Starp ebreju pravieti Mozu un Latvijas valsts radīšanai nepieciešamo Vili Olavu ir arī tāda saistība, ka Mozus nonesa no Sinaja kalna divas akmens plāksnes ar desmit baušļiem, bet V. Olavs mēģināja pārliecināt latviešus par šo baušļu ievērošanu, uzrakstot divsējumu grāmatu “Galvenie virzieni ētikā”.
Aizejošā nedēļa dod iespēju pieminēt V. Olava 155. dzimšanas dienu 18. maijā. Viņš dzimis 1867. gadā, bet miris 1917. gada 28. martā. Jau viņa bērēs viņš ticis pielīdzināts Bībeles Mozum, kam Dievs atvēlēja vadīt ebreju tautu tikai līdz viņiem apsolītās zemes robežām “no Moāba klajuma... līdz pat Coārai” (5. Moz., 34;1-3). V. Olava gadījumā viņam nepārkāpjamās robežas tika novilktas nevis telpā, bet laikā. Proti, bija jāpaiet vēl gandrīz diviem gadiem līdz tagadējās Latvijas Republikas pasludināšanai 1918. gada 18. novembrī un apmēram četriem gadiem līdz valsts pieteikuma pārvēršanai valstī, kuras varu noteiktā teritorijā atzina gan šīs teritorijas iedzīvotāji, gan citas valstis. Tā tas viss notika atbilstoši V. Olava 1916. gada 19. maija aicinājumam uz “daudz un dažādu mērķu koncentrāciju ap nacionālo mērķi kā degpunktu, no kura izplūst stari uz visām pusēm”:
Par viņa vārdu datējumu jāpaskaidro, ka iespējas publicēties un publiski runāt viņam atņēma nevis nāve 1917. gada sākumā, bet slimība jau 1916. gada vidū. Tuberkuloze tomēr atļāva viņam uztvert un pareizi saprast vēsti par 1917. gada februāra revolūciju Krievijā, ka tā pavērsusi vēstures gaitu uz Latvijas valsti kā nacionālo mērķi koncentrācijas iemiesojumu. Tādējādi piepildījās līdzība ar Bībelē 5. Mozus grāmatas 34. nodaļas 4. pantā apliecinātajiem Dieva vārdiem Mozum, ka ebrejiem apsolīto zemi “esmu licis redzēt ar tavām acīm, bet tev nebūs iet pāri uz turieni!” V. Olavam Latvijas valsts palika tāda, kādu viņš to iedomājās 1917. gada martā. Viņš nomira toreizējās Somijas teritorijā, ko tagad Krievija Somijai atņēmusi. Tika apglabāts uz to brīdi par Petrogradu pārsauktajā Pēterburgā, bet 1921. gadā pārapbedīts Latvijā. Atdusas Rīgas II Meža kapos kopā ar daudziem viņa dzimtai piederīgajiem.
Latviešiem ir nācies pēdējo simts gadu laikā piedzīvot to pašu, ko ebreji piedzīvo jau tūkstošiem gadu. Bībeles vārdiem šie notikumi traktēti tā, ka Dievs dod tautai iespēju dzīvot savā zemē un valstī tikai tik ilgi, kamēr tā Dievam klausa. Ja paklausība zūd, tad pazūd arī valsts un tās iedzīvotāji nonāk verdzībā, gūstā vai trimdā. Bet Dievs ir žēlīgs jeb iežēlināms ar nolūgšanos un apsolīšanos tagad nu beidzot tomēr klausīt Dievam mūžīgi mūžos. Ebreji tādus solījumus devuši un lauzuši trīs četras reizes savā Vecajā derībā aprakstītajā vēsturē līdz Kristus atnākšanai un turpinājuši tādā pašā garā līdz šai baltai dienai. Tāpēc nākuši un gājuši laiki, kad viņiem gan atļauts dzīvot Dieva apsolītajā zemē, gan viņi no turienes padzīti. Katra padzīšana nozīmēja arī daudzu cilvēku apkaušanu vai turpat viņu dzimtenē, vai daudzās citās vietās, kur viņi bija maldīgi cerējuši paglābties. Viņu grēku pēdējā izpirkšana rezumēta ar pašreizējās valsts Izraēlas Neatkarības deklarāciju 1948. gada 14. maijā.
Ebreju vēstures šablons arī latviešiem der kā uzliets. To pašu, ko ebreji redzēja un izjuta Mozus laikā pie Sinaja kalna, arī latvieši piedzīvoja Pirmā pasaules kara laikā: “Un visa tauta redzēja pērkonu, zibeņus un dzirdēja bazūņu skaņas un redzēja kalnu kūpam” (2. Moz., 20;18). Diemžēl drīz vien bijība pret pasaules likumu devēju zuda. Tā ļoti ērti izskaidrot, kāpēc Latvijas Republika
1940. gadā savu faktisko pastāvēšanu izbeidza un kāpēc varēja tikt atjaunota 1990. gadā kā apliecinājums, ka latviešu tauta savus grēkus izpirkusi ar zaudējumiem Otrajā pasaules karā un dzīvi padomju režīma jūgā. Tomēr arī tagad grēkošanas piesaukšana lieti noder, izskaidrojot to, kāpēc latviešu tauta iznīkst - kāpēc šeit divreiz vairāk nomirst nekā piedzimst un kāpēc daudzi Latvijā dzimušie meklē sev labākas (ērtākas, skaistākas, bagātākas...) vietas, kur apmesties, un stiprākas tautas, kurās asimilēties.
V. Olavam nākas līdzināties Mozum arī tajā bēdīgajā nozīmē, ka tauta viņu aprakstītos likumus biežāk pārkāpj nekā ievēro. Nelīdzēja ne šo likumu iekalšana asmens plāksnēs, ne pārformulēšana ļoti daudzos vārdos uz papīra. Savu grāmatu “Galvenie virzieni ētikā” V. Olavs sāka ar pieteikumu, ka “ētika ir praktiska zinība, kura grib rādīt, kā cilvēku dzīve caur viņu pašu darbību pareizi iekārtojama”. Tālākie ieteikumi pareizai dzīves iekārtošanai aizņem pustūkstoti drukātu lappušu. Uzrakstītas tās 1908. gadā divās daļās. Pirmā publicēta 1910. gadā, otrā - 1918. gadā. To atkārtotais izdevums noticis 1922. gadā, iekļaujot abas grāmatas daļas V. Olava Kopotajos rakstos.
Uz V. Olava nopelniem Latvijas valsts radīšanā Neatkarīgā jau norādīja 15. maijā, vēl tikai gaidot viņa 155. jubileju. Ar tiem pietiek, lai normāli cilvēki neatļautos skaļi paziņot, ka pirms vairāk nekā 100 gadiem rakstītais jau pavisam novecojis, pilnīgi atspēkots vai citos darbos daudzkārt skaidrāk, pārliecinošāk vai aizraujošāk noformulēts. Lai tiek V. Olava grāmatai vieta Latvijas intelektuālo sasniegumu virtuālajā muzejā, bet vai tagadējai dzīvei tā vairāk atbilstoša par toreizējām pļaujmašīnām, kuļmašīnām un automašīnām?
V. Olava rakstīto mantojumu aktualizē Krievijas 2022. gada 24. februāra uzbrukums Ukrainai ar tiem rezultātiem, līdz kādiem karojošās puses bija nonākušas V. Olava 155. dzimšanas dienā. Ar to domāta Krievijas izplānotā zibenskara izgāšanās un pret Krieviju vērstas pussimts valstu koalīcijas noformēšanās. Tādējādi iezīmējas trešais piegājiens Krievijas impērijas sagraušanai, kas tika pasludināta, bet netika izpildīta ne 1917., ne 1990. gadā. Latvija gan izmantoja 1917. gadā sākušos jezgu un no impērijas izspruka, taču uz daudz īsāku laiku, nekā pēc tam bija spiesta pavadīt atjaunotajā impērijā.
1990. gadā atkārtojās šā sižeta sākuma daļa. Latvijas Republika joprojām ir neatkarīga valsts, taču spiesta daudzos gadījumos rēķināties ar Krieviju, attiecīgi samazinot Latvijas iespējas izvēlēties savu likteni, vadoties pēc ētikas pamācībām. Kā rakstīja V. Olavs, “ētikas likumi zīmējas uz cilvēka darbību, kura atkarājas vairāk vai mazāk no viņa paša gribas”. Cilvēks šeit netiek identificēts tikai kā indivīds, jo reālās izvēles rīkoties vienādi vai otrādi “bieži sniedzas pāri individuālās dzīves robežām, atsaukdamās uz šaurākām vai plašākām sabiedrības šķirām, pat veselu tautu, valsti vai visu cilvēci”. Tūlīt gan seko aizrādījums, cik “mēs visi labi pazīstam apstākļu priekšautu; ar viņu aizsedz izlietas asaras un asinis un aizbāž arī, varbūt, ausis pret vaidiem un lāstiem”. Tā, lūk, indivīdi, to grupas kā šķiras, tautas un visa cilvēce mēģina izvairīties gan no rīcības, gan no atbildības par savu rīcību, tai skaitā par nerīkošanos kā rīcības veidu.
Nav tāda mēraparāta, ar kādu jau iepriekš un objektīvi varētu noteikt robežas starp rīcību vai tās trūkumu, kas bija atkarīga no viena vai no daudzu cilvēku gribas un uzliek viņiem atbildību, no tādas notikumu gaitas, ko cilvēki ar savu gribu var ietekmēt ne vairāk kā akmeņi vai koki ar savu masu. Rezultātā Latvijā jau gadu desmitiem vieni tikpat automātiski vaino Krieviju par visu, cik otri vaino pirmos, ka viņi tādējādi mēģina aizsegt tikai paši savas vainas.
Vēl jo ciešāk V. Olava spriedumi par ētiku savijas ar jautājumu, vai Krievijas uzbrukums Ukrainai bija tikai vienas valsts mēģinājums aplaupīt citu valsti, vai nu sagrābjot visu līdz ar valsts varu, vai aprobežojoties ar dažu teritoriju atņemšanu. Runa nav par to, pēc cik ilga laika un kādā secībā Krievija uzbruktu Baltijai/Moldāvijai/Polijai utt., ja būtu sagrābusi vēl arī Ukrainas resursus. Runa ir par to, vai karš Ukrainā nekļūs par aizsākumu pārmaiņām, pēc kurām pasaules politiskā karte un saimniekošanas veidi būs mainījusies ne mazāk, kā viss mainījās pēc Pirmā un Otrā pasaules kara.
Citiem vārdiem to pašu izsaka jautājums par kapitālisma beigām, kādas revolucionāri saskatīja par Pirmā pasaules kara īsto iemeslu. Proti, ka kapitālisms devis vecajam impērismam jaudu pāriet imperiālismā, kuru sasniegušās valstis jau bija visu zemeslodi sadalījušas un kopš 20. gadsimta sākuma ar mērķi zemeslodi pārdalīt belza viena otrai tik stipri, ka tām, pēc revolucionāru aprēķiniem, vajadzēja savstarpēji iznīcināties un atdot pasauli sociālismam/komunismam. Tagad šādas runas atkal ir modē, piesaucot gan jau nodeldētos, gan jaunus apzīmējumus tam, kas V. Olavs darbā izteikts ar vārdu salikumu “nākamības sabiedrība”. Tā ir sabiedrība, kurā apsolīts visiem viss.
Nav iemesla neticēt V. Olavam, ka lielākā daļa revolucionāru tika savervēti ar solījumiem, ko nebija parakstījuši marksisma autors Kārlis Marks ar savu izpalīgu Frīdrihu Engelsu, ne pēc 1905. gada revolūcijas Krievijā jau pamanāmais Ļeņins, bet vācu sociāldemokrātisko partiju radītājs Augusts Bēbelis (1840-1913, attēlā) ar 1879. gadā klajā laistu grāmatu “Sieviete un sociālisms”. 1908. gadā V. Olavs piesauca vairāk nekā 30 šīs grāmatas izdevumu, ar ko šī grāmata acīm redzami izkonkurēja jebkura K. Marksa u.tml. grāmatu izdevumu skaitu, bet “Galveno virzienu ētikā” 1. izdevums Rīgā 1910. gadā sakrita ar “Sievietes un sociālisma” 50. izdevumu Štutgartē.
Kā tiešu A. Bēbeļa vārdu citātu V. Olavs sniedz šādus vārdus, ka “nākamības sabiedrībā” “katrs pats izšķirs, kādu darbu tas grib strādāt; lielais skaits dažādo darba lauku dos iespēju apmierināt visuvisādas vēlēšanās. Ja kādā arodā izrādās spēku pārākums, un citā atkal trūkums, tad pārvalde spers soļus, lai panāktu izlīdzināšanu.” Solījums noteikt pašam sev darbu un tad jau arī algu skan tik vilinoši, ka cilvēki noteikti laida gar ausīm sīko piebildīti, ka tomēr būšot kaut kāda “pārvalde”, kas kaut kā novērsīšot to, ka pārāk daudzi gribēs būs deputāti vai ierēdņi, aktieri vai žurnālisti utt., bet pietrūks atkritumu savācēju. Ticēsim uz vārda V. Olavam, ka visā A. Bēbeļa grāmatā neesot aprakstīts, kādus tieši piespiedu līdzekļus “pārvalde” lietos. Tādā veidā grāmatas lasītāji tika pasargāti no pārdomām, vai šie līdzekļi kādreiz netiks lietoti tieši pret viņiem un kas tad paliks pāri no sabiedrības, kurā “katrs pats izšķirs, kādu darbu tas grib strādāt”.
Pasaulē bagātākajās valstīs pretruna starp to iedzīvotāju gribēto un viņiem pašiem vajadzīgo darbu tiek novērsta, ļaujot apmesties šajās valstīs ieceļotājiem, kuri apmaiņā pret ieceļošanas tiesībām uzņemas darbus, no kuriem vietējie atteikušies.
Jautājums, vai bagātās valstis no gumijas, kurās būs vieta aizvien lielākam daudzumam ieceļotāju, lai apkalpotu aizvien lielāku skaitu vietējo iedzīvotāju, kuru skaitā iekļaujas iepriekšējo paaudžu ieceļotāju bērni. Atbilde dota A. Bēbeļa grāmatas nosaukumā. Atbilde ir “sieviete”, kas radīs un audzinās bērnus tad un tikai tad, ja tie viņai “palielinās izpriecu” vēl virs tiesībām mainīt dzimumdzīves partnerus tik bieži, cik vien viņa to vēlēsies. Rakstīts tas tika nepilnus simts gadus pirms tam, kad pretapaugšļošanas līdzekļi kļuva par visiem pieejamu rūpnieciskās ražošanas produktu. Tā kā par tādiem līdzekļiem nespēja iedomāties ne A. Bēbelis, ne V. Olavs, tad pēdējais nevarēja kritizēt pirmo, ka šajā reizē viņš dod apšaubāmus, t.i., priekšlaicīgus solījumus.
A. Bēbelis un V. Olavs palika pie tā, ka laikam gan bērni turpinās dzimt, bet viņu domas dalījās par to, vai tas būs labi, vai tas būs slikti, ja bērnu audzināšanu uzņemsies “nākamības sabiedrība”.
V. Olavs brīdināja, ka pat tad, ja nākamības sabiedrībā būs atļauts vecākiem, kas to vēlēsies, paturēt bērnus pie sevis, “bērnu stāvoklis pret vecākiem būs tapis citādāks. Bērni nebūs vairs cieši saistīti ar vecākiem; viņi , tā sakot, varēs paciemoties pie vecākiem, kamēr vieniem vai otriem neapniks, bet tagadējā ciešā sakara trūks, un tikai tādam var būt lielā nozīme tikumīgā audzināšanā, kādu tagad vērojam ģimenē.” Reāli piepildījies ir V. Olava paredzējums, ka “nākamības ģimenē, ja to par tādu varēs saukt, būs par galvu pa lielākai daļai tikai māte; tēva vai nu pavisam trūks, jeb tas atnāks šad tad kā onkulis, atnesdams, varbūt, mazajiem pa kukulim, kas galu galā darīs bērniem maz prieka, jo tiem jau viss tā kā tā būs pa pilnam pieejams”. Proti, to, par ko vācu sociāldemokrāti sapņoja pirms 150 gadiem, pēdējo 50 gadu laikā ir īstenojuši ASV afroamerikāņi.
V. Olavam taisnība tik tālu, ka “noārdot ģimeni, parok tikumības drošos pamatus, kuri nebūs viegli nostiprināmi. Nākamības sabiedrība jau nu visu spēšot, bet tomēr maz ticams, ka viņa spēs aizpildīt to robu tikumībā, kas cēlies caur ģimenes trūkumu”. Jautājums, vai tikumības pamatu parakšanas ar mērķi samazināt dzimstību un tādējādi pasaules iedzīvotāju skaitu būs efektīvāka par karu un badu.