Piedāvājam sarunu ar bijušo labvakarieti un Saeimas eksdeputātu Edvīnu Inkēnu – par aizvadītā gada notikumiem Latvijā, par veco politiķu gvardi, kas Dieva mierā aizsoļo prom pa Jēkaba ielu, un jaunkareivjiem, ko esam izraudzījušies, lai tie kalpotu (izpatiktu?) mums.
– Reiz kādā no diskusijām Kārlis Leiškalns, pats toreiz būdams Saeimas deputāts, pauda paradoksālu domu, sacīdams, ka "parlamentārisms ir pelēcību iespēja". Varam piekrist viņa teiktajam?
– Dīvaini. Acīmredzot tad ir divi Kārļi, jo pats viņš nekad nav bijis pelēcība. Patiesībā viņš ir viens no labākajiem Latvijas vēlēšanu sistēmas zinātājiem. To apliecināja Kārļa spēja aktivizēt elektorātu. Viņš mācēja izdabāt saviem vēlētājiem.
– Tiesa gan, daudzkārt nācies redzēt, kā Leiškalns vadā bērneļus ekskursijā pa Saeimu.
– Kārlis organizējis arī autobusus, kas veduši bērnus uz operu. Pēc tam droši vien vecāki pievilka plusiņus pretī Leiškalna vārdam vēlēšanu sarakstā. Tā viņš nonāca Saeimā vairākkārt un bija absolūti izcils Budžeta un finanšu komisijas vadītājs. Manuprāt, Leiškalna zudums ir viens no lielākajiem 10. Saeimas zaudējumiem.
– Klau, nu jau gan aizrunājāmies... Tfu tu! – gluži kā tāds In Memoriam vecajam puikam Leiškalnam.
– Redzi, Leiškalns ir tipisks piemērs, kas atspoguļo divas problēmas politikā. Pirmā – Saeimas kvalitāte nav uzlabojusies. Otrā – Latvijas vēlēšanu sistēma pieprasa izdabāšanu. Nevis kalpošanu, bet izdabāšanu. Cilvēki, kuriem jākalpo tautai, faktiski kļūst par iztapoņām un pielīdējiem. Iekļūšana valsts politiskajā vadībā no deputāta prasa meslus. Ja nodeva būtu godaprāts – labi, taču tiek paģērēta iepatikšanās. Vēlēšanas pārvēršas par tādu kā skaistumkonkursu.
– Iezīmes parādās jau vēlēšanu listē.
– Jā, kā plusi un svītrojumi, ko, izvēloties biļetenu, tik cītīgi ievelkam pie katra kandidāta vārda.
– Un kas tur slikts, ka vēlētājs aktīvi veido pats savu deputātu izlasi?
– Labi, padomāsim, kam liekam plusus un kurus izsvītrojam. Lielākoties nošņāpjam tos, par kuriem esam dzirdējuši kaut ko negatīvu.
– Parasti publisku kāvienu dabū tie, kuri visaktīvāk strādā, jo viņi ik pa laikam mēdz arī kļūdīties.
– Katrā partijā sastopami ļaudis, kuri strādā vairāk vai mazāk, bet ir tādi, kuri šo organismu faktiski uzbūvē. Taču gadās, ka tieši šos spilgtos cilvēkus vēlētājs izsvītro, vienkārši izmetot no politiskās aprites.
– Savukārt pozitīvs sabiedrības vērtējums nereti ir rīcības simulantiem vai mīlīgajiem snauduļiem.
– Tādējādi lapiņi, bērziņi, liepiņi un krūmiņi, par kuriem nav nekādas informācijas, nonāk saraksta augšgalā. Šādā veidā dabūjam Saeimā cilvēkus, kas vispār neko nav darījuši. Paradoksālākais, ka arī partijas vadība vairs nespēj atbildēt par tiem, kas nokļuvuši pie varas. Ar to gribu teikt, ka šis lielākais Latvijas vēlēšanu sistēmas sasniegums – mainīgie saraksti – patiesībā ir sū...
– Baigi skarbi. Tomēr jāatzīst, ka 10. Saeimas vēlēšanas spilgti pierādīja šā balsošanas instrumenta efektivitāti, ieviešot partiju un apvienību ietvaros būtisku politisko akcentu maiņu.
– Plusošana un svītrošana nav tikai vēlētāju balsošanas instruments – tas ir arī partiju iekšējās cīņas instruments. Ikvienā organizācijā pastāv grupējumi, kas cīnās par lielāku ietekmi.
– Saskaitot rezultātus, neslēpts mulsums bija vērojams Vienotības politiskajos atzaros.
– Godīgi sakot, uzvara bija jāsvin Jaunajam laikam, jo tas uz saviem pleciem iznesa visu politiskās atbildības smagumu. Taču triumfa garšu izbaudīja pavisam cita grupa, kura pasludināja sevi kā jaunienācējus politikā. Patiesībā neviens no viņiem nav politiski šķīsts. Daži pat pieskaitāmi senioriem, piemēram, Ģirts Valdis.
– Jaunais laiks...? Ko gan tas vēlētājiem piedāvāja, izņemot to pašu veco Ministru prezidentu? Dombrovskis visur tika stiepts pa priekšu kā tāda svētbilde. Citi apvienības dalībnieki, kaut arī mazāki, bija padevušies ar skaļākām rīklēm, brēcot par godīgumu un cīņu pret korupciju. Katrs kā nu mācēja, tā izrādīja savus dotumus.
– Nu, re, es jau teicu: vēlēšanas ir skaistumkonkurss. Tad, kad vēlam, skatāmies pēc smukuma principa, kad esam ievēlējuši, prasām pēc lietišķuma. Daļa Vienotības cilvēku vienmēr ir veicinājusi šo aplamo skatījumu uz vēlēšanām.
– Kas ir daļa? Runājam konkrēti!
– Sarmīte Ēlerte ar savas avīzes palīdzību vienmēr kultivējusi politisko impotentu skolu.
– Vai dieniņ...
– Es to domāju tādā nozīmē, ka tie cilvēki, kurus viņa publiski protežēja, vienmēr bija ļoti PAREIZI. Bet PAREIZS cilvēks ir NEKĀDS. Viņš ir tikai klīsteris, ar kuru var aizlīmēt logus. Katram taču piemīt kaut kas kļūmīgs. Viens mazliet iedzer, otrs uzpīpē, cits iet meitās – nu, kaut kā tā... Protams, es patlaban šos piemērus apzināti trivializēju.
– Grūti Ēlertei kaut ko pārmest – nav redzēta piedzērusies, pīpējam zālīti, meitās arī, šķiet, neiet. Vai tad viņa patiesi nav tuvu pareizības ideālam?
– Ar Sarmīti esam daudz strīdējušies. Viņas teorija ir šāda: ja tu nonāc uz politiskās skatuves, tev jābūt absolūti ideālam. Savukārt mana teorija: ja tu esi ideāls, tad vairs neesi cilvēks. Vai tiešām neredzam, ka ikvienam jābūt pilnasinīgam, nevis politiskam impotentam? Nu lūk, tad šādus politiķus arī dabūjam – skaistus, gudrus, bet būtībā nekādus.
Pagājušā gada nogalē Neatkarīgajā lasīju, ka kultūras ministre izrāda lielu interesi par medijiem. Proti, par Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes darbu un LTV sakārtošanu*. Būtībā normāla interese. Arī es, būdams deputāts, interesējos par mediju darbu un pat piedalījos Radio un televīzijas likuma izstrādē**. Atgādināšu, ka tajā tika iekļauta sistēma, kuras galvenais uzdevums bija neļaut politiķiem ietekmēt radio un televīziju. Šis traucējošais buferis ir Nacionālā radio un televīzijas padome. Vai tā šobrīd ir labi organizēta? Grūti teikt... Ja Sarmīte piedāvās kaut ko labāku – lieliski.
– Kur ir problēma? Nu, cilvēks grib uzlabot valsts televīzijas reitingus.
– Problēma ir tā, ka Ēlerte ir cenzūras vecmāmiņa Latvijā (tā viņu dēvē daži mani draugi). Bet tā nav taisnība! Ēlerte nav nekāda cenzūras vecmāmiņa, jo viņa var būt tikai cenzūras māte. Tūlīt paskaidrošu, kāpēc tā saku. Plašajā diskusijā par brīviem un neatkarīgiem medijiem Latvijā, kas sākās tūlīt pēc Atmodas, ar Sarmīti bijām vienādās pozīcijās. Tas ir, ka redakcijām jābūt neatkarīgām no mediju īpašniekiem.
– Lūdzu, nosauciet kaut vienu.
– Toreiz tā patiešām bija. Taču es gribu atgādināt, ka žurnālistikas brīvībai ir arī nākamā pakāpe: raksta autoram ir jābūt neatkarīgam no galvenā redaktora diktāta (ja viņš pretendē uz objektivitāti). Protams, vienam kreisi domājošam autoram nav ko meklēt izteikti labējā redakcijā – te gan pastāv respektējamas robežas. Savukārt vienam labēji domājošam žurnālistam labēji orientētā avīzē ir jābūt tiesīgam rakstīt par to, ko tas ir uzracis, gatavojot materiālu. Lūk, šī ir brīvība, ko viņam piešķir galvenais redaktors. Diemžēl šo patiesību Sarmīte Ēlerte nekad nav sapratusi, jo viņa žurnālistikas brīvību saprot tikai kā pati savu brīvību. Piemēram, Dienas korespondentam ir likts izmainīt raksta saturu. Esmu dzirdējis, ka Ēlertei blakus stāvējuši cilvēki no Tautas partijas un diktējuši, kādam jābūt virsrakstam. Lūk, šādā veidā viņa ir atjaunojusi cenzūru. Esmu redzējis žurnālisti, kura ir raudājusi, jo viņas raksta saturs ir izcūkāts. Tāpēc uzskatu, ka Sarmīte Ēlerte žurnālista brīvību saprot absolūti primitīvā veidā un pielaist viņu pie medijiem nozīmē ierobežot to brīvību.
– Varbūt tāpēc ir laiks šādus cilvēkus pielaist pie reālas varas, kur jāuzņemas īsta atbildība, jāpieņem smagi kompromisi un vairs nevar izbraukt tikai ar populistisku lozungu proklamēšanu.
– Tagad Ēlerte būs spiesta darīt to, ko pati gadu garumā ir nosodījusi. Iedomājieties situāciju: ja senāk, kad Vilis Krištopans bija satiksmes ministrs, viņš spiestu roku Aivaram Lembergam, mēs lasītu tā laika Dienā lielu rakstu par to, ka valsts noziedznieks tiekas ar ministru un noteikti tiek plānotas kaut kādas mahinācijas. Tagad, kā redzam, kultūras ministre pati tiekas ar ietekmīgo pašvaldību vadītāju Aivaru Lembergu un spiež viņam roku. Un ko gan viņa var darīt? Tagad Ēlertei ir personības dalīšanās: ir vecā Sarmīte, kura bija tik barga pret visiem, un jaunā – reālpolitiķe.
– Kura ir īstā?
– Jaunā Ēlerte noteikti ir godīgāka par veco. Bijusī Dienas redaktore noteikti bija liekulīgāka nekā esošā kultūras ministre.
– Mēs te runājām par žurnālistu brīvību, bet vai pietiekami brīva ir Latvijas sabiedrība un politika – lūk, jautājums.
– Vai pietiekami brīva? Brīva, lai brauktu pa Brīvības ielu, kā grib – kaut vai pa pretējo joslu. Jā, patiesībā te varam runāt par vēl vienu jaunu brīvības izpausmi, kas līdz šim izpaudusies divos referendumos. Pirmais referendums par pensiju paaugstināšanu brīdi pirms globālā finanšu kraha. Aigars Štokenbergs iedomājās, ka spēj aizņemt nišu, kas saucas kreisie Latvijas politikā.
– Varbūt arī Štokenbergs centās izdabāt saviem vēlētājiem?
– Izdabāt un izdzīvot. Otrais referendums bija par to, ka gadu pēc vēlēšanām drīkstam rīkot jaunas vēlēšanas. Tā teikt, šogad ievēlēsim idiotus, jo pēc gada taču šā vai tā varēsim viņus padzīt. Un tā visu laiku – ja gribam, tad patriecam Saeimu.
– Demokrātija.
– Bezatbildība. Iedomājieties, piemēram, Saskaņas centrs (SC), nesagaidīdams cerēto iznākumu, katru gadu var rīkot šādu referendumu. Rezultātā bezatbildīgs kļūst gan vēlētājs (kas izmēģina visas partijas pēc kārtas), gan arī deputāti, kuri vairs nedomā ilgtermiņā.
– Atskatīsimies uz laiku, kad partijas vēl stiķēja valdības koalīciju – vai paša pieredze vedināja uz domu par šādu gala produktu – Vienotība + Zaļo un zemnieku savienība?
– No Vienotības jau ļoti agri sāka nākt informācija, ka valdošajā koalīcijā būs tikai divi spēki.
– Kāpēc tieši šāda varas formula? Tā bija optimālā un stabilākā?
– Neapšaubāmi. Divas partijas visu atbildību dala savā starpā. To vieglāk saprast arī vēlētājiem.
– Vai varam teikt, ka šobrīd vienam no koalīcijas partneriem pieder varas monopols?
– ZZS ir politiski vecāka un gudrāka nekā Vienotība.
– Neraugoties uz to, zaļzemnieki saķengāja t.s. zelta akciju, kura tiem piederēja pirms portfeļu dalīšanas. Proti, piekrita pārraudzīt vissmagākās nozares, kuras atmeta koalīcijas partneris. Dažs labs par šādu politisko filantropiju bija ļoti nikns.
– Visi, kas pazīst politiku, zina, ka tajā grupā ir viens cilvēks ar lielo balsi, bet visi pārējie viņam pakļaujas. ZZS pēc būtības ir monarhistiska partija, labākajā nozīmē.
– Kas tad ir monarhs?
– Aivars Lembergs, kas ir absolūti pieredzējis politiķis. Tieši viņa pieredze ir iemesls, kāpēc zemnieki neraujas pēc visiem iespējamajiem amatiem. Šim politiskajam spēkam nav svarīgs amatu daudzums. Viņi nav tik izsalkuši pēc tiem.
– Kā vērtēt vislatviešu abortēšanu no koalīcijas – šī izmešana bija
nepieciešama?
– Pašā Vienotībā ir ļoti stiprs nacionālais bloks, tā saucamais sieviešu bataljons. Tādējādi savus tautiskos konkurentus, smukos puikas no Visu Latvijai! (VL!) nācās nobendēt.
– Viņi opozīcijā nomirs, izdzīvos vai rūdīsies?
– Pilnīgi droši nenomirs. Jo stiprāks būs SC, jo stiprāks kļūs nacionālais noskaņojums latviešu vidū. Problēma tā, ka pagaidām VL! dzird tikai vienu tēmu: latviskums, tautas izdzīvošana, valsts valoda... Jāiemācās arī citas lietas, piemēram, ekonomika un starptautiskās attiecības. Bet gan jau VL! to apgūs – ja varēja citi, spēs arī viņi. Ir saprotams pašsaglabāšanās instinkts, taču nacionālismam jābūt mūsdienīgam. Tas nevar palikt iekonservēts pagājušā gadsimta stereotipos. Klāt nākuši jauni izaicinājumi. Tāpēc nepieciešams pieņemt veselu virkni likumu, kas aizsargā Latvijai raksturīgo dzīvesveidu un kultūras vērtības. Pieņemt tagad, kamēr tās vēl nav letāli apdraudētas. Tiklīdz valstī masveidā ieplūdīs ļaudis, kas piekops savu specifisko dzīvesveidu un ignorēs mūsu kultūru, tajā brīdī pieņemot šos lēmumus, skaitīsies, ka mēs viņus apspiežam. Tāpēc aizsargājošie likumi jāapstiprina jau tagad. Ja šie cilvēki kādreiz gribēs braukt uz Latviju, nēsāt sev raksturīgos tērpus un lūgties savā tradicionālajā veidā, lai tad viņi zina, ka brauc uz kristīgu valsti, ar kristiešu kultūru un eiropeisku apģērbu. Labprāt šos jautājumus apspriestu ar VL! politiķiem.
– Vai SC rīkojās gudri, atsakoties no piedalīšanās varā?
– SC nekad nebūs daudz vairāk mandātu nekā patlaban. Zināt, reizumis Neatkarīgajā ieraugu dažas ļoti interesantas publikācijas. Viens no analītiskākajiem rakstiem, ko pēdējā laikā esmu lasījis, ir Paidera juniora pētījums*** par to, kā balsojuši ļaudis 10. Saeimas vēlēšanās. Jānis Paiders tik perfekti to visu izvērtēja, ka bija skaidrs, ka liela daļa latviešu savas balsis atdevušas tieši SC. Tomēr – kas tik ļoti mainījies kopš 9. Saeimas? Saskaņieši pieaudzēja vietu skaitu, noēdot otru krievu partiju un pieplusojot nedaudz latviešu balsu. Būtiski taču nekas nav mainījies, matemātiski – jā. Drīzāk varētu teikt, ka apvienībā pastāv pašiedvesma, ka tūlīt tā būs valdībā.
– Dombrovskis taču aicināja, kāpēc nekāpa tautieša kamanās?
– Baidījās. Nekas neliecināja, ka SC pa īstam grib piedalīties valdības darbā. Tad, kad šī valdība pieņems vissmagākos budžeta grozījumus, kad cilvēki ziemas beigās sapratīs, ko tas viss nozīmē, tajā brīdī saskaņieši izmantos savas nerealizētās iespējas. Protams, ja ZZS to pieļaus, taču neredzu iemeslu to darīt.
– Cilvēks Šlesers. Izskatās, ka patlaban iepauzē un ļauj jandalēties Šķēlem. Krāj spēkus, gatavojoties lēcienam?
– Ir pilnīgi skaidrs, ka nākamajās vēlēšanās Rīgā (ja sanāks, tad arī valstī) Šlesers ies kopā ar SC. Viņi radīs to, ko pirmoreiz polittehnologi mēģināja realizēt pirms gadiem astoņiem. Es toreiz teicu: zebras Latvijā nedzīvo. Zebra nozīmē latviešukrievu koppartija. Tādu veidojumu, kurā latviešu vēlētājs no sarakstiem svītro ārā krievu uzvārdus, bet krievu elektorāts – latviešus. Tautas partija (TP) tādā zebrā visdrīzāk par asti neies. Lai kādas arī man būtu bijušas domstarpības ar Andri Šķēli par veidu, kā viņš pelna naudu, jāatzīst, ka Šķēle ir izteikti labējs politiķis.
– Andris Šķēle patlaban ir opozīcijas reklāmseja. Viņš pēc sakāves vēlēšanās ir atgriezies, lai... plosītos, lai burtiski pluinītu valdību, koalīcijas kuslās miesas. Viņš it kā ieguvis otro elpu. Bet varbūt šīs ir tikai politiskas konvulsijas, izsīkstot TP dzīvības funkcijām?
– TP šobrīd izskatās pēc mirējas. Īstenībā tas ir bēdīgi, jo valsts bez labējas politikas beigās paliek par Bulgāriju.
[Pilnu intervijas tekstu lasiet šīsdienas laikrakstā NRA]