Vidusskolas sākums, ir manu trekno gadu sākums. Treknos gadus izbaudu veselu gadu un vēl pāris mēnešus. Daudziem cilvēkiem treknie gadi asociējas ar finansiālu uzplaukumu.
Šeit runa nav par to, vai varbūt es esmu uzvarējis kādā loterijā un vinnējis žūksni naudu, vai varbūt arī par to, ka es savos 17 gados esmu uzsācis savu biznesu un nopelnījis pirmo miljonu. Nē! Šeit, treknie gadi ir tie gadi, kuri būs ļoti nopietni un nozīmīgi manā turpmākajā dzīvē. Šos gadus, es patiešām varu padarīt treknus, bet ar vienu piebildi, ja vien es pats viņus gribu vai gribēšu padarīt treknus. Lai padarītu šos gadus pēc iespējas treknākus, ļoti vienkārši, ir jāmācas. Ļoti viegli un lakoniski tas izklausās. Es domāju, ka tieši man sākas tie mācību semestri un gadi kad no visiem mācību priekšmetiem ir jāiemācas viss ko vien var iemācīties. Tas viss noderēs nākotnē. Lai arī mūsu valstī vidējā izglītība nav obligāta, es, protams, tiekšos pēc tās, tiekšos pēc visa kas būs iespējams arī pēc atestāta saņemšanas, par vidusskolas pabeigšanu. Man pašlaik ir tas vecums, kad sāku nopietni apdomāt savu nākotni. Kur studēt pēc vidusskolas? Uz ko tiekties? Kādu profesiju izvēlēties? Uz daļu no šiem jautājumiem esmu jau atbildējis, vai centies meklēt atbildi. Profesijas izvēle vienmēr visiem ir sagādājusi ilgas un garas pārdomas. Pavisam agrā bērnībā, kā jau visi mana tā laika vecuma bērni, es biju izvēlējis savu sapņu profesiju. Un tas bija advokāts. Pārcilājot šo profesiju tagad, man tas liekas nedaudz pārsteidzoši kā es varēju tajā laikā tā domāt. Tā taču ir profesija pie kuras tiešām ir ļoti jāmācas un jābūt ļoti atbildīgam. Bērnībā man tā nelikās. Laikam man kautkur ir pazudusi kāda mērķtiecības daļiņa. Lai nu kā, gadi gāja un, protams, mana vēlamā profesija mainijās vairākas reizes. Gribēju būt radio dīdžejs, zoologs un pat mūziķis. Un tad vienu dienu, aptuveni pirms pusotra gada, nopietni apsverot manus dotumus, mana profesija ir skaidra – žurnāliķis. Nezinu kapēc, bet man ir tāda sajūta, ka tagad es esmu uz pareizā ceļa izvēloties šo profesiju uz kuru es būšu tendēts. Skaļi es nevienam to neesmu nekad teicis, ka būšu topošais žurnālists, bet pašam šāda doma galvā jau ir. Citi saka, ka tas ir labi, ja cilvēks sev ir izraudzījies mērķi. Kapēc žurnalistika? Man nekad nav paticis sevi lielīt vai celt debesīs, bet man ir šādi tādi dotumi, kas atbilst žurnāliķa profesijai, ko ir teikuši man vairāki cilvēki, gan ģimene, gan draugi, gan citas personas. Man esot oratoriskas spējas. Es spējot uzstāties cilvēku priekšā, interesanti runāt, paust savu viedokli citiem un uzklausīt pārējo viedokļus. Es pats varētu tam piekrist. Tik tiešām, es nevis spēju, bet gan gribu uzstāties citu cilvēku vidū. Patīk būt uzmanības vidū, tātad līderim. Vēl, man ļoti labi padodoties dažādu domrakstu, dzejoļu, pārspriedumu rakstīšana. Vēl tagad skolas almanahā ir mans dzejolis, kuru es uzrakstīju divdesmit minūtēs. Jā, man padodas daudzi tie saucamie „lietišķie darbi”. Viens no maniem lielākajiem panākumiem, ir iegūtā otrā vieta konkursā „Mans sporta skolotājs – iedvesmotājs”, kuru izsludināja, tajā laikā vel saucamais esports.lv, tagad sportacentrs.com. Es biju ļoti priecīgs par otro vietu. Tas man bija liels stimuls, darīt visu lai censtos savu nākotni veidot ap žurnalistiku.