„Es pat varētu vairs neko ekstravagantu nedarīt, neizpausties sociālajos tīklos, esmu pārliecināts, ka arī bez tā visa nākamajās Saeimas vēlēšanās mēs uzvarēsim. Un tas dos man iespēju nonākt līdz premjera nominācijai. Mani neinteresē strādāt par Saeimas deputātu, es nekad neesmu gribējis būt deputāts, mani interesē vadīt valsti,” teic Aldis Gobzems, pie frakcijām nepiederošais Saeimas deputāts, partijas "Likums un kārtība" priekšsēdētājs. Šodien intervija ar viņu.
Jūsu partiju un tās valdi nupat pameta Jūlija Stepaņenko un Ļubova Švecova. Kāpēc tā notika?
Būšu džentlmenis un teikšu, ka dāmām bija izvēles iespējas. Ja viņas nebūtu pašas aizgājušas, būtu valdes lēmums par izslēgšanu. Es ap sevi pulcinu cilvēkus, kuriem ir līdzīgs domāšanas veids manējam. Manu tuvāko cilvēku lokā, piemēram, ir gan pārliecināti vakcinācijas piekritēji, gan pārliecināti noliedzēji, bet mūsu izpratne par to, kā diskutēt par šo jautājumu, ir līdzīga.
Kad mani izmeta no KPV LV, domājot, ka es būšu politiskais līķis, jau zināju, ka dibināšu partiju. Tas bija 2018. gada sākumā. Pirms partijas dibināšanas - 7. janvārī, naktī pie manis mājās sēdēja Jūlija Stepaņenko, viņas vīrs Vjačeslavs un Sandris Točs, mēs visi runājām par dibināmo organizāciju. Vienojāmies, ka partijai pievienosies Jūlija, Ļubova un Sandris. Neatkarīgi no tā, vai viņi pievienotos vai ne, partija tiktu nodibināta. Nu viņi ir prom no partijas, un viss ir nostājies pirmsākumos - tā, kā viss jau bija.
Taktiski visu esmu izdarījis pareizi. Manī par to nav nekādu pārdzīvojumu, tas ir dabisks process. Citu pretendentu, lai savā nišā savāktu lielāko elektorāta daļu, vienkārši nav un nebūs.
Jūs teicāt - būtu valdes lēmums par izslēgšanu. Bet par ko tieši būtu jāizslēdz?
Mums atšķīrās izpratne par partijas finansēšanas modeli, biedru piesaisti. Man nav nekas pret izbijušiem un potenciāliem nākotnes politiķiem, bet es skaidri esmu pateicis, ka organizācija, ko esmu dibinājis kopā ar domubiedriem, nav bijusi un nebūs saistīta ar vienu turīgu uzņēmēju no Jūrmalas.
Turīgais uzņēmējs no Jūrmalas?
Ko tur slēpt... Šlesera kungs tas ir.
Šlesers būtu finansējis jūsu partiju?
Nezinu - būtu vai nebūtu, bet šīs saites... Sandris Točs bija jau strādājis ar Šleseru. Pēdējā mūsu partijas valde sēdē, kas beidzās ar durvju aizciršanu, es uzdevu jautājumu: kādas ir attiecības ar Aināru Šleseru? Jūlija atbildēja, ka viņi ir ģimenes draugi.
Mūsu attiecības būtiski mainījās tad, kad Šlesers paziņoja, ka ies politikā. Pēc Jūlijas, Ļubovas un Sandra aiziešanas partijas biedru skaits faktiski nav mainījies: daži aizgājuši, citi nākuši klāt.
Es negribētu, ka mēs nonāktu situācijā, kādu piedzīvoja Valdis Zatlers, proti, ka pēc ievēlēšanas Saeimā izveidojas Stepaņenko sešnieks, Švecovas septītnieks un beigu beigās izjūk partija. Saviem partijas biedriem esmu pateicis, ka neviens mani zem sevis nesavāks, jo esmu brīvs cilvēks. Tāpēc es atļaujos visādus trakumus, jo neesmu ierāmēts politiķis tradicionālajā politiķa penālī.
Man ir svarīga brīvība - to „pērk” mans vēlētājs, es to jūtu gan vēstulēs, gan satiekot cilvēkus. Viņi „pērk” manu tiešumu un godīgumu. Tā ir mana kā politiķa veiksmes atslēga.
Jūlija Stepaņenko, rakstīdama „atvadu vēstuli”, pieminēja jūsu nepieņemamo komunikācijas stilu. Kas ar to būtu domāts?
Mēs katrs vienkārši domājam citādi, tas arī viss. Tas, ko pateikšu, būs godīgi un skarbi. Ir jāsaprot, ka organizācija, ko mēs veidojam, ir ar potenciālu kļūt par „Apple” vai „Facebook” līmeņa uzņēmumu, kurā ir gan vairākuma, gan mazākuma akcionāri. Skaidrs, ka šajā uzņēmumā tai sadaļai, ko pārstāv Gobzema ideoloģija, ir vairākuma akcijas.
Varbūt runa tomēr bija, piemēram, par dzelteno Dāvida zvaigzni, kuru piespraudāt kā segregācijas zīmi?
Pirmkārt. Ja tu kādu negribot vai nevilšus aizskar, tu atvainojies - ja esi inteliģents un nobriedis cilvēks. Otrkārt. Mani satrauc genocīds pret manu tautu. Un ar tautu es nedomāju tikai latviešus vien. Es domāju Latvijas tautu. Tajā ietilpst arī ebreji, kuri negrib vakcinēties.
Man zvana sievietes, kuras raudot stāsta, ka viņas atlaidīs no darba - jo viņas baidās vakcinēties. Es saku: valsts, ja jūs gribat, lai vairāk cilvēku vakcinējas, dodiet viņiem apdrošināšanu! Kāpēc jūs sakāt, ka vakcinēšanās ir brīvprātīga, bet paralēli atlaižat cilvēkus no darba? Biju aizgājis uz vakcinēšanās centru un uzdevu jautājumu: kurš atbildēs, ja es pēc vakcīnas nonākšu tajā 0,0001%, kam ir blaknes?
Mēs baidāmies un klusējam. Tāpat kā kādreiz visi baidījās un klusēja, un mēs zinām, ar ko tas beidzās. Mēs nezinām, kādā veidā pēc šīm vakcīnām viss finalizēsies pēc pieciem vai desmit gadiem. Par noziegumiem jārunā skaļi. Ja par tiem klusē, tad tos sāk pieņemt kā normu. Treškārt. Ir tāda žurnāliste Inga Spriņģe, kas savulaik nāca pie manis, lūdzot bezmaksas juridisko palīdzību. Arī viņa tagad šausminās par manu bildi ar dzelteno zvaigzni. Aiz muguras viņa ebrejus saukāja par žīdiņiem. Esmu to dzirdējis, arī citi. Tā no viņas puses ir liekulība. Un tagad viņa aizrāda man - man, kurš daudzkārt publiski ir cildinājis ebreju prasmi dzīvot un izdzīvot.
Varbūt kāds nepārzina vēsturi, tāpēc pateikšu. Kad musulmaņi ieņēma Konstantinopoli, dzīvi palikušajiem kristiešiem lika staigāt dzeltenās drānās. Un vai dzeltenajai krāsai ir kaut kādas autortiesības?
Tāpēc atgriežos pie pirmā punkta. Ja kāda cilvēka jūtas ir aizskartas, es atvainojos. Bet mans mērķis bija uzdot jautājumu: ar ko pēc būtības atšķiras aizliegums sēdēt uz soliņa no aizlieguma strādāt?
Bet, iespējams, ar komunikācijas stilu Jūlija Stepaņenko domāja jūsu tekstus sociālajos tīklos, kur jūs daudzkārt esat sevi slavinājis, sak, es esmu skaistākais, gudrākais, visefektīvāk svaru nometušais topošais premjers utt. Piekritīsiet, tas var sakrist uz nerviem.
Politika ir šovs. Un politiķis ir šova zvaigzne. Tādi šovi prasa savas nodevas. Tad, kad es ierakstu - esmu skaistākais, gudrākais utt., tas izsauks reakciju. Bet nav neviena opozīcijas politiķa, ko tik nežēlīgi un konstanti sistu varu apkalpojošie mediji. Un vienlaikus es kopš 2018. gada ne reizi neesmu uzaicināts uz Latvijas Radio.
Latvijas žurnālistikā ir palikuši tikai daži dinozauri, kuriem ir savs neatkarīgs viedoklis. Lielākā daļa žurnālistu un mediju ir tādi kā PSKP propagandas mašinērijas zobrati. Tā ir ļoti bīstama tendence. Žurnālistiem ir jāskatās, ko vara dara nepareizi, nevis tā jāstutē.
Redz, Gobzems pasaka, ka viņš ir skaists. Man ir tiesības tā ne tikai pateikt, bet arī domāt. Jā, tas ir šova elements! Aprunājiet mani! Bet padomājiet arī tālāk: vai manas smadzenes spēj analizēt procesus? Es domāju, ka spēj. Šajā kovida laikā valsts aizņēmās miljardu. Kāpēc to nevarēja izmantot, lai cilvēkiem vairāk paliktu naudas „uz rokas”, proti, ieguldīt neapliekamā minimuma optimizēšanā? Nē, nodokļi tiek uzskrūvēti vēl vairāk, tā dzenot cilvēkus ēnu ekonomikā.
Ko jūs darītu, ja būtu valdības vadītājs?
Pirmkārt, atceltu visus ar kovidu saistītos ierobežojumus. Otrkārt, ieviestu apdrošināšanu kovidvakcīnām. Es noteikti izvēlētos pozīciju, ko raksturo brīvprātība. Bet tā visa vietā redzu absolūti antizinātniskus argumentus, ko izmanto esošā vara.
Piemēram?
Pirms pāris nedēļām aizgāju paskatīties, kā Andrejsalā izklaidējas jaunieši. Tur bija cilvēku pilns, saspiedušies kā siļķes mucā. Pulksten 12 naktī viss tika noslēgts, jo... sākās kovids. Ar zinātni tam nav nekāda sakara. Skaidrs, ka mūsu uzdevums ir izglābt cilvēkus. Bet ko tu, cilvēks, vari izglābt? Ja tā lielā nelaime nāks, tad - kas būs gājējs, tam būs jāaiziet.
Tad ko darīt? Pareizi sadalīt līdzekļus, ieguldot tos izglītībā, inovatīvos risinājumos, tādējādi izglābjot bērnu un jauniešu nākotni. Bet šobrīd uz bremzēm noliktā ekonomika un izglītība neatrisina nevienu problēmu. Tieši otrādi - padziļina problēmas, padarot mūs konkurēt nespējīgākus, mazāk veselīgus un mazizglītotākus. Katrs pazaudētais gads izglītības jomā mūsu ekonomiku noplicinās vēl vairāk.
Jauniešu normāla dzīve ir - satikties, socializēties, iemīlēties, skūpstīties... Izbaudīt jaunību, nevis sēdēt mājās pie datora. Nav socializācijas, pieaug depresiju, pašnāvību skaits.
Politiķi pie tā visa vainīgi.
Jā, arī pie tā, piemēram, ka Klaipēdas osta strādā ar pilnu jaudu, atšķirībā no mūsējām.
Nez, kurš tad par to atbildīgs?
Jaunā konservatīvā partija. Vai Latvijas valstij palika labāk no šīs partijas līderu klačošanās Amerikā? Un tagad, tūdaļ pēc Jāņiem, šī partija nāca klajā ar ideju līdz 2040. gadam Latvijā uzbūvēt ātrgaitas maģistrāles. Tā ir totāla nekompetence vai spriedelēšana pilnīgā pālī? No Rīgas līdz Smiltenei būvēs? Līdz Krievijas robežai - nē, jo tur taču ienaidnieks. Līdz Liepājai, bet līdz Klaipēdai - nē. Nauda - pieci miljardi. Ja to ieguldītu izglītībā, Latvija iekļūtu „Top 10” izglītības sistēmā pasaulē. Interesanti, kurš no mums ir populists?
Man nesen zvanīja kāds sabiedrisko attiecību speciālists un galvoja, ka Latvijā ir nopietni spēki, kuri neļaus Saeimā iekļūt nedz „ākstam Gobzemam”, nedz „bandītam Šleseram”. Pakomentēsiet?
Izteikt šādus epitetus par tiem, kurus nepazīst... Tā nedarītu neviens pieaudzis, nobriedis cilvēks. Varbūt jūsu sarunbiedram vajadzētu iziet ārpus sava burbuļa un parunāties ar sabiedrību?
Es katru nedēļu tiekos ar cilvēkiem dažādās Latvijas vietās, un es jūsu sarunbiedram varētu parādīt to cilvēku mīlestību, kāda ir pret meinstrīma medijos demonizēto Gobzemu. Kāpēc ir tāda mīlestība? Tāpēc, ka cilvēki ir noguruši no garlaicīgās melu politikas, bet Gobzems nemelo, viņš saka, kā ir, viņš ir īsts un dzīvs.
Es pat varētu vairs neko ekstravagantu nedarīt, neizpausties sociālajos tīklos, esmu pārliecināts, ka arī bez tā visa nākamajās Saeimas vēlēšanās mēs uzvarēsim. Un tas dos man iespēju nonākt līdz premjera nominācijai. Mani neinteresē strādāt par Saeimas deputātu, es nekad neesmu gribējis būt deputāts, mani interesē vadīt valsti.
Cerat uz protesta elektorātu?
Ja mēs kārtīgi pacentīsimies, mūsu organizācija būs galvenā, kas paņems šo protesta elektorātu. Citas partijas vairs nepaspēs izvērsties.
Manuprāt, jebkura jauna partija var paņemt daļu no protesta elektorāta, jo visiem ir piegriezies, kā „strādā” šī valdība. Gan Aināra Šlesera, gan Vjačeslava Dombrovska partija paņems kādu kumosu no minētā elektorāta.
Grūti iedomāties, ka Dombrovskis varētu uzrunāt protesta elektorātu. Tam vajadzīgas īpašas iemaņas.
Kādas?
Zināma atraktivitāte un nepareizums. Dombrovskis ir pārāk pareizs un turklāt liberāls, bet protesta elektorāts lielākoties ir konservatīvi noskaņots, balstās tradicionālajās vērtībās. Un tāda ir arī mūsu partija. Jāsaprot, ka, čakarējot citam citu, mēs nepanāksim nekādus uzlabojumus. Mums vajag, lai palīdzam cits citam.
Zivs pūstot no galvas. Kā valdība dzied, tā cilvēkos atskan. Neizskatās, ka no augstajiem krēsliem kāds taisītos palīdzēt...
Mūsu valdību vada neievēlēts dubultpilsonis, kurš savā domāšanā - labākajā gadījumā - dzīvo Briselē, sliktākajā - kaut kādā ASV štatā.
Nezinu, kur viņš savās domās dzīvo, bet uzbrukums Ungārijai kopā ar pārējiem Briseles priekšniekiem bija neglīts. Ungārijas valsts aizstāv savus jaunos pilsoņus pret homopropagandu, bet Kariņam, redz, jāizsaka par to sašutums.
Kā „Jaunās Vienotības” pārstāvis viņš var darīt, kā grib. Kā premjers viņš var paust oficiālu valsts pozīciju. Bet viņš to neveido, tas ir parlamenta jautājums, un parlaments par to nav lēmis. Līdz ar to Kariņa kungs neizmantoja lielisko iespēju paklusēt.
Taču žēl, ka tam nebija nekādu konsekvenču: koalīcijas partneri „de facto” atbalsta ultraliberālpolitiku. Viņiem īstenībā būtu jāizbeidz darbība šādā valdībā. Ja tu esi par tradicionālu ģimeni, tu nevari atbalstīt premjeru, kurš ir radikāli pretējās domās.
Turklāt - par spīti Satversmes tiesas pieņemtajiem, bet Satversmei neatbilstošajiem spriedumiem - Satversmē skaidri un gaiši ir noteikts, kāda ir mūsu valsts pozīcija šajos jautājumos, proti, ka ģimenei ir īpašs statuss. Tāpēc - nenāciet svešā baznīcā ar savu dziesmugrāmatu. Proti, ar savu homopropagandu. Nenāciet ar to, un mēs izturēsimies pret jums ar iecietību un cieņu. Neaiztieciet mūsu pamatvērtības, un ģimene ir tāda mūsu pamatvērtība.
