Lielāko daļu sava laika viņa pavadīja dejojot ar sevi, tomēr viņa uzstājīgi turpināja sev apgalvot, ka reiz iemācīsies visus dejas soļus, spēs tos pārvaldīt un pats galvenais - reiz varēs tajos dalīties pa īstam. Alīnas retajos sirdspukstos stādījās priekšā visa viņas sagruvusī pasaule. Kā katra cilvēka sirds spēj mainīt gaismas, tās ieslēgt un darīt lietas skaistas, tā Alīnas - paspilgtināt ēnas vien. Viņa teica: "Tas nekas, es mācos un es meklēju, joprojām meklēju īstos vardus, kurus uzzināt... (mīlestība) (bez nosacījuma)"
Alīnai iepatikās Valters jau no pirmā viņu kopīgā atsitiena, savās sapņainajās domās par viņu, viņa jau to bija klasificējusi kā visromantiskāko pieskārienu. Jā, Valters toreiz bija nesen pārvācies un sāka mācības tajā pašā skolā. To, ka viņš ir neizsakāmi neveikls, bija pamanījusi tikai Alīna, pārējās meitenes tikai ļoti uzskatāmi par viņu tīksminājās. Valters mācījās Alīnas paralēlklasē un desmito klašu apvienotajās stundās viņš bija ievērojis mazā auguma Alīnu, kuras kastaņbrūnie mati krita pāri viņas kautrīgajam un naivajam skatienam. Vairāk par visu Valteram patika Alīnas lūpas, delikātas un nepielūdzamas. Kurš būtu domājis, ka pirmais, kas tās pielūgs izrādīsies pats Valters...
Katru reizi, kad viņi satikās, Valters viņai dāvināja rozi un tā, Alīnas izpratnē, pildīja kādu īpaša veida meditāciju. Caur viņu strāvoja mīlestība (bez nosacījuma), tā viņai tobrīd likās. Valters satvēra viņas rokas, lai to sajustu, tad atkal palaida tās vaļīgāk un atkal satvēra. Viņu kopīgi savientos elementus Alīna juta šķiramies un atkal savienojamies, viņa juta, ka izvēle, lai kas tā arī būtu, tā nebija daļa no viņas.
"Vai tu nepazīsti mani? Es neesmu klasiska, neiedalos kategorijās, bungu rīboņa, sirds sitieni man ir nevienmērīgi, ātrāk un lēnāk... ātrāk, es dejoju...vai tu dejo ar mani?" Valters pasniedza viņai rozi: "Rozes zied. Tām ir sezona." Valtera nestabilais lēmums pazuda un to no jauna var atrast stingri novilktā virvē un nejau vietā, kur kādam būtu lemts parādīties.
Alīna dejoja ar to ēnu, dzīve tās viņai meta uz sienas un citur, Alīna tās centās noglabāt drošā vietā, tomēr dažkārt cilvēki tās atrod un liek tās par galvenajām. Ēnas ir sāpīgas, viņa to ļoti labi zināja, bet viņa nevēlējās šos ļaunos garus izdzīt no kāda.
Un nav vietas, kur uz brīdi, īsu vai ilgstošu, pozitīvais un negatīvais nesatiekas.