Pirmdien visu pasauli pārņēma uztraukums par notikušo Eiropā, kad daudzās valstīs Pireneju pussalā uz desmit stundām pilnībā pazuda elektrība. Portālam “nra.lv” bija ekskluzīva iespēja uzzināt, ko juta un ko pārdzīvoja Portugāles iedzīvotāji. Latviete Gundega Grīnšteine jau 15 gadus dzīvo Porto, strādā, mācās un audzina divus puikas. Viņa stāsta, kādas bija viņas sajūtas, ko viņa pārdzīvoja, kā pārvarēja stresu un kas palīdzēja saglabāt mieru haosā.
“Tajā laikā, kad pazuda elektrība, atrados mācību kursos un nebiju mājās. Kad pazuda elektrība, sākumā domājām, ka problēma ir lokāla, un sākām meklēt, ka varbūt izsisti korķi. Nē, izrādījās, ka ar korķiem viss kārtībā, tad domājām, ka visā ēkā kas ir noticis, mazums kas gadās,” stāsta Gundega. Tā kā blakus ēkā notikuši lieli rekonstrukcijas un būvniecības darbi metro līnijai, tad domājuši, ka varbūt noticis kas neparedzēts būvniecības laikā.
“Taču, kad internetā sāka parādīties ziņas, ka visā Porto un Lisabonā nav elektrības, sapratām, ka problēma ir daudz nopietnāka, nekā bijām iedomājušies. Un tad kā vilnis internetu pārņēma satraukuma pilnas ziņas par elektrības problēmām ne tikai Portugālē... Tas “uzsita” stresu, jo bērni bija skolā, domāju, vai viņi tiks pie pusdienām un, ja skolā viņus nepabaros, kā viņiem kaut ko pagatavošu. Sāku uztraukties par to, ka automašīnai vajag benzīnu, jo tieši biju plānojusi tajā dienā to ieliet. Bet degvielas uzpildes stacijas nedarbojās, uz ielām bija haoss, jo nedarbojās luksofori. Tomēr līdz skolai un pēc tam līdz mājam tiku,” stresa pilnos brīžus atceras Gundega.
“Bērniem viss bija kārtībā. Laimīgā kārtā bērniem bija pusdienas skolā. Skola ātri noreaģēja, atsūtīja ziņu vecākiem, ka viss ir kārtībā, ka pusdienas jau bija sagatavotas līdz brīdim, kad pazuda elektrība, un ka viņi paēdīs skolā. Skolas un bērnudārza telpās ir dabiskais apgaismojums, līdz ar to nebija jāuztraucas, ka viņi ir tumsā. Pedagogi lūdza, lai pēc iespējas ātrāk brauc viņiem pakaļ, jo neviens nezināja, kas notiks tālāk,” stāsta Gundega. Viņas piecgadnieks iet dārziņā, bet lielākais bērns mācās 6. klasē.
“Stress mazinājās, kad sapratu, ka ar bērniem viss ir kārtībā,” atzīstas Gundega.
“Nebija arī ūdens, un neviens nezināja, cik ilgi būs bez tā jāiztiek. Kamēr nebija elektrības, ūdens apgādes sistēma nedarbojās. Tad sāku domāt, ko mēs ēdīsim vakariņās, un, apjaušot problēmas nopietnību, rēķinājos, ka elektrības padeve var tik ātri neatjaunoties. Nelielu sirdsmieru radīja tas, ka mani pārtikas krājumi jau ir diezgan ievērojami. Pēc Krievijas kara sākuma Ukrainā rūpējos, lai mājās būtu pārtika ilgam termiņam, lai nebūtu jāsatraucas krīzes situācijā. Es biju sagatavojusies, lai gan nevarēju pat iedomāties, ka kas tāds var notikt Eiropā,” atzinās Gundega.
Pēc elektrības pazušanas vēl apmēram trīs stundas caur telefonu varēja darboties internetā. Tas ļāva bez elektrības palikušajiem sazināties ar ģimeni, draugiem, paziņām, lai saprastu, kas notiek, kur, ko darīt, kurš kur atrodas, un sarunātu, ko darīt, kāds ir plāns un vai visiem viss ir kārtībā. Arī Gundega sazinājās ar saviem radiniekiem un draugiem Portugālē, lai pārliecinātos, vai visiem ir pietiekami daudz ūdens un ēdiena, vai kādam nav vajadzīga palīdzība. “Tas, ka pirmajās stundās darbojās telefons un internets, ļoti palīdzēja. Tas ļāva saorganizēties un saprast, kas notiek. Vismaz sapratām, ka nav sācies kaut kas briesmīgs, piemēram, atomkarš. Tā ka mobilie sakari radīja zināmu drošības sajūtu, ka kaut ko spēj kontrolēt šajā situācijā,” sacīja Gundega.
Portugāles iedzīvotāji vismaz līdz vakardienas vakaram vēl nebija dzirdējuši oficiālu iemeslu elektrības pazušanai. Sākumā tika izvirzītas divas teorijas, proti, ka izcēlies ugunsgrēks kaut kur starp Spāniju un Franciju lielajā tīklā, tad vēl bija ziņa par hidrolidmašīnu, kas kaut ko pārrāvusi. Vairāk nekas neesot zināms, stāsta Gundega.
“Sapratām, ka bez elektrības tu esi mazs un neko nevari izdarīt. Tikai šādās situācijās tu apjaut, cik ļoti īstenībā esam atkarīgi no visiem ārējiem apstākļiem. Piemēram, elektrība mūsu dzīvē nodrošina pilnīgi visu, un, ja elektrības nav, tad daļā pilsētas nav ūdens, nevar ieliet benzīnu. Arī iepirkties bija grūti, jo visi lielie veikalu tīkli, kas ir Portugālē, bija slēgti. Tā ka viss bizness īstenībā turējās uz mazajiem tirgotājiem, kas savu tirdzniecības sistēmu momentā varēja pārorientēt vairāk uz skaidru naudu, kas spēj un kas zina cenas saviem produktiem. Mazajām tirgotavām nevajag automātiskās elektrības sistēmas, kas viņiem pasaka, kas cik maksā. Ja nebūtu mazo veikalu, mazo pārdevēju, kas pārdod savus kāpostus, burkānus, gaļu, tad situācija būtu ļoti dramatiska, jo pie visiem mazajiem veikaliem, kam bija preces, izveidojās rindas. Cilvēki uzvedās ļoti solīdi, neviens bez rindas nekur negāja, visu godīgi sagaidīja. Tādā cilvēciskā ziņā biju ļoti pārsteigta par to mieru, kas tur ir cilvēkos, un par labsirdību. Piemēram, es dzīvoju daudzdzīvokļu mājas sestajā stāvā. Visi dzīvokļi, kas bija virs trešā stāva, palika bez ūdens, bet šajā ziņā kaimiņi bija ļoti izpalīdzīgi. Kamēr vēl bija internets, daudzi taujāja sociālajos tīklos, ja kādam vajag ūdeni, var zvanīt, pie durvīm bija zīmītes ar uzrakstu, ka tur ir ūdens, bija sagatavoti spaiņi un palīdzība. Es biju ļoti aizkustināta, cik ļoti daudz cilvēcības sabiedrībā kopumā. Es zinu, ka mūsu mājā viens otram aizdeva grila ogles, sērkociņus, degšķidrumu, jo gatavot ēdienu uz grila bija viena no iespējām, kā tikt pie silta ēdiena. Visi dalījās ar to, ar ko varēja. Tas bija tāds ļoti pozitīvs aspekts - sajust, ka neesi viens pats,” uzsver Gundega.
Taču vienlaikus šis 10 stundu haoss atklāja problēmas. “Ja cilvēkiem bija pārtikas rezerves, viņiem nebija problēmu. Man bija savas pārtikas rezerves, nebija jāuztraucas par to, kas būs. Varu teikt, ka man un maniem bērniem nekā netrūks turpmākās daudzas dienas, līdz ar to man tas radīja drošības sajūtu, ka vienkārši jāgaida, kad atgriezīsies elektrība, jo skaidrs, ka kaut kad taču salabos.
Bet ir daudzi cilvēki, kas, piemēram, dzīvo ar minimālo algu, kam varētu nebūt liekas naudas iepirkt pārtiku ilgam laikam, domāju, ka viņiem šo situāciju pārdzīvot bija stipri vien grūtāk. Tev tīri fiziski nav ko ēst, vari iet uz to mazo veikaliņu un gaidīt rindā, bet nezini, vai pietiks, kas tajā veikalā ir vai vairs nav, jo jāstāv rindā, un tu nezini, kas tur būs galā.
Portugālē līdz šim neviens īpaši nebija runājis par to, ka vajadzētu sagatavot somu krīzes situācijai, kā tiek mudināts darīt Latvijā, gatavojot 72 stundu iztikšanas somu. Portugālē šādas informācijas valstiskā līmenī nav, līdz ar to, domāju, notikušais liks par to padomāt arī Portugālē. Šoreiz tās bija 10 stundas bez elektrības, un neviens nenomira no bada vai slāpēm. Bet ja elektrības nebūtu trīs diennaktis, kā sākumā prognozēja mediji? Trīs dienas jau varētu radīt diezgan lielas problēmas sabiedrībai kopumā. Tā ka šīs 10 stundas bija labs tests, lai saprastu, cik sabiedrība ir gatava negaidītām situācijām,” sacīja Gundega.
Arī viņa pati notikušo uztver kā mācībstundu, lai būtu gatava negaidītām situācijām.
“Kas mainās manā neparedzētu gadījumu rezerves fondā? Tas noteikti ir ūdens. Jāpalielina ūdens daudzums, kas varētu būt vajadzīgs. Mums ir rezerves, bet skaidrs, ka to varētu pietikt tikai divām dienām. Arī degvielas rezervi noteikti vajag palielināt. Tas uzreiz man bija skaidrs. Nu jā, manā mašīnā bija kaut cik benzīna, bet tas nebija daudz, jo es biju plānojusi šajā dienā uzpildīt mašīnu. Jāpadomā vairāk par to, kādas ēdiena rezerves ir mājās. Lai ir kas tāds, ko var ēst uzreiz, ko nav nepieciešams gatavot. Neparedzēto situāciju somā man ir gan gaismiņas ar baterijām, gan svecītes, bet tad sāku domāt, cik ilgi baterijas var darboties. Tagad sapratām, kur ir jātaupa elektrība un uz ko nav jātaupa. Kas ir svarīgāk - paskatīties telefonā ziņas vai tomēr pataupīt telefonu, lai telefona baterija darbotos ilgāk,” pārdomās dalās Gundega.
“Bērni laimīgā kārtā šo līdzpārdzīvoja. Tas viņiem bija piedzīvojums, mans vecākais dēls bija sajūsmā, ka viņš piedzīvo kaut ko tādu, kas nekad nav noticis ne manā dzīvē, ne viņa dzīvē. Mums viss beidzās laimīgi. Bērni bija priecīgi, ka izdzīvojuši ko tādu. Mans lielākais bērns ļoti atbildīgi teica “nē, pirmie jāapēd nevis konservi, to atstāsim vēlākam, tagad apēdīsim to, kas ledusskapī”. Viņam ir 12 gadu, bet viņam bija domas. Viņš izdomāja, ka, piemēram, ir jānopērk grila ogles. Viņš man ir ļoti foršs, mēs bijām veikalā, viņš saka, vajag ogles, lai mēs varam uztaisīt vakarā gaļu.
Tā ka bērniem arī tas bija pieredzes stāsts, un man īstenībā patīk, kā viņi par to domāja, ka bija savas domas.
Ar bērniem šo laiku izmantoju lietderīgi, spēlējāmies, pārrunājām gan to, kas notiek pasaulē, gan par šo situāciju un kas jādara, ja nokļūstam situācijā, kurā nezinām, ko darīt, kur nav nekāda plāna, tad mums ir jāpadomā par visu, kas vispār dzīvē notiek.
Tā ka šis bija lietderīgs laiks arī bērniem padomāt, ka ne viss, kas viņiem ir - ne viņu telefoni, ne videospēles - nekas īsti nav garantēts, ka šis ir brīdis, kad šodien tas viss darbojas, bet tajā pašā laikā var arī neeksistēt. Lai viņi mazliet padomātu, ka viņu labā dzīve ne vienmēr var būt, viņiem arī ir jāsaprot, ka situācijas ir mainīgas un pasaulē, kurā dzīvojam, nekas īsti nav paredzams uz priekšu. Šodien tas ir, bet par rītdienu nevaram būt droši. Strādāju ar bērniem, lai viņi zina, ko darīt, kā uzvesties, lai zina, kur mūs atrast brīdī, kad notiek kas negaidīts,” skaidroja Gundega.
“Šis bija nopietns gadījums, paldies dievam, ar laimīgām beigām. Bet vajadzētu padomāt, ja tas nebūtu 10 stundas, kas tad notiktu, jo varējām palikt jebkādā situācijā arī bez ūdens. Bet, ja tas ilgst trīs dienas, kā sākumā bija paredzēts, es domāju, tas ir labs jautājums gan man, gan maniem bērniem, gandrīz visiem cilvēkiem, kas ir šeit, Portugālē. Ir jābūt rezervei, lai esi atkarīgs tikai pats no sevis, nevis no citiem, jo skaidrs, ka valdība šajā brīdī mēģina risināt problēmas cēloni, nevis domāt, kā tevi vienu no 10 miljoniem pabarot vai nodrošināt ar ūdeni. Tā ka šajā situācijā tu esi pats par sevi. Labi, ja tev ir paveicies ar saviem tuvajiem un cilvēkiem blakus, ja ir atbalsts no tuvajiem, bet, ja nu gadījumā tev tāda nav, tad esi pats ar sevi, un tāpēc ir jāpārdomā, kā izdzīvot krīzes situācijā,” sacīja Gundega.
