Krievijas uzbrukums Ukrainai atgādina ne tikai par Krievijas 1939. gada uzbrukumu Somijai, bet arī par 1904.–1905. gada karu ar Japānu.
1904. gadā Krievija tik tiešām nebija kara iesācēja tādā nozīmē, ka Krievija pirmā uzbrukusi. Nē, pirmie uzbruka japāņi, bet taču tas nenozīmē, ka Krievijai nebija nekādas dalības kara izraisīšanā. Jau pagājuši vairāk nekā simts gadi ne tikai kopš Krievijas kara ar Japānu, bet arī kopš tā brīža, kad klajā tika laista frāze, kas iegājusi pasaules aforismu krātuvē. Oriģinālvalodā tai divas versijas (“Нам нужна маленькая победоносная война, чтобы удержать Россию от революции” vai arī “Чтобы удержать революцию, нам нужна маленькая победоносная война”). Tātad: Krievijai 1904. gadā bijis vajadzīgs mazs, uzvarošs kariņš, lai novērstu revolūciju.
No mūsu tagadējā skatpunkta viegli noticēt, ka tā kara priekšvakarā tiešām teicis toreizējais Krievijas iekšlietu ministrs un žandarmu korpusa priekšnieks Vjačeslavs Pleve (Плеве, 1846-1904), kuram tas bija dzīvības un nāves jautājums. Proti, savā amatā viņš bija ticis tad, kad šī vakance Krievijas valdībā atbrīvojās līdz ar iepriekšējā iekšlietu ministra nogalināšanu. Pieņemot amatu, viņam bija jārēķinās kļūt par nākamo nogalināto, kā tas 1904. gada vidū patiešam notika. Nebūtu nekas pārcilvēcisks, bet ļoti, ļoti cilvēcīgs tas, ja viņš būtu mēģinājis aizsegt sevi ar līķu kalnu vairāk nekā simts tūkstošu karā kritušo vai kara dēļ bojā gājušo augstumā. Tagadējais novērtējums par karojošo armiju zaudējumiem kaujās ieliek kritušo japāņu skaitu starp 50 un 80 tūkstošiem un kritušo “krievu” (tai skaitā Krievijas cara pavalstnieku latviešu) skaitu starp 32 un 52 tūkstošiem cilvēku. Abām pusēm jāpieskaita karā pazudušie un nelabojami sakropļotie karavīri. Neizbēgami bija upuri arī mierīgo iedzīvotāju vidū, kurus nevar viennozīmīgi pierakstīt nevienai pusei. Kā zināms, kara jēga bija sadalīt starp Krieviju un Japānu Ķīnas mantojumu - par Mandžūriju un Koreju, ko bojā ejas procesā esošā Ķīnas valsts vairs nespēja noturēt savās robežās vai savā ietekmes zonā. Japāņi jau bija 19. gadsimta 90. gados sakāvuši karā Ķīnu, taču paņemt visus savus uzvaras augļus viņi nespēja, jo to viņiem aizliedza Eiropas lielvalstis, kas nevēlējās, lai ar tām sāk konkurēt vēl kāda vara. Par Eiropas valsti uzskatītā Krievija tika kaut neformāli deleģēta pieskatīt Japānu, jo Krievija tur bija vistuvāk. Krievijai vienīgajai teritorija sniedzās no Eiropas līdz Klusajam okeānam, no kura Krievijas krastiem Japāna nebija tālu, bet ar Ķīnu Krievijai bija sauszemes robeža, jeb iespēja šādu robežu izveidot, sadalot vai sagrābjot teritorijas ar neskaidru valstisko piederību.
Spēku samēri mainījās tad, kad Japāna atrada sev par sabiedroto Angliju kopā ar ASV un visā bet Eiropā sāka runāt, ka pārlieku spēcīga Krievija nav labāka par pārlieku spēcīgu Japānu vai Ķīnu. Desmit gadus ritēja vingrinājumi uzturēt spēku līdzsvaru ar valstu bloķēšanos un pārbloķēšanos un dažādiem draudzīgiem un nedraudzīgiem žestiem starp valdniekiem un to dinastijām, starp valstīm un to grupējumiem, līdz visi sapinās savās intrigās tā, ka atbrīvoties no šiem pinekļiem nācās ar karu. Krievija karam bija ilgi gatavojusies un pēc vairākiem parametriem varēja cerēt uz uzvaru ar visām no tās izrietošajām sekām - ar jaunām teritorijām Austrumos un iespējām diktēt savus noteikumus Rietumos, kas tobrīd bija līdzvērtīgi noteikumu diktēšanai visā pasaulē. Tik tiešām bija pamatojums nodomiem ar karu dabūt balvas, ar ko Krievijas valsts iepriecinātu savus iedzīvotājus. Ja tā, tad pret caru un viņa valdību vērstajam sabiedrības spiedienam vajadzētu atslābs vismaz uz šo guvumu dalīšanas laiku. Ja tas neaizņemt gadu desmitus, tad tomēr vairākus gadus, kuru laikā varbūt atrastos nākamie valdošajam režīmam labvēlīgi pavērsieni.
Vēl jo skaidrāks no tagadējā skatpunkta tas, ka kari un pat ne kariņi netiek uzvarēti pēc pasūtījuma tikai tāpēc, ka kādam šādu uzvaru vajag. Jā, mazu kariņu noteikti vieglāk sarīkot nekā lielu karu, taču tālākā 20. gadsimta vēsture uzskatāmi parādīja, ka nekad nav iespējams pilnīgi droši paredzēt kara rezultātus un pat ne kara patieso mērogu. Pēc tam divi par Pasaules kariem dēvēti kari sākās ar cerību, ka pašaudīšanās šur, tur un vēl kaut kur samazinās sasprindzinājumus valstu un tautu attiecībās un novērsīs lielus karus, bet īstenībā notika pilnīgi pretējais šādiem aprēķiniem. Tēze par mazo un uzvarošo kariņu jau sen kļuvusi par savu antitēzi - par piemēru un padomu savas problēmas ar karu risināt nodomājušiem politiķiem visu pārdomāt un pārrēķināt vēl un vēl reizi kaut vai tik ilgi, līdz kamēr vēlme rīkot kariņus atkrīt vai pazūd. Taču, no otras puses, šī tēze ar savu antitēzi tiek tik bieži skandināta tāpēc, ka kariņi ne tikai valstu, bet arī uzņēmumu un iestāžu, pircēju un pārdevēju, draugu un radu līmenī tomēr tiek rīkoti un daudzos, gan jau ka pat vairumā gadījumu nes uzvaru uzbrucējiem, nevis viņu upuriem.
Maz no tā, ko mēs zinām šodien, zināja cilvēki 1911. gadā, kad pirmo reizi tika nodrukāta frāze par mazo kariņu. Krievijas iekšlietu ministrs esot tā teicis sarunā ar kara ministru, vēlāk karā ar Japānu iesaistīto karaspēka daļu virspavēlnieku Alekseju Kuropatkinu (1848-1925). 1911. gadā bija pašsaprotami, ka Krievijas ielīšana karā ir veicinājusi protesta noskaņojumu uzkarsēšanu līdz 1905.- 1907. gada revolūcijai, bet tobrīd vēl neviens nevarēja greznoties ar nākamo politoloģijas dārgakmeni, uz ko pretendē 1905. gada revolūcijas nosaukšana par 1917. gada revolūcijas ģenerālmēģinājumu. Nebija zināms, cik maz īstenībā atlicis gan valdīt, gan dzīvot Nikolajam II (1868-1918), Krievijas caram (arī imperatoram, lielkņazam “utt., utt”, kā viņš burtiski parakstīja savus manifestus) no 1894. gada novembra līdz 1917. gada martam. Tomēr aizdomas par karu radītajiem draudiem pastāvošajiem režīmiem jau bija un no tām izrietēja nākamās aizdomas, ka V. Pleve nemaz nav teicis to, ko viņam piedēvēja. Teiciens parādījās tad, kad revolūciju pārdzīvojušie Krievijas augstmaņi izmantoja memuārliteratūru, lai sadalītu vainu un nopelnus par revolūcijas izcelšanos un apspiešanu. 1911. gadā divdomīgo teicienu V. Plevem piedēvēja memuārists, kurš bijis cieši saistīts ar viņa konkurentu uz Ministru padomes priekšsēdētāja vai kādu citu Nikolajam II sevišķi pietuvinātu amatu. Runa ir par V. Pleves kolēģi, finanšu ministru Sergeju Viti (Витте, 1849-1915), kurš spēja ne tikai kļūt par Ministru padomes priekšsēdētāju, bet arī savlaicīgi atstāt šo posteni. Viņa vietā nākušais Pjotrs Stolipins (1862-1911) vēlāk tika nogalināts kārtējā atentātā. S. Vite pa to laiku sacerēja ļoti garus atmiņu stāstus, kuros vēlreiz atkārtots arī V. Plevem piedēvētais teiciens mazliet savādākā vārdu kārtībā. S. Vite pamanījās nomirt savā jeb dabiskā nāvē, kuras iemesls nebija ne slepkavība, ne pašnāvība, ne sods.
Ir izteikts arī tāds pieļāvums, ka “mazs, uzvarošs karš” kā izteiciens Krievijā nonācis pēc spāņu- amerikāņu kara 1898. gadā, kad ASV četros mēnešos iztrieca Spāniju no Kubas, Puertoriko un Filipīnām. No amerikāņu skatpunkta raugoties, tik tiešām bija noticis “a splendid little war”, no kura līdz “mazam, uzvarošam karam” nav tālu. Amerikāņi neesot paturējuši tik iespaidīgu teicienu savās privātajās sarunās vai sarakstē, bet tiražējuši to kādā drukātā izdevumā, kas 20. gadsimta sākumā varēja kļūt zināms Krievijā vismaz tās izglītotākajiem cilvēkiem, pie kādiem neapšaubāmi piederēja gan V. Pleve, gan S. Vite. Viņiem noteikti bija iespējas, vajadzība vai pienākums apspriest amerikāņu panākumus un meklēt iespējas, kādā veidā Krievijai pretendēt uz kaut ko līdzīgu.
Šādā vai tādā veidā uz krievu-japāņu 1904.-1905. gada kara pamata radītajam teicienam tagad būtu cita jēga, ja Krievijas panākumi kaut attāli līdzinātos Krieviju iedvesmojošajiem ASV panākumiem karā ar Spāniju vai Japānas panākumiem karā ar Ķīnu. Tādu panākumu gaidas Krievijā noteikti bija un to sabrukums bija galvenais zaudējums, kas kļuva par detonatoru neveiksmīgajai revolūcijai. Krievijas sākotnējais pārspēks pēc zaudējumiem vairākās kaujās konvertējās iespējā noslēgt mieru, ar kuru Krievija maz ko zaudēja. Teritoriālā ziņā nācās piekrist Sahalīnas sadalīšanai. Kontribūcijas maksāšanu izdevās nomaskēt (tik labi nomaskēt, ka ne visi šādu maksāšanu atzīst) aiz atlīdzības par to, ka japāņi pāris gadus uzturēja vairāk nekā 70 tūkstošus krievu karagūstekņu, kuru daudzums ļoti atšķīrās no pusotra tūkstoša japāņu karagūstekņiem Krievijā. Par iespēju noslēgt godpilnu mieru Krievija samaksāja ar vairākiem desmitiem tūkstošu kritušo karavīru un arī ar zelta rubļiem 2,4 miljardu apjomā. Apmēram tik lieli bijuši Krievijas kara izdevumi, kas divkārt pārsnieguši Krievijas valsts izdevumus parasto gada budžetu ietvaros. Tādējādi valsts, pirmkārt, bija spiesta uzņemties lielus parādus un, otrkārt, drukāt papīrnaudu tādā apjomā, ka daudziem radušas aizdomas, vai šī nauda patiešām ir segta ar Krievijas zelta rezervēm, kā tam vajadzēja būt pēc to laiku standartiem.
Ne katastrofāli zaudētais, bet tomēr nepatīkamais karš ar Japānu neizbēgami lika meklēt grēkāžus, kuru loma tika piešķirta Portartūras cietokšņa komandierim Anatolijam Steselam (Stößel, 1848-1915). Cietokšņa padošanās 1905. gada 2. janvārī pārāk tieši sasaistījās ar “asiņaino svētdienu” 22. janvārī kā revolūcijas sākumu, kas bija pārāk nelāgi no valdošas šķiras viedokļa.
Viņam pat tika piespriests nāves sods, bet Nikolajs II viņu apžēloja, aizvietojot nošaušanu ar 10 gadiem cietumā, no kura viņu reāli izlaida pēc gada. Vēl kādu ģenerāli sodīja par viņam uzticētās kara kases izzagšanu u.tml. Gaišākie prāti pa to laiku mocījās ap jautājumu, ko vajadzētu un ko iespējams reāli mainīt pastāvošajā režīmā, lai militārās neveiksmes vairs neatkārtotos un citas neveiksmes nepienāktu. Savu versiju par to ir sniedzis jau minētais S. Vite (attēlā) ar saviem memuāriem. Tajos atrodamas ne reti citētas rindiņas, par kuru autorību šoreiz nekādu šaubu nav:
- No morāles viedokļa ir grūti pārstāvēt nelaimē nonākušu nāciju, ir smagi pārstāvēt militāro lielvalsti Krieviju, kas sasista tik briesmīgi un muļķīgi! Bet ne jau japāņi sasita Krieviju un tās armiju, bet mūsu paražas, pareizāk sakot, mūsu pēdējos gados puišelnieciskā (мальчишеское) valdīšana pār 140 miljoniem iedzīvotāju. Es to uzrakstīju grāfam Heidenam vēstulē, kas domāta Viņa Augstībai, kā par to jau sacīts. Protams, ka mani neieredzēja, jo tādu patiesību cari izdzird reti, un cars Nikolajs to nepavisam nav paradis dzirdēt.
Tā, lūk, bijušais Krievijas valdības vadītājs atgādināja sev un citiem, kā viņš no valdības aizgājis un ar kādu blīkšķi durvis aizcirtis. Kad nu konteksts iespēju robeža uzradīts, atliek atkārtot un izcelt vārdus, ko augstmanis mērķējis uz savu valdnieku par viņa it kā tikai pēdējos gados puišelniecisko valdīšanu pār 140 miljoniem iedzīvotāju. Vēlāk ne vairs desmiti tūkstošu, bet desmiti miljonu cilvēku aizgāja bojā kā apstiprinājums aizdomām par Nikolaja II neatbilstību valsts valdnieka postenim. Viņš ļāva nogalināt arī sevi, savu ģimeni, dzimtu un citus viņam tuvos cilvēkus, kurus vien spēja dabūt rokā valstī varu sagrābušie komunisti (boļševiki). Viņi, toties, spēja septiņdesmit gadus nosargāt un dažviet pat mazliet paplašināt Krievijas impērijas ārējās robežas par spīti tam vai tieši tāpēc, ka Krievija bija viena galvenajām dalībniecēm divos pasaules karos.
Tagad Krievijas robežas saīsinātas un vara pārformatizējusies, sevi ar komunistiem tieši neidentificējot. Interesanti, ka Krievija pēc sava iedzīvotāju kopskaita un no tiem iegūstamo karavīru skaita rādītājiem tagad tuvāka 1904. gada Krievijai nekā komunistiskajai Krievijai tās ziedu laikos. Tālāk šī analoģija sniedzas, salīdzinot 1904. gada Japānu ar 2022. gada Ukrainu, kurai Krievija nupat kā uzbrukusi:
Kā redzams, sakritības nav burtiskas (cipariskas) un vēl jo lielākas ir atšķirības starp toreiz un tagad lietotajiem ieročiem un kara darbību Eirāzijas nomalē vai Eiropas centrā. Tomēr ir laiku loki sabīdījusies tā, lai tieši šajās dienās mēs noliktu sev acu priekšā ar 1905. gada 4. janvāri datētu karikatūru angļu satīras žurnālā “Punch” (attēlā). Tā rāda Krievijas ceru Nikolaju II tādā izskatā, kādā viņam bija jāizskatās dažas dienas pēc viņa stiprākā Tālo Austrumu cietokšņa krišanas un dažas dienas pirms nepieciešamības (?) apšaut cilvēkus viņa pils priekšā. Karikatūras parakstā norāde uz Japānu, jo tajā brīdī taču neviens nespēja precīzi pateikt, ka revolūciju ievadīs tieši svētdiena, tieši 22. datumā. Priekšplānā šim zīmējumam nav cars, bet smilšu pulkstenis ar uzrakstu “Prestige”, kas Krievijai aiztek kā laiks smilšu izskatā.
Tiešākais 1904. gada mājiens bija uz to, ka cara armija tobrīd izrādījusies ne tuvu ne tik spēcīga, kā par to bija pieņemts domāt kopš laika, kad tā sakāva Napoleonu. Vēlāk šādai spēku samēru pārvērtēšanai bija ietekme uz Vācijas un citu valstu gatavību ielaisties karā pret Krieviju, kas sevi nosargāja par ļoti dārgu cenu. Tieši tas pats sakāms par tagadējo Krievijas armiju, kuras darbošanās Ukrainā nekādi neatbilst nostāstiem par tās superieročiem un citām superspējām. Vēl jo ievainojamāka izrādījusies Krievijas ekonomika, kuras rubļa kurs pret ASV dolāru kopš kara sākuma krīt ar ātrumu -10 rubļi dienā (no 70 līdz tagad 150 rubļiem par dolāru) un pārtikas cenas ceļas tā, ka nav skaidrs, vai pirmie badu sāks ciest Krievijas armijas daļēji aplenktās un barbariski apšaudītās/ bombardētās Kijevas, vai varbūt tomēr Maskavas iedzīvotāji. Pašreizējam Krievijas mūžprezidentam Vladimiram Putinam ir iemesli izskatīties vēl nomāktākam, nekā karikatūrists 1905. gadā attēlojis vienu no viņa priekštečiem, kurš ņēma nelabu galu.
