"Mīļie tautieši, ja netiks sadarītas muļķības, tad mums priekšā ir septiņi bagāti gadi.” – Tā izteicās Aigars Kalvītis 2005.gada 31.decembrī. Tagad mēs izjūtam šos solījumu pilnos septiņus bagātos jeb „treknos” gadus.
Jā! Es patiešām ticēju un zināju ,ka Kalvīša teiktais reiz piepildīsies, un beidzot mēs varēsim izjust īsto dzīves garšu!
Pie veiksmīgas dienas papildinām savus ienākumus ar summu, kuru sabiedrībā dēvē par iztikas minimumu. Mēs ejam kad gribam, darām ko gribam un pie tam netiekam sodīti. Ielas ir neapgaismotas, šogad īpaši iecienītas mūsu vidū ir tumšās šķērsielas un neapgaismotie tuneļi, policijas patruļu uz ielām arvien mazāk, darbu tās veic ļoti neefektīgi. Beidzamajā laikā bieži iegriežamies spēļu zālēs, brīvi darbojamies ,bez apsargu uzraudzības. Nakts laikā varam kļūt par kādas sen iekārotas automašīnas īpašniekiem, ir iespēja tikt pie jaunām rezerves daļām, kuras varam piegādāt „savējiem” „melnajā” tirgū. Šobrīd ir daudz klientu ,kuri veic izdevīgus pasūtījumus, lai gan ņemot vērā lielo iespēju klāstu, tie kļuvuši prasīgi, viņi nezaudē savu uzticību mums. Kamdēļ maksāt par braucienu sabiedriskajā transportā? Varam atļauties nemaksāt un papildus vēl piepelnīties, jo pasažieriem pārpildītajā sabiedriskajā transportā nav žēl, viņi dalās ar mums, bez iebildumiem.
Mūsu darbs netiek nedz novērtēts ,nedz nosodīts, darbības lauks ir ļoti plašs, vēlams būt ļoti izveicīgam, akurātam, vērīgam cilvēkam. Šobrīd savu darbu plānojam ļoti uzmanīgi. Mūsu darbs plaukst un zeļ, vakances ir neierobežotas. Šie ir mūsu uzplaukuma gadi.