Kurš gan neatceras skolas gaitas un savu pirmo mīlestību? Tas tik bija laiks. Pirmās simpātijas, pirmais skūpsts, pirmās sirds sāpēs, pirmie strīdi. Katram mums sava pieredze par šajā laikā piedzīvoto.
Dita vēl nesen pabeidza vidusskolu, tagad ir studente, un vēl daudz kas priekšā, taču pamatskolu viņa atceras ar smaidu uz lūpām. Visādi ir gājis, taču meitene nenožēlo neko, viņa tic liktenim, viss notiek ar kādu mērķi. Šajā sakarā Dita atceras 8. klasi, kad pirmo reizi viņai iepatikās savs klasesbiedrs:
„Vienmēr esmu uzskatījusi, ka ar klasesbiedriem nevar satikties, tāpēc klases puiši man bija tabu. Tas ir pārāk grūti dienu no dienas būt kopā, protams, zinu pārus, kuriem tas netraucē un viņi ir ļoti laimīgi, taču es tā nevaru. Visu laiku biju teikusi, ka man nekad neiepatiksies kāds no manas klases, un par kopā būšanu nevar būt ne runa. Un te kārtējo reizi apstiprinās visiem zināmais teiciens „nekad nesaki nekad’’, jo pienāca brīdis, kad man iepatikās klasesbiedrs.
Mācījos 8. klasē, pagājuši jau pieci gadi, taču atceros to tik spilgti, it kā tas būtu vakar. Bija pirmā stunda – matemātika. Ienāca mūsu audzinātāja un paziņoja, ka mums būs jauns skolnieks. Un ienāca viņš – Krists. Pirmajā brīdi nepievērsu viņam uzmanību, taču, kad skolotāja lika viņam pēc stundas paņemt pierakstus no manis, es palūkojos uz viņu. Puisis pienāca man klāt un savā zemajā, nedaudz piesmakušajā balsī palūdza kladi. Es ieskatījos viņa tumši zaļajās acīs un viss apkārtesošais likās mazsvarīgs. Atdevusi prasīto, sajutu, ka manī kaut kas iekņudējās. Viņš pasmaidīja uz neko nesakot aizgāja.
Gāja dienas un Krists jau pamazām iejutās mūsu klases kolektīvā. Zēni viņu ātri pieņēma, jo viņš prata sasmīdināt ikvienu. Ik pa brīdim pieķēru sevi vērojam šo šarmanto jaunieti. Kaut kas viņā mani tik ļoti piesaistīja, ka nevarēju novērst acis, nezinu vai tas bija viņa sirsnīgais smaids, vai tumši zaļās acis, vai atlētiskais augums, vai arī viss kopā. No Krista staroja liels pozitīvisms. Lai kā es to negribēju pieņemt, šis puisi man bija iepaticies.
Pamazām arī mēs sākām vairāk kontaktēties. Puisis ar ko Krists ļoti sadraudzējās, bija man tuvs draugs. Trijatā mēs pavadījām kopā daudz laika. Sāku just, ka arī viņam simpatizēju, un pēkšņi, nezinu kāpēc, bet mani tas mazliet biedēja. Lai gan puisis man bija iekritis sirdī, brīdi, kad sapratu, ka arī viņš nav vienaldzīgs pret mani, es noslēdzos. Krists man sāka rakstīt īsziņas. Es atbildēju īsi un konkrēti. Un tad viņš man atrakstīja, ka es viņam patīku. Mani pārņēma divējādas emocijas. No vienas puses es biju priecīga, taču no otras – kaut kas mani atturēja viņam atbildēt to pašu. Nezinu kāpēc, bet uzrakstīju viņam, ka man patīk cits puisis, es sameloju, bet tajā brīdi likās, ka tā vajag. Krists man neko neatbildēja.
Nākamajā dienā es negribēju iet uz skolu. Uztraucos, kāds būs viņa attieksme pret mani. It kā nenožēloju izdarīto, jo nevēlos tuvas attiecības ar klasesbiedru, taču man bija bailes ieraudzīt Kristu. Es iegāju klasē, un tur jau viņš sēdēja. Puisis pat nepaskatījās uz mani. Dienas laikā nepārmijām ne vārda. Gāja laiks, un mēs sākām aizvainot viens otru. Krists izteica muļķīgus, pat aizskarošus komentārus, un es jau neesmu no tām, kas paliks atbildi parādā. Starp mums izveidojās saspringta situācija. Ar laiku sapratu, ka nav jēgas strīdēties, un es piekāpos, paklusēju. Domāju, ka gan jau viņam apniks mani aizskart, taču ilgu laiku viņš pret mani izturējās riebīgi. Vārdi spēj smagi ievainot. Taču daļēji pati esmu vainīga.
Pēc pāris mēnešiem mūsu attiecības jau bija kļuvušas neitrālas, mēs vienkārši nesarunājāmies. Ļoti žēl, ka viss tā notika. Varbūt man toreiz vajadzēja pārkāpt savai spītībai, un atbildēt uz viņa jūtām. Taču es ticu, ka viss notiek tā kā tam jānotiek. Nav jēgas nožēlot vai domāt kā būt bijis. Tūlīt pēc Krista man uzradās jauns pielūdzējs, viņš mācījās 9. klasē, gadu vecāks. Tagad mācamies augstskolā, es pirmajā kursā, viņš otrajā, un joprojām esam kopā. Ar Kristu mums ir uzlabojušās attiecības. Pirms gada sazinājāmies, satikāmies, izrunājāmies un viss kārtībā, esam labi draugi.”