Skola – pirmās problēmas, grūtības, vilšanās, pirmie patiesie draugi. Jautājot: kur Tu esi piedzīvojis savu pirmo mīlestību? Lielākoties katrs no mums atbildēs ,ka tā ir piedzīvota tieši skolā. Bet cik daudzi varētu apgalvot ,ka tā pirmā „skolas mīlestība” beigās izrādās tā īstā un vienīgā?
Ar šo reālo dzīves stāstu es centīšos Tev pieradīt, ka katram no mums ir iespēja izdzīvot sajūtas, par kurām parasti lasām pasaku grāmatās un par tām tiek iestudēti teātra uzvedumi.
Stāsts būs par kautrīgu meiteni ar gariem, gaišiem, viļņainiem matiem. Nevarētu noliegt ,ka meitene bija pievilcīga, uzmanības skolas gaiteņos viņai netrūka. Ar smaidu uzņēma mēteļa kabatā atstātās zīmītes un kartiņas no pielūdzējiem. Meitenei tas viss likās nenozīmīgs, viņai bija savi mērķi, sapņi, dienas piepildījums.
Starp tiem daudzajiem acu skatieniem tikai saskatoties ar šīm acīm viņas sirds sitās straujāk, vaigi pietvīka, tikai šo balsi izdzirdot pār visu ķermeni pārskrēja aukstas skudriņas. Tieši tā vienkāršība, atturība un ne uzmācība likās puisī tik pievilcīga.
Acu skatieniem sastopoties, seko neviļus izteikti vārdi un frāzes. Tam seko apzinātas ,neveiklas tikšanās starpbrīžos skolas gaiteņos un bibliotēkā. Neilgās tikšanās pārvēršas stundām ilgajās sarunās, kopējās pastaigās un grāmatu aiznešanai līdz mājas slieksnim.
Laikam ritot atklājas kopējas intereses, dzīves uzskati un domas. Arvien biežāk manot abus kopā skolas gaiteņos, un šūpolēs skolas parkā- skolas biedru čuksti, par notiekošo, gaiteņos neizpalika.
Rudenīgo lietu nomainīja, sniegainā ziema, ziedošās ievas un plaukstošie ceriņi.
Pagājis vesels mācību gads, līdz viņi saprot ,ka ikdiena nav iedomājama vienam bez otra.
Aiz muguras abiem ir skolas izlaiduma valsis un trīs pirmo reizi izskanējušie vārdi: „ Es tevi mīlu!”
Aiz muguras ir arī puiša dienesta laiks un meitenes studijas gadi, kā liecinieks, tam, necila nodzeltējušu vēstuļu kaudzīte dziļajā plauktā.
Un tagad pēc tik daudziem kopā pavadītiem gadiem, apmeklējot kārtējo skolas absolventu salidojumu, abi jūtas kā septiņpadsmit gadīgie un liekas ,ka viss bijis nesen. Skolas gaiteņi kļuvuši šaurāki un skolas biedru runas par viņiem rimušas.
Un paejot tik ilgam laikam, kad veco skolas albumu var šķirstīt kopā ar saviem bērniem, abu acis mirdz, sejā ir smaids un nozīme nav zudusi tiem skolas gados izteiktajiem trīs maģiskajiem vārdiem...
Droši varu apstrīdēt ikvienu ,kas uzskata ,ka skolas mīlestība ir īslaicīga. Esmu liecinieks šim stāstam un esmu pārliecināta ,ka ja mēs kļūtu mazliet tālredzīgāki ,tie trīs skolas laikā izteiktie vārdi no sirds spēj nezaudēt savu nozīmi, gadiem ejot. Un šis stāsts, ko ir izdzīvojuši mani vecāki ir kā pierādījums tam ,ka skolas mīlestība var saglabāties un būt tā īstā, tā vienīgā.