Latvijas Bankas (LB) regulāri rīkoto “Ekspertu sarunu” jaunākajā laidienā tiek meklētas iespējas iesaistīt algotā darbā tos cilvēkus darbspējas vecumā, kas algotu darbu nestrādā un nemeklē.
Jebkurš interesents joprojām var noklausīties un noskatīties bez maksas un bez pieteikšanās pilno ierakstu sarunai ar nosaukumu “Kas valstij jādara, lai atdzīvinātu darba tirgu pēc pandēmijas?”. Līdzās ierakstam atsevišķi izpētāmas LB uzaicināto ekspertu sagatavotās prezentācijas. Divu stundu pasākuma saturs ir bagātāks, nekā tikai viena tēma par to, kā iesaistīt oficiāli algotā darbā cilvēkus, kuri šobrīd uzskata tādu darbu par viņiem nevajadzīgu vai neiespējamu. Par šīs un arī citu tēmu pieteikumu bija parūpējies darba tirgus pētniecībā specializējies LB ekonomists Oļegs Krasnopjorovs. Pasākuma audioieraksts liecina, ka viņš teicis sekojošo:
- Darbspējas vecuma iedzīvotāju skaits turpmāko 30 gadu laikā turpinās samazināties pie jebkuriem pieņēmumiem: vai dzimstība augs, vai samazināsies, vai migrācija augs, vai samazināsies. Tāpēc ir ļoti svarīgi aktivizēt cilvēkus darbspējas vecumā. Mūsu iekšējās darba roku rezerves ir 56 tūkstoši cilvēku. LB pētījums identificēja divas grupas, kurās darba rezerves ir ļoti būtiskas. Pirmā grupa ir jaunieši. Kāpēc - tāpēc, ka ļoti zema ir profesionālās izglītības izplatība un prestižs. Otra grupa ir vīrieši pusmūža vecumā. Viņiem ir zema mūžizglītība, mazas digitālās prasmes un veselības stāvokļa pasliktināšanās.
Žēlošanās par cilvēku nevēlēšanos strādāt algotu darbu tiek uzskatīta par pamatotu tikai darba devēju pulciņā, kurā ietilpst arī O. Krasnopjorovs kā Latvijas lielākā darba devēja - Latvijas valsts kalpotājs. Kurš šajā pulciņā neietilpst, tas žēlošanos asi noraida. Proti, cilvēki nestrādā tāpēc, ka viņiem par to pienācīgi nemaksā. Šādu domu gaitu ekspertu sarunās apliecināja socioloģisko pētījumu firmas “Latvijas fakti” izveidotājs un vadītājs Aigars Freimanis, kurš sabiedriskās domas saturam sekojis jau kopš Atmodas laika. Viņš fiksējis, ka darba alga par cilvēku rosīšanās vadmotīvu kļuvusi ap 2005.-2006. gadu un nav savas pozīcijas atdevusi šobaltdien. Ir bijuši Latvijā arī citi vadmotīvi. Līdz algai cilvēki nebija aizdomājušies tad, kad Latvijas Republikas atjaunošana vēl atradās zem jautājuma zīmes. Kopš pagājuša gadsimta 90. gadu vidus galvenās cilvēku rūpes bijušas par to, lai viņiem vispār būtu darbs. Līdz ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā šeit pakāpeniski ieviesušās manieres prasīt par darbu algu, ar kādu var apmierināt darbinieku vajadzības. Tieši tāpat cilvēki uzzināja, ka viņiem vajag daudz ko tādu, bez kā viņi iepriekš bija iztikuši.
Atkarībā no cilvēku piederības darba devēju vai ņēmēju pulciņiem tiek izvēlēts skaidrojums, kāpēc gadus piecpadsmit izvirzītās prasības saņemt lielākas algas par legālu darbu nav padarījušas Latvijas iedzīvotājus bagātus. Skarbāk jājautā, kāpēc cilvēki joprojām ir ļoti trūcīgi, ko apliecināja Latvijas “Svedbank” galvenā ekonomiste Līva Zorgenfreija. Uz sarunu viņa bija sagatavojusi konkrētās bankas klientu kontu atlikumu sadalījumu. Desmitajai daļai vidējais atlikums mazāks par 20 eiro, vēl desmitajai daļai tas par dažiem eiro lielāks utt.
Pusei bankas klientu kontu atlikumi tādi, par kādiem iespējams apmaksāt labi ja viena zoba izraušanu, nevis salabošanu. Ja tā, tad kāpēc vispār strādāt legāli algotu darbu? Varbūt patiešam prātīgāk ir strādāt nelegāli.
Tādā gadījumā lielāka varbūtība tikt pie naudas, kas neparādās bezskaidrās naudas plūsmās starp banku kontiem. Gan jau daudziem no O. Krasnopjorova saskaitītajiem 56 tūkstošiem legāli nestrādājošo tomēr ir arī konti bankās ar ļoti dažādu piepildījumu no dažiem eirocentiem līdz daudziem tūkstošiem eiro, taču banku klientu pamatmasu veido legāli nodarbinātie, kuru kontu atlikumi ir nožēlojami mazi. Tālāk būtu jāpēta, vai atlikums mazs tāpēc, ka ienākumi pārāk mazi, vai tāpēc, ka izdevumi pārāk lieli. Pārāk lielu izdevumu sinonīmi ir nepamatoti, neapdomīgi u.tml. izdevumi. Jautājums, vai kādam ir tiesības šādi spriest par citu cilvēku tēriņiem.
Personāla atlases firmas “Fontes” valdes priekšsēdētāja Kristīne Āboltiņa atzīmēja paaudžu atšķirības izpratnē par darbu un algu. Pamanāmu robežšķirtni šobrīd pastāv starp darbiniekiem virs un zem 30 gadiem, bet pilnā krāšņumā to izpauž jaunieši, kam tikai tagad būt jāsāk strādāt. “Viņiem ir pilnīgi cita pašpietiekamība. Viņi pakārto darbu sev un savai dzīvei,” skaidroja K. Āboltiņa. Nav pamata viņas atziņas noraidīt, lai gan tādā gadījumā jāatzīst, ka uzspiest šādai sabiedrības daļai profesionāli tehnisko izglītību un tai atbilstošu darbu būs daudz grūtāk, nekā to varētu secināt tikai no O. Krasnopjorova teiktā.
Vairāk 19. nekā 21. gadsimta realitātes pārstāvēja Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras prezidents Aigars Rostovskis ar kaismīgu aicinājumu pārvietot profesionāli tehnisko izglītošanu no skolām uz uzņēmumiem, kam valsts piemaksātu par darbu ar mācekļiem. Šāda piedāvājuma riskus parādījis Sudrabu Edžus 1900. gadā publicētājā stāstā par Dullo Dauku. Te domāta neveiksme ar Dullā Daukas atdošanu par mācekli skroderim. Stāstam var pārmest tendenciozitāti, ka skolmeistars noniecinājis visu citu meistaru gribu un spējas mācīt. Tomēr nav noliedzams kārdinājums arī tagad izmantot šādus mācekļus palīgdarbiem un subsīdiju saņemšanai, neveltot pienācīgas pūles viņu apmācīšanai. Šis literārais darbs piesaucams arī kā liecība, ka visos laikos bijuši jaunieši, kurus nekādi neizdevās iekļaut darbā un dzīvē pēc vecāko paaudžu prasībām.
Tagad sabiedrība kļuvusi iecietīga un gatava apmaksāt cilvēku mācīšanos kaut līdz viņu nāvei. Nodarbinātības valsts aģentūra ir apņēmusies sameklēt un apmaksāt jebkuram pusmūža vīrietim firmu, kas iemācīšot viņam digitālās un jebkuras citas trūkstošas prasmes. O. Krasnopjorovs teicās noskaidrojis, cik daudz šādu firmu darbojas tieši Latgalē jau gadu desmitiem bez nekāda iespaida uz bezdarba rādītāju samazināšanos. Labklājības ministrijas Darba tirgus politikas departamenta direktora vietniece Ilze Zvīdriņa sargāja caur šīs ministrijas kontiem uzturēto firmu labo vārdu ar argumentu, ka nemainīgs bezdarbnieku kopskaits nenozīmē nemainīgu bezdarbnieku sastāvu. Ja apmācīto pieņemšana darbā izspiež no darba neapmācītos, tad bezdarbnieku skaits nemainās, bet darba produktivitātei un atalgojuma līmenim vajadzētu augt.
Ļoti daudzi var piedēvēt sev nopelnus, ka Latvijā apritē esošais naudas daudzums tik tiešām pieaug un nonāk līdz jebkuram iedzīvotājam. Šis fakts gan nesargā cilvēkus ne no sirdssāpēm, ka citiem ienākumi aug vēl straujāk, ne no riska, ka izdevumi aug ātrāk par ienākumiem. Covid-19 ir devis šim procesam būtisku paātrinājumu, uz ko norādīja I. Zvīdriņa LB ekspertu sarunu galavārdā:
- Noteikti ietekmi uz lēmumiem nākotnē atstās tas, ka dīkstāves pabalsts bija salīdzinoši ļoti dāsns, ja mēs salīdzinām vidējo dīkstāves bezdarba pabalstu ar bezdarbnieka pabalstu. Iespējamas ir iedzīvotāju gaidas uz vispārējo sociālās drošības sistēmu, ka bezdarbnieka pabalstam ir jābūt varbūt, tā teikt, dāsnākam, bet nu skatīsim.
