Mani treknie jaunības gadi tikai sākas. Jaunības posmā pasaule iegūst citu apveidu un redzējumu nekā bērnībā. Zēni vairs nav tikai zēni, kuriem dzīties pakaļ, jo tie kaitinājuši un raustījuši aiz bizēm. Skolotāju viedoklis paliek arvien saprotamāks. Arī atbildība un ikdienas pienākumi palielinās.
Klasesbiedru attiecības pamazām mainās. Vienas kļūst labākas, citas nē. Interesanti pavērot pēc vasaras, kā visi izauguši, it sevišķi jau puiši. Mainās ne tikai izskats un augums, bet arī intelekts. Pēc personīgās pieredzes ir tik patīkami atkal redzēt vecās un labi pazīstamās sejas, sajust atkal klases garu un vienotības smārdu, kas virmo gaisā, taču vēl patīkamāk par šo visu ir saprast, ka klases apziņas līmenis ir audzis, ka kopējais intelekta koeficents ir palicis bagātīgāks, ka ikdienas tēmas vairs nav vienmuļas un vienveidīgas, kā agrāk, ka tās aug, kļūst sulīgākas un domas kļūst arvien dziļākas.
Attīstība padara dzīvi interesantu. Jauna informācija piedāvā arvien vairāk iespēju, attīsta loģisko domāšanu, tā liek izvēlēties un pieņemt lēmumus, balstoties uz savām zināšanām. Pilnveidošanās prasa krietni vairāk laika un smagus pūliņus, ir jākoncentrējas. Taču diemžēl, mūsdienās pārāk daudzu cilvēku domāšana sāk palikt arvien virspusējāka. Degradācija notiek pamazām. Lielais vairums latviešu „treknajos gados” sagrābās kredītus, neapdomājot maksātnespējas sekas. Pašlaik daļa latviešu nezin ko iesākt, lai spētu atdot kredītu bankām. Ikdienas dzīve sāk iegrimt rutīnā. Cilvēki drudžaini domā par rēķinu nomaksāšanu laikā, lai nepienāktu aizvien jaunas soda naudas, kuras būtu jāapmaksā. Ikdienas dzīves apstākļi iztikšanai nav rožaini, dažiem tie ir skarbi un pat nežēlīgi.
Runājot par attīstību un degradāciju, jauniešu galvas vēl nav piesārņotas ar ikdienas rūpēm un vajadzībām, tādēļ, jaunieši ir vēl spējīgi par visiem 100% attīstīties, domāt līdzi, saprast un izjust sev apkārt notiekošo. Viņiem atliek arī laiks, lai sevi attīstītu morāli un nodarbotos ar sportu. Veselā miesā dzīvo vesels gars, to mums derētu atcerēties. Pieaugušos varētu iedalīt 3 tipos:
1) Cilvēki, kuri arī ar ikdienas rūpēm atrod laiku, lai izglītotos un pilnveidotos.
2) Cilvēki, kuri sastopoties ar ikdienas šķēršļiem paliek uz vietas savā izglītības līmenī.
3) Cilvēki, kuri reālajā dzīvē vairs neaug...tikai slīd uz leju, „iestieg” rutīnā.
To pat varētu salīdzināt ar dzīves pieredzi. Ir cilvēki, kuri ir apķērīgi un mācās no citi kļūdām, ir tādi, kuri tikai no savām, un ir vēl trešais tips, kurš pat no savām kļūdām nemācās.
Dievs mums katram ir devis izvēles brīvību. Mēs katrs pieņemam savu lēmumu un par to mums jānes atbildība. Mēs vairs nevaram, pateikt, vainīgs ir viņš vai viņa pie manām problēmām, jo konkrēto lēmumu, kas mūs ir iesaistījis šajās problēmās esam pieņēmuši mēs paši pirms kāda nenoteikta laika. Mēs dzīvojam apstākļos, kādus paši esam radījuši.. Ikviena diena sastāv no simtiem lēmumu: iet, palikt, teikt vai atsveicināties. Tie ir vienkārši eksistēšanas lēmumi, kurus pieņemam, bet ir arī daudz svarīgāki un grūtāki, kur mūsu lēmums iespaido arī apkārtējos cilvēkus.
Cilvēki bieži vien iet vieglāko ceļu gan savās domās, gan rīcībā. Arī vērtības ir stingri mainījušās. Diezgan lielas sabiedrības uzskats ir, ka ja cilvēkam ir nauda, vara un panākumi, tad es būšu viņa draugs. Daudziem neinteresē, cilvēka morālās vērtības. Cilvēki ir gatavi melot, liekuļot, stāvēt uz galvas kaut pazemoties kāda priekšā, lai tikai varētu tikt kāda makā. Mūsdienās visaktuālākais šāda veida gadījums ir valsts budžets, kurš tad arī ir tas svešais maks, uz kura lielākā daļa politiķu parazitē. Tas ir nožēlojami. Katram pašam būtu jāizanalizē sava rīcība un uzvedība.
Vēl pietiekami nopietna problēma ir tāda, ka latviešiem ir pazudušas mūsu senču audzinātās vienkāršās vērtības un cieņas pazīmes sākot kaut ar elementārām lietām, kā jauniešu uzvedība sabiedriskajā transportā, lai palaistu vecus ļaudis, pensionārus, grūtnieces. Tie ir tikai sīkumi, bet vai tad sīkumi neveido mūsu kultūru un ētikas kodeksu?
Un beidzot ar pat neiedomājamām lietām, kuras pārkāpj visas sabiedrības normas, kā slepkavībām, cilvēku izkropļošanu un izvarošanu. Katram no mums ir sava individuāla vērtību skala, kas ir labi, kas nē un savi mērķi, kuru dēļ esam spējīgi uz daudz ko - vieni smagi strādās, nepaceļot galvu, citi izvēlēsies citu ceļu - melot un krāpties vai izdarīt krimināli sodāmas darbības, acis pat nepamirkšķinot. Uzņemties atbildību par saviem vārdiem, rīcību un uzvedību, tas nav viegli, bet ikviens sevis cienošs un intelektuāls cilvēks spēs to izdarīt.
Pat bagātie atšķiras. Vieni ir savu bagātību nopelnījuši uz savu zināšanu un smaga darba rēķina, bet citi tikai zogot. Ja tā patiesi, no malas paveramies uz bagātajiem, vai viņi ir laimīgi? Protams, viena daļa ir – tie, kuri ir godīgi un legāli visu nopelnījuši, bet pārējie? Šaubos vai krāpnieki un meļi var katru nakti mierīgi gulēt.
Neaizmirsīsim, ka arī lielai naudai nāk līdzi kaudze ar problēmām Ja cilvēks ir tik tiešām bagāts, tas nozīmē, ka nedz viņš, nedz viņa ģimene nekad vieni nebūs drošībā, tātad papildus neērtības un izmaksas. Vai tas ir tā vērts ?
Atziņa ir pavisam vienkārša – īsta laime nav meklējama nedz bagātībā, nedz materiālajās lietās. Neticība paša spēkiem un doma par to, ka citiem jau nu noteikti klājas labāk un, ka zāle kaimiņa sētā ir zaļāka, debesis zilākas – tā ir tikai ilūzija, vēlme negribēt saprast, ka itin nekas šai pasaulē nenāk nevienam tāpat vien un no gaisa. Neviens par ģēniju nepiedzimst. It visa pamatā ir smags darbs un ilgi pūliņi.