Pēdējās nedēļās tā dēvētais miera process ir ieguvis īpašu paātrinājumu un ne vienam vien ļāvis domāt un cerēt – ieilgušais karš Ukrainā pavisam drīz tiks izbeigts un karojošajām pusēm izdosies noslēgt pamieru. Izbeigsies vismaz karadarbības aktīvā fāze ar milzīgo bojā gājušo skaitu.
Skeptiķi gan šīs diplomātiskās aktivitātes uztver kā tukša gaisa rībināšanu, kas ne pie kādiem reāliem rezultātiem nenovedīs. Vakar notika kārtējā ASV prezidenta Donalda Trampa un Krievijas vadoņa Vladimira Putina saruna pa telefonu un faktiski apstiprināja šīs skeptiķu bažas. Tagad galvenais jautājums ir, cik ilgi vēl Tramps atteiksies atzīt: viņa sākotnējais pieņēmums, ka Putins patiesi vēlas pēc iespējas drīzāk izbeigt asinsizliešanu, ir bijis maldīgs.
Tramps sestdien sniedza plašu interviju “Fox News” žurnālistikas smagsvaram Bretam Baieram, kurš Trampam vairākkārt jautāja: ko viņš darīs, ja Putins nepiekritīs uguns pārtraukšanai. Katru reizi Tramps no atbildes izvairījās, sākot runāt par kaut ko citu. Cepuri nost Baieram, kurš, ņemot vērā šī TV kanāla īpaši labvēlīgo attieksmi pret pašreizējo ASV prezidentu, neatlaidās un Trampu burtiski tirdīja, atkārtojot jautājumu vēl un vēl. Tomēr velti. Kaut cik konkrētu atbildi ne Baiers, ne šīs intervijas skatītāji tā arī nesagaidīja.
Valsts sekretārs Marko Rubio, kurš pēdējā laikā kļuvis par Trampa tuvāko un uzticamāko padomdevēju (tātad lieliski zina Trampa patiesās vēlmes un noskaņojumu), komunicējot ar žurnālistiem, katru reizi gatavo augsni domai, ka tikai Trampa un Putina personiskā tikšanās klātienē varētu izkustināt iestigušo miera procesu no vietas.
Tikmēr Somijas prezidents Aleksandrs Stubs, kurš ir gandrīz vai Trampa personisks draugs un golfa spēles partneris, sestdien ilgi runāja ar viņu pa telefonu un pēc šīs sarunas intervijā Somijas nacionālajai ziņu aģentūrai “STT” izteicās, ka Trampa pacietība izsīkstot.
Runājot par šīs “pacietības izsīkšanu”, gan jāatceras, ka runas par to, ka Trampa pacietība beidzoties, cirkulē jau sen. Vismaz kopš laika, kad pats Tramps atzinās par aizdomām, ka tiekot vazāts aiz deguna. Realitāte ir tāda, ka pēc šīs atzīšanās Putins šīs “aizdomas” ir vairākkārt pārvērtis gluži vai nepieklājīgos spļāvienos sejā (raķešu trieciens pa Sumu pilsētu uzreiz pēc Trampa kārtējā miera aicinājuma), bet Tramps stūrgalvīgi turpina izlikties, ka neko ne redz, ne jūt. Putins joprojām viņu dziļi cienot un esot gatavs “lieliskajam darījumam”.
Nopietna pamata cerēt, ka arī tagad beidzot Trampam atvērsies acis un viņš pēkšņi nostāsies pret Putinu, nav. Šī Trampa gluži vai neizskaidrojamā iecietība pret Kremļa saimnieku liek komentētājiem minēt, kas ir tās pamatā. Versijas ir vairākas.
Kā literāri interesantu, bet reālajai dzīvei neatbilstošu uzreiz atmetīsim aizraujoša spiegu romāna versiju par Trampu kā “ģenerāli Krasnovu”, kuru KGB jau 1987. gadā savervēja viņa Maskavas apmeklējuma laikā.
Tiem, kuri Trampa darbībā cenšas saskatīt racionālu, šaha lielmeistara cienīgu mērķtiecību, tuvāka šķiet tā dēvētā Ķīnas versija. Atbilstoši šai versijai visu Trampa administrācijas darbību nosaka ilgtermiņa sāncensība ar Ķīnu un gaidāmā abu lielvalstu neizbēgamā sadursme kaut kad nākotnē. Līdz ar to Trampa attieksmi pret Putinu nosakot centieni viņu atraut no Ķīnas “mīlošās krūts” un pārvilkt savā, tas ir, ASV nometnē.
Šai hipotēzei par sliktu spēlē tas, ka Putins destabilizē situāciju pasaulē jau šodien un tagad. Putins un Ķīnas līderis Sji Dzjiņpins ir cieši sabiedrotie ar kopīgu pasaules redzējumu jau tagad, un Trampam nav īsti ko piedāvāt Putinam Sji “draudzības” vietā. Turklāt visa līdzšinējā Trampa retorika neliecina par kādu rūpīgi pārdomātu, izsvērtu rīcību nevienā jautājumā. Īpaši, ja šis jautājums nav saistīts ar tūlītēju, taustāmu labumu, kā, piemēram, sadarbība ar Persijas līča monarhiem. Līdz ar to šī versija izskatās pārāk gudra un tālredzīga, lai atbilstu Trampa darbības modelim.
Daudz ticamāka šķiet “mentālās tuvības” versija. Tramps Putinā redz to pārvaldes modeli, kādu uzskata par sev vēlamāko. Viņš labprāt tādu gribētu ieviest ASV, ja vien spētu. Kas gan var būt labāks? Mediji pakļauti, bet visi nepaklausīgie kā “fake news” izplatītāji slēgti; tiesu sistēma darbojas pēc “telefona zvana” principiem, bet vēlēšanu sistēma pārvērsta tīrā formalitātē, kura tikai juridiski apstiprina Baltā nama izvirzīto kandidātu uzvaras.
ASV konstitucionālā sistēma un 250 gadu demokrātiskās tradīcijas neļauj šo Putina (arī Sji) valdīšanas modeli ieviest Amerikā, bet tas jau netraucē gribēt. Pat ja nevar šo modeli īstenot dzīvē. Nevar nemanīt, ka Trampam daudz tuvāki ir autoritārie līderi, nevis demokrātiski ievēlētie un demokrātijas principus atbalstošie valstu vadītāji.
Ir acīmredzama Trampa nievīgā attieksme pret visiem, kuri runā par “vērtībām”. Trampam, tāpat kā Putinam, kad viņš vēl bija G-8 kluba loceklis, šīs “vērtības” šķiet tukša skaņa, ar kuras palīdzību tīt ap pirkstu dažādus naivuļus. Sākot ar pašmāju vēlētājiem un beidzot ar citu valstu līderiem. Trampa, tāpat kā Putina, pasaulē visi cilvēki, tai skaitā uz politiskās skatuves esošie, ir vienlīdz ciniski, alkatīgi un gļēvi. Ja kāds tā neuzvedas vai stāsta par kādiem augstākiem ideāliem, tad viņš vienkārši tēlo labāku nekā patiesībā ir.
Ja Tramps savā valstī būtu tāds pats absolūts monarhs, kāds Krievijā ir Putins, tad viņš kopā ar Putinu un Sji jau sen būtu vienojušies par pasaules pārdali, uzspļaujot uz visām ukrainām, latvijām un citām portugālēm. Taču Tramps atšķirībā no Putina ir spiests rēķināties ne tikai ar sabiedrisko domu, bet arī ASV Kongresu un Senātu.
Kā intervijā “CBS News” šajās dienās atkārtoja Rubio, abu partiju kopīgais senatoru Lindsija Grema un Ričarda Blumentāla sagatavotais likumprojekts par sankcijām pret tiem, kas cenšas apiet līdzšinējās sankcijas pret Krieviju, jau ir uz galda un tikai Trampa administrācijas lūguma dēļ pagaidām tā virzība ir uz laiku apturēta.
Politiskajā vidē daudzi paši ir pietiekami ambiciozi un redz Trampa pozīcijas vājumu. Pagaidām vēl Trampam izdodas turēt cieši dūrē Republikāņu partiju. Visi šīs partijas aktīvie politiķi, kuri cer pārvēlēties nākamajās vēlēšanās (bet tās būs jau 2026. gada novembrī, kad tiks pilnībā pārvēlēts Kongress un 1/3 Senāta), ir pilnībā atkarīgi no Trampa, jo pietiek kādam nonākt Trampa nemīlestībā, kā pret viņu tiek palaisti visi MAGA ķēdes suņi un šis politiķis tiek, tēlaini runājot, saplosīts. Tāpēc pret Trampa ārpolitisko kursu pagaidām vēl nav lielas iekšpartejiskās opozīcijas, bet tāda var parādīties, ja Trampa pozīcijas vājums kļūs tik uzkrītošs, ka pat viņa dedzīgiem atbalstītājiem būs grūti to uzdot par “spēka” un “izlēmības” paraugu.
Kāda ir Putina pozīcija? To šajās dienās, atsaucoties uz avotiem Kremlī, publiskoja aģentūra “Bloomberg”. Saskaņā ar tās rīcībā esošo informāciju, Putins esot pilnīgi pārliecināts, ka frontē viss ejot labāk, nekā varētu gribēt. Līdz gada beigām Krievijas karaspēks spēšot Ukrainas bruņoto spēku pretestību salauzt un pilnībā ieņemt četrus Ukrainas apgabalus - Doneckas, Luhanskas, Hersonas un Zaporižjas. Balstoties uz šādu nākotnes redzējumu, Putins runās ar Trampu gan pa telefonu, gan klātienes tikšanās reizēs.
Tā kā arī pats Tramps vairākkārt publiski norādījis, ka Zelenskim rokās neesot [labu] kāršu (it kā viņš cīnītos nevis ar agresoru, bet spēlētu pokeru), tad jādomā - šis Putina redzējums būs tuvs arī Trampam.
Vai tas nozīmē, ka Putins un Tramps abi kopā varētu “pielauzt” Zelenski uz lielu piekāpšanos un karadarbības pārtraukšanu ar būtiskiem teritoriāliem zaudējumiem? Tā, visticamāk, arī notiktu, ja vien Putina mērķis patiešām būtu šie daži apgabali. Spriežot pēc Trampa un viņa atbalstītāju izteikumiem, viņi patiešām domā (vai ļoti cenšas sev to iestāstīt), ka Putinu interesē tikai šie zemes pleķīši.
Redzot šo Trampa bērnišķīgo naivumu jeb, pareizāk sakot, absolūto nekompetenci jautājumos par šo karu, Putins nedaudz pietēlo, uzsvaru liekot tieši uz šiem teritoriālajiem jautājumiem. Jau pieminētajā intervijā “Fox News” Tramps apgalvoja, ka Krievijas tanki piecās stundās (!) būtu ieņēmuši Kijivu, ja vien nebūtu iestrēguši Ukrainas dubļos. Februārī pa asfaltētajiem ceļiem.
Tajā pašā laikā Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs 15. maija intervijā Pāvelam Zarubinam TV kanālā “Rossija1” atkārtoja kara mērķus, kuri kopš karadarbības sākuma ne mirkli neesot mainījušies: Ukrainas režīma nomaiņa pret Maskavai paklausīgu marionešu valdību pēc Baltkrievijas parauga (denacifikācija); militāra atbruņošanās (ierobežoti bruņotie spēki) plus Rietumu kapitulācija (NATO atgriešanās 1997. gada robežās) un jebkuru Eiropas jautājumu saskaņošana ar Krievijas nacionālajām interesēm.
Pēc Putina dīvainās nakts “preses konferences” šā gada 12. maijā arvien biežāk izskan versija par Putina psiholoģisko atkarību no kara. Netieši to apstiprina Putina izteikums 2024. gada 19. decembra “Tiešajā līnijā”, kad viņš Ukrainas karu nosauca grūti tulkojamā vārdā par “dvižuhu” (jautru, piedzīvojumiem pilnu kustību).
Respektīvi, Putins šo karu burtiski izbauda kā piedzīvojumu. Arī 12. maija nakts preses konference bija šī piedzīvojuma sastāvdaļa, kad visa pasaule sastingusi gaida, ko pateiks šis 72 gadus vecais vīrs. Ja šāda kara nebūtu, tad nevienu neinteresētu, ko viņš dara. Tagad Putins var nemitīgi gozēties pasaules uzmanības centrā.
Karš Putinam ir kā reibinoša narkotika, un atgriezties “pelēkajā ikdienā”, kad jādomā par sabrukušajiem ceļiem reģionos un ekonomiskajām problēmām, viņš nevēlas. Neparko. Priekš kam? Daudz labāk taču dalīt pasauli ar Trampu un Sji. Ja šī psiholoģiskā versija ir patiesībai vistuvākā, bet nav pamata domāt, ka tā nav, tad nākotnes miera perspektīvas nav diez cik spožas.
