„12. klase aiz muguras, tagad tik sāksies lielā dzīve,” tā pirms gada teica Arnis. Dažādu apsvērumu dēļ puisis nolēma mācības turpināt ārzemēs, un devās uz latviešiem jau iemīļoto zemi- Angliju. Viņš bija pārliecināts, ka tikai mācīsies, nestrādās, jo finansiāli var to atļauties. Taču viss izvērtās savādāk.
Vasara gāja uz beigām, un vecāki pamazām sāka izjust dižķibeles ietekmi uz ģimenes kopējo maku. Arnis saprata, ka viņam nāksies mācības apvienot ar darbu. Puisis par to nebija priecīgs, bet neko darīt, dzīve piespiež. Darbu atrast nenācās grūti, jo Arnis ir ļoti komunikabls, ātri iejutās un iepazinās ar „vajadzīgajiem” cilvēkiem. Tagad puisis ļoti cītīgi strādā, pats pelna sev iztiku, un tik tiešām var teikt, ka lielā dzīvē ir sākusies.
Studējot iepazinās ar kādu skaistu meiteni. Arnis atzīst, ka tās ir pirmās nopietnās attiecības un viņš patiešām mīl Nikolu. Tagad jau gadu viņi ir kopā, un abu plāni ir nopietni, tā vismaz jaunieši uzskata. Iekrājuši naudu, abi jaunieši jau liek pamatus savai kopīgajai ģimenes ligzdiņai – Arnis paša rokām, un draugu palīdzību, ceļ māju. Puisis jau kopš bērnības sapņo par nelielu māju, jo pats dzīvojis dzīvoklī.
Vienu brīdi Andrim šķitis, ka viss tik labi sokas, ģimenei Latvijā arī finansiālais stāvoklis, par brīnumu, uzlabojies, varbūt nemaz nevajag studēt. Naudu viņš nopelna, un vecāki savu atbalstu arī neliedz, mīļotā meitene nāk no turīgas ģimenes. Kur vēl labāk! Taču ātri vien sapratis, ka izglītība vienmēr noderēs un par sliktu jau nenāks, un kamēr visu var apvienot, jāstudē.
Lai gan viss nenotika, ka Arnis sākumā bija plānojis, taču viss izvērtās pat vēl labāk. Viņš ir apmierināts ar savu dzīvi. Puisis ir optimists un gaišu skatu lūkojas nākotnē, un uzskata, ka labākais vēl tikai priekšā. „Vajag tikai ticēt un ļoti vēlēties, tad viss notiks!” saka Arnis.