Šodien, kad mediji atspoguļojuši un vecāki savu viedokli publiski pauduši, gribētu vēlreiz iziet cauri situācijai, kurai pēc Izglītības un zinātnes ministrijas atbildīgo amatpersonu domām, vajadzēja noritēt mierīgi. Iespējams, ka amatpersonas bija rēķinājušies ar klusu sabiedrības nopūtu un varbūt ar kāda drosmīgāka pilsoņa skaļāku vārdu.
Būsim godīgi - pie mums parasti viss norit bez pretestības, bez kaujas saucieniem uz lūpām vai publisku krekla plēšanu. Vēlreiz noskatoties programmas Skola 2030 mācību materiālu, kurā video rullītī divu bērnu mamma uzrunā vecākus, pedagogus - atteikties no binārās domāšanas un svinēt faktu, ka ir daudz dažādu veidu, kā būt vīrietim, sievietei, būt cilvēkam. Saukt sevi par Tas. Atvainojiet, bet pasaulslavenā šausmu romānu autora Stīvena Kinga populāro darbu tieši tā sauc - Tas. Vai valsts mudina savus pilsoņus pārtapt par basiem, bezdzimuma radījumiem, sējot šaubas par savu identitāti jau bērnībā? Šāds naratīvs ved uz iznīcību. Savukārt jaunā izglītības sistēmas propaganda uzsver, “ka ļaujot dzimumam “plūst un mainīties” mēs varam redzēt sociālās problēmas skaidrāk, kad pārstājam uz tām raudzīties caur dzimuma kategoriju kropļojošo objektīvu un sākam pilnībā novērtēt cilvēku mainīgumu un daudzveidību”.
Tautai savi “varoņi’ ir jāzina un jāatceras. Galvenā vaininiece viennozīmīgi ir izglītības un zinātnes ministre Anda Čakša. Viņas pirmā reakcija uz vecāku protestiem bija neliels ieraksts Facebook, kurā augstprātīgā manierē paziņoja, ka izstrādātais materiāls par “seksuālo un reproduktīvo veselību” ir izraisījis lielu uzmanību, jo mūsu sabiedrība ir pārāk sensitīva šajā jautājumā. Materiāli ir tapuši, neievērojot labu pārvaldību. Abi šie apgalvojumi noņem atbildību no ministres, jo pirmajā teikumā vainīga sabiedrība, jo redziet, pārāk emocionāla, nespēj savaldīt jūtas. Savukārt otrs teikums - materiāli tapuši, tas ir kā - paši no sevis? Vai tomēr tos veidojusi kāda “savējo” grupa? Un, kā redzam no turpmākās situācijas attīstības, vainīgie ir atrasti. Un tie ir cilvēki ar vārdiem, kurus būtu vērts iegaumēt. Pirmkārt - Valsts izglītības satura centra (VISC) vadītāja Liene Voroņenko, pret kuru ir ierosināta disciplinārlieta. Otrkārt, materiāla autore klīniskā psiholoģe Kristīne Balode un divi VISC mācību jomas eksperti Mihails Basmanovs un Inese Bautre.
Arī apstāklis, ka ministre ir sasaukusi ekspertu komandu, lai izvērtētu un atrastu situācijas risinājumu, neļauj atslābt. Pirmkārt, visi eksperti ir liberāli domājoši un no vienas flanga, kas liek domāt, ka šī komanda jautājumu nerisinās demokrātiskās diskusijas, bet tieši pretēji, meklēs veidus kā iebarot jauno pareizo, “iemidzinot” vecāku modrību. Pieņemu, ka tie būs kādi biedrību vai NVO labie tantes un onkuļi, kas caur spēlēm vai citādāku komunikāciju, nāks pie bērniem uz skolām un stāstīs to pašu stāstu, tikai saudzīgāk un viltīgāk.
Savukārt apzvanot vairākas Rīgas centra pamatskolas, sapratu, cik neapskaužamā situācijā ir šo skolu vadība un pedagogi. Vienā no sākumskolām direktore atteicās komentēt, atbildot, ka tāda ir jaunā mācību programma un viņiem kā ministrijai pakļautai institūcijai ir jāpilda norādes. Savukārt aptaujājot citas, netālu esošās pamatskolas pedagogus, sapratu, ka skolotāji nevēlas neko tādu darīt, uzskatot, ka tam jāpaliek ģimeņu ieskatā. Arī trešajā skolā, kur uzrunāju skolotājus, vairākums atbildēja, ka pēc viņu domām, šie jautājumi jāatstāj ģimenē un kā šī ir tā reize, ka vecāki savu neapmierinātību, ko parasti pauž pret pedagogiem, varētu vērst pret ministriju vienojoties piketā.
Pārlaižot acis vecāku viedokļiem par šo tēmu, kā varēja sagaidīt, ir divas nometnes - viena, kas dusmojas, otra, kas pieņem notiekošo.
Nedaudz ar humoru raksta viena mamma: “Atviegloti nopūšos, ka manus bērnus šis murgs neskars. Vecākā meita gribēja būt puika un čurāt stāvus, jo viņai šķita (kā tai jokā), ka spēja čurāt stāvus ir vērtīgākais, ko var darīt. Kāpēc viņa bija ar šo domu pārņemta? Jo bērndārznieku grupiņā bija pārsvarā puiši un tieši tobrīd meitenes slimoja. Tā viņa brīdi grupiņā bija vienīgā meitene. Nu tāda tā mana pieredze ar to nepieciešamību mainīt dzimumu… Kas zina, kā tas attīstītos un kādas traumas viņa būtu ieguvusi, ja tai brīdī kāds “labdaris” būtu sācis runāt par nepareizajiem ķermeņiem un tiesībām izlemt, kas viņa grib būt.”
Savukārt pretinieku nometnē kāds tētis sašutis raksta: “Metiet man ar akmeni, bet “vecāku šoka” nedēļā nespēju līdz galam iebraukt, kur tieši ir problēma? Man ir bērni un man ir pārliecība, ka visas pamatzināšanas par dzīvi, dzīves uztveri bērni iegūst ģimenē nevis skolā. Tā ir vecāku atbildība savu ģimeni veidot tik stipru, lai ārējie faktori, kuru 21.gs ir bezgalīgi daudz, nenovirzītu fokusu. Tāpat kā man ir pārliecība, ka ārējie faktori nevar cilvēku ievirzīt heteroseksuālā, homoseksuālā vai transeksuālā dzīves uztverē,”
Paldies psihoterapeitam Nilam Saksam-Konstantinovam un Centrs Dardedze speciālistiem
Liels paldies par šā murga iepauzēšanu jāsaka Pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centra vadītājam, psihoterapeitam Nilam Saksam-Konstantinovam, kurš aktīvi iestājās pret un detalizēti izskaidrojot paredzētās programmas ieviešanas sekas. Psihoterapeits sociālajos tīklos problēmu apskata gan no psiholoģiskā aspekta, velkot paralēles ar pasaules pieredzi. “Es piedzimu nepareizā ķermenī”! Ko nozīmē šie vārdi? Neviens bērns nepiedzimst nepareizā ķermenī. Šāds apgalvojums ir kvazireliģija, pseidozinātne. Un par laimi pasaule lēnām pārdzīvo šo vilni”. Tāpat Nils Sakss- Konstantinovs min, cik neatgriezeniski var būt procesi, veicot manipulācijas ar savu ķermeni pirmspubertātes vecumā. “Ja jūs bērniem īsi pirms pubertātes dosiet ideju, ka cilvēks var piedzimt nepareizā ķermenī, tad jūs iegūsiet diezgan daudz bērnu, kuri pubertātes grūtības, sava ķermeņa pārmaiņas, problēmas identificēties sāks interpretēt kā atrašanos nepareizā ķermenī. Ja jums būs bērni, kuri savas identitātes un pieaugšanas problēmas interpretēs kā atrašanos nepareizā ķermenī, tad jums būs pusaudži (īpaši pusaugu meitenes, jo viņām ķermeņa pārmaiņu pieņemšana ir dabiski sarežģītāka), kas vēlēsies šo ķermeni mainīt. Ar hormoniem. Ar operācijām. Ar atbalstošiem vienaudžiem un pieaugušajiem, kas viņus uzmundrinās par “drosmi” un sniegs piederību īpašai cilvēku grupai, kuri cīnās par taisnību un tiesībām pasaulē - viss tas, kas pusaudžu vecumā ir psiholoģiski svarīgi un vajadzīgi. Īpaši, ja pusaudzis jau ir ar kādām mentālās veselības problēmām, sociāli izolēts vai nelaimīgs.”
Savukārt kā skaidrojošajā rakstā “Starp diviem grāvjiem bērnu seksuālajā izglītošanā” dalās centrs “Dardedze” komanda, lasām: “Mūsuprāt, ir liela nozīme seksuālās izglītības tēmu apguves secībai un atbilstībai bērna vecumam. Bērniem ir savlaicīgi jāsaņem kvalitatīvas zināšanas par seksualitātes tēmām, neapejot arī informāciju par seksuālo orientāciju un dzimuma identitātes jautājumus, kas bērnu jebkurā gadījumā sasniedz caur mūziku, filmām un sociālo tīklu saturu.
Pusaudžiem, savukārt, ļoti nozīmīga ir tēma par piekrišanu, kā arī noder kvalitatīva informācija par seksualitātes dažādību, jo tuvāk vidusskolas gadiem viņi par to interesējas. Taču arī mēs negribam, lai katrs sākumskolēns uzskatītu par savu pienākumu izvēlēties ne vien nākotnes profesiju, bet arī dzimti. Ir svarīgi bērnam nekaitēt ar pārlieku detalizētām vai pāragri sniegtām zināšanām.”
Rakstā autori pievērš uzmanību, manuprāt, vienam no būtiskākajiem trūkumam Latvijas izglītības sistēmā - Latvijas skolās nav veselības mācība kā tāda, un visu informāciju bērni iegūst no sociāliem tīkliem vai skatoties bezmaksas porno lapas.
Ar visu tekstu var iepazīties šeit.
https://centrsdardedze.lv/jaunumi/starp-diviem-gravjiem-bernu-seksualaja-izglitosana/?fbclid=IwAR3-aAgqqeRNkNjrnelbyLTGqxH7B9W2aeq9b8KmOgw7t1RRByMhP_ftRZw_aem_AfJw7-0zMe8KnGWKwxrGdYVZl5E9Lc8PDTg2Q92gR8YPQ2w7bOZpqY8yIXsPtAchEKo
Liberāla pasaule apgalvo, ka bērniem ir iespēja būt tādiem, kādi tie ir. Piekrītu, jo bērniem jāļauj izpausties gan radoši, gan emocionāli. Tomēr, apgalvojums, ka dzīvojam progresīvā sabiedrībā, kurā tiek pieņemtas atšķirības un daudzveidība, un kritiska attieksme pret bērnu medicīnisko pāreju ir transfobiska un līdzvērtīga homofobijai, izklausās pēc vājprāta. Pieņemt, ka bērniem ir iedzimta “dzimuma identitāte” - vai nu sievišķīga vai vīrišķīga, skaitās vecmodīgi, kas atgriež mūs gadu desmitiem atpakaļ, tādā veidā nevirzot mūs uz priekšu.
Nu ko, es labāk atgriežos 70.gados, kad valdīja mīlestība, miers un rokenrols, kad bērni izdzīvoja kosmosa izzināšanas periodu vai brīvi spēlējās ar rotaļlietām, un neviens viņiem nepotēja ideju par nepareizo dzimumu.
