Mainoties valdības sastāvam, par ministri kļuvusi Ina Druviete (Vienotība), kura iepriekš vadīja Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisiju. Atgādināsim, ka tieši šo parlamenta struktūru bijušais izglītības ministrs Roberts Ķīlis reiz nodēvēja par reformu bremzējošu, bet par tās vadītāju izteicās, ka Druviete «jāpadzen no lielās politikas», jo viņa esot «nekompetenta un nav ieinteresēta risināt izglītības nozares problēmas». Rotācijas rezultātā amata vakancē nonākusi ZZS frakcijas deputāte Dana ReiznieceOzola. Šajā sarunā par galvenajām problēmām pārraugāmajā nozarē.
– Kāpēc Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) atteicās no piedāvājuma pārraudzīt Zinātnes un izglītības ministriju?
– Tāpēc, ka pēdējo gadu laikā ministrija ir burtiski pārreformēta – tik daudz iesāktu un nepadarītu darbu, kas jārisina ļoti īsā periodā.
– ZZS nevēlējās kļūt par tīrītāju brigādi, kurai jāsaslauka visi beigtie solījumi un priekšteču nepadarītie darbi...
– Tieši tā – ņemot vērā īso laiku, kas mums būtu atvēlēts. Šādā situācijā vienīgais variants ir nozares pārvaldīšanu uzticēt cilvēkam, kura partijas pārziņā ir arī Finanšu ministrija. Šai ziņā Ina Druviete ir ļoti piemērota, jo pārstāv valdošo partiju.
– Atgādināšu, ka tieši Inu Druvieti eksministrs Ķīlis uzskatīja par galveno reformu bremzi.
– Jā, bet kur tad ir tās Kīļa reformas?
– Noknābāja…
– Ir bijusi tikai retorika par reformām, nevis konkrēti darbi – runāts par planšetdatoru katram skolēnam, par vaučeru sistēmu, bet tas viss pazudis nebūtībā. Vienīgais, ko ministrs paspēja reformēt, ir pati ministrija, kurā nomainīja daudzus cilvēkus, atsakoties no profesionāļiem. Bet viens taču nav karotājs. Vajadzēja veidot labu komandu. Šāds lēmums liecināja, ka viņš nav labs vadītājs. Mērķi, iespējams, Ķīlim bija labi, taču vadītprasme – slikta.
– Sakiet, vai izglītības jomā atstāti būtiski postījumi? Tie ir salāpāmi šo atlikušo mēnešu laikā?
– Nav salāpāmi. Ja kāda nozare vairākus gadus ir atstāta pilnīgā novārtā, pārliecināt cilvēkus, ka reformas vēl nepieciešamas, ir ļoti grūti. Ķīļa kungs ir mazliet diskreditējis reformu jēdzienu.
– Mazliet? Atceroties dažu labu izteikumu, brīnums, ka Latvijā vispār kāds vēl studē…
– Arī mēģinājums augstāko izglītību pārvērst par maksas izglītību, manuprāt, vērtējams, kā tuvredzība – sevišķi, ja kaimiņu valstīs tā ir bez maksas. Jau tagad redzam, ka vidusskolas izlaidumā jaunieši vairs nenāk pakaļ diplomam, jo šajā laikā jau kārto iestājeksāmenus ārzemju augstskolās.
– Kur visvairāk nepieciešami labošanas darbi – pamatizglītībā vai augstākajā izglītībā?
– Vispārējā izglītībā. Svarīgākais, lai tā būtu kvalitatīva un pieejama visiem. Ar kvalitāti saprotu to, ka bērns spēj attīstīt savu radošumu un izmantot iegūtās zināšanas praksē. Skaidrs, ka izglītības kvalitāte lielā mērā ir atkarīga no skolotāja. Tieši tāpēc gribētos lielāku motivāciju, jo ļoti strauji krīt to jauno cilvēku skaits, kuri izvēlas pedagoga profesiju. Nesen lasīju kādu pētījumu, kurā atklājās, ka trešo daļu no tiem, kuri kļūs par skolotājiem, vispār neinteresē pedagoģija. Vari veidot kādu sistēmu vien vēlies, bet, ja cilvēks nebūs motivēts, nekas nesanāks.
– Finansiāli motivēts?
– Arī. Taču lielā mērā pedagogs ir līdzīgs zinātniekam – darbs ir sirds aicinājums. Ārzemēs skolotājs ir ļoti cienījams. To varu teikt tāpēc, ka kādu laiku dzīvoju Somijā (kur arī šahu spēlēju). Lūk, un, satiekot tur kādu pazīstamu uzņēmēju vai politiķi, viņi vienmēr lepojās, ka kundzes ir skolotājas vai medmāsas. Šīs profesijas Somijā skaitās ļoti prestižas, jo tikai paši labākie studē pedagoģiju. Tāpēc cilvēkiem, kuri strādā par skolotājiem, pilnībā uzticas. Viņiem nevajag nemitīgi pārkvalificēties un pārbaudīties. Patlaban Saeimā mēs strādājam ar izglītības attīstības pamatnostādnēm līdz 2020. gadam – tur minēti ļoti daudzi pasākumi skolotāju pilnveidei un pārkvalifikācijai. Manuprāt, tā ir pilnīgi aplama pieeja: lai rezultāts būtu labāks, mēs visu laiku mīcām mālu, bet nepaskatāmies, kāda ir māla kvalitāte.
– Uz kādām problēmām vajadzētu koncentrēties Inai Druvietei?
– Pirmkārt, uz skolotāju atalgojuma problēmu. Otrkārt, uzmanība jāpievērš arī augstskolu studiju programmu kvalitātei. Tas ir grūti izdarāms darbs. Nevar augstskolai vienkārši pateikt, ka jāslēdz kāda no akreditētajām programmām. Jānotiek abpusējam dialogam, lai iespēju robežās novērstu programmu dublēšanos un optimāli novirzītu valsts finansējumu labākajām. Bet, ziniet, ir vēl kāda problēma, kas man šķiet ļoti svarīga tieši Latvijas kontekstā – proti, bezmaksas pusdienas vismaz līdz ceturtajai klasei. Rīgas centrā ir grūti aptvert, ka laukos vecāki bieži pat nevar savus bērnus uz skolu palaist un daudziem bezmaksas pusdienas ir vienīgā kvalitatīvā ēdienreize dienā.
– Koalīcijas sadarbības līgums paredz, ka no 2018 . gada 1. septembra Ministru kabineta noteiktajā kārtībā valsts un pašvaldību mazākumtautību izglītības iestādēs visas programmas sāks apgūt valsts valodā – izņemot svešvalodas un tās, kuras nepieciešamas mazākumtautības valodas un etniskās kultūras apguvei. Krievu savienība 4. februārī rīkoja piketu pret šo ieceri un brīdināja, ka būs spriedze, ja plāns netiks atcelts. Kā jūs skatāties uz šo jautājumu?
– Esmu par to, lai vispārējā izglītība tiktu nodrošināta latviešu valodā, taču izglītība ir joma, kur nedrīkst veikt straujas darbības. Visas reformas jāīsteno pakāpeniski un jāmeklē kompromisi. Es neesmu kategoriski par 2018. gadu.
– Tagad par zinātni. Reiz diskusijā akadēmiķis Juris Ekmanis sacīja: «Latvijā zinātne ir paredzēta iznīcībai, ja to nopietni neatbalstīsim.» Kā jums šķiet – pie vainas ir akūts naudas trūkums budžetā vai valdošo politiķu hroniska attieksme pret jomu kā tādu?
– Abi jautājumi ir saistīti. Ja zinātne būtu pienācīgi novērtēta, tad arī finansējums atrastos.
– Saeimā lielākā daļa cilvēku taču it kā nav idioti... Kāpēc tā?
– Latvijā izveidojusies patērētāju sabiedrība. Attieksme ir šāda: mēs ieguldām naudu tikai tajās jomās, kas sniedz tūlītēju atdevi. Bet zinātne nebūt nav tā nozare, kas dod tūlītēju atdevi.
– Valdības vadītājiem vajadzētu būt stratēģiem, nevis vienas dienas taktiķiem. Lai kas arī būtu pie varas, tik un tā zinātne vienmēr bijusi atstāta kūtspakaļā uz beņķīša... Nekad neviens to nav turējis goda vietā.
– Pirmkārt, šī ir t.s. grāmatvežu valdības vaina, kura spēj paturēt galvā tikai pāris cipariņus, bet nedomā stratēģiski. Otrkārt, mēs ilgi esam gājuši starptautisko aizdevēju pavadā. Krīzes laikā saņēmām norādījumus par jomām, kuras mums vajag optimizēt un reformēt. Zinātne šajās norādēs bija pirmā. Neviens no mūsu valstsvīriem (ja drīkst lietot šādu vārdu) pat necīnījās, lai zinātnei par 70% nesamazinātu finansējumu.
– Budžets tiešām nobruktu, ja zinātnei atstātu kaut drusku biezāku kumosu?
– Noteikti – nē. Ir taču skaidrs: ja nocērt finansējumu izglītībai un zinātnei, nocērt daļu no tautas smadzenēm. Kā gan var izdoties ekonomiskais lēciens un attīstīties tautsaimniecība bez zinātnes!
Mēs taču zinām, ka pasaulē ir valstis, kurām absolūtai labturībai ir viss – cilvēki, dabas resursi, taču faktiski – nav nekā... Savukārt citiem it kā nav nekā un tomēr ir viss. Piemēram, Singapūrai, Japānai. Izmantojot cilvēkresursus, šīs valstis ir pratušas nodrošināt savu attīstību. Diemžēl Latvijā šajā ziņā esam nabagi. Protams, no Rietumeiropas varam sagaidīt padomus, ka mums ir jātaupa uz saviem cilvēkresursiem – tur neviens nav ieinteresēts, lai te būtu spoži prāti, kas spētu radīt jaunus produktus un nodarboties ar inovāciju.
– Viens izglītības ministrs pārmeta, ka Latvijas zinātnieki neko ģeniālu nespēj radīt, tāpēc arī naudu tiem liekēžiem nav ko dot. Ir iemesls šādiem pārmetumiem?
– Ir kāda problēma, ko es redzu: Latvijā vajadzētu stiprināt zinātnes institūtus, nevis tikai atsevišķus cilvēkus. Piemēram, Vācijā pat nespētu iedomāties, ka varētu izcelt no institūta kādu darbinieku un uzņēmums ar to veiksmīgi strādātu. Zinātnieks ir spēcīgs savā institūtā, kā komandā. Savukārt Latvijā uzņēmumiem ir daudz izdevīgāk pārvilināt kādu konkrētu pētnieku pie sevis, nevis slēgt nopietnus sadarbības līgumu ar zinātnisko institūtu.
– Varbūt tāpēc, ka loģiskā sistēma tika nojaukta 90. gadu sākumā? Toreiz inovācijām nepieciešamā infrastruktūra sastāvēja no konstruktoru birojiem, eksperimentālajām darbnīcām, pilotražotnēm, kurās ideju iemiesoja produktā. To visu nodalīja nost. Tagad zinātnieki nemaz nevar tikt līdz pelnīšanai, jo praktiskā daļa no pētnieciskās bāzes ir likvidēta.
– Tieši tā, un, kā reiz teica Ojārs Spārītis, viņš šajā situācijā kā Zinātņu akadēmijas prezidents ir kļuvis par kāzu ģenerāli bez nopietnas pētnieciskas organizāciju ar infrastruktūru un cilvēkiem.
– Vēlreiz atsaukšos uz diskusiju ar zinātniekiem. Ivars Kalviņš atzīmēja šādu faktu, citēju: «Tiešā budžeta nauda, kas atvēlēta zinātnei, ir 16,4 miljoni latu aptuveni no 70 miljoniem. Pārējā ir Eiropas nauda, kuru nedrīkst izlietot, lai zinātniskie pētījumi pārvērstos produktā. Pretējā gadījumā šī nauda jāatmaksā atpakaļ.»
– Drīkst veikt pētījumus, bet tos nedrīkst komercializēt. Tādi ir Eiropas nosacījumi. Tas, kurš dod naudu, izvirza savus noteikumus. Normāli nav tas, ka ES fondu nauda mums ir galvenais finansējuma avots zinātnei. Parasti ir otrādi. Vispirms ir spēcīgs valsts finansējums un tikai tad šie struktūrfondi – kā piedeva uz maizītes. Mums viss ir otrādi: Eiropas nauda kā maize ar sviestu, bet valsts līdzfinansējums – niecīgs kā zaļumiņi. Proporcija ir ačgārna.
– Ir iespējams ko darīt lietas labā, lai piesaistītu Latvijas zinātnei lielāku daļu no ES fondu naudas?
– Lūk, viens piemērs: ir t.s. ietvara programmas, kurās Latvija iemaksā astoņus miljonus eiro gadā, lai zinātnieki tajās varētu piedalīties. Mūsu pētnieki spēj atnest atpakaļ aptuveni pusi no Latvijas iemaksātā finansējuma. Viens no iemesliem – niecīgā zinātniskā kapacitāte. Ir ļoti maz institūtu, kuri spēj būt galvenie partneri starptautiska mēroga projektos. Otrs iemesls ir ļoti triviāls – līdzfinansējuma trūkums, kura dēļ pētnieki nespēj piedalīties šajās programmās. Manuprāt, tas ir gluži tehnisks jautājums – valdībai jānodrošina finansējums tiem zinātniskajiem institūtiem, kas ir tik konkurētspējīgi, lai vismaz paņemtu atpakaļ to pašu naudu, ko valsts jau ieguldījusi.
– Jūs esat iepazinusies ar ekspertu secinājumiem par zinātnisko institūtu novērtējumu. Ko varat teikt?
– Zinu, ka ministre Druviete ir ļoti kritiski pret to noskaņota...
– Bet jūs?
– Es esmu pozitīvākās domās. Lasīju gan ekspertu vērtējumu, gan klausījos pētnieku prezentācijas. Teikšu, ka man tas patīk un šķiet objektīvs. Cita lieta, ka ažiotāža sabiedrībā sacēlās neveiksmīgas komunikācijas dēļ. Tika paziņots vērtējums, nepaskaidrojot, par ko. Ir taču jāzina, kāpēc ielikta tieši tāda, nevis citāda atzīme – kas un kāpēc jāuzlabo. Neskatoties uz to, ka Latvijas neatkarības laikā zinātne ir turēta bada maizē, mums joprojām ir 15 izcili, starptautiski konkurētspējīgi institūti. Tas ir pozitīvs fakts. Kad teicu, ka šis starptautiskais pētījums man patīk, ar to domāju, ka tas ir labs pamats bāzes finansējuma un Eiropas fondu finansējuma plānošanai, atbalstot starptautiski konkurētspējīgus izcilības centrus. Savukārt kopumā pētniecības institūti jāvērtē, dalot šos institūtus vairākās daļās. Vienā, kuriem ir šī starptautiskā konkurētspēja; otrā – kam ir nozīme nacionālajā saimniecībā; trešajā – kuriem ir nozīme mūsu kultūras un vēstures identitātes uzturēšanā.
– Kuru ārzemju ekspertu interesē mūsu kultūras un vēstures identitātes uzturēšana?
– Viņu mērķis nebija izcelt institūcijas, kas vajadzīgas mums pašiem. Par to ir jādomā IZM un politiķiem. Ekspertu uzdevums bija novērtēt, kuri no visiem spēlētājiem Latvijā ir starptautiski konkurētspējīgi. Šīs ir divas dažādas operas.
– Ko jūs gribētu paveikt kā komisijas priekšsēdētāja un likumdevēja pārstāve, lai uzlabotu situāciju izglītībā un zinātnē?
– Man šķiet, ka Saeimai šajos atlikušajos deviņos mēnešos ir jābūt kā agorai, kurā pulcējas ministrija un nozares pārstāvji, mēģinot rast kompromisus svarīgākajos jautājumos. Iniciatīvai jānāk no ministrijas, bez tās nekas nevar notikt. Mans uzdevums ir rosināt ministriju domāt pareizajā virzienā. Šobrīd ir kāda svarīga tēma – izglītības attīstības pamatnostādnes. Mēs vēl nopietni domāsim, vai varam tās apstiprināt vai jālūdz ministrijai veikt korekcijas.
– Kas jums tur nepatīk?
– Ir labi aprakstīts stratēģiskais redzējums, bet trūkst reālas sasaistes ar rīcības plānu, kurš patiesībā ir sagatavots tikai Eiropas fondu apgūšanai. Tā ir liela nelaime Latvijā – ka plānošanas dokumentus netaisa pēc būtības, piemēram, ko vēlamies sagaidīt no skolēna un skolotāja 2020. gadā. Skatāmies no nepareizās puses. Proti: ir Eiropas fondi, un tad jāizdomā idejas, kā tos notērēt. Pārējo tam piedzen klāt.
– Kā, jūsuprāt, sastrādāsies nesen izveidotā koalīcija? Nebūs tā, ka zaļzemnieki ir vajadzīgi tikai kā peramie zēni, uz kuriem nogrūst visas politiskās neveiksmes?
– Var redzēt, ka, ZZS atgriežoties koalīcijā, Vienotība pret mums izturas kā pret mazākajiem brāļiem. Iepriekšējās Saeimās, kur strādājām kopā, attiecības bija līdzvērtīgas. Pašreiz mums notiek tāda kā iekšēja neformālā cīņa, jo skaidrs, ka piesakām sevi kā līdzvērtīgus partnerus.
– Tāpat nekas jums nesanāks, jo nemitīgi notiks politiskā grūstīšanās.
– No vienas puses, jā, bet no otras – ZZS ir rīcības cilvēki, kas nāk ar idejām un spēj tās pamatot. Protams, Vienotībai būs grūti to sagremot, bet darbs kopā tomēr būs konstruktīvāks visā koalīcijā.