„Protesta akcijās nogalināti astoņi vai deviņi cilvēki. Pirmais bojāgājušais bija Aleksandrs Traikovskis – viņu nošāva. Brestā gāja bojā Genādijs Šutovs – viņu sašāva, un viņš nomira slimnīcā. Gomeļā tika nogalināts Aleksandrs Vihors. Savukārt Romanu Bondarenko, kurš izgāja no savas mājas, lai uzzinātu, kāpēc nepazīstamas personas rauj nost baltsarkanās lentes, piekāva līdz nāvei. Mirušu atrada protestu dalībnieku Ņikitu Krivcovu. Tādu gadījumu diemžēl ir daudz,” stāsta Baltkrievijas žurnāliste Dzijana Seradzjuka.
Kāda situācija patlaban ir jūsu valstī?
Nu jau gandrīz gadu pie mums ir saspringta, politisku kaislību pārņemta situācija. Pirms kāda laika ielu protesti rimās, tomēr to potenciāls nekur nav pazudis, jo cilvēki nav samierinājušies ar esošo varu. Pirms kāda mēneša biju Latvijā, runājos ar cilvēkiem, daudzi domāja, ka protesti Baltkrievijā jau pavisam norimuši, Lukašenko uzvarējis, viss mierīgi. Patiesībā nekas nav apstājies: katru dienu notiek kratīšanas, tiek aizturēti cilvēki, arvien palielinās politieslodzīto skaits.
Aptuveni cik politieslodzīto ir Baltkrievijā?
Vairāk nekā 400. Šodien (saruna ar Dzijanu notika 25. maijā - E. V.) viņiem pievienojās vairāki darbinieki no lielākā Baltkrievijas ziņu portāla tut.by. Patlaban šo portālu ir bloķējusi Baltkrievijas Informācijas ministrija. Cietumos kopumā atrodas ap 1000 cilvēku, kuriem inkriminētas kaut kādas „politiskās darbības”.
Nesen cietumā gāja bojā Vitolds Ašuroks.
Viņu pazinu personiski. Ļoti cēlsirdīgs, augstas morāles cilvēks, patriots.
Vitolds nekad nepieļāva kompromisus ar varu, cīnījās, lai viss notiktu likumiski. Protams, pret šādiem cilvēkiem varai bija pretenzijas. Viņu arestēja šā gada janvārī, tiesa viņam piesprieda piecus gadus kolonijā. Vitolds nomira pagājušajā piektdienā, un tikai šodien tuviniekiem tika atdots viņa ķermenis. Nāca klajā informācija, ka viņam visa galva bija notīta ar marles saiti, arī viss ķermenis nosaitēts. Lielas aizdomas, ka nāve nebija dabiska: piecdesmitgadīgs, absolūti vesels cilvēks - un pēkšņi apstājas sirds...
Diemžēl Vitolds Ašuroks nav vienīgais, kurš pēdējā gada laikā gājis bojā Baltkrievijas cietumos vai protesta akcijās.
Par cietumos bojāgājušajiem mums nav precīzas informācijas, bet protesta akcijās tika nogalināti astoņi vai deviņi cilvēki. Pats pirmais bojāgājušais bija Aleksandrs Traikovskis - viņu nošāva. Brestā gāja bojā Genādijs Šutovs - viņu sašāva, un viņš nomira slimnīcā. Gomeļā tika nogalināts Aleksandrs Vihors. Savukārt Romanu Bondarenko, kurš izgāja no savas mājas, lai uzzinātu, kāpēc nepazīstamas personas rauj nost baltsarkanās lentes, piekāva līdz nāvei. Mirušu atrada protestu dalībnieku Ņikitu Krivcovu. Tādu gadījumu diemžēl ir daudz.
Par ko var aizturēt cilvēku?
Par jebko. Piemēram, par to, ka tev kājās uzautas zeķes ar svītrām baltā un sarkanā krāsā - šis krāsu salikums pie mums šobrīd ir ļoti nevēlams. Cilvēki reāli tiek ieslodzīti uz piecpadsmit diennaktīm par šādām zeķēm. Tas būtu smieklīgi, ja tādēļ neciestu cilvēki. Tevi var aizturēt tāpēc, ka tu stāvi „nepareizajā” vietā. Tevi var aizturēt, ja esi iznesis atkritumu spaini - jo tieši tajā vietā, pa kuru tu patlaban ej, iespējams, ir „paredzēts” protesta mītiņš. Tiesā tu neko nepierādīsi, un tev nāksies sēdēt kamerā 15 diennaktis.
Ziemeļkorejas režīms atpūšas...
Nesen pie mums parādījās jociņš, ka Ziemeļkoreja nerekomendē saviem pilsoņiem doties uz Baltkrieviju...
Tas pat nav jociņš.
Tā mēs glābjamies ar humoru, jo pretējā gadījumā var sajukt prātā.
Atceros, bija laiks, kad Lukašenko pat pieļāva iespēju, ka varētu pamest amatu.
Tas ir viņa dabā - melot. Vienu brīdi viņš saka vienu, pēc tam - kaut ko pilnīgi pretēju. Bet pāri visam - cenšanās saglabāt savu „stiprā vadītāja” tēlu.
Vai var vismaz aptuveni nojaust, cik daudz ir cilvēku, kuri vēlas, lai Lukašenko režīms izbeidzas?
Pirms prezidenta vēlēšanu kampaņas tika veiktas neformālas socioloģiskās aptaujas, par pārmaiņām nobalsoja 97% aptaujāto, tikai 3% balsoja par to, lai savā vietā paliktu Lukašenko. Tas viss, protams, ir subjektīvi, tomēr domāju, ka pēc pārmaiņām ilgojas iedzīvotāju vairākums. Protesta maršos izgāja ne tikai jaunieši un opozīcijas pārstāvji, bija pensionāru marši un sieviešu marši, bija invalīdu marši.
Tomēr pagaidām nekas nemainās. Ko darīt?
Mēs paši meklējam atbildes uz šo jautājumu. Mūsu situācija ir unikāla. Tā nav identificējama ar to situāciju, kad jūs cīnījāties par savu brīvību, atdaloties no Padomju Savienības. Mēs nevaram neko paredzēt uz priekšu. Mūsu valstī pie varas ir cilvēks, kurš gatavs iet līdz galam, nesaudzējot nevienu šajā ceļā. Viņš ir gatavs burtiski iet pa galvām, viņam vienalga, cik būs upuru, jo galvenais ir - palikt pie varas.
Viņš ir slims cilvēks, tāpēc opozīcijai ļoti grūti kaut ko loģiski saplānot. Sākām ar miermīlīgiem protestiem, un vienu mirkli šķita: mēs uzvaram. Pēc tam vara saprata: jāpiegriež skrūves. Tā arī tika izdarīts. Cilvēki mazliet norima. Bet mēs saprotam arī to, ka nevaram cīnīties agresīvi un vardarbīgi. Mums nav ieroču. Un mēs negribam radīt tādu pašu agresiju un vardarbību, kādu dzemdina Lukašenko režīms.
Pēdējās dienās agresija no Lukašenko puses jūtama diezgan izteikti.
Jā, un tāpēc mēs esam pateicīgi latviešiem par to, ka jūs mūs atbalstāt: paldies par karoga akciju, ko paveica ārlietu ministrs un Rīgas mērs. Tas bija ļoti vīrišķīgs solis.
Vai Baltkrievijā ir kāds medijs, kam pagaidām vēl ļauts pateikt patiesību? Vai arī visi jau aizliegti?
Daži neatkarīgi izdevumi vēl ir. Tostarp arī laikraksts, kurā strādāju es. Mūsu izdevums „Novychas.by” (Jaunais laiks - baltkrievu val.) tiek drukāts, bet tas lasāms arī internetā. Vēl nesen drukāto avīzi drīkstējām izplatīt arī cietumos - nu vairs ne. Mums jau ir viens Informācijas ministrijas brīdinājums. Ja būs vēl viens, tad avīzi var slēgt. Ministrija mēģina pierādīt, ka avīze ir ekstrēmistiska.
Ko „ekstrēmistisku” jūs publicējat?
Patiesību!
Kā vērtējat Lukašenko rīcību, nolaupot lidmašīnu?
Viennozīmīgi: tas ir terorisms. Agrāk tas skāra tikai Baltkrievijas pilsoņus - notika cilvēktiesību pārkāpumi, ņirgāšanās, vardarbība -, tagad draudi ir cēlušies augstāk - starptautiskā līmenī.
Bet vai jūs pati nebaidāties dzīvot Baltkrievijā un runāt patiesību?
Zināt, ir tāda sajūta kā šūpolēs. Vienubrīd - urā, mēs uzvaram! Citubrīd - šķiet, ka tūlīt mūs arestēs un nošaus. Dažus mēnešus man dzīvoklī glabājās soma, kurā bija salikts viss, lai dotos uz cietumu. Jā, bija bail, bija panikas lēkmes. Katru rītu modos ar domu, ka pēc manis var atnākt.
Bet pagāja laiks, un mēs visi pieradām dzīvot šajos psiholoģiskā spiediena apstākļos. Acīmredzot mums apnika baidīties. Mēs sapratām: atnākt var pēc ikviena un jebkad. Tāpēc nav vērts baidīties, tieši otrādi - vajag darīt visu, lai mainītu situāciju valstī.
Vai nebija domas pamest valsti?
Bija. Bet pēc Vitolda Ašuroka nāves es sapratu, ka to nedarīšu. Man nav tiesību tā darīt. Ja cilvēks ir atdevis dzīvību par savu valsti, tad arī man kaut kas jādara tās labā. Es nevarētu mierīgi dzīvot, zinot, ka Baltkrievijā viss turpinās tieši tāpat kā agrāk. Protams, daudzi ir aizbraukuši, tomēr tie, kuri palikuši, turpina cīnīties par Baltkrieviju - brīvu no tirāna un teroristiem. Kad biju Latvijā, aizbraucu uz Saulkrastiem - tik skaista jūra, tāds plašums... Raudāju no laimes. Un domāju: ak, Dievs, šeit ir tāds miers, bet dažus simtus kilometru tālāk ir elle. Mēs esam ķīlnieki savā valstī. Bet ķīlnieki - vieni paši, bez ārējās palīdzības - nespēj neko izdarīt. Tāpēc mēs ceram uz jūsu atbalstu.
Foto Genādijs Veretinskis
Foto Novychas.by
