Visvarim bija pieci gadi, kad viņš saprata, ka kļūs par lielu vīru.(Nē, nē, ne par auguma ziņā lielu, jo gēni viņam bija labi) Ne jau par velti viņam dots tāds vārds. Bet tas nebija tāpēc, ka mazais puika būtu dzirdējis kaut ko par politiku, biznesu vai kaut ko citu tikpat „lielu”, bet gan tāpēc, ka vectēvs reiz tā uz lauka, kraujot siena gubas, bija teicis.
Vectēvs taču zina, ko runā. „Vīrs un vārds!” Tā viņš bija dzirdējis to sakām.
Gāja gadi un Visvaris joprojām turējās pie vectēva teiktā. Skolā vienmēr un visur izvirzījās vadībā, mācības padevās labi un viņš bija arī labs sportists. Panākumi gan nebija samaitājuši Visvari, kā tas varētu likties. Viņš bija ļoti sirsnīgs, vienmēr izpalīdzīgs un visu mīlēts. Un brīžos, kad viņš runāja nopietnas lietas ar vectēvu, „tu kļūsi par lielu vīru”, guva vēl lielāku spēku un nozīmi, jo pievilt vectēvu Visvaris gribēja vismazāk.
Pēdējie vidusskolas gadi bija īstais laiks, lai tad nu izstrādātu plānu kā kļūt par lielu vīru. Jūs teiksiet- godīgi strādājot un ar laiku kāpjot par karjeras kāpnēm. Pareizi jau arī teiksiet, Visvaris domāja tāpat, jo kā zināms viņš vēl nekādā veidā nebija samaitāts. Joprojām tas pats veselīgais,(jā, gan, jo savā dzīvē viņš tā pa īstam bija slimojis tikai divas reizes) dzīvespriecīgais (smieties viņam patīk, gan vietā, gan nevietā) lauku puika. Reiz viņš pat glīti uzrakstīja un mazas papīra lapiņas punktus kā sasniegt lielā vīra statusu.
Somas bija sakravātas un laiks sauca doties uz galvaspilsētu izglītoties. Visvaris būs jurists, to visa ģimene kopīgi bija nolēmuši. Tas vīrs pelnot labu naudu un Visvarim būšot iespēja tuvoties savam mērķim. („Tu kļūsi par lielu vīru” mērķim).
Precības un ģimene-tas gan no tēva puses bija stingri noteikts tikai pēc skološanās un laba darba atrašanas, lai nav „jākuļas kā plikiem pa nātrēm”. Norādījumi bija doti un Visvaris devās ceļā, lai kļūtu par lielu vīru.
Ak, šausmas, cik Visvarim bija grūti pierast pie lielpilsētas burzmas un skaļuma. Tāpēc dažbrīd viņam uzmācās drūmas domas par savām mājām, ģimeni un īpaši vectēvu. Bet nospraustais mērķis neļāva atkāpties. Viss jau arī pagaidām izdevās kā plānots. Visvaris cītīgi mācījās un guva labus rezultātus. Viņam bija viegla galva. (ne jau viegla sverot, kaut gan to jau nevarēja zināt, neviens to nebija darījis, bet tā, ka viņš bija apķērīgs un visu ātri uztvēra).
Laika gaitā, Visvaris ieguva arī pāris labu draugu, kas arī mācījās to pašu jurista darbu. Viņi visi gan bija no lielpilsētas, bet tas netraucēja atrast labu kontaktu.
Dažreiz gan viņi pazobojās par Visvara vārdu, bet ne jau aiz ļauna prāta, kaut gan tas reizēm Visvarim ķērās pie sirds. Nu kā gan var par to smieties, ja tas ir sākums, lai kļūtu par lielu vīru?! Mācības kļuva grūtākas uz sarežģītākas, un Visvarim ik pa brīdim gribējās visu pamest, bet nekādā gadījumā! vectēvu nedrīkst apbēdināt. Solījums ir solījums.
Kas ir pavasaris? Mīlestības laiks! Nu tieši tā. Visvaris gan to nezināja, jo savā dzīvē nevienu sieviešu kārtas pārstāvi nebija mīlējis. Bet, pateicoties saviem draugiem, viņš kādā pavasara vakarā, atlaižot nedaudz grožus no mācībām, iepazinās ar Maiju. Nu īsteni pavasarīgs vārds! Vēstulēs uz mājām viņš gan nerakstīja par Maiju, vai par to, ka reizēm krodziņā ar draugiem paiet visa nakts vai pat vairākas (drosmīga rīcība no Visvara puses, ņemot vērā , ka pie lūpām nekas stiprāks par sarūgušu sulu, līdz šim nebija likts).
Maijas ģimene bija visai ietekmīga. Tēvs- politiķis (ar ko arī visa Visvara dzīve izmainīsies), māte- skolotāja. Maija gan neko nestudēja, vismaz pagaidām, kā viņa pati teicam, jo nebija vajadzības. Naudas ģimenei bija diezgan un dzīvē nekādu bēdu. Visvaris gan Maijas tēvam, gan mātei patika. Pirmkārt, pēc skata bija dikti smuks un otrkārt, godīgi mācās un domā par nākotni.
Diena pēc dienas un Visvarim bija laiks iegūt kāroto diplomu par jurista profesiju. Šī diena drīzāk bija laimīgāka visai Visvara ģimenei, nekā viņam pašam.
Darbu arī izdevās viegli atrast, jo jau studiju laikā viņš bija ievērots kā daudzsološs jurists. A r Maiju viņš drīz vien apprecējās. Un nu tik likās, ka treknie gadi ir klāt! (tie tiešām bija diezgan trekni, jo no labās dzīves Visvarim parādījās neliels puncītis, kur labie gēni nepalīdzēja).Nauda ir, sieva ir, māja ir.Ak, jā un glauns automobilis arī ir, kas saņemts dāvanā no sievas tēva. Viss kā smērēts! Visvaris bija kļuvis par lielu vīru, jo panākumi darbā labi tika atalgoti. Arī Visvara ģimenei pienāca labāki laiki, jo viņš neskopojās un palīdzēja savējiem. Jā, lauku puika bija „izsities”dzīvē un darīja lepnumu savam visu varošajam vārdam.
Pēc gadiem Visvaris bija pārliecināts, ka ar jurista darbu ir sasniedzis augstāko punktu, un meklēja citus veidus kā iegūt lielo naudu. Un skaties, kur ne, vienā jaukā dienā Maijas (ak, jā, Maija savā dzīvē tā arī neko nebija izmācījusies) tēvs piedāvāja iesaistīties politikā. Viņam esot sava partija, kurai tīri labi sokas un, ka vieta Visvarim tur noteikti būšot. Vectēvs nekad nebija minējis politiku kā veidu naudas ieguvei. Viņš to bija tikai nosodījis par netīrām darbībām un naudas raušanu, tāpēc Visvaris nedaudz apjuka. Bet Maijas tēvs likās godīgs cilvēks un viņš piekrita. Gāja labi, Visvara jurista pieredze diezgan labi noderēja un partijai tiešām bija piekrišana, īpaši no tautas puses.
Ui, kas tie bija par laikiem! Visvarim gada laikā bija jānomaina bikšu izmērs trīs reizes un arī puncītis kļuva aizvien pamanāmāks. Ledusskapī vienmēr bija ēdieni un dzērieni no „augstajiem plauktiem”. Jā, jurista darbs bija palicis otrajā plānā, jo politikā viņam bija īsteni treknie laiki, labie gadi. Darbs arī nebija nekāds grūtais, sēdi savā krēslā, klausies, ko kolēģi tribīnē runā un nobalso par vai pret, kaut gan Visvaris lielākoties atturējās, jo negribēja būt neviena pusē. Tā kā viņš bija salīdzinoši jauns, viņa idejas ienesa jaunas vēsmas politikā un tas tika godam novērtēts. Vectēvs tomēr nebija visai priecīgs par mazdēla darbošanos politikas lauciņā, jo uzskatīja, ka tur visi vairāk vai mazāk ir negodīgi. Bet Visvaris tomēr bija spējis saglabāt savu godīgumu(kas laikam ir retums politikā)un izdarīt tā, lai viņam un arī viņa ģimenei, kas sūtīja viņu pretī labākai dzīvei, sāktos un varbūt arī nekad nebeigtos treknie gadi.