Inkēns: Krievijā cīnās starp ledusskapi un televizoru

Borisa Ņemcova slepkavība jeb, precīzāk sakot, – atentāts pret viņu atkal liek bažīgi lūkoties pāri austrumu robežai un minēt, kam un kāpēc tika raidīts šis asiņainais signāls. Pasaulei? Kremļa kritizētājiem? Varbūt pašam Putinam? Ko varam prognozēt par to, kā attīstīsies notikumi Ukrainā? Kā Kremļa rīcību ietekmēs pasaules pretreakcija? Atbildes atrast ir grūti, jo Krievija nekad nav izcēlusies ar savu loģisko rīcību, bet gan ar biedējoši neprognozējamu improvizācijas mākslu. Saruna par to ar politikas apskatnieku Edvīnu Inkēnu.

– Vēl arvien nav objektīvas atbildes uz jautājumu: kas un kādēļ nogalināja Borisu Ņemcovu. Ir aizturēts iespējamais slepkava, taču, protams, neviens netic, ka šis cilvēks ir tas, kurš izplānojis atentātu. Kāda ir tava versija – kāpēc tas notika?

– Mans pieņēmums – tika attīrīts laukums par labu citam opozīcijas vadītājam.

– Vajadzēja aizstāt ar kādu viduvējību?

– Borisam Ņemcovam piemita visas nepieciešamās īpašības, lai pretendētu uz augstāko amatu valstī. Viņš bija gubernators, vicepremjers, un tātad neviens nevarēja teikt, ka šis cilvēks neko nejēdz no ekonomikas un valstī notiekošā. No šāda viedokļa raugoties, Ņemcova harisma bija neapšaubāma. Tieši tāpēc arī viņš bija viskaitīgākais no opozicionāriem. Palūkosimies, kas tad paliek pēc Borisa Ņemcova. Ir vēl kāda kaut cik vērā ņemama personība? Es varu iedomāties tikai vienu – Alekseju Navaļniju, aktīvu sociālo tīklu blogeri, juristu. Skaidrs, ka viņš pēc Ņemcova kļūs par spilgtāko opozīcijas līderi, jo ap viņu visu laiku kaut kas notiek. Te viņu liek cietumā, te – palaiž ārā, atkal liek iekšā... Tas palīdz Navaļnijam nepārtraukti noturēties mediju uzmanības centrā. Bet sakiet – vai ir dzirdēts, ka viņš kaut reizi teicis, ka Krimas aneksija ir kaut kas slikts? Navaļnijs taču visu laiku ir cīnījies tikai pret korupciju.

– Proti, Aleksejs Navaļnijs tematiski uzrauga salīdzinoši šauru koridoru. Patiesībā šāds sargsuns ir pat Putinam izdevīgs, jo korupcija ļoga valsts pamatus. Nav nemaz slikti, ja kāds ik pa laikam uzrej.

– Kādā brīdī Putins var teikt: aizmirsīsim vecās politiskās nesaskaņas un stāsimies cīņā plecu pie pleca. Vai tas tā būs, protams, neviens nevar pateikt. Taču skaidrs, ka pēc Ņemcova nāves Navaļnijam nāksies atbildēt arī uz politiskiem jautājumiem. Ko viņš teiks – nezinām. Taču, spriežot pēc tā, kā viņš politikā ienāca, Navaļnijs ir izteikts krievu nacionālists. Taču starptautisko sabiedrību interesē – Krima un Ukraina. Šeit viņa nostāja nav pozitīvāka kā pašreizējai varai. Tieši tāpēc es palieku pie versijas, ka notikušais bija saistīts ar piepalīdzēšanu opozīcijai pareizi sakārtot tās rindas. Putinam ir ļoti izdevīga šāda kontrolēta pretdarbība. Vienmēr varēs teikt: pie mums ir demokrātija! Re, opozīcija arī ir! Ir! Skaidrs, ka tos divus klaunus Krievijas domē – Žirinovski un Zjuganovu – neviens pasaulē nopietni neuztver. Nu, kas tā par opozīciju!

– Dzirdēta versija, ka atentāts tika rīkots, lai Putinu izkustinātu no pašreizējā strupceļa, liekot izvēlēties, kurā pusē nostāties. Proti, paiet soli pretī opozīcijai vai – tieši otrādi – pievienoties visniknākajiem Kremļa vanagiem. Saprotams, kuru kompāniju izvēlēsies Putins.

– Diez vai pašreizējā brīdī viņam ir liels strupceļš. Putins tikai nepareizi novērtēja pasaules reakciju. Jā, viņš saprata, ka būs sankcijas, taču nenojauta, cik tās būs ilgstošas. Nedomāju, ka Putins patlaban būtu iestidzis Ukrainā, atmetot ar roku saviem nodomiem. Trakākais ir tas, ka neviens nezina, kādi tie ir, ko viņš īsti grib – koridoru līdz Krimai vai Harkovas republiku. Jā, pašreiz ir pamiers, bet tas nepieciešams abām pusēm. Ukraiņiem jau nu noteikti, jo pretējā gadījumā viņi var pazaudēt visu valsti. Var patikt vai nepatikt Ukrainas prezidents, taču Petro Porošenko nebija citas izejas. To viņam skaidri un gaiši sarunās pateica Vācijas kanclere – proti, tev šobrīd vajag mieru, jo ir jāizdzīvo. Ukrainas armija atrodas ļoti smagā situācijā. Tā ir vāja. Nav runa par cilvēku individuālo patriotismu un drosmi, tās netrūkst. Militārā apgādes sistēma visās valstīs ir kārdinošs kumoss, bet Ukrainā viss tika darīts mērķtiecīgi. Vairākus gadus armija bija kā naudas atmazgāšanas mašīna. Jāpiemin arī ļoti zemā armijas vadības kvalitāte. Divi katli, kas piedzīvoti tik īsā laikā... Cilvēki, kuri kaut ko saprot no militārās stratēģijas, zina, ka šādās situācijās ir jāiet vai nu uz priekšu, vai arī atpakaļ, bet nedrīkst palikt uz vietas. Karā savādāk nevar. Ukrainas armijas vadība ir pierādījusi savu neprasmi.

– Tāpēc ir nepieciešams laiks, lai attaptos un salaizītu brūces.

– Jā, viņiem vajadzēja atgūties, jo pretējā gadījumā ukraiņi būtu sakauti lupatu lupatās. Tagad ir jāatjauno spēki, lai nezaudētu karā.

– No otras puses skatoties: ja Krievijā nav spēcīgu līderu, kuri spēj organizēt pretstāvi Kremlim, Putins vēl radikālāk stums valsti diktatūras virzienā.

– Nedomāju, ka viņam vajadzīga vēl lielāka diktatūra. Putins jau tāpat visu kontrolē. Kāda vajadzība vēl stingrāk pievilkt skrūves? Tās jau pēc inerces griežas vēlamajā virzienā. Tas ir tas, ko varam secināt šobrīd.

– Kas notiks tad, ja sekos vēl asāka Eiropas un ASV reakcija? Tā var saasināt situāciju.

– Mēs redzējām, ka Putins sit ar dūrēm pa krūtīm, lepni paziņojot, ka Krieviju ar sankcijām neviens nenobiedēs, jo tās tikai saliedēs tautu.

– Jā, ir radīts ārējs ienaidnieks, kuru vainot par to, ka neattīstās tautsaimniecība un ledusskapis ir tukšs.

– Tieši tā. Pajautā kādam Maskavā uz ielas, kāpēc ledusskapis ir tukšs, un vairākums atbildēs: tāpēc, ka Amerika ar mums karo. Kur tad ir tie amerikāņu zaldāti? Nē, nu tos tā kā neviens nav īsti manījis... Bet karo taču! Re, ledusskapis – tukšs! Tagad tu nonāci pie paša svarīgākā, uz ko nezinām atbildi. Proti, kā beigsies cīņa starp ledusskapi un televizoru. Televizors stāsta, ka viss ir kārtībā, bet ledusskapis saka pavisam ko citu. Šī būs svarīga dilemma Krievijas vidusslānim. Protams, ne jau laukiem. Tur neviens nekad nav labi ēdis un labi neēdīs. Par to, ka pazudušas pilsētnieku iecienītās sieru šķirnes, laucinieki tā arī neuzzinās. Taču cits stāsts ir par Krievijas vidusslāni, kurš ir liels un galvenokārt dzīvo no valsts budžeta (un visus šos gadus ir dzīvojis samērā labi). Tagad jau 10% no tā ir nogriezti un tūlīt griezīs vēl. Tas nozīmē, ka cīņa starp ledusskapi un televizoru vēl vairāk saasināsies.

– Tas taču ir skaidrs, ka ne jau ledusskapji tiks piepildīti, bet gan televizori. Tātad niknums pret ļauno Eiropu un ASV kļūs vēl lielāks.

– Jā, bet cik ilgi ar to var sevi mierināt?

– Kamēr televizors runās.

– Mums ar tevi padomju laikā arī televizors visu ko cītīgi stāstīja.

– Nē, man stāstīja vecāki... Krievijā vecāki bērniem stāsta to pašu, ko televizors. Tur tā lieta!

– Bet paskaties uz to cilvēku sejām, kuri gāja Ņemcova atvadu gājienā! Galvenokārt tie bija gados jauni cilvēki.

– Es savukārt esmu redzējusi reportāžas no Krievijas, kur masu gājienos piedalās tūkstošiem jaunu cilvēku ar naidā pārgrieztiem ģīmjiem un svastiku rokās...

– Es nemaz neapšaubu statistiku, kura vēstī, ka 86% Krievijas iedzīvotāju atbalsta Putinu. Taču tas nenozīmē, ka tāda šī statistika paliks mūžīgi.

– Tavuprāt, cik neierobežotas ir Eiropas sankciju politikas iespējas pret Krieviju? Jau tagad ir ieviesta vesela virkne ierobežojumu, kuri maitā Putina un viņa tuvāko aprindu labsajūtu, tomēr pēc būtības situācija nemainās. Neviens pat nedomā atstāt Krimu un izvākties no Ukrainas.

– Jautājums ir par to, kādi ir Eiropas un ASV mērķi. Tie var būt garāki vai īsāki. Šobrīd mērķis ir apturēt karadarbību Ukrainā. Daļēji tas ir sasniegts. Sliktākajā scenārijā – ja tiek paņemta arī Mariupole** –, tad separātistu izveidotās pundurvalstis iegūst sev nepieciešamo infrastruktūru. Ar dzelzceļu šīs teritorijas jau ir savienotas. Tas ir ļoti nepieciešams kravu pārvadāšanai. Bet neaizmirsīsim arī, ka Mariupolē ir ļoti svarīga osta. Mums, kā cilvēkiem, kuri dzīvo miera apstākļos, ļoti grūti iztēloties, kāds kravu apjoms jātransportē no Krievijas uz abām mazvalstiņām. Lūk, viens salīdzinājums: lielgabals, kurš visu dienu šauj, izlieto aptuveni pusi no kravas kastes ar lādiņiem. Tātad diviem lielgabaliem, kuri intensīvi strādā, dienā vajag kravas kasti ar munīciju. Krievijas runāšana, ka separātisti no zemes izrok vecus lādiņus, ir pilnīgs murgs. Katru dienu vajag tonnām munīcijas. Apgāde, loģistikas nodrošināšana karam – tā varbūt nav tik atklāti redzama, taču ir vissvarīgākā lieta. Vienu dienu kravas mašīna neatbrauc, un lielgabals klusē... Tas, ka separātisti bija spējīgi katru dienu šaut un netaupīt šāviņus, ir vistiešākais pierādījums, ka Krievija ir Ukrainā iekšā.

– Tu iepriekš minēji, ka nav īsti skaidrs, ko Putins tieši vēlas panākt – savākt visu Ukrainu, jebšu daļu no tās.

– Putins nevēlas jaunu sankciju vilni. Krievijai nupat izdevās ļoti veikli no tām izvairīties. Katlu likvidēja, amerikāņi solīja, ka sankcijas pēc divām dienām būs, taču – nav.

– Kāpēc Obama tās neieviesa?

– Tāpēc, ka Rietumu uzdevums nav iznīcināt Krieviju un tās pārvaldi. Vismaz ne šajā brīdī... Eiropa un ASV ļoti labi apzinās, ka nevajag Putinu iedzīt pilnīgā stūrī, jo tad viņš var izdarīt tiešām kaut ko tādu, pēc kā mūsu pēcteči īsti nesapratīs, kas vispār ir noticis un kāpēc. Ja varētu tā teikt – patlaban Putins tiek turēts mērenā stūrī. Un viņš to zina. Protams, šobrīd naftas cenas Krievijai ir izšķirošās. Pārējās sankcijas attiecas uz ilgtermiņa rezultātu. Netiek rastas jaunas atradnes, netiek urbti jauni naftas urbumi – tas nozīmē, ka pēc četriem pieciem gadiem notiks kritums Krievijas dabisko resursu ieguvē. Bet, ja pēkšņi sankcijas tiek atceltas, to visu pāris gados atkal var panākt. Ilgtermiņā skatoties, patlaban Krievija netiek iznīcināta, bet grūsta pa ekonomiskās attīstības kāpnēm lejā. Vēl pa īstam cilvēki (patēriņa līmenī) to nesajūt, bet viss vēl ir priekšā. Ja naftas cenas aizies atpakaļ uz simtnieku, tad Krievija ļoti viegli pārdzīvos ieviestās sankcijas.

– Pagājušajā gadā Lielbritānija izteica priekšlikumu liegt Krievijai pieeju SWIFT – tā ir būtiskākā saikne ar starptautisko finanšu sistēmu. Izslēgšana no SWIFT nobloķētu lielus tirdzniecības darījumus.

– Nav tā, ka, atslēdzot Krieviju no starptautiskās banku norēķinu sistēmas, tā nepārdzīvos. Irāna pierādīja, ka spējīga pārdzīvot. Citas sankcijas...? Nu, kādas... Var, protams, aizliegt ievest datorus, uz kuriem balstās visa tautsaimniecība. Problēmas parādīsies pēc dažiem gadiem. Jā, ir daudzas it kā mazākas sankcijas, kuras var vēl ieviest. Taču es nedomāju, ka kāds to darīs. Eiropa un ASV ļauj Krievijai lēnām grimt. Lūk, tas ir šo sankciju ilgtermiņa mērķis: pierādīt, ka Krievija nav spējīga attīstīties, neuzvedoties kā civilizēta valsts. Īsais mērķis: apstādināt Krieviju, neļaujot iet tālāk. Es domāju, ka tā ir ļoti pareiza taktika.

– Vairākkārt dažādi analītiķi ir brīdinājuši, ka Baltija var būt Kremļa nākamais mērķis pēc Ukrainas. Cik liels pamats ir satraukumam?

– Pirms gada, kad sākās Krimas aneksija, man tas šķita daudz reālāk. Tagad – nē. Patlaban mūs sargā siena, kuru sauc par Ukrainu. Nevar sākt vairākus karus vienlaikus. Krievija to nespētu pavilkt. Lai okupētu Baltiju, tad kādam Krievijā ir pilnīgi jāsajūk prātā. Protams, varam pieļaut, ka Putins kaut ko līdz galam nenovērtē, bet uzskatīt viņu par jukušu tikai tāpēc, ka mums nepatīk, kā viņš uzvedas, nav pareizi. Jā, tehniski, protams, var izmest gaisa desanta divīziju Baltijā. Tas ir iespējams, kāpēc gan ne... Bet praktiski to nevar izdarīt nemanāmi. Turklāt atkal sākas vesela virkne ar problēmām: kaut vai tā pati loģistika. Jāapgādā savi cilvēki, tehnika, jārada kara laika infrastruktūra... Tehniski uz kādu laiku to var izdarīt. Bet, ja ir doma šeit palikt ilgtermiņā, tad visi sagatavošanās darbi būs skaidri redzami jau iepriekš. Pilnīgi garantēti, ka mūsu Lielais brālis – ASV – to stingri uzmana.

– Bet tas nenozīmē, ka mums nevajag gatavoties sliktākajam scenārijam, atjaunot esošās zināšanas un pastiprināt Zemessardzi.

– Tā brīdinājumu kampaņa ir domāta arī tam, lai mēs paši saņemtos. Beidzot esam izdomājuši, ka aizsardzībai veltīsim tos divus procentus. Tiesa gan, vēl nezinām, kur ņemt naudu... Bet patiesībā tas ir ļoti vienkārši. Katrai valstij jāapzinās, kas tai ir vissvarīgākais. Ja Latvijai drošība ir prioritāte, tad naudu vispirms dodam šim mērķim, bet pārējo sadalām citām jomām. Nevis otrādi. Man tiešām šķiet, ka būtu ļoti pareizi, ja katrs Latvijas vīrietis gadā desmit dienu paskraidītu ar ieroci rokās un patrenētos šaušanā. Tās ir iemaņas, kuras diemžēl pazūd pat tiem, kuri reiz to darījuši. Šveicē visi piedalās šādās mācībās – vai tas ir liels priekšnieks, veiksmīgs biznesmenis, vai ministrs.

– Tu pats arī skraidītu ar ieroci pa mežu?

– Bet, protams! Kāpēc gan ne? Kaut arī es biju optimists un teicu, ka okupācija tuvākajā laikā nevar notikt, bet vispār mēs to nevaram izslēgt. Ja neesam šādam scenārijam gatavi, tad mūs var paņemt ar plikām rokām. Mūsu uzdevums ir savu cenu paaugstināt. Ja būsim lēti, tad būsim kārdinājums ikvienam.