Aldziņas aizvien pamazas, taču turīgo strādājošo slānis pamazām kļūst biezāks

© Depositphotos

Iespējams, reizēm svarīgāk par vidējās algas pārmaiņām valstī ir tas, kā sadalās ienākumi starp darba ņēmējiem. Latvijā attiecībā uz to ir gan sliktas, gan arī labas ziņas. Ja runājam par pēdējām, tad ir redzams, ka lai arī lēni, taču salīdzinoši turīgāko algu saņēmēju skaits un īpatsvars darba ņēmēju struktūrā palielinās.

Kopējā bilde gan aizvien nav pārāk iepriecinoša, jo ir ārkārtīgi liels darba ņēmēju īpatsvars, kuriem pēc ikdienas izdevumu segšanas nekas daudz pāri nepaliek, bet daļa no viņiem pat ir spiesti atteikties no lietām, kas trīsdesmit gadus pēc valsts neatkarības atjaunošanas un iekļaušanās pasaules turīgāko valstu rangā šķistu pašsaprotamas. Tomēr atrašanās OECD valstu sarakstā diemžēl negarantē to, ka lielākajai daļai strādājošo iedzīvotāju, nemaz nerunājot par pensionāriem, būs iespēja pagarināt vasaru Grieķijā. OECD valsts statuss vien norāda uz to, ka dzīves apstākļi un iespējas realizēt dažādas nepieciešamības šeit ir ievērojami augstākas nekā nospiedošajam vairākumam pasaules iedzīvotāju. Līdz ar to jautājums ir par to, kā esošo situāciju izvērtēt. Kā teica kāds bijušais kolēģis, ja uz Latviju raudzītos no Ziemeļkorejas, tad varētu šķist, ka šeit ir Stokholmas priekšpilsēta, taču mēs paši zinām, cik labklājības ziņā esam tālu no Zviedrijas galvaspilsētas. Līdz ar to fakts, ka gandrīz divas piektdaļas strādājošo vēl pagājušā gada rudens beigās “uz papīra” saņēma algu, kas ir līdz 1000 eiro vērta, protams, nerada asociāciju par to, ka esam pasaules turīgāko valstu klubā. Šādu līdz 1000 eiro vērtu bruto darba samaksu pagājušā gada novembrī saņēma 38% jeb nepilni 295 tūkstoši strādājošo, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.

Labāk atalgoto skaits kļūst lielāks

Vienlaikus uz iepriekš ne pārāk iepriecinošas informācijas fona ir arī kāda laba ziņa. Proti, gada laikā salīdzinājumā ar 2022. gada novembri šādu strādājošo iedzīvotāju skaits Latvijā ir sarucis apmēram par 47 tūkstošiem. Tas pats attiecas arī uz šo strādājošo īpatsvaru kopējā nodarbinātības struktūrā. Proti, gadu iepriekš minētajā atalgojuma grupā atradās 44% strādājošo Latvijā. Jādomā, ka nospiedošais vairums no viņiem ir pārvietojušies uz 1000-2000 eiro vērtu atalgojuma grupu, bet savukārt daļa no tiem, kas tajā atradās jau gadu iepriekš, darba samaksas ziņā ir devušies uz augstākiem darba samaksas līmeņiem. Tādējādi var izskaidrot, ka strādājošo īpatsvars ar algu no 1000,01 līdz 2000 eiro gada laikā ir palielinājies relatīvi nedaudz - no 37% līdz 39%. Tikmēr strādājošo skaits, kas “uz rokas” saņem no 2000,01 līdz 3000 eiro, gada laikā ir pieaudzis no 87,8 tūkstošiem līdz 105,5 tūkstošiem, bet īpatsvara ziņā - no 11% līdz 13,7%. Tāpat kļūst vairāk tādu, kas saņem algu no 3000,01 līdz 5000 eiro. Pērn novembri šādu nodarbināto skaits Latvijā sasniedza 52,5 tūkstošus (6,8% strādājošo) salīdzinājumā ar nepilniem 42,9 tūkstošiem (5,5%) nodarbināto gadu iepriekš. Teiciens “Jo lielāki ir asari, jo mazāks ir dalībnieku skaits to barā” attiecas arī uz atalgojuma sadalījumu. Saskaņā ar statistiku, par 5000 eiro lielāka alga pērn novembrī bijusi 17 361 strādājošajam, taču tas joprojām ir ievērojami vairāk nekā 2022. gada novembrī, kad tādu bija 13 119.

Ne tikai bankās un IT

Statistika liecina, ka lielākā darba samaksa ir finanšu un apdrošināšanas sektorā, kā arī informācijas un komunikāciju nozarē. Tomēr arī atsevišķas citas nozares ir spējīgas ģenerēt salīdzinoši labi apmaksātas darba vietas. Ja raugāmies uz atalgojuma līmeni, kas ir nedaudz virs vidējā līmeņa un augstāks, proti, pārsniedz 2000 eiro “uz papīra” mēnesī, tad uz šādu darba samaksu pretendē apmēram ceturtā daļa strādājošo. Pērn novembrī bruto darba samaksa 2000 eiro slieksni pārsniedza 175,4 tūkstošiem Latvijas strādājošo salīdzinājumā ar 143,8 tūkstošiem gadu iepriekš. Šādi atalgotu strādājošo īpatsvars gada laikā pieaudzis no 19% līdz 23%. Kā jau minēts, šajā jomā īpaši izceļas finanšu sektors un IT. Tiesa, pirmajā no minētajiem vairāk nekā 2000 eiro algu saņēmēju īpatsvars ir sarucis no 57% uz 55%. Te gan nevajadzētu domāt, ka banku, apdrošināšanas un citu finanšu pakalpojumu nozarē gada laikā būtu kritušās algas. Ticamākais iemesls ir jaunu darbinieku piesaiste darbiem, kuri tiek “cenoti” lētāk par diviem tūkstošiem mēnesī. Tikmēr informācijas un komunikāciju nozarē virs 2000 eiro saņēmēju īpatsvars pērn novembrī sasniedzis 49% salīdzinājumā ar 44% strādājošo gadu iepriekš.

Par labi atalgotu un šajā ziņā ļoti progresējošu nozari var uzskatīt enerģētiku. Sfērā, kas tiek klasificēta kā elektroenerģija, gāzes apgāde, siltumapgāde un gaisa kondicionēšana, 2000 eiro algu slieksni pērn novembrī bija pārsnieguši 40,6% darbinieku salīdzinājumā ar 29,3% 2022. gada priekšpēdējā mēnesī. Salīdzinoši labi klājas arī dažādu profesionālo pakalpojumu veicējiem - advokātiem, grāmatvežiem, arhitektiem utt. Šeit minēto algu slieksni pērn novembrī bija pārsnieguši 34% strādājošo salīdzinājumā ar 29% gadu iepriekš.

Turpinās uzlaboties

Vērtējot situāciju kopumā, ir skaidri redzams, ka turīgo strādājošo skaits pieaug un tas noticis visās nozarēs, izņemot jau pieminētos finanšu pakalpojumus. Tas zināmā mērā liecina par valsts ekonomikas nostiprināšanos, proti, tautsaimniecība aizvien vairāk ģenerē tādas darba vietas, kur var nopelnīt vairāk. Līdz ar to sapnis par tikšanu pie labāka ienākumu līmeņa nav tikai sapnis vien, jo, neskatoties uz mūsu valsts iedzīvotāju zemajiem ienākumiem iepriekš, ekonomisko norišu masa neizbēgami novedīs pie tālāka atalgojuma pieauguma un dzīves līmeņa celšanās. Jāpiebilst, ka viens no zemo algu līdzšinējiem cēloņiem Latvijā bija tas, ka darba devēji pat pie samērā augstas darbinieka produktivitātes varēja atļauties maksāt maz, jo tas nedraudēja ar dīkstāvi. Sevišķi reģionos. Respektīvi, uzņēmējs, kas strādājošajam Jēkabpilī vai Aizkrauklē gribēja maksāt maz, to diezgan ilgi varēja darīt ar apziņu, ka darba vieta tukša nepaliks. Tas ļāva uzturēt zemu apmaksātu ekonomikas struktūru un ir viens no galvenajiem iemesliem mūsu labklājības atpalicībai no Igaunijas un Lietuvas. Tomēr apmēram pēdējos piecus septiņus gadus situācija pamazām mainās darba ņēmējam par labu, un tas ir redzams arī algu statistikā. Jāpiebilst, ka tā attiecībā uz algu progresiju valstī diezin vai uzrāda kaut ko par daudz. Latvijas “ekonomiskā kultūra” ir orientēta statistikai uzrādīt nevis kaut ko par daudz, bet drīzāk gan noslēpt, tāpēc, neraugoties uz pakāpenisku ekonomisko “legalizēšanos”, mūsu valsts iedzīvotāju ienākumi visdrīzāk ir augstāki, nevis zemāki nekā uzrādās oficiāli publicētajā statistikā. Vienlaikus ir jāteic, ka arī mūsu tautsaimniecība pamazām pārstrukturizējas tā, lai radītu iespējami augstāku vērtību, jo to prasa elementāra izdzīvošana. Tomēr darba ņēmējam šāda evolūcija ir izdevīga, jo diezgan nepārprotami nākamo gadu gaitā novedīs pie lielākas labklājības, ja to mēra no strādājošā pirktspējas aspekta.

Ekonomika

Par peļņu nesošo valsts uzņēmumu kotēšanu biržā; ko nozīmē “Latvenergo” “zaļā meita”; cik veiksmīga ir “Latvenergo” komercdarbība kaimiņzemēs; kā uzkrāt vēja un saules enerģiju; kādēļ mums nepieciešams savs elektropārvades kabelis ar Zviedriju, par šiem un citiem jautājumiem intervijā “Neatkarīgajai” valsts akciju sabiedrības “Latvenergo” padomes priekšsēdētājs Aigars Laizāns.

Svarīgākais