Parādījies video ar Igaunijā pagrabā turētām nepilngadīgām latviešu meitenēm kā seksa verdzenēm. Medijs skaidro, baumas vai patiesība

Internets ir šokā - 16. februārī igaunis ar segvārdu Tuust vietnē “TikTok” ievietoja video, kurā aprakstīja, kā vīrietis - labi ģērbies, elegantā mētelī un ar portfeli - iekāpa viņas “Bolt” taksometrā un uzsāka neparastu sarunu: “Tu esi tik skaista sieviete. Es šobrīd esmu nedaudz piedzērusies, bet nākamreiz noslēgsim seksa līgumu. Uzraksti, ko vēlies, un...”. Taksometra vadītājs, protams, bija pārsteigts par šādu priekšlikumu, jo īpaši tāpēc, ka vīrietis par to runāja pilnīgi mierīgi. Ar šokējošo stāstu dalās “postimees.ee”.

Vadītājs ieslēdza sarunas ierakstīšanu, un mūzika automašīnā apklusa. Viņi devās uz savu galamērķi Kopli, Tallinas apakšrajonu, kamēr vīrietis turpināja stāstīt savu stāstu: “Visu savu bērnību pavadīju Kopli. Drīz mēs pabrauksim garām mājai, kur 80. gados tika turētas 12 līdz 15 gadus vecas latviešu meitenes. Ar viņām varēja darīt, ko gribēja. Tikai nogalināt viņas nebija atļauts. Un šeit es pabeidzu skolu 1984. gadā un pēc tam iestājos Tartu Universitātē…” Kopumā dīvainais pasažieris pārstāstīja gandrīz visu savu biogrāfiju.

Viņš teica, ka citiem cilvēkiem pagrabos parasti bija kastes kartupeļu glabāšanai, bet šajā mājā, pēc viņa teiktā, atradās astoņus līdz desmit gadus vecas latviešu meitenes (video Tuusts atzīmēja, ka pasažieris divas reizes nosauca dažāda vecuma meitenes). Viņš atkārtoja, ka it kā ar tām varēja darīt jebko, un nosauca to par sava veida biznesa ideju, precizējot, ka tagad, protams, šādu biznesu nevar veikt. Tad pasažieris atzīmēja, ka tagad strādā tiesā. Vadītājs bija šokā un visu braucienu klusēja.

Tuust mēģināja pati veikt izpēti, taču viņai neizdevās atrast tiesnesi ar tādu vārdu un izskatu.

Vai dīvainā pasažiera stāsts bija patiesība?

Bijušais tieslietu ministrs Andress Anvelts uzskata, ka šāds stāsts diez vai būtu noticis 20. gadsimta 80. gados, jo tolaik visi šādi "bunkuri" tika ātri likvidēti. Tomēr prostitūcija viesnīcā Viru patiešām plauka un zēla, un drošības spēki to izmantoja savā labā. Anvelts arī dalījās ar tam laikmetam raksturīgu stāstu: “Astoņdesmito gadu beigās Tallinā komjaunatnes komandējumā ieradās autobuss ar sievietēm, kuras nekavējoties vēlējās dabūt prostitūtu darbu Viru.” Tomēr viņas tika ātri aizturēti un nosūtīti uz Pēskili, uz dermatoveneroloģijas dispansera slēgto nodaļu - ēku, kas bija tik biedējoša, ka pat Adamsu ģimene nebūtu uzdrošinājusies tur dzīvot -, kur viņas palika, līdz ieradās autobuss, lai viņas aizvestu atpakaļ.

Tagad ir zināms, ka prostitūcija PSRS 20. gadsimta 80. gados patiešām pastāvēja, un to apstiprina arī atrastie arhīva materiāli.

Tuust bija taisnība, kad viņa savā video atzīmēja, ka tajos gados par to atklāti nerakstīja, jo PSRS tika uzskatīta par ideālu valsti. Tomēr laikraksta “Estniska Dagbladet” 1986. gada decembra numurā parādījās raksts ar virsrakstu “Padomju Savienība sāk atzīt prostitūcijas pastāvēšanu”, kurā teikts: “Vera un Sveta ieradās Maskavā mācīties. Tagad vienas nakts laikā viņas nopelna vairāk nekā saņem stipendiju. Par viņu darbavietām kļuva Maskavas viesnīcas “Intourist” un “National”, un darba laiks bija no pulksten desmitiem vakarā līdz diviem naktī. No galvas līdz kājām viņas ir ģērbušās jaunākajā Rietumu modē. Par to, kā viņas kārto savas lietas, var lasīt komunistiskās jaunatnes laikrakstā “Moskovskij Komsomolets”.

Raksts sākas ar aprakstu par to, kā viesnīcas viesmīlis pie meitenes galda atved vīrieti ar ārzemju akcentu, un beidzas ar to, ka Vera kopā ar šo ārzemnieku taksometrā aizbrauc policista uzraudzībā, lai gan šajā laikā rindā stāv daudzi maskavieši, gaidot savu automašīnu.

Avīze to nesauc par prostitūciju, lai gan visi saprot, par ko ir runa. Viena “sesija” maksā 200 rubļus - tā ir parasta padomju cilvēka mēneša alga. Laikraksts citē arī sarunu starp divām studentēm, no kuras izriet, ka studentu kopmītnēs ir kaut kas tāds, kā Padomju Savienībā oficiāli nav.

Prostitūcija pastāv tikai šķiru sabiedrībā

Lielā padomju enciklopēdija raksta: “Šī parādība tika pilnībā izskausta pēc Oktobra revolūcijas, beidzot apturēta 20. gadsimta 30. gados un ir sastopama tikai atsevišķu lokālu gadījumu veidā.” Aptuveni tas pats ir teikts Igaunijas okupācijas perioda enciklopēdijā, kurā teikts: “Šķiru sabiedrībā prostitūcija tiek uzskatīta par neizbēgamu ļaunumu, savukārt sociālistiskā sabiedrībā prostitūcijas sociālekonomiskie apstākļi ir likvidēti.”

Situācija Padomju Savienībā tiek izskaidrota šādi: “Tūlīt pēc pilsoņu kara Padomju valdība sāka likvidēt prostitūcijas sociālos cēloņus - tika izveidotas padomes prostitūcijas apkarošanai. Tās risināja jautājumus par bezpajumtniecības, bezdarba, sieviešu ekonomiskās un juridiskās nevienlīdzības izskaušanu, māšu un bērnu aizsardzību, kā arī sieviešu darba ņēmēju kvalifikācijas uzlabošanu. Plašs izglītojošais darbs, kā arī dermatoveneroloģisko dispanseru un medicīnas un darba dispanseru darbība ļāva izskaust prostitūciju kā sociālu parādību.”

Padomju sabiedrība jau 1985. gadā zināja, ka situācijai ir nepieciešams skaidrojums. Viss sākās ar rakstu “Meitenes bārā” laikrakstā “Literaturnaja Gazeta”. Pēc tam līdzīgi materiāli parādījās jauniešu žurnālos Latvijā un Baltkrievijā. Tomēr vārds "prostitūcija" nekad netika lietots. Viņi runāja par vieglprātīgām meitenēm un kritušām sievietēm. Tika minēts, ka šādi cilvēki sastopami tikai noteiktās iestādēs, kur viņus pazīst tikai pēc iesaukām. Viņas ātri iepazīstas ar uzņēmējiem un ārzemniekiem, kuriem ir automašīna.

Komunistiskās jaunatnes rupors Rīgā publicēja datus par kontaktiem starp prostitūtām (tagad lietojam terminu “seksa darbinieces”) un ārzemniekiem. Seksa darbiniece ar iesauku Komars sacīja, ka ne visi klienti maksā Rietumu valūtā. Viņām bieži maksāja ar Rietumu zīmolu apģērbu vai dārgām ziepēm.

Rakstā uzmanība tika pievērsta arī starpniekiem, kas bija iesaistīti prostitūtu pakalpojumu pārdošanas organizēšanā. Tādā gadījumā tas jau bija likuma pārkāpums - ikviens, kurš pieņēma ārvalstu valūtu un spekulēja ar to Padomju Savienībā, varēja tikt notiesāts ar brīvības atņemšanu līdz 15 gadiem, bet nopietnākos gadījumos pat ar nāvessodu.

Prostitūcija nebija sodāma ar likumu, jo oficiāli šāda darbība Padomju Savienībā nepastāvēja, tomēr, ja policija vēlētos, tā varētu saukt pie atbildības seksa darbiniekus saskaņā ar citiem pantiem. Soda pamats varēja būt tirdzniecība ar ārvalstu valūtu, sutenerisms, klaiņošana vai venerisko slimību izplatīšana.

Nosaukt lietas īstajos vārdos prasa zināmu drosmi, jo līdz šim prostitūcijas pastāvēšana Padomju Savienībā tika noklusēta, norāda “Estniska Dagbladet”:

“Iespējams, nesenie izteikumi Krievijas presē kaut kādā veidā ir saistīti ar Gorbačova prasību pēc lielākas atklātības. Iespējams, ka prostitūcija tiek izmantota spiegošanas nolūkos. Piemēram, laikraksti piemin divas viesnīcas, kurās notiek prostitūcija, bet nenosauc luksusa viesnīcas ārzemniekiem, kas patiesībā kļūst par tikšanās vietām visdārgākajām seksa darbiniecēm vakaros.”

Viņām ir atļauts ienākt bez reģistrācijas, savukārt cienījamie maskavieši, kas pavada ārzemniekus, ir spiesti parakstīties reģistrācijas grāmatā. Maskavā morāles robežas parādās tikai lielu valsts svētku laikā. “Revolūcijas gadadienā ārzemnieku viesnīcās jūs nesatiksiet nevienu vieglas tikumības meiteni,” rakstīja publikācija.

Bet kas īsti notika Kopli pagrabos?

Anvelts uzskata, ka tas, par ko runāja aizdomīgais Tuusta vīrities, varēja notikt jau 90. gados, kad Igaunijā tika atjaunota policija un bija daudz bijušo padomju policistu, kuri, tā teikt, pārgāja uz otru pusi - viņi nevēlējās kalpot valstij, nezināja valodu un sāka atvērt bordeļus.

Bija daudz sieviešu un meiteņu, kas ieradās šeit veikt šo darbu (vai kuras tika atvestas šurp) no ārzemēm, galvenokārt no Krievijas, Ukrainas un, protams, no Latvijas. “Bet, ja viņas tiešām nāca no Latvijas, tad, visticamāk, tās bija krievietes,” domā bijušais tieslietu ministrs.

Laikraksts “Post” 1995. gada novembrī publicēja rakstu ar tipisku virsrakstu: “Policija dodas gulēt pēc bordeļu pārbaudes.” Tā kā toreizējais policijas ģenerāldirektors Ains Sepiks neilgi pirms tam žurnālistiem bija apsolījis, ka kontrole pār bordeļiem kļūs efektīvāka, policija faktiski apmeklēja vairākus Mustamē esošos bordeļus. Divos no tiem tika aizturētas (vai drīzāk, izglābtas) četras nepilngadīgas seksa pakalpojumu sniedzējas, kuras bija spiestas apkalpot klientus.

“Nepilngadīgo iesaistīšana šādā darbā ir aizliegta un sodāma ar likumu,” atzīmēja raksta autors Kaido Kīts.

Grēta Lehtla, sociālā darbiniece un medmāsa anonīmā AIDS profilakses centrā, tolaik atzīmēja, ka lielākā daļa inficējas ar injekcijām: “Lielākā daļa no viņiem ir jaunieši vecumā no 17 līdz 20 gadiem, no kuriem daudzi mirst, kad organisms jau ir ļoti novājināts.” Viņa piebilda, ka Igaunijai ir atlicis pavisam maz, lai panāktu Ukrainu un Kaļiņingradu HIV inficēto cilvēku skaita ziņā. “Šie cilvēki ierodas šeit, Igaunijā,” apstiprināja medmāsa.

Kaļiņingradā viena gada laikā ar HIV inficējušies 1500 narkomāni. No 102 ielu prostitūtām, kurām tika veikta HIV pārbaude, 50 tika konstatēta inficēšanās.

AIDS profilakses centra vadītāja Nellija Kalikova atzīmēja, ka šādi skaitļi parasti ir sastopami tikai Kenijā vai Ugandā, kur epidēmija turpinās jau daudzus gadus, savukārt Kaļiņingradā viņi šo punktu sasniedza tikai viena gada laikā. Kaļiņingradā sākusies panika, vietējie iedzīvotāji baidās no meitenēm un daļa seksa pakalpojumu sniedzēju jau ir devušās strādāt uz Lietuvu. Tad Kalikova brīdināja, ka drīzumā viņas varētu parādīties arī Igaunijā.

Izbēgšana no seksuālās verdzības

Laikraksts “Õhtuleht” 2003. gadā stāstīja par kādu latviešu meiteni, kura 15 gadu vecumā tika nolaupīta no ballītes un divus gadus turēta seksuālā verdzībā Igaunijā. Pavasarī viņai izdevās aizbēgt no bordeļa, kas atradās Lohkvā netālu no Tartu. Kopā ar viņu aizbēga krievvalodīga Tallinas iedzīvotāja, kura bija gadu vecāka par latvieti. Pēc izglābšanās meitenes palīdzēja Centrālajai kriminālpolicijai arestēt astoņus sutenerus.

Jaunā Latvijas sieviete tika aizvesta uz Igauniju 2001. gada februārī, kad nezināmi vīrieši viņu aizveda no ballītes. Viņa pamodās vienā no Tallinas bordeļiem, un bija piedzērusies līdz bezsamaņai. Meitene vairākkārt tika pārdota dažādiem suteneriem, un no 2001. gada augusta viņa uz ilgu laiku nonāca bordelī, kas atradās dzīvoklī Sõle ielā Tallinā.

Pēc policijas sniegtās informācijas, 37 gadus vecā Irina, 48 gadus vecais Sergejs, 51 gadu vecais Eriks un 31 gadu vecais Arsēnijs piespieda viņu un krievvalodīgu Tallinas iedzīvotāju pret viņu gribu nodarboties ar prostitūciju. Sākotnēji meitene no Tallinas kļuva par prostitūtu, lai nomaksātu parādu, taču viņai neļāva pamest šo noziedzīgo biznesu.

Abas meitenes tika pārdotas bordelim Lohkvā netālu no Tartu. To atbalstīja 43 gadus vecā “madāma” Ludmila, kura iepriekš bija notiesāta uz pusotru gadu cietumsodu par starpniecības darbību prostitūcijā. Kopā ar viņu bordelī strādāja 30 gadus vecais Marks, 25 gadus vecais Konstantīns un 39 gadus vecais Igors. Kratīšanas laikā policisti bordelī atrada arī ieroci ar trokšņa slāpētāju.

“Meitenes tika turētas vardarbības draudu ietekmē. Un, lai gan viņām pāris reizes izdevās aizbēgt, sākotnēji viņas neuzdrošinājās vērsties policijā," sacīja policijas pārstāve Kadri Palta, skaidrojot, ka suteneri drīz vien atrada bēgles un piespieda viņas atkal strādāt. No summas, ko klienti maksāja par viņu pakalpojumiem (300-400 kronas), pašas meitenes saņēma tikai 50.

Tātad tajā dīvainajā pasažiera stāstā varētu būt daļa patiesības - nepilngadīgu seksa vergu eksistence patiešām ir pierādīta, lai gan acīmredzot viņš kļūdījās desmitgades noteikšanā.