Ir sācies jauns gads, kurā tiks veidota jauna valdība, notiks Eiroparlamenta un 12. Saeimas vēlēšanas. Par aktuālām sabiedriski politiskām problēmām – saruna ar sociologu Arni Kaktiņu un politologu Filipu Rajevski.
– Vai tautai beidzot ir iestāstīts, ka eiro ir ļoti jauka lieta?
Arnis Kaktiņš: – Ēriks Stendzenieks uztaisīja reklāmas kampaņu. Man patika – talantīgi. Taču ar reklāmas paņēmieniem un informēšanu īsā laikā radikāli lauzt sabiedrisko domu nav iespējams. Tad vajadzīgs ļoti ilgs laiks. Tas saistās ar uzticēšanos varai un tiem, kas to dara.
Aptaujas rāda, ka uzticēšanās valdībai un Saeimai ilgstoši ir ļoti zema. Pat ja idejas ir labas vai lēmumi ir pareizi, sabiedrība ar skepsi izturas pret šīm idejām un lēmumiem.
Filips Rajevskis: – Kampaņas mērķis bija mainīt sabiedrisko domu. Ja puse sabiedrības pat vēl eiro ieviešanas priekšvakarā nebija pozitīvi noskaņota pret eiro, tad tā nav izdevusies kampaņa.
Kopumā ar eiro sabiedrība jau sen bija samierinājusies – noguldījumi dominēja eiro, eiro sākumkomplektus pirka, lai dāvinātu, lai glabātu kā suvenīrus.
A. K.: – Ja zināms, ka eiro būs un nav novēršams, galu galā cilvēki
samierinās.
F.R.: – Briesmīga naida pret eiro nav. Tomēr domāju, ka eiro ieviešana atstās nospiedumu nākamajā gadā. Stāsts par «godīgo eiro ieviešanu» ir bankrotējis pēc būtības, kļuvis par parodiju.
A.K.: – Ja pirms kādiem pāris gadiem valdošās partijas paziņotu: «Neieviesīsim eiro, jo mazliet jāpagaida,» sabiedriskā doma, liels tās vairākums, noteikti būtu par eiro. Jo tad cilvēki domātu: «Ko viņi tur blēdās? Atkal izdomājuši kaut kādas shēmas un neievieš eiro, lai mums kaitētu.» Mēs būtu pilnīgi pretējā situācijā. Uzticēšanās ir viena no pamatkategorijām. Ja ir uzticēšanās, tad valsts var sekmīgi strādāt. Ja nav uzticēšanās un tas ir ilgstoši, tad ir tāda pusmiroņa situācija.
– Sabiedriskās domas aptaujās uzticība partijām, Saeimai un valdībai ir hroniski zema jau daudzus gadus. Kur ir problēma?
F.R.: – Lēmumos. Lēmumu neatbilstībā solījumiem, programmām un lozungiem. Kā Zatlera Reformu partija iznīcināja savu reitingu? Ar tankiem un Saskaņas centru. Ir fundamentālas lietas, par kurām jārunā pirms vēlēšanām. Tanki un Saskaņas centrs, es domāju, bija pārsteigums visiem Zatlera Reformu partijas vēlētājiem. Tas ir viens. Bet vēl jau regulāri notiek visādi brīnumi. Piemēram, «čuriki». Tika solīts, ka iedzīvotāju ienākumu nodoklis tiks pazemināts, bet nesamazināja. Pat likumā jau bija ierakstīts samazinājums, bet tad vienā brīdī izdomāja – tas jau štrunts, ka ierakstīts likumā – neņemsim to galvā! Beigās vēl labklājības ministre Ilze Viņķele bez kautrēšanās izklāsta, ka Vienotība no sākta gala ir blēdījusies un apzināti melojusi.
Pat ja lēmumi ir labi, tas veids, kā tos pieņem, rada iespaidu, ka tie ir slikti. Kā lai uzticas cilvēkiem, kas šādā veidā to dara?
A.K.: – Tas tā ir gadu gadiem, pilienu pa pilienam, un pašlaik jau ir pilns spainis.
Ja skatāmies aptaujas, tās jau trīs vēlēšanas pēc kārtas nav atrisinājušas uzticēšanās problēmas. Ir sasniegta jau kaut kāda kritiskā masa. Pat ja nākamajās vēlēšanās tiešām tiks ievēlēti jauni, godīgi un spējīgi cilvēki, diezin vai uzticēšanās problēma tiks automātiski novērsta. Uzticību var panākt tikai ar darbiem – ilgi, konsekventi, vairāku gadu garumā pierādot, ka esi godavīrs vai godasieva.
– Latvijā tradicionāli pirms katrām vēlēšanām milzīgas cerības tiek liktas uz kādu nācijas glābēju, kas izvedīs saulītē. Šoreiz tiek gaidīta Inguna Sudraba. Viņai jau ir 6% vēlētāju uzticības...
F.R.: – Es neteiktu, ka 6% reitings ir milzīga uzticība.
– Bet vēl jau nav pat partiju nodibinājusi. Bet jau 6% gatavi balsot par partiju, kuras vēl nav.
A.K.: – Es neteiktu, ka ir milzīgas cerības. Es teiktu, ka ir atlikuši daži cilvēki, uz kuriem tiek liktas cerības. Sudraba ir viena no viņiem.
– Maxima lielveikalā notika traģēdija. Vai notikumi pēc tās ir veicinājuši uzticību?
F.R.: – Tas arī ir būtisks jautājums. Kādam taču par to būs jābūt atbildīgam. Kaut kas taču jāizdara, lai novērstu tādas traģēdijas nākotnē. Vai arī aprobežosimies ar premjera Valda Dombrovska demisiju?
– Kā vērtējat sabiedrisko komisiju traģēdijas izvērtēšanai?
F.R.: –Veids, kā tas tika darīts, arī nedod punktus uzticības atjaunošanai. Jo komisija bija domāta kā instruments, lai atjaunotu uzticību. Ja nevar atjaunot uzticību valdībai, kas ir ilgs process, tad tā vietā bija paredzēts izveidot kvazivalstisku sabiedrisku organizāciju, ar kuru bija paredzēts aizpildīt šo uzticības caurumu. Šāda kvazivalstiska organizācija nav nekas jauns, daudzās valstīs tā dara – valsts iedod naudu, bet organizācija it kā sabiedrības interesēs darbojas un baro uzticību varai. Taču, kā tas notika ar šo konkrēto Maxima traģēdijas izmeklēšanas komisiju, pārvērta ideju par pornogrāfiju – par vēl vienu uzticības grāvēju.
– Tātad komisijas izveides jēga bija iestādīt svešzemju augu Latvijas zemē?
F.R.: – Svešzemju augi ļoti labi aug Latvijas zemē, bet šajā gadījumā augs tika iestādīts ar saknēm uz augšu. Bet principā šādu sabiedrisku organizāciju varētu ļoti labi iestādīt un viss funkcionētu.
– Ja komisija darbu sāk ar to, ka pērk papīra smalcinātāju par 900 latiem, tad tomēr nefunkcionē...
A.K.: – Trūkst kopīgas gudrības. Katrs mēs pats sev šķietam ļoti gudri, taču, kad sanākam kopā, tad izrādās, ka gudrības pietrūkst. Šķiet, kas gan tur būtu tik grūts, uztaisīt vienu labu sabiedrisko izmeklēšanas komisiju. Taču nesanāk.
F.R.: – Iespējams, trūkums ir demokrātijas pieredzē.
– Valsts prezidents Andris Bērziņš nesen pauda, ka pašreizējā amorfā sistēma nekam neder, ka vajag tautas vēlētu prezidentu, kam dotas plašas pilnvaras.
F.R.: – Pirmkārt, nevar veikt kvalitatīvas konstitucionālas reformas, ja nav uzticības tiem, kas šos reformu veiks. Otrkārt, ir uzticības krīze, kas ilgst jau gadiem. Nevar, neatrisinot šo krīzi, raustīt sistēmu. Nav ideālu sistēmu, runa ir par izpildījumu.
Šo sistēmu ir radījuši tie cilvēki, kas šo valsti izkaroja un radīja, viņi bija drosmīgi un gudri cilvēki. Viņiem bija ļoti liela autoritāte sabiedrībā. Taču, ja šie te – pašlaik pie varas esošie – sāks to grozīt... Ir jau bijuši mēģinājumi – bija Jura Bojāra konstitūcija, tā pat diezgan tālu tika, taču nekas nesanāca.
A.K.: – Taču jau 1934. gadā šī ideālā sistēma sabruka. Tātad, manuprāt, tā tomēr nebija nemaz tik ideāla. Lai arī Satversmes tēvi ņēma no citām konstitūcijām labāko, tomēr tik un tā pienāca 1934. gada 15. maijs un Kārlis Ulmanis to viegli sagrāva. Un nebija tā, ka tam būtu bijusi liela sabiedrības pretestība. Šķiet, ka vairākums bija sajūsmā un aizstāvēja Ulmani. Manuprāt, tagad mēs vērojam līdzīgus lejupejošus procesus.
F.R.: – Es gan domāju, ka pašlaik atkārtot 1934. gadu būtu lielas problēmas, jo tolaik bija spēcīgi ārēji faktori – visapkārt Eiropā līdzīgā veidā dibinājās autoritāri režīmi un gruva parlamentārā iekārta.
A.K.: – Es negribu teikt, ka esmu autoritārisma fans un atbalstītājs. Mana tēze ir drīzāk vērsta uz to, ka mūsu sistēma – pat ja laba, nav labākā iespējamā tādiem cilvēkiem, kādi esam mēs. Nav jau tā, ka demokrātijas, kas ir citās valstīs, ir ideālas. Dažādās valstīs ir dažādi modeļi, kas attiecīgi atbilst tām nācijām, cilvēkiem ar viņu attīstības līmeni, ar viņu kultūru un tradīcijām. Iespējams, ka mūsu sistēma nav labākā iespējamā mums. Bet es neuzņemos apgalvot, ka es zinu, kas ir labākais mums.
F.R.: – Gribu atgādināt, ka joprojām lielākā daļa šīs sabiedrības ir dzimusi totalitārā valstī. Un līdz ar to šis ir pārejas posms. Mozus 40 gadus vadāja pa tuksnesi savu tautu, lai tā aizmirstu savus vergu paradumus. Kad mainīsies līdzsvars sabiedrībā, kad vairākums būs to, kas nezina, kas ir komjaunatne un čeka, tad varbūt varam gaidīt izmaiņas un spēju reformēt.
A.K.: – Ja skatāmies demogrāfijas situāciju un emigrācijas tendences, tad pēc 20 gadiem nebūs vairs kam kaut ko nopietni reformēt – nebūs kvalitatīvas jaunās paaudzes pietiekamā skaitā. Tas ir satraucoši.
– Gruzijā pēc neatkarības iegūšanas tika izveidota prezidentāla republika, bet viņi pašlaik iet tieši pretējā virzienā – prezidenta pilnvaras ierobežo, izveido parlamentāru republiku, jo prezidenti ir likuši vilties. Gruzīni uz parlamentāru republiku, bet mēs pretējā virzienā...
F.R.: – Līdzīgi procesi ir bijuši arī Ukrainā. Tur arī prezidentam tika samazinātas pilnvaras. Jo ukraiņiem un gruzīniem ir apnikuši savi prezidenti, kas manipulē ar totalitārām metodēm. Jo arī viņiem ir posttotalitāras sabiedrības, kuras padodas totalitārām manipulācijas metodēm. Tad jau tomēr labāk pa šo pašu partiju putru kulties, kas ir pie mums. Partiju putrā mums ir arī pozitīvās lietas – mēs labi zinām robežas, kurās valsts attīstīsies. Mums nav tādas iespējas, ka pēc vēlēšanām piepeši jaunā vara paziņotu, ka tūlīt izstāsimies no ES, no NATO. Mums ir tomēr izveidojušās tās apmales ceļam, kurām neviens arī tā īsti nepiedāvā braukt pāri grāvī vai apgriezties un braukt pretējā virzienā.
A.K.: – Ir jau arī kas piedāvā, bet zīmīgi, ka tie neiegūst pat vienu procentu vēlētāju atbalsta. Tas nepārprotami liecina par sava veida nācijas briedumu.
– Ja politiķiem nav labu ideju, ko piedāvāt ekonomikai, tad ir viegli paņemama nacionālā tēma – kurināt etniskus kašķus, lai iegūtu vai noturētu varu, bija arī latviešu nacionālo politiķu ideja, ka jānojauc Uzvaras piemineklis.
F.R.: – Arī tas nestrādā. Katram skaidrs, ka tas ir blefs, ka negrasās jau nemaz jaukt to pieminekli nost, bet tikai papļāpā.
A.K.: – Tās ir pazīmes sašķeltībai sabiedrībā un tam, kā politiķi piedāvā šo sašķeltību risināt – vēl vairāk šķeļot. Politiķi bieži nav spējīgi runāt par jēdzīgākām, valsts un sabiedrības attīstību veicinošām tēmām, tāpēc izmanto «vecās labās» – piedāvā nojaukt pieminekli vai, no pretējās puses, ieviest krievu valodu kā otru valsts valodu. Tur ir diezgan viegli prognozējams, kāda būs rezonanse cilvēkos, ir simtprocentīgi zināms, ka tiks iegūta plašsaziņas līdzekļu uzmanība, būs tribīne sludināt un aģitēt, pievērst sev uzmanību.
F.R.: – Bet kāds tas rezultāts.
A.K.: – Tas arī ir rezultāts – panākt plašsaziņas un sabiedrības uzmanību, jo citādi par viņiem neinteresētos – tas ir tas, ko viņi patiesībā grib un nekļūdīgi arī saņem. Vai tam ir kāda pievienotā vērtība? Es domāju, ka ne – šis aktivitātes ir ar treknu mīnusa zīmi. Tā vietā, lai domātu, diskutētu par nodokļiem, izglītību, tiesu varas problēmām, viņi savu laiku izšķiež, komentējot pieminekļu nojaukšanu.
– Vai Eiroparlamenta vēlēšanas nebūs ar lielu vēlētāju vienaldzību un arī partiju mazu interesi par tām?
A.K.: – Tur tiešām var būt lielas problēmas ar motivāciju un līdzdalību. Lielai daļai sabiedrības tas varētu būt diezgan vienaldzīgi. Un arī partijām tas var būt diezgan vienaldzīgi, jo ieguvumi ir minimāli – labākie kadri pamet partiju un dodas uz Briseli. Kur partijām motivācija tērēt savus resursus?
F.R.: – Tērēt cilvēkresursus
A.K.: – Arī cilvēkresursu tām trūkst.
No otras puses, Eiroparlamenta vēlēšanas mazliet glābj Saeimas vēlēšanu tuvums. Partijām ir tēriņu griesti, un Eiroparlamenta vēlēšanas ir laba iespēja ieguldīt resursus it kā Eiroparlamenta vēlēšanās, bet patiesībā ar skatu uz Saeimas vēlēšanām.
F.R.: – Piekrītu, ka no partiju puses ir iespējamas reklāmiskas aktivitātes, bet vai tas atspoguļosies līdzdalībā? Diezin vai. Eiroparlamenta vēlēšanas, protams, būs notikums, ko pamanīs mediji un sabiedrība, tā būs iespēja partijām izmēģināt kādus savus kadrus, kādas savas tēmas.
– Kas vinnēs 12. Saeimas vēlēšanās?
A.K: – Ja par uzvarētāju uzskata to, kam visvairāk mandātu, tad visas pazīmes liecina, ka atkal tas būs Saskaņas centrs.
F.R.: – Bet vai Saskaņas centrs veidos valdību, tas gan ir sarežģīts jautājums...
A.K.: – Kā vienmēr.
– Šogad gan jau kādā brīdī atkal tiks atdzīvināta jurista Egila Levita rosinātā diskusija par preambulas rakstīšanu Satversmei.
F.R.: – Tur atkal ir kādas politiskas intereses tiem, kas grib to preambulu tur iebūvēt. Satversme ir diezgan viengabalaina, bet tagad pēkšņi tiks piekabināta preambula. Vai tas atrisinās tos jautājumus, par kuriem ir iecerēts šajā preambulā rakstīt? Patiesībā referendums par valodu jau atrisināja šo jautājumu – iedeva pārliecību, ka ar latviešu valodu nekas slikts nenotiks. Referendumi daudz ko var atrisināt. Satversmē ir rakstīts, ka visa suverēnā vara pieder Latvijas tautai. Un, ja tu netici valdībai un kabinetam, jāķeras pie tiešās demokrātijas instrumentiem.
A.K.: – Manuprāt, jautājums par tiešo demokrātiju ir nopietni apsverams. Neteikšu, ka tas ir kas ideāls, bet, ņemot vērā to, kas notiek pašlaik, nav pamata domāt, ka uzticēšanās valsts varai varētu tāpat vien atgriezties – tikai tāpēc, ka uztaisīs kādu jaunu partiju, uzrakstīs kādu preambulu Satversmei vai mainīs Satversmi pēc vēlēšanām.
F.R.: – Preambulu rakstīšana ir politisku problēmu risināšana ar juridiskām metodēm. Tāpēc tāds atbalsts Saeimā, ka politiķi uzskata – nu tik uzrakstīs preambulu un tauta sāks mīlēt Saeimu un valdību, uzticības krīzes zudīs, ja preambulā būs rakstīti kādi brīnumaini buramvārdi.
A.K.: – Tas ir klasisks, labs gājiens, kā politiskā elite manipulē ar sabiedrības uzmanību. Sabiedrībai svarīgākie ir ekonomiskie jautājumi – visi grib, lai ir vairāk naudas, bet elite novērš uzmanības fokusu no šīm tēmām uz citām, abstraktākām. Jo nespēj iedot to, ko sabiedrība vispirmām kārtām grib.
– Vēl var izdomāt kādus iekšējos ienaidniekus – krievus, kas nāk, sliktos trīs «oligarhus».
A.K.: – Valstīs, kur politiskā elite ir gudrāka, viņi tomēr cenšas atrast ienaidniekus ārpus valsts. Saprotot, ka cīņa pret kaut ko saliedē, tomēr cenšas atrast tos ienaidniekus tādus kā Al Qaeda. Amerikāņi ienaidniekus atrod ārpus savām robežām.
F.R.: – Nevis starp savējiem.
A.K.: – Pats ļaunākais ir meklēt ienaidniekus savējo vidū un tādā veidā, ka pamatīgi tiek šķelta sabiedrība. Latvijas gadījumā tas ir etniskais dalījums, un tas lielā mērā ir arī stāsts par «oligarhiem», kas šķeļ sabiedrību. Ja vēl tas būtu tā, ka sabiedrība saliedētos pret tiem kaut kādiem tur dažiem. Taču diemžēl tā tas nav. Dažkārt man šķiet, ka būtu jauki atrast kādu ārējo ienaidnieku, kuram nekaitējot un nekaitējot sev mēs spētu cīnīties atspērušies.
– Kā jums šķiet, kāds būs šis gads – ļengani apātisks, jestri rosīgs?
F.R.: – Jautrība būs jau pavisam drīz – būs jauni premjera amata kandidāti, kurus sazin no kurienes izvilks.
A.K.: – Garlaicīgi nebūs!