Edvīns Inkēns izklāsta pārdomas, kā politiķiem jādomā par tautu
 
©Kaspars KRAFTS, F64 Photo Agency

Kādreizējā Latvijas Televīzijas zvaigzne, leģendārais labvakarietis Edvīns Inkēns, gatavojoties Latvijas simtgades svinību ietvaros plānotajam Labvakar atkal kopā sanākšanas raidījumam, pārskata vecos Labvakar ierakstus. Lai arī šobrīd Inkēns ir atgājis no aktīvās politikas, viņš ilgus gadus ar to nodarbojās ikdienā un smalki pārzina politisko virtuvi no plīts puses. Šīs viņa personiskās pieredzes dēļ tikos ar viņu, lai pārrunātu esošo politisko konfigurāciju pirms nākamruden paredzētājām Saeimas vēlēšanām.

- Nākamais ir Latvijas simtgades un Saeimas vēlēšanu gads. Šobrīd viss liecina, ka valdošā koalīcija kopā jūtas ārkārtīgi komfortabli un labprāt tādā pašā sastāvā rullētu tālāk arī pēc 2018. gada 6. oktobra. Kā šī vēlme atspoguļosies politiskajā dienaskārtībā līdz vēlēšanām, un kādi būs politisko spēku jājamzirdziņi?

- Ja runājam par koalīciju, tad tur katram ir savas intereses. Ir divas partijas, kuru uzdevums ir noturēt situāciju, bet viena, kuras uzdevums ir izdzīvot. Vēlēšanu gadā tās ir pretējas intereses. Nacionālajai apvienībai (NA) nekas īpašs nav jādara, jo viņiem vēsture nāk palīgā. Ņemot vērā, cik lielu naudu mēs tērēsim uz simtgadi, sabiedrībā tiks radīts augsts patriotisma, pašapziņas, latviskuma vilnis. Tas viss nāks kā NA dabiskais sabiedrotais. Ja viņi apseglos šo simtgades zelta zirgu, tad viņi var diezgan maz domāt, ko darīt uz vēlēšanām. Protams, var jau vienmēr kaut ko salaist ripā. Ja runājam par ZZS, tad viņiem svarīgākais ir pārdzīvot šo brīdi, kurš lielā mērā jau ir pārdzīvots, bet vēl nav beidzies. Runa ir par visu, kas saistīts ar tā dēvētajām Rīdzenes sarunām. Te redzam, ka partija ir tā kā pagājusi malā un cenšas no tā distancēties. Tad, kad šis mākonis būs pagājis garām, tāpat kā daudzi citi agrāk, partija sāks savu priekšvēlēšanu kampaņu. Līdz šim tā vienmēr bijusi tāda latviski zemnieciska. Mēs tādi stabili; uz mums var paļauties; mēs tik ilgi jau esam kopā utt. Tad mēs nonākam līdz galvenajam spēkam, kurš ir izpumpējies, un tam ir vairāki iemesli. Vienotība. Pirmais un galvenais iemesls - Vienotība nav vienotība. Tās iekšējā frakcija tā vietā, lai savas idejas aizstāvētu partijas iekšienē un mainītu kaut ko, atdalījās. Taču, lai saprastu, kas ar Vienotību notiek, jāsaprot, ka tas nav tikai jautājums par iekšējo šķelšanos.

- Tieši šā iemesla dēļ mēs runājam, jo savulaik bijāt aktīvs partijas Latvijas ceļš biedrs un Latvijas ceļš reiz jau nogāja to pašu ceļu, pa kuru tagad iet Vienotība.

- Tieši tā. Ja paskatāmies vēsturiski, tad šis ceļš ir determinēts (nolemts). Centrālais spēks, par kuru liela Latvijas pilsoņu daļa balso kā par stabilitātes garantu un ne tikai. Arī par tiem, kuriem ir drosme turpināt attīstību veicinošas reformas. Latvijas ceļš savulaik ieņēma to pašu vietu politiskajā spektrā, ko ieņēma Vienotība. Mazliet pa labi no centra. Latvijas ceļš iznīka tieši tajā brīdī, kad guva vislielākos panākumus. Neviens nevar apšaubīt to, ka Latvijas ceļš bija tas, kurš ieveda Latviju NATO un ES. Kurš aizņēma Latvijas ceļa vietu? Tautas partija. Mēs tagad varam atcerēties treknos gadus un dažādus izteikumus, bet kaut kādā brīdī Tautas partija bija zenītā. Pašapmierinātības zenītā. Tad nāca pasaules krīze, ko Tautas partija noteikti neradīja, un partija izčibēja. Tika izmesta no Saeimas. Vienotība bija nākamais spēks, kurš aizņēma šo vietu gan pēc ideoloģijas, gan politiskās orientācijas. Cilvēki dusmojās uz Intu Dālderi, kad viņš televīzijā pateica, ka nekad cilvēki Latvijā nav tik labi dzīvojuši kā tagad. Par ko dusmoties? Varam būt neapmierināti, ka attīstība nenotiek pietiekami strauji, bet reti kurš var pateikt, ka mēs šodien dzīvojam sliktāk nekā pirms pieciem gadiem. Ja mēs skatāmies uz to naudas daudzumu, kāds cilvēkiem ir uz rokas, tad tas ir lielāks nekā pirms pieciem gadiem. Sliktāk noteikti nav kļuvis. Šis būs viens no iemesliem, kāpēc Vienotība aizies.

- Atcerēsimies, ar ko Vienotība un pirms tam Jaunais laiks ienāca politikā. Viņi politikā ienāca ar skaļiem pretkorupcijas lozungiem, un cilvēki uz šiem lozungiem pavilkās. Taču drīz vien nāca Zaķa lieta, operācija Junkurs Honkongā, kad vēlētāju izbalsotā Āboltiņa iekļuva Saeimā pa sētas durvīm, un viss šis «gaišo» spēku šķidrauts izšķīda. Atklājās parastas varas partijas nošmulētais apmetnis. Tieši tas pats, kas notika ar Tautas partiju un arī ar Latvijas ceļu. Tā kā runas par vietu politiskajā spektrā, par centru utt. nav īsti vietā.

- Te nav nekādu pretrunu. Antikorupcijas lozungus izmanto katrs, kuram nav slinkums. Lai man piedod Ainārs [Šlesers], bet arī viņš savulaik politikā ienāca ar šo pretkorupcijas lozungu. Tas varbūt nozīmē cilvēku labo vēlmi, bet galvenokārt tēmas ekspluatāciju, jo šī tēma vienmēr mums ir likusies ļoti aktuāla. Taču tad, kad ar lielu balsu skaitu Saeimā tu nonāc daudzās ministrijās, tad gan Vienotība, gan Tautas partija, gan Latvijas ceļš bija spiesti pieņemt centriskus lēmumus. Tas, ko mēs šodien redzam, - Vienotības situācija ir slikta. Prognozes ir nepateicīga lieta, bet es teiktu - ja viņi tiks pāri 5% un dabūs savas septiņas vietas, tas pat būtu diezgan pieklājīgs rezultāts.

- Pastāv iespēja veidot plašāku sarakstu, piesaistot reģionālos līderus. Vai Vienotībai vispār vēl ir šāda iespēja?

- Tie ir jautājumi, kas skar politisko tirgu, un politiskais tirgus ir šā procesa dabiska sastāvdaļa. Andris Ameriks jau ir pateicis, ka viņš gribētu iet kopā ar reģionāļiem. Viņš ir stiprs spēlētājs ar resursu. Viņš pārstāv lielāko, varenāko, bagātāko reģionu [Rīgu]. Pirms pašvaldību vēlēšanām Rīgā notika sarunas starp Reģionu apvienību un Vienotību, bet kopsaucējs netika atrasts. Tas ir maigākais vārds, ar ko apzīmēt šīs sarunas. Varētu atrast precīzāku, bet nevēlos iesaistīties tiesu darbos. Pabeigsim par Vienotības likteni, jo šī slimība ir visām lielajām, centriskajām partijām gluži vai hroniska, jo tas jau ir trešais vai ceturtais gadījums. Šķelšanās pati par sevi vēl nav tas briesmīgākais. Sabiedrībai nepatīk Āboltiņa. Manuprāt, viņa ir viena no spēcīgākajām politiķēm. Es ar viņu esmu kopā strādājis, un manu viedokli nekas nevar izmainīt. Zinu, ka viņa ir gudra, tālredzīga un laba šahiste, lai gan droši vien šahu nemaz nespēlē. Labi, bet tur nekā nevar darīt. Ja sabiedrībai nepatīk, tad ir jāaiziet. Tagad cilvēkiem ir žēl, ka viņa ies par vēstnieci, bet tā ir mūsu nelaime, ka mēs gribam izmest miskastē kvalificētu cilvēku tikai tāpēc, ka viņš daudziem nepatīk. To es nesaprotu.

- Kas tur nesaprotams? Tādi gājieni kā ar Junkuru politikā cauri neiet. Tie agri vai vēlu atspēlējas. Beigās ne tikai uz viņu, bet uz visu partiju.

- Ja Merkele neizveidos nākamo koalīciju, tad vācieši nepriecāsies, ka viņa būs bezdarbniece vai sētniece. Vācieši teiks, ka šo cilvēku mums jāturpina izmantot.

- Man nav šaubu, ka Āboltiņa ir kvalificēts un droši vien jauks cilvēks, bet politika ir nežēlīga. Ir sakrāta noteiktu kļūdu norma, un viss. Game is over. Spēle beigusies.

- Man šeit ir sava pārliecība, ka partijas līderim ir jābūt Saeimā, bet atgriežamies pie Vienotības. Vienotības krīze nav ideoloģiska, jo tur nav ideoloģijas. Tādā nozīmē, ka principi par tirgus ekonomiku utt. - tie jau šeit ir. Vienotības problēma ir tā, ka viņiem nav līderu.

- Āboltiņai bija divas reizes iespēja nodemonstrēt savu līderību un uzņemties valdības vadītājas lomu. Pēc Valda Dombrovska demisijas 2013. gada nogalē un uz 2014. gada Saeimas vēlēšanām. Abas reizes Āboltiņa labāk pastāvēja maliņā, priekšplānā izbīdot Laimdotu Straujumu. Kad 2015. gada decembrī viņa beidzot izdomāja, ka viņas laiks pienācis, tad izrādījās, ka ir jau par vēlu, un ar to arī sākās Vienotības straujā lejupslīde.

- ZZS arī ir viens partijas līderis, kurš šo partiju satur kopā. Lai man piedod Augusts [Brigmanis], bet viņš tas nav. Šo partiju satur kopā Lemberga kungs. Viņš arī uz katrām vēlēšanām ir premjera kandidāts, bet nekur neiet.

- Tur jau tā atšķirība, ka uz vēlēšanām viņš tomēr gāja kā premjera kandidāts, bet Āboltiņa negāja, lai gan bija partijas formālā un neformālā līdere.

- Mūsu vēlēšanu sistēma rada šo iluzoro priekštatu par demokrātiju. Tātad Vienotības problēma ir harismātisku līderu trūkums. Viņi ir atraduši ekonomikas ministru - Arvilu Ašeradenu. Tā kā viņš arī nāk no mediju vides, tad zinu par viņu vairāk nekā par daudziem citiem. Gudrs, apdomīgs, tālredzīgs, stratēģiski domājošs. Neviena no šīm īpašībām nav vajadzīga latviešu vēlētājam. Viņa harisma ir mīnusu laukā. Viņš nav harismātisks it nemaz. Pasaule pieprasa harismu. Tā nav tikai Latvijas īpatnība. Paskatāmies uz Kanādas premjeru, Francijas prezidentu. Arī Merkeli, kurai ir dziļa harisma. Arvils, būdams varbūt pat labs ekonomikas ministrs, ar harismu nav apveltīts. Ja partija atrod viņu kā labāko kandidātu, tad, manuprāt, Solvita ir trīs stāvus labāka. Ejam tālāk. No savas personiskās pieredzes un to esmu gatavs aizstāvēt - šim cilvēkam [Ašeradenam] ir ļoti pazemināta taisnīguma sajūta. Viņš neredz cilvēku. Viņš redz tautu. Viņš ir gatavs rūpēties par tautu, bet nav gatavs aizstāvēt cilvēku. Te mēs varam iet atpakaļ vēsturē. Tad, kad mums - Latvijas ceļam - sāka pārmest augstprātīgumu, mēs to nesapratām, jo mēs it kā visu darījām pareizi, mēs vedām tautu uz Eiropu. Tas taču bija priekš visiem. Jā, priekš visiem gan, un šodien mēs no būšanas ES un NATO saņemam savus labumus, bet politiķim ir jādomā arī par ikvienu. Pašreizējā brīdī mēs skaidri redzam, ka ne Vienotība, ne Arvils tā nedomā. Viņi domā vispārības labā, bet cilvēks grib, lai par viņu domā. Viņš grib just, ka domā tieši par viņu. Turklāt Arvils nav pietiekami drosmīgs.

- Āboltiņas izmešana no partija bija visai drosmīgs solis. Cits jautājums, kas notika tālāk.

- Šis lēmums tapa tāpēc, ka Āboltiņa sabiedrībai nepatīk, un šie cilvēki, mazlietiņ atgādinot kraukļus, iedomājās, ka, viņu izmetot, paši kļūs baltāki. No tā nekas nemainījās. Viņi nekļuva baltāki, jo, izmetot kā sunīti cilvēku, kurš šo partiju ir izveidojis, tu nevari kļūt baltāks. Kad publiski sāk ķidāt partijas iekšējās lietas, tas vienmēr izskatās neglīti.

- Vienotības līderi, prātā turot 2002. gada Latvijas ceļa likteni, centīsies atrast uz vēlēšanām sabiedrotos. Kādas tai ir iespējas atrast domubiedrus, jo, sakabinoties ar vēl lielākiem reitingu lūzeriem, kopējās izredzes tikai mazinās.

- Kad mēs nogrimām, mums likās, ka esam visvairāk labu izdarījuši sabiedrībai. Nākamā bija Tautas partija, un mēs viņiem teicām - puikas, izskatās, ka jūs ejat pa mūsu taku. Latvijas ceļa taku. Nu, skuju taku. Tautas partija teica - nē, tas nav iespējams. Mēs esam pilnīgi citādāki nekā jūs. Jūs tur tādi intelbeņķīši, mēs esam citādi, mēs esam stiprāki. Notika tas pats. Atgādināšu, ka pirms iepriekšējām vēlēšanām Vienotība jau apvienojās ar vairākām reģionālajām partijām. Tas vairs nav jauns gājiens. Vienotība ir jau ilgstoši pie varas, tāpēc viņiem vajadzētu apvienoties ar kādu pretmetu. Šobrīd šāds pretmets ir Jānis Bordāns un viņa Jaunā konservatīvā partija (JKP), kuras vienīgais jājamzirdziņš ir korupcijas apkarošana. Ja viņi apvienotos, tas nozīmētu, ka JKP uzskata, ka Vienotība ir labākais no sliktajiem. Pašreiz dzimst vairākas mazas grupas. Tās izskatās diezgan slikti. Jā, gads ir pietiekami ilgs laiks, lai viņi paceltos. Tajā pašā laikā redzam, ka divi spēki pulveri jau ir izšāvuši. Es domāju Mārtiņu Bondaru, kurš Rīgas vēlēšanās izdarīja ļoti daudz, un otrs spēks, kas parādīja labus rezultātus, ir JKP. Šie rezultāti parādīja sabiedrības vēlmes. Man nav pārliecības, ka Vienotība var ar Bordāna kungu vienoties. Vienotībai nav sevišķi daudz iespēju atrast potenciālos sabiedrotos. Tajā brīdī, kad sabiedrībā interese par tevi iet mazumā, tad arī sabiedrotos atrast ir grūtāk. Tā ka šobrīd Vienotībai nepieciešams ģeniāls Makjavelli, kas to visu varētu izstūrēt.

- Ja būtu jāliek likmes un jāriskē ar reālu naudu - vai Vienotība pārkāps 5% barjeru?

- Es liktu uz to, ka 5% viņi dabūs. Kāpēc? Tāpēc, ka Latvijas vidējais slānis, kuram var patikt vai nepatikt kāds personāžs Vienotībā, intuitīvi balso par to centru, kas tā kā pludiņš stabilizē valsti. Uz šā pamata Vienotībai ir izredzes.

- Ja nākamajā Saeimā tiek Vienotība, arī ZZS kā varas partija gūst labus rezultātus un arī NA, kā sākumā runājām, uzrāda labākus rezultātus nekā tagad, tad nākamā koalīcija ir tāda pati kā tagad.

- Nepietiek balsu.

- Ja nepietiek, tad paņem klāt reģionāļus.

- Reģioni ir ļoti saprātīga politiskā konstrukcija. Faktiski ZZS ir veiksmīgākā reģionālā partija, pēc būtības. Tas zaļums viņiem jau ir tā kā Ādamam. Ar to lapiņu. Ja visi reģioni atkārtotu to, ko sasniedzis viens reģions - Kurzeme, tad tas politiski būtu ļoti labi. Ja būtu trīs lielas reģionālas partijas, tad būtu spēku līdzsvars, bet tāda nav un nebūs. Ja šādas partijas būtu, tad tās aizvietotu mažoritāro vēlēšanu sistēmu, jo tad katram reģionam būtu stipra pārstāvniecība.

- Šobrīd tiek musināta ideja, ka ZZS pēc vēlēšanām varētu iet kopā ar Saskaņu.

- No vienas puses, Saskaņa pārstāv lielu sabiedrības daļu. No otras puses, viņi ir radioaktīvi. Toksiski. Vai ZZS ir vajadzība riskēt un iet ar viņiem kopā? Tādā gadījumā viņiem draud izjukšana, jo ZZS ir vairāku partiju apvienība. Viņi var zaudēt popularitāti. Latvieši ir konservatīvi, un tas nozīmē, ka priekš ZZS tas ir ļoti riskants gājiens. Ko viņi no tā iegūtu? Kā šodien ZZS trūkst? Viss viņiem ir. Ja ZZS savāks koalīciju no vairākām vājākām partijām, bez kuras katras atsevišķi viņi var iztikt - ko labāku viņi var vēlēties? Ja mēs negribam slīgt kaut kādās sazvērestību teorijās, tad, ja ZZS varēs izveidot valdību ar mazajiem, tad darīs to, nevis ies kopā ar stipro Saskaņu.