidi. (...) Darbošanās tik daudzās un tik atšķirīgās jomās, no vienas puses, liek apbrīnot Viļa Olava interešu daudzpusīgo diapazonu, daudzšķautņaino, unikālo personību, arī viņa atsaucību sabiedrības aktuālajām (un pat nākotnes) vajadzībām. No otras puses, šī saskaldītība ļauj saprast, kādēļ nevienā nozarē Vilis Olavs nav sasniedzis augstākās virsotnes, jo Gētes vārdiem runājot: “In der Beschränktheit zeigt sich der Meister.””
2007. gada 19. maija publikācijas ir apliecinātas ar fotoattēlu, kurā pie jaunatklātās piemiņas plāksnes stāv V. Olava mazmeita Anna Olava-Gramberga (1939-2021), mazdēls Jēkabs Olavs (1960) un mazmazbērni Anita, Aija un Edgars. Tātad Olavu dzimta turpinās par spīti daudzām nelaimēm, kas šai dzimtai nevarēja neuzgāzties kā atlūzas no Latvijas Republikas, ar ko šī dzimta bija tūkstoškārt saistīta.
Vēl desmit gadus vēlāk, Viļa Olava 150. dzimšanas dienā 2017. gada 18.maijā piemiņas plāksne (attēlā) izcilajam novadniekam tika atklāta Bauskā, Rīgas ielā 8, kur viņš savulaik mācījies toreizējā Bauskas apriņķa skolā.
Tajā plāksnē uzrādīts arī viņa dzimtais uzvārds Plute (daudzkārt arī Plutte), ar kādu viņš šajā skolā gāja un pēc tam uzsāka savu publisko darbību. Plutes uzvārds viņam nāca no tēva, kurš bija ieprecējies Olavu mājās. V. Plute par V. Olavu oficiāli kļuva 1904. gadā. Olava uzvārdu viņš ir lietojis jau agrāk, bet viņa iepriekšējais Plutes uzvārds skaidrības labad atgādināts arī vēlāk. Izsmeļošu atbildi par šo pārvērtību viņš nav sniedzis. Varbūt tā kaut ko liecinātu par viņa attiecībām ar vecākiem, bet varbūt par atkāpšanos no iniciāļiem, kuri derēja arī viņa brālēnam Vilim Plūdonim (1874-1940). Dzejnieka priekšrocības sabiedrības acīs akcentē arī tas, ka līdzās skolai esošās Bauskas Svētā Gara Evaņģēliski luteriskās baznīcas (attēlā) adrese tagad ir Plūdoņa ielā.
Baznīcas ielas vārds ticis ieliņai, kas gar skolas sienu un baznīcas pagalmu savieno Rīgas ielu ar Plūdoņa ielu. V. Olava gaitas pēc skolas beigšanas Bauskā caur ģimnāziju Jelgavā aizveda viņu uz teoloģijas fakultāti Tērbatā.
To var saukt par māņticību vai tikai par sagadīšanos, ka vēl īsāku mūžu par tēvu nodzīvoja tēva vārdu pārņēmušais Vilis Olavs jaunākais (1902-1944), toties no praktiski drošas nāves vispirms nacistu un pēc tam komunistu soda nometnēs izgrozījās un krietnu pēcnācēju pulku atstāja Aleksandrs Olavs (1909-1981). Viņa mūža garums gan nesasniedza mātes Frīdas Olavas, dzimušas Eizenbergas, 92 gadus ilgo mūžu (1878-1971), bet abus vecākus viņš pārdzīvoja, un tas ir galvenais.
