Aizvadītās nedēļas nogalē Stambulā notika Kremļa vadoņa Vladimira Putina rosinātas tiešas Krievijas – Ukrainas noregulējuma sarunas. Pats Putins uz pasākumu neieradās, atsūtot zema līmeņa ierēdņu delegāciju, demonstrējot Krievijas nostāju mierizlīguma procesā, kas pārvērties par neslēptu farsu.
“Puses piekrita meklēt turpmākus pamiera risinājumus un turpināt kontaktus,” tikšanās noslēgumā paziņoja Krievijas sarunu delegācijas vadītājs, Putina padomnieks Vladimirs Medinskis. Kad tieši notiks nākamā sarunu kārta, Krievijas un Ukrainas puses neprecizēja.
Sarunu situācija jau no paša procesa sākuma tikai pasliktinājās: 12. maijā izgaisa cerības par 30 dienu pamieru frontē, nākamajā dienā tika atsaukta Putina un Trampa dalība un zuda jebkādas ilūzijas par veiksmīgu šī pasākuma iznākumu.
Turcijas resurss “Clash Reports”: Krievijas prasību saraksts mierizlīguma sarunās
Kaut informācija nav oficiāli apstiprināta, praktiski visas nosauktās prasības pieminētas Kremļa un tā propagandas mediju agrākajos paziņojumos: Ukrainas neitralitāte - bez ārvalstu karaspēka vai masu iznīcināšanas ieročiem Ukrainā; Ukrainas atteikšanās no kara reparācijām - atteikšanās no abpusējām prasībām par kara zaudējumiem; Eiropas mazākumtautību tiesību standarti Ukrainā, ieskaitot krievu valodu, - jāizbeidz “nacionālisma propaganda”; Ukrainai, turpmāk to neapšaubot, juridiski jāatzīst piecu reģionu konstitucionālā piederība Krievijai: Krimas, Doneckas (DNR), Luhanskas (LNR), Hersonas un Zaporižjas apgabali; pamiera nosacījumi - Ukrainas karaspēkam jāpamet visi pieci reģioni, uz kuriem pretendē Krievija.
Krievijas prasības nozīmē faktisko Kijivas atteikšanos no suverenitātes, kas nebija pieņemams pirms trim gadiem un nebūs arī tagad. Turklāt Hersonas un Zaporižjas apgabalu okupācija ļaus izveidot Krievijas armijas placdarmus Dņepras labajā krastā, atrisinot upes forsēšanas problēmu, kas pavērs krieviem ceļu tālākai virzībai uz Odesu un Piedņestras anklāvu.
Sarunu farss kā Kremļa politikas spoguļattēls: sarunās Stambulā Krievija draud sagrābt vēl divus Ukrainas reģionus
Laikraksts “The Economist”, atsaucoties uz informētiem avotiem: “Sarunās Stambulā Krievija piedraudēja ar kara turpināšanu un vēl divu Ukrainas reģionu - Harkivas un Sumu reģionu - okupāciju. Pamieram Kremļa sarunu vedēji pieprasīja, lai Kijiva atdotu Krievijai visu četru daļēji okupēto reģionu - Doneckas, Luhanskas, Hersonas un Zaporižjas - teritorijas to administratīvajās robežās, ieskaitot tās teritorijas, kuras Krievija nemaz nekontrolē. Saskaņā ar avotu teikto, Krievijas delegācijas vadītājs Vladimirs Medinskis Ukrainas delegācijai de facto paziņojis par Krievijas gatavību karot mūžīgi.
"Mēs nevēlamies karu, bet esam gatavi karot gadu, divus, trīs - tik ilgi, cik vien nepieciešams. Mēs ar Zviedriju karojām 21 gadu," klāstījis Medinskis.
Tikšanās “sausais atlikums”: kārtējās “liktenīgās mierizlīguma sarunas” rezultējušās ar Krievijas draudiem sagrābt nevis piecus, bet nu jau septiņus Ukrainas reģionus - pašlaik okupēta Krima, gandrīz viss Luhanskas apgabals, vairāk nekā puse Doneckas un aptuveni puse Zaporižjas un Hersonas apgabalu. Vienīgais patiešām noderīgais rezultāts ir vienošanās par karagūstekņu apmaiņu - tūkstotis pret tūkstoti.
Volodimirs Zelenskis pēc Putina atteikuma ierasties piedalījās samitā Albānijā kopā ar ES līderiem un sniedza komentārus diezgan neitrālā tonī. Pēc tam samita dalībnieki nekavējoties devās zvanīt Trampam, kurš pirms tam savā sociālajā vietnē rakstīja, ka drīzumā varot piezvanīt Putinam.
Laikraksts “Financial Times”, atsaucoties uz trim avotiem, vēsta: “Putins atteicās pat izskatīt ASV, eiropiešu un Kijivas 22 punktu plānu, ko viņam gatavojās prezentēt Trampa īpašais sūtnis Stīvs Vitkofs plānotā brauciena laikā uz Maskavu.” Publikācijā apgalvots, ka pēc Putina atteikšanās apspriest šo plānu Vitkofs braucienu atcēla. Pēc FT aptaujāto sarunu dalībnieku teiktā, šis plāns tika detalizēti apspriests telefona sarunā starp Ukrainas un ASV amatpersonām. Ukrainu pārstāvēja Zelenska biroja vadītājs Andrijs Jermaks un Ukrainas aizsardzības ministrs Rustems Umerovs, ASV - Stīvs Vitkofs, valsts sekretārs Marko Rubio un Trampa īpašais sūtnis Ukrainā Kīts Kellogs. Izdevums norāda, ka pat tām Trampa administrācijas amatpersonām, kuras ar sapratni izturējās pret Putina nostāju, kļuvusi acīmredzama Putina nevēlēšanās piedalīties jēgpilnās sarunās. “Putins un Zelenskis turpina “Black Jack” spēli, kurā Tramps ir dīleris. Putinam rokās ir “spēcīga, bet riskanta” kārts. Zelenska likme - papildu kārts, bet, to izvelkot, viņš var arī zaudēt.”
Intervijā “Fox News” žurnālistam Bretam Baieram ASV prezidents Donalds Tramps draudēja ieviest jaunas sankcijas pret Krieviju, ja mierizlīguma sarunas ar Ukrainu tiks pabeigtas bez rezultātiem. Tramps paziņoja: “Es
piemērošu sankcijas, ja mēs nesasniegsim vienošanos”, piebilstot, ka viņš tagad uzmanīgi seko sarunām Turcijā, kuru pirmā kārta norisinājās 16. maijā. Pēc ASV prezidenta teiktā, “ekonomiskā situācija Krievijā jau ir sarežģīta un iespējamās papildu sankcijas būs tai “graujošas”, jo “pienākuši grūti laiki ekonomikā. Naftas cenas ir zemas”. Tramps kārtējo reizi pauda pārliecību, ka viņš “varētu panākt mieru starp Kijivu un Maskavu”, atsaucās uz “ļoti labām attiecībām” ar Vladimiru Putinu un apgalvoja, ka Krievijas prezidents ir noguris no ilgstoša kara. "Putins neizskatās pārāk labi. Bet viņš vēlas izskatīties labi. Neaizmirstiet, visam vajadzēja beigties nedēļas laikā. Ja Krievijas tanki nebūtu iestrēguši dubļos, tie piecu stundu laikā būtu Kijivā," sacīja Tramps. ASV līderis arī atgādināja, ka tieši viņa pirmās prezidentūras laikā Ukraina saņēma prettanku kompleksus “Javelin”, kuriem, pēc viņa domām, bija galvenā loma Krievijas karaspēka ofensīvas atvairīšanā iebrukuma pirmajās dienās.
Sākotnēji Ukrainas kara izbeigšanas plāns 24 stundu laikā bija vienkāršs: ja karu nepiekrīt izbeigt Krievija, ASV piemēro sankcijas Krievijai un piešķir ieročus Ukrainai; ja karu nepiekrīt izbeigt Ukraina, ASV pārtrauc ieroču piegādes Ukrainai. Praksē viss izrādījās sarežģītāk - izbeigt karu šīs abas darbības nevarēja piespiest nevienu no pusēm. “Kara izbeigšana” bija pārāk vispārēja tēze, jo tas jāpabeidz ar kaut kādiem nosacījumiem. Tāpēc sarunas sākās “atspoles formātā”, kurā ASV mēģināja mierizlīgumam piedāvāt kompromisa nosacījumus, kas būtu piemēroti abām pusēm, bet atklājās, ka tādi nepastāv - Putina ultimāti Kijivai nav pieņemami, jo nozīmē kapitulāciju, bet Putina režīms bez kara nav dzīvotspējīgs. Tas faktiski nozīmē, ka neviena no pusēm pamieru slēgt nemaz neplānoja.
Gan Krievijas, gan Ukrainas sarunu taktiku Stambulā noteica ASV prezidenta reakcija uz viņu rīcību.
Bija skaidri redzams, ka apvainojumu gūzma Zelenska virzienā par viņa uzaicinājumu Putinam tikties klātienē Stambulā sākās tikai pēc Trampa paustā atbalsta Kremļa pozīcijai, kad Putins nosūtīja uz sarunām zema līmeņa ierēdņu delegāciju, proti - sarīkojot sarunu vietā klaunādi. Pirms tam gan Putina ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs trīs dienas sēdēja un turēja muti ciet.
Arī Ukrainas centieni panākt tiešas sarunas ar Putinu ir šī Trampa iestudētā teātra akts, jo gan Krievijas, gan Ukrainas mērķis ir dabūt Trampu savā pusē. Lai to izdarītu, ir jāparāda, ka tieši pretinieks izjauc sarunas, izvirzot nepieņemamus nosacījumus.
Krievu publicists, politologs Vladimirs Pastuhovs rezumē: “Ja īsumā, tad stratēģiskās pozīcijas sarunu sākumā bija šādas: Ukraina ir gatava karot ar
jebkuriem nosacījumiem, ja sabiedrotie apmaksā bruņojuma piegādes. Krievija ir gatava karu imitēt - dekoratīvi, kā militārā parādē, ko gatava apmaksāt pati. Eiropa gatava parādi vērot no malas un maksāt par biļeti pirmajā rindā, bet reālam karam nav gatava. ASV gatavas skatīties parādi bez maksas, sēžot ar popkornu uz dīvāna televizora priekšā, bet pastāvīgi pārslēdzoties uz “Exchange News” (biržas ziņām). Ķīna izliekas, ka nav pietiekami informēta, un ir aizņemta ar sevi, “pelna naudu”.
Visam iepriekšminētajam nav nekāda sakara ne ar kara izbeigšanu un pat ne ar pamieru. Krievija atkārtoti izvirzīja brutālāko un nereālāko Putina ultimāta interpretāciju. Ukraina atkārtoti akcentēja Maskavas absolūto nevēlēšanos pārtraukt uguni, neizvirzot papildu nosacījumus. Saruna aprobežojās ar pusotru stundu. Bet Trampam tas bija gana daudz, lai sniegtu viņam iespēju pārdot šo pīli iekšpolitiskajā tirgū par Kataras šeihu dāvātā “Boeing” cenu. Šim mērķim tika sarakstīts viss Stambulas izrādes scenārijs. Viss pārējais ir tikai politiskais dizains.
Pārfrāzējot kāda padomju astrofiziķa vārdus, es teiktu, ka, ja jūs neesat liecinieki sarunu procesiem, tas nozīmē, ka šie procesi notiek bez lieciniekiem. Sanāksmei Stambulā, par kuru tika salauzti tik daudzi šķēpi, nav nekā kopīga ar reālām sarunām. Tās līdz šim norisinājušās un arī turpināsies kuluāros ar pilnīgi citu darbojošos personu līdzdalību. Mēs par to neko nezinām, un nav pamata uzskatīt, ka tiks gūti panākumi. Bet ja pēkšņi kāda neizskaidrojama iemesla dēļ šīs kuluāru sarunas izrādīsies veiksmīgas, tad Stambulas cirka izrāde noderēs vismaz piesegam.”
Krievijas opozīcijas medijs “Volya” (“Воля”): “Šo “sarunu” bēdīgais rezultāts ir ne tik daudz stāsts par to, ka Tramps turpina spēlēt cirku, bet gan dziļdomīgie Rietumu analītiķu spriedelējumi par Krievijas varenību, apņēmību un vēlmi turpināt karu, kas “neatstāj nekādas izredzes Ukrainai”. Tuvākajās nedēļās šis noskaņojums tikai pastiprināsies, respektablu amerikāņu un Eiropas mediju izdevumos publikāciju toni nosakot aptuveni šāda stila argumentācijai: "Viss ir zaudēts, ukraiņi ir pārguruši, Ukrainas armija ir uz sabrukuma robežas un militārā strupceļā, valstu spēks nav salīdzināms, Krieviju tracināt nevajag, pasaulei jauns liels karš nav vajadzīgs utt." Līdzīgas sarunas Eiropā un Amerikas Savienotajās Valstīs dzirdētas jau kopš 1936. gada, kad Trešais reihs okupēja Reinas reģionu, bet pēc tam Austriju, Čehoslovākiju un kopā ar PSRS - Poliju. Cerams, mēs labi atceramies, ar ko visa šī argumentācija beidzās. Tā novedīs pie tā paša, tikai ar kodolieročiem kā neparedzamu un nāvējošu faktoru.
Tramps ar savām “sarunām” pielej ugunij benzīnu, mēģinot pārliecināt publiku un daudzskaitlīgo “viszinošo” un bailīgo ekspertu auditoriju ticēt mieram bez militāras uzvaras pār Krieviju. Priecē tikai apstāklis, ka “Labās gribas koalīcija” mēģina izmantot laiku līdz lielajam ugunsgrēkam, lai būtu ar ko to dzēst un vajadzības gadījumā sadot pat galvu trakajam Kremļa piromānam ar noslieci uz vēsturiskām perversijām.”
No Krievijas emigrējušais rakstnieks, publicists, kara žurnālists Arkādijs Babčenko (rediģēts - red.):
“Šī sarunu kārta būtu jāvērtē kā apvienotās Ukrainas sarunu komandas panākums. Ukraina nosūtīja augstākā līmeņa delegāciju, Volodimirs Zelenskis bija gatavs ierasties pirmais. Ukrainas delegācijai notika tikšanās ar Turcijas prezidentu Redžepu Erdoganu, ar Eiropas valstu vadītājiem, pasaulei tika parādīta Ukrainas gatavība ne tikai sēsties pie sarunu galda, bet rīkoties, - Putins pasaulei nodemonstrēja pretējo. Protams, Trampu pārliecināt neizdevās - bet arī tas ir rezultāts: tagad arī attiecībās ar Trampu tik izteiktas nenoteiktības vairs nav, jo beidzot, ja ir vēlēšanās, - ir skaidri redzams, kas ir Putins. Stambulas pasākuma rezultāts ir nepamatoto cerību zudums.
Galvenais, kas šajās “sarunās” tika paveikts - Eiropa tagad pilnībā sapratusi, ar ko tai un Ukrainai ir darīšana, un būs spiesta lēnām, bet rīkoties. Uzsākts Lielbritānijas un Francijas tālas darbības rādiusa raķešu kopīgais projekts Krievijas taktisko kodolieroču iznīcināšanai, jaunās paaudzes jūras dronu ražošana, pēc ilgas tielēšanās Ukraina saņems vairāk nekā 100 mobilo artilērijas sistēmu “Caesar” u.c. bruņojuma veidus. Tiek solītas arī kārtējās sankcijas, lai gan apšaubāmi, ka Eiropa ar sankcijām vēl ko spēs panākt. Bet tomēr nav izvēlēts Krievijas pielabināšanas scenārijs ar runām par energoresursu iepirkumu daļēju atsākšanu - kopumā notiek Eiropas konsolidācija pret apzinātām briesmām. Vairs nav jautājumu, ko gaidīt tālāk. Putins nepārprotami rēķinās ar savu vasaras uzbrukuma ofensīvu frontē. Viņš ir pārliecināts, ka ir labākā situācijā nekā Ukraina un ka var karot mūžīgi.
Stambulā bija Putina neizmantoto iespēju maksimums - Tramps viņa priekšā izritināja sarkano paklāju un deva viņam labākās iespējas izkļūšanai no strupceļa, kurā viņš pats sevi iedzina. Krievijas atgriešanās Eiropā, tirdzniecība un atgriešanās Eiropas tirgū, arktiskā partnerība, iespējamā gāzes cauruļvada “Nord Stream” darbības atjaunošana, sankciju mazināšana, SWIFT norēķinu sistēmas atgriešana, Krimas okupācijas atzīšana... Kas vēl Putinam vajadzīgs - labāku nosacījumu vairs nebūs. Bet Putins to visu noraidīja. Tas bija lūzuma punkts. Kopš šī brīža laika faktors, kas bija
Krievijas pusē, darbosies pret viņu pašu. Tagad galvenais jautājums, kurš spēs šo laika faktoru labāk izmantot - Putins vai Eiropa? Un vai būs liels karš? Pateikt to neviens nevar - pārāk daudz ietekmes faktoru. Bet tieši laika faktors ir izšķirošs.”
Krievijas opozīcijas mediji pēc katra mierizlīguma sarunu raunda izgāšanās ceļ trauksmi un atgādina par Krievijas armijas “bruņoto spēku iespējamām uzbrukuma kontūrām” - jaunas ofensīvas draudiem frontē: “2024. gada maijā Putina palīgs (Kremļa pelēkais kardināls, kuru nereti dēvē par Putina “pēcteci”, apveltītu ar lielākajām pēc Putina pilnvarām - red.) Nikolajs Patruševs nosauca Odesu par vienu no galvenajiem iespējamiem "jaunā trieciena virzieniem". Pašreizējā KF armijas 200-230 tūkstošu “operatīvā rezerve” tiek gatavota uzbrukumam Odesai. Patruševs paziņoja, ka “Krievijai ir vairāk tiesību uz Odesu nekā Ukrainai”. Arī Ukrainas militārais izlūkdienests ziņo par Krievijas gatavošanos jaunam plaša mēroga uzbrukumam un dzīvā spēka papildinājumiem.
Ja karadarbība netiks apturēta, Krievijas Federācijas bruņotie spēki uzsāks aktīvu ofensīvu un mēģinās “pārņemt iniciatīvu” frontē. Visticamāk, tas būs uzbrukums Odesai, jauni upuri un mobilizācija.”
Medinskis sarunās Stambulā paziņoja par Krievijas federācijas gatavību “karot mūžīgi”. Lai cik savādi tas neliktos, zināma taisnība viņam ir. Bet ar niansi. “Karot mūžīgi” taisās Putina režīms, kuram nav citu attīstības modeļu. Tāpēc ir velti cerēt uz miera sarunām - Kremlim “miers” nav vajadzīgs, tas vienmēr alkst kara. Teritorijas, resursi, bojā gājušie, finanšu izmaksas - tas viss ir sekundārs. Asiņainā gaļas mašīna ir Putina pašmērķis. Krievija cīnās nevis par Ukrainu, bet par vietu kolektīvās drošības "barības ķēdē". Ukraina šajā cīņā ir ķīlnieks. Putina uzvedība šajā ziņā ir diezgan loģiska: terorists ar ķīlnieku pārrunās neiesaistās. Pārrunas rīko un vienošanās paraksta ar pilnvarotām iestādēm - policiju vai banku, kuras pašlaik vēro izrādi no malas un savā vietā piedāvā teroristam sarunas ar personu, kurai pie deniņiem pistole, - ja nu viņi pēkšņi vienojas?
