Pavisam nesen man nācās iedziļināties ētikas un estētikas pasaulē, kurā figurēja tāds jēdziens kā mīlestības ētika. Tajā bija teikts, ka bieži vien tiek jaukta aizraušanās, kaislība ar patiesu mīlestību. Iespējams, pat ļoti.
Tomēr man šķiet, ka tas viss iet vienā solī ar mīlestību. Neprasiet, kāpēc. Vairums no jums to tāpat zina. Un tāpēc man gribējās parunāties ar cilvēkiem, kuriem savas dzīves pieredzes čemodāniņš ir sakrājies pietiekami liels un tajā netrūkst arī mīlestība.
Mammu, ko Tu man vari pastāstīt par mīlestību skolā? „Ui, tas bija tik sen”, viņa man atbildēja, bet tomēr sagādāja interesantu stāstu.
“Viss iesākās vidusskolas klasēs. Puisis un meitene no vienas klases .Viņa -kurai mācības ne visai padevās un 5 atzīmju vērtējumā viņa mācījās no 2-4, pa retam gadījumam tikai dabūja 5, un puisis, kurš mācījās uz labi un teicami (4-5, pa retam 3).
Puisis kā jau puisis, tajos laikos, nedaudz kluss, sevi nevienam neizrādīja, kā to darīja citi puiši, domāju, meitenēm. Viņam uz deguna gala bija dzimumzīmīte, pašā centrā...Nezinu kas viņai viņā iepatikās, bet pārējie varēja manīt, ka starp viņiem kaut kas veidojās. Viņa centās sevi parādīt, es esmu kaut kas un esmu iepatikusies vienam no skolas teicamniekiem. Apkārtējie klases biedri vīpsnāja, meitene jutās nedaudz neērti, lai citi neuzzina, bet to jau nenoslēpsi. Tur kaut kas bija, laikam jau to sauc par pirmo mīlestību . Pārējie ar laiku to uztvēra kā pašsaprotamu lietu, ka viņi ir pāris. Citi puiši ķiķināja, bet klasē mums to bija tikai trīs, bet meitenes -desmit. Skolā draudzējās vairāki pāri, bet mēs to tā nepamanījām, jo tie bija tālāk no mums, bet šis- tepat starp visiem.
Gāja laiks, meitene staroja un puisis jutās lepns par to, ka viņam ir meitene- draudzene. Tajos laikos tas apkārtējai sabiedrībai nebija īpaši pieņemams, bet ko padarīsi, tā notiek.
Tikai viņa vecākiem tas ne visai patika, meitene tāda nesekmīga un viņš teicamnieks, viņam taču jāmācās tālāk un jāstudē. Meitene arī to saprata un jutās apbēdināta. Meitenes vecāki bija ļoti stingri it īpaši mamma, visu pārrunāja, bet atstāja meitas ziņā, lai izlemj vai grib būt kopā ar viņu.
Pienāca izlaidumu laiks un pēc tam viņi apprecējās pretēji viņa vecāku gribai, jo meitene bija gaidībās. Viņi dzīvoja laimīgi un saticīgi, pie viņas vecākiem vienā mazā istabiņā divistabu dzīvoklītī, rūpējās viens par otru kā nu mācēja. Pēc kāda laiciņa viņiem piedzima meitiņa un pēc laika vēl viena...’’
Tēti, ko Tu man vari pastāstīt par savu mīlestību skolā? „Tā noteikti nebija matemātika!”
Neskaitāmas reizes ar omīti man ir bijušas sarunas par dzīvi. Ne jau tikai tādas, kurās viņa stāsta kā dzīvojuši, kā pārvarējuši karu un citas nelaimes, bet arī par mīlestību, protams. Stāsti bezgala interesanti, aizraujoši, bet reizē tik naivi, nevainīgi un maigi. Nevar ne salīdzināt ar mūsdienām ,kad iepazīšanās bieži vien notiek virtuālajā vidē. Šos stāstus omīte man ir stāstījusi vairākkārt. Nezinu, vai uz atmiņas rēķina, vai tāpēc, ka pašai paliek tik silti ap sirdi, atceroties jaunību. Man jau liekas, ka tur vainojams šo abu iemeslu kopums.
Omīte esot bijusi īsta skaistule, gaišamte, ar zilām acīm. Kāds apvienojums! Tieši tādēļ viņai uzmanības trūkums bijis svešs. Bet kautrīga viņa bija, ļoti. Tomēr tas kavalierus nav atturējis. Laikam piesaistīja tā noslēpumainība, kas sievietēs esot tik svarīga. Kas to, lai zina!
Reiz bijusi kāda zaļumballe omītes dzimtajā Latgales pusē, Kupravā. (Nebrīnīšos, ja kāds par šādu vietu nebūs pat dzirdējis, bet turpat netālu risinājās slavenā Liepnas kauja, kuru omīte savos stāstos arī ir pieminējusi) Ballē dejojusi te ar vienu, te ar otru staltu jaunekli un abi pieteikušies pavadīt uz mājām. Omīte ,savas kautrības dēļ,nevarējusi atteikt un piekritusi abiem. Pienākusi balles baigu daļa, kad nu abi kavalieri meklējuši skaistuli, lai pavadītu uz mājām. Nu ne jau abi kopā! Omīte sapratusi, ka nu nav labi, kopā ar draudzeni metušās bēgt, redzot, ka viņu meklē. Skrējušas pāri laukam, bet pēkšņi omītes viena kāja iestigusi un nācies tā skaisti piezemēties dubļos, ar gaišzilo kleitu, ko mamma speciāli šuvusi ballei. Un vienīgā doma viņai bijusi ne jau par to kā kādreiz nāksies attaisnoties abiem jaunekļiem, bet gan par to, ko teiks mamma, ieraugot skaisto kleitu klātu dubļiem...
Opi (tas pats, kurš tieši Līgo vakarā svinēs zelta kāzas ar jau pieminēto omīti), ko Tu man vari pastāstīt par savu mīlestību skolā? „Ai, ko nu es!”
Jā, no saviem ģimenes vīriešiem nekādus stāstus man izdabūt neizdevās, kaut esmu pārliecināta, ka viņiem jau nu gan būtu ko stāstīt par meitenēm.
Es neticu, ka pusaudžu vecumā nevar rasties īsta mīlestība. Var! Un kā vēl var! Tā, protams, var mest līkločus, izšķirt un atkal savest kopā, bet tā var būt īsta arī pēc visa tā. Vai tad ir likums, kurš nosaka, ka mīlestība nevar rasties, kad kādam ir sešpadsmit, septiņpadsmit gadu un, ja kādam liekas, ka tas ir noticis, tad viņš ir sodāms? Un vispār, kāpēc vārdu salikumam mīlestība skolā ir jāaprobežojas ar skolu kā ēku ? Skola taču var būt visa dzīve un varbūt te tieši trūkst tas mazais vārdiņš, kas labi iederētos šeit- mīlestība dzīves skolā. Mīlēt nekad nav par vēlu un kā teica viens mans draugs :”Mīlestībai skolā būt!”Ko viņš ar to domāja, laikam ir tikai viņa paša ziņā.