Reira viduslaiku izpratne par taisnīgumu
No 1. oktobra Latvijā ir palielinātas (indeksētas) vecuma pensijas. Brīnišķīgi, ka mūsu valstī rūpējas par veciem cilvēkiem; par tiem, kuriem liela dzīves daļa pagāja, cīnoties ar padomju laiku sadzīves grūtībām; par tiem, kuriem arī jaunie laiki dažādu, pārsvarā objektīvu, iemeslu (vecuma) dēļ nekādu vieglo dzīvi neatnesa. Bet…
Pirms detalizētāk analizēsim šo indeksāciju, viens citāts no nesen iznākušās grāmatas Latvijas tautsaimniecības vēsture (apgāds Jumava, sastādītājs Dr. hist. Gatis Krūmiņš) par to, kā Latvijas pensiju sistēma tika vērtēta valdībā astoņus gadus pēc tās ieviešanas: «.. bija skaidrs, ka sākumkapitāla atvasināšana notikusi pilnīgi pretēji to vienkāršo cilvēku interesēm, kuri pēc smaga darba rūpnīcās vai padomju lauku saimniecībās pēc to sabrukuma atvasināšanas periodā strādāja zemu atalgotos darbos vai gadījuma darbos. Liela risināmā dilemma bija, kā «saspiest» nesamērīgi izplesto sākumkapitāla atvasināšanas skalu, padarot milzīgi uzpūstās pensijas piezemētākas un pārmērīgi mazās - pacelt uz augšu. Kā jau to varēja sagaidīt, uzvarēja viedoklis, ka uzpūstās pensijas samazināt nedrīkst.» (639. lpp.) Šajā citātā atslēgas vārdi ir - kā jau to varēja sagaidīt. Proti, Latvijas valdošā politiskā šķira, kad jāizlemj, kurā pusē nostāties - trūcīgo vai pārtikušo, «kā jau to varēja sagaidīt», vienmēr izvēlas nostāties šķiriski sev tuvāko, tas ir, bagātnieku pusē.
Šo nu jau 25 gadus nemainīgo maksimu vienmēr jāatceras, kad par sociālo politiku runā mūsu «valstsvīri» (lietojot šo vārdu, pēdiņas obligātas), īpaši tādi kā labklājības ministrs Jānis Reirs. Viņi vienmēr atradīs gudri skanošus vārdus, lai pamatotu, kāpēc tie, kas jau ir bagāti, pelnījuši vēl vairāk, bet tie, kas nabagi, paši vainīgi un viņiem jācieš vēl vairāk. Tā arī šoreiz.
Šīs indeksācijas, tāpat kā visu iepriekšējo, iezīme ir tāda, ka tiem, kuriem pensija mazāka, arī pieaugums mazāks, savukārt tiem, kuriem pensija lielāka, arī pieaugums lielāks. Tiesa, un tas tiek uzsvērts kā milzu solis «nevienlīdzības mazināšanai», proporcionāls pieaugums ir tikai pensijām līdz 349 eiro. Visi, kuriem pensijas lielākas par 350 eiro, saņem vienādi lielu pieaugumu - 15,32 eiro, toties tie, kuriem pensijas nenormāli mazas, teiksim, 100 eiro - tikai 4,38 eiro. Uz iebildumiem, ka šāda proporcionāla pensiju indeksācija iesaldē ļoti mazo pensiju problēmu un nevienlīdzību tikai palielina, tāpēc nepieciešams sociāls risinājums ļoti mazo pensiju palielināšanai, Reirs atbild (LTV Panorāmas pārstāstījumā, 2.10.2017.) atbilstoši jau 25 gadus valdošajai paradigmai - tādā gadījumā tiktu sponsorēti (?) arī tie, kuru pensijas ir mazas, jo viņi ilgstoši strādājuši ēnu ekonomikā, izvairoties no nodokļiem.
Šajā frāzē precīzi izpaužas Reira un viņam līdzīgi domājošo izpratne par taisnīgumu. Tie, kuri deviņdesmito gadu pārmaiņu laikā dažādu iemeslu dēļ izkrita no aprites un bija spiesti pa dzīvi sisties, kā nu prata, arī tagad pelnījuši atrasties uz sociāli zemākā pakāpiena un uz palīdzīgu roku var necerēt, kamēr tie, kuri deviņdesmitajos gados prata labāk sistēmā adaptēties un izkārtot sev vairāku tūkstošu lielas pensijas, var droši pretendēt uz tālāku pensiju palielinājumu. Šādi izprotot «taisnīgumu», nedz Reirs, nedz viņa domubiedri tajā situācijā, kāda radās deviņdesmitajos gados (un ne tikai toreiz), nekādu valsts vainu ne par kripatu neredz.
Viņi ir pārliecināti, ka tas gatera strādnieks (kurš jau tā nožēlojami niecīgo algu saņēma aploksnē) vai privātais taksists, kurš pa naktīm, braukājot ar savu personisko automašīnu, centās kaut kā savilkt galus kopā, šādu dzīvi izvēlējās no laba prāta un viņam bija alternatīva izvēle iet strādāt labi apmaksātā darbā valsts pārvaldē vai kur citur. Tas, ka šo cilvēku karjeras pamati veidojās gluži citā sociālekonomiskajā sistēmā, un jaunajos apstākļos viņi vienkārši tika masveidā izmesti no laivas, mūsu «taisnības» mīlētājus neinteresē. Viņuprāt, jau tā nelaimīgie ir jāpadara vēl nelaimīgāki - lai labāk saprastu savu līdz mūža galam neizpērkamo vainu (piekrišanu strādāt bez sociālā nodokļa) - tev būs ar ubaga tarbu apkārt staigāt citiem par biedinājumu. Īsta viduslaiku izpratne par taisnīgumu un solidaritāti. Ja arī jums ir līdzīga izpratne par sociālo taisnīgumu, tad droši balsojiet par Reiru un viņam līdzīgajiem.