Stāsts būs par treknajiem gadiem, kuri radās pēc otrās dzimšanas dienas. Par sievieti, kura ir ievērības cienīga, bet kuras dzīvē elegance vai uzdzīvošana nav pazīstami vārdi.
Mācītāja Vaira Bitēna, kura bijusi daudzu draudžu brīnumu roka. Sieviete, kuru daudzi uzskatījuši par dieva sūtīto, bet daudzi arī pēluši, zina, kas ir blakus stāvoša nāve Cerības, kuras ir kā ilgas un nemitīgas lūgšanās, lūgšanās par dzīvību. Mācītāju Vairu Bitēnu bija negaidīti pārsteigusi smaga slimība, kas draudēja uzvarēt. Vienīgais, ko solīja ārsti – to apārstēt. Bet Vairai tas nozīmētu nekad nevarēt pilnvērtīgi par sevi parūpēties. Doma, ka būtu jākļūst kādam par nastu, Vairai nebija pieņemama, jo viņa sevi raksturo kā stipru sievieti, ko norūdījusi dzīves pieredze. Kad šķita - smagā slimība ņēmusi virsroku, bija pienācis brīdis, lai, kā ticīgiem cilvēkiem pienākas, aicinātu mācītāju, kas uzklausītu un atbrīvotu no grēkiem, dotu savu svētību. Mācītājs jau bija uzsācis ierastos rituālus, kad pēkšņi Vaira sajuta sen nepazītu vieglumu.. Spēks, kurš uz ilgu laiku bija pametis Vairas ķermeni, pēkšņi atgriezās.
Braucot uz kārtējo vizīti pie daktera, vairs nebija sajūtas, ka šis ir pēdējais brauciens, tieši pretēji – tas bija kā jauns sākums, tā it kā ķermenis no jauna būtu piedzimis, līdz ar to arī atdzima gars. Vaira pat ieteicās ārstam, ka šī varētu būt pēdējā vizīte, ka slimnīcā atgriezties nevajadzēs. Ārsts tik nosmējis, jo viņam licies, ka slimnieces prāts atstāj ķermeni smagās slimības dēļ. Tomēr pat diplomētajam mediķim nācās atzīt, ka brīnumi tomēr notiek. Slimības pazīmju vairs nebija. Tam nespēja noticēt neviens, bet fakti un izmeklējumi rādīja savu. Vaira vēl tagad atceras, ka vienīgais, ko varējusi pateikt, bija Kāpēc tā – to tik Dievs zina. Atlicis tikai pasmaidīt un doties mājās.
Šajā laikā Vaira dziedājusi baznīcas korī, tā diriģents bijis pirmais, kurš pateicis, ka Dievam acīmredzot ir vēl nodomi un plāni saistībā ar viņu. Kāds ieminējies par semināru, kuru apmeklēja jau divas drosmīgas sievietes, lai studētu teoloģiju. Lai gan sākotnēji tā noteikti nebija vēlme kļūt par mācītāju, iespējams, tas tomēr bija Dieva plāns attiecībā uz Vairu. Viņai bija labas zināšanas un runas prasme, cilvēki būtu sajūsmā, ja viņiem būtu tik jauka mācītāja kā Vaira. Taču viss nebija tik vienkārši. Ļoti būtisks bija arī Vairas tuvinieku viedoklis, un Vaira nekādā gadījumā negribēja nodarīt pāri ģimenei, kas vienmēr bijusi ļoti svarīga vērtība viņas dzīvē..
Pirms tikšanās ar arhibīskapu, sēžot uz soliņa, Vaira lūdza Dievu un deva tam solījumu mūžīgi kalpot, pateicībā par jauno atdzimšanu, par iespēju dzīvot. Arhibīskaps devis atļauju, ko Vaira pat nebija cerējusi saņemt, un dāvājis Bībeli ar īpašu novēlējumu tieši viņai. Šo Bībeli Vaira glabā vēl šodien.
Pēc pirmās lekcijas lektors Vairai novēlējis kļūt par pirmo mācītāju Latvijā. Šo notikumu iespaidā viņa saprata, ka dzīves ceļš, pa kuru viņa iet, ir ne gluži acīmredzams, bet vairāk ar sirdi jūtams. Ka tam, ka Vaira ir izdzīvojusi ir iemesls. Ir bijuši dažādi laiki, bet šī viena diena, kurā Vaira piedzima otrreiz, grūtos brīžos ļauj atgādināt dzīves galveno uzdevumu – kalpot Dievam un cilvēkiem, kas ir mācītājas galvenā prioritāte. Tā tas ir bijis visu mūžu kopš atdzimšanas un būs līdz brīdim, kad laiks būs pienācis pamest šo pasauli. Vairai bija jāpieņem grūts lēmums. Pilnībā no ģimenes atteikties viņai nevajadzēja, bet laika trūkums un daudzie pienākumi darīja savu, un bija jāizvēlas vai būt teicamai mātei, vai mācītājai. Lēmumu Vaira pieņēma, un nu visi zina, ka Vairai Bitēnai, ir cēla sirds gan kā mācītājai, gan cilvēkam.
Tomēr man likās nedaudz savādi, ka šādu solījumu var vērtēt augstāk par bērniem, taču Vaira dzīvo pēc Bībeles, un tajā ir teikts: Tie, kuri manis dēļ nevar atteikties no vīra, sievas vai pat bērniem, nav manis cienīgi.
Vai tiešām ir jācieš, lai ietu pretī savai laimei, liktenim, vai vienkārši soļotu pa savu dzīvi?... Vai tiešām dzīvojot bez ciešanām mēs nezinātu, kas ir laime?... Ciešanas ir sava veida mērlente tai laimei ko dzīvē esam piedzīvojuši.
Mācītājas izvēli neviens nevar tiesāt, nosodīt, bet tikai katrs pats var secināt un spriest – vai mēs paši esam bijuši tik drosmīgi, lai pieņemtu kādu izšķirošu lēmumu un dzīvotu savu dzīvi trekni un pamatīgi... Lai cilvēks varētu pateikt, ka dzīvo treknu dzīvi un kaut vai daži dzīves gadi ir bijuši pamatīgi un trekni, nav obligāti jāzina kā smaržo nāve vai traģēdija. Manuprāt, ir jābūt kaut vai vienam, paša pieņemtam, nešaubīgam lēmumam, ka gribam dzīvot savu dzīvi. Jāapzinās, ka to dzīvojam paši.
Vairas Bitēnas stāsts tikai parāda to, cik cilvēka gribai ir liela ietekme. Ja kaut ko patiesi gribēsim, visa pasaule sadosies rokās, lai tev palīdzētu, teicis Paulu Koelju.