Intervija ar LR ārlietu ministru Edgaru Rinkēviču (JV) – par notikumiem Nīderlandē, policijas rīcību pret protestētājiem, par kovida emocionālajām un morālajām blaknēm tepat Latvijā.
Saprotu, ka arī jūs esat redzējis video ar šokējošo vardarbību pret Nīderlandes demonstrantiem, kuri bija devušies protestā pret kovidierobežojumiem. Ko jūs par to sakāt?
Tas, ko redzam sociālajos tīklos, tomēr prasa padziļinātu analīzi plašākā kontekstā. Mūsu polarizētajā dzīvē, kurā viedokļi mēdz būt ļoti asi, cilvēki nereti izvēlas spēcīgus salīdzinājumus. Ja policija vēršas pret iedzīvotājiem, tādas scēnas nereti tiek salīdzinātas ar notiekošo Baltkrievijā vai Krievijā. Tomēr ir viena milzīga atšķirība: Nīderlandē ir neatkarīga un spēcīga tiesu vara, un, ja policija tiešām ir pārkāpusi savas pilnvaras un tiešām ir pamats rosināt lietu, man nav šaubu, ka tā tiešām tiks rosināta, izmeklēta un iztiesāta.
Līdzīgus kadrus esam redzējuši no Francijas, Vācijas, Spānijas. Ņemot vērā likuma varas neatkarības principus, mēs vispirms gribam redzēt, kādas darbības veiks tiesu vara.
Iespējams, daudzi ir palaiduši garām vienu lietu. Faktiski kopš 2019. gada katra ES dalībvalsts, tostarp Latvija, iziet likuma varas analīzes procedūru. EK sagatavo ziņojumu par katru dalībvalsti, un tām ir iespēja uzdot jautājumus. Tāds ziņojums būs arī par Nīderlandi, nav tikai zināms - kad. Līdz tam laikam būs zināms arī tas, kāda reakcija būs bijusi Nīderlandes tiesu varas iestādēm. Un tad mēs sapratīsim: šis jautājums ir aktualizējams vai ne.
Šādi kadri, protams, ir emocionāli. Bet man jāvadās no faktiem. Tā kā manā rīcībā pagaidām nav pilnas faktu paketes, es nevaru nākt klajā ar pārsteidzīgiem paziņojumiem.
Bet mēs redzam tieši to, ka cilvēkiem tiek uzrīdīti suņi, cilvēki - pat guļoši - tiek sisti. Tas ir normāli demokrātiskajā Eiropā?
Kovids nav cēlonis vai iemesls šādai rīcībai. Kovids ir uzplēsis ilgu laiku briedušas problēmas gan mūsu sabiedrībā, gan visā Vakareiropas sabiedrībā. Ir jūtama radikalizācija. Iespējams, cilvēki jūt, ka viņu balss nav uzklausīta normālā demokrātiskā procesā, tāpēc bieži vien demonstrācijas kļūst vardarbīgas. Atcerieties kaut vai „dzeltenās vestes” Francijā.
Negribu nākt klajā ar pārsteidzīgiem paziņojumiem, tomēr atsevišķos kadros varēja redzēt, ka protestētāji Nīderlandē diezgan asi uzbrūk policistiem. Bet policijas pusē ir vara, un spēka izmantošanu vienmēr visi analizēs, un tas var radīt papildu emocionālo slodzi - tas nu ir fakts. Taču policijai nereti nākas reaģēt asi, lai savaldītu protestus.
Tāpēc jebkurā valstī - vai tā Nīderlande, Francija vai Latvija - pēc tādiem notikumiem jābūt objektīvai izmeklēšanai. Faktus nedrīkst slēpt. Tā ir atšķirība no totalitārām valstīm.
Starp citu, Latvija ir minēta ar pozitīvu zīmi tieši likuma varas kontekstā: mūsu policijas rīcība visbiežāk ir bijusi ļoti profesionāla un līdzsvarota.
Es paturu tiesības sekot līdzi šim Nīderlandes gadījumam, jo sabiedrībā ir interese par to. Un paturu arī tiesības aktualizēt šo jautājumu, ja notiks kāda izmeklēšana sakarā ar policijas rīcību.
Laikā, kad objektīvu apstākļu dēļ tiek ierobežotas daudzas cilvēku brīvības - un par to mēs daudz diskutējam -, varai vienā brīdī jārīkojas izlēmīgi, ja notiek masu nekārtības. Taču varai arī jābūt līdzsvarotai, un man šajā ziņā ir prieks par mūsu policiju.
Bet šādu protestu, visticamāk, kļūs arvien vairāk, jo vara nereti pasludina pilnīgi aplamus aizliegumus, no kuriem jēgas maz.
Oktobrī Krīzes vadības padomē diskutējām par aizliegumiem, un no astoņu stundu diskusijas tika publiskoti tikai atsevišķi fragmenti... Daudzi gaida, ka valdība rīkosies izlēmīgi, lai ierobežotu vīrusu: noteiks mājsēdes, komandantstundas un tamlīdzīgi. Vienubrīd diskusija bija pat par to, vai mājsēdi nevajag noteikt uz 24 stundām. Tikpat daudzi saka: tas viss ir stulbums.
Bet ir vēl viens aspekts, un tās nav bailes no sabiedrības reakcijas. Ir kompromisi, kas, iespējams, izskatās neloģiski, bet, izsekojot, kā tie radušies, var saprast domu gaitu. Epidemioloģiskais aspekts, iekšējās drošības aspekts - kā cilvēki to uztvers? Ekonomiskais aspekts: var jau nemitīgi runāt par pabalstiem un to izmaksām, bet cilvēks taču grib strādāt, ne tikai veģetēt.
Turklāt šajos apstākļos jāņem vērā arī tas, kas notiek uz Baltkrievijas robežas. Tas viss jāskata kompleksi, ņemot vērā arī drošības iestāžu atzinumus. Tāpēc šie lēmumi, kas var atstāt iespaidu uz valsti, nenāk tik viegli, kā to gribētu daļa sabiedrības.
Jā, šie lēmumi dažkārt rodas lielās mokās, un dažkārt izskatās, ka tie nav līdz galam pārdomāti. Bet, jo mēs ilgāk dzīvojam pandēmijas apstākļos, jo lielāks top nogurums un aizkaitinājums, mazāka ticība dažādiem apgalvojumiem, piemēram, tādiem kā „vakcīnas palīdzēs visiem” vai „vakcinēti cilvēki vīrusu nepārnēsā”. Mums ir jāatzīst, ka vīrusu līdz galam nepazīst neviens. 2020. gada pavasarī domājām: „izsēdēsim” to vīrusu, un viss būs kārtībā. Bet nāca vairāki viļņi, un mums beidzot vajadzēs saprast, ka mēs nevaram visu laiku sludināt mājsēdes un ierobežojumus: pakāpeniski jāsāk meklēt veidu, kā sadzīvot ar šo vīrusu.
Viens otrs apgalvo: omikrons ir vīrusa beigu stadija. Bet pēc vairākiem mēnešiem mēs varbūt dzirdēsim ko citu. Dažas valstis mēģina realizēt „cieto” mājsēdi, citas - ver visu vaļā, bet inficēšanās skaitļi tikai aug. Jā, protesti pret ierobežojumiem notiks, taču, ja mēs to visu analizēsim tikai no epidemioloģiskā viedokļa, neskatoties plašākā kontekstā, sekas kļūs aizvien nopietnākas.
Ar šo visu tik bieži kritizētais Ministru kabinets mēģina tikt galā. Nu nav tā, ka mēs sanākam kopā un domājam: kā vēl nepatīkami pārsteigt valsts iedzīvotājus?
Jācer, ka tie nebūs suņi, ko uzrīdīt protestētājiem.
Es arī ceru, ka mūsu policisti joprojām būs profesionāli un ka ikviena strīdīga situācija tiks izmeklēta objektīvi. Fakts ir tāds, ka emocijas un spriedze pieaug, jo neviens nav līdz galam sapratis, kā ar šo sērgu cīnīties. Bet kaut kā jāmēģina mazināt emociju temperatūru.
Arī valdībā?
Arī. Pēdējā koalīcijas sēdē diskusijas bija ļoti plašas. Piemēram, par FFP2 maskām: sak, ieviesīsim visiem un tūlīt. Protams, var noteikt, ka tās būs obligātas no 10. janvāra, bet, ja mēs neradīsim iespēju izdalīt maskas tiem cilvēkiem, kuriem nav tādas rocības, ka var atļauties tās nopirkt, tad šāds dekrēts būs tukša skaņa. Var arī noteikt, ka visiem jātaisa paštesti, bet tiem ir jābūt pieejamiem.
Bet līdztekus ir jāsaprot, kurās jomās mēs sākam objektīvi zaudēt pozīcijas. Un tās ir skolas, tā ir jaunā paaudze. Attālinātās mācības... Ja vēl pirms pusotra gada šķita, ka, jā, tas „strādā”, tagad - skaidrs, ka ne. Nav iespējams jaunos cilvēkus skolot caur datoru.
