Lauksaimniekiem atbalsts nav pabalsts
Lauku atbalsta dienests (LAD) 2019. gadā saviem 65 000 klientu atbalstos izmaksājis kopā 571 miljonu eiro.
Visvienkāršāk rēķināt ir tā, ka LAD īstenībā izdalījis dāvanas katram Latvijas iedzīvotājam 300 eiro vērtībā. Proti, ja Latvijas lauksaimnieki nebūtu saņēmuši 571 miljonu eiro, viņi būtu ielikuši šīs naudas segtās ražošanas izmaksas savas produkcijas cenās. Atliek izdalīt subsīdiju summu ar valsts iedzīvotāju skaitu un nopriecāties par gada ieguvumu 300 eiro apmērā statistiski vidējam iedzīvotājam jeb 1000 eiro vidēji statistiskajai ģimenei. Latvijas iedzīvotāju ieguvums varbūt pat ir lielāks, patērējot importētu pārtiku, kuras ražošana saņēmusi lielāku Eiropas Savienības finanšu atbalstu ES vecajās dalībvalstīs.
Reālos miljonus saņēmušajiem LAD klientiem noteikti nebūtu nekas pretī stāties rindā uz 300 eiro līdz ar visiem pārējiem Latvijas iedzīvotājiem. Miljoni skaitās kā nākuši, tā gājuši pārtikas palētināšanai, atstājot zemniekiem tik, cik viņi ietaupa, kad pērk lēto pārtiku. Balta patiesība, ka tagad zemnieki Eiropā un arī Latvijā pārtiek no tā, ko nopērk veikalā, nevis izaudzē un sagatavo paši.
Reālās sekas lauksaimniecības subsidēšanas grozīšanai vai pat izbeigšanai Eiropas Savienībā būtu daudz iespaidīgākas, naudā iepriekš neizrēķināmas un naudā vispār neizsakāmas. Vienkāršākais pieņēmums par subsidēšanas atcelšanas ļaunajām sekām būtu pārtikas cenu celšanās Latvijas apstākļos nevis par 300, bet 3 x 300 eiro uz cilvēku. Pamatojums tāds, ka subsīdijas taču attiecas nevis uz gala cenām, bet uz pārtikas izejvielām. Tiklīdz tās bez subsīdijām kļūs dārgākas, pārstrādātāji pacels pārtikas produktu ražotāju cenas un tirgotāji dabūs vairāk, pierēķinot tirdzniecības uzcenojuma procentus dārgākām precēm. Pārtikas mazumtirdzniecības cenu celšanās iegrieztu inflācijas spirāli, kas atdurtos pret cilvēku maksātnespēju un valsts iestāžu centieniem sabalansēt iedzīvotāju izdevumus un ieņēmumus. Bažas par šādiem scenārijiem ir viens no iemesliem, kāpēc subsīdijas lauksaimniecībai ES pārskatāmā nākotnē paliks, par spīti kritikai, kas tiek šai sistēmai adresēta. Kritiķi pamatoti norāda, ka lauksaimniecības subsidēšanai taču netiek izlietota nauda, kas iepriekš nebūtu atņemta tiem pašiem pārtikas produktu patērētājiem.
Lauksaimniecības subsidēšanas pamatmērķis nav pārtikas cenas, bet pārtikas pieejamība. Subsīdiju sistēmu ES izveidoja cilvēki, kuri divreiz mūžā bija piedzīvojuši ja ne pilnīgu badu, tad balansēšanu uz tā robežas. Ar to domāti aizpagājušā un pagājušā gadsimta mijā dzimušie cilvēki ar badošanās pieredzi vispirms Pirmā pasaules kara laikā un ar pavisam svaigiem iespaidiem par Otrā pasaules kara radītajām grūtībām neatkarīgi no tā, kurā frontes pusē viņi atradās. Tikuši pie ES taisīšanas, šādi cilvēki vienojās novirzīt lauksaimniecībai tik daudz naudas, cik nepieciešams, lai pārtikas Eiropā pietiktu un pāri paliktu. Pie tam viņi saprata, ka drošības aspektā tas nenozīmē tikai kopražas tonnas absolūtos skaitļos un attiecībā pret eiropiešu skaitu. Drošība nozīmē arī zemnieku īpatsvaru iedzīvotāju kopskaitā. Zemnieku nedrīkst kļūt tik maz, ka kritiskos brīžos (atkal kara gadījumā?) viņu skaitu vairs nevarētu samazināt, nesagraujot lauksaimniecību. Citiem vārdiem sakot, no zemniekiem nedrīkst prasīt maksimālu produkcijas daudzumu no katra nodarbinātā. Lai zemnieki saglabā kaut mazliet tradicionāla, t.i., neefektīva darba un tādējādi saglabājas paši. Lai zemkopība ir dzīvesveids, par ko ES samaksāšot tāpat kā par graudu vai gaļas tonnām. ES to ne tikai sludināja, bet arī apmaksāja un piegādāja aizvien nākamajām ES dalībvalstīm ne vien skaistus vārdus, bet arī naudu. Ar vārdiem viss ir vislabākajā kārtībā. Latvijā, piemēram, tos tieši tagad lieto kā rungu, ar ko atgaiņāties no administratīvi teritoriālās reformas. Ar naudu gan nav tik vienkārši. Vienu un to pašu vārdu cena Latvijā un visā Austrumeiropā diemžēl ir zemāka nekā Rietumeiropā un Grieķijā, ko Rietumeiropa uztur kā savu garīgo (nu, jā, veco, drusku slimo, tai skaitā drusku jukušo) māti.
Īstenībā lauksaimniecība ES tomēr nav tāda, kāda tā skaitās pēc lozungiem un lauksaimniecības subsidēšanai apmaksātajiem rēķiniem. Jo šie rēķini aug, tai skaitā arī Latvijā aug, jo pārtikas apgādes drošība dilst. Kur grozās nauda, tur grozās arī cilvēki, taču nav vairs jābūt zemniekam, lai dabūtu savu daļu no tiem miljardiem eiro, ko ES novirza lauksaimniecībai. Principā nav iespējams būt vienlaikus zemniekam un (rietum)eiropietim, kurš pēc definīcijas nedrīkst strādāt fizisku darbu. Zemnieks Rietumeiropā ir vai nu priekšnieks laukstrādniekiem no Austrumeiropas un daudzām citām pasaules daļām, vai vadītājs tādiem mehānismiem, kas pakļaujas kustībai ar vienu cilvēka pirkstu: traktors uzreiz ierūcas un aizbrauc pa datora izskaitļotu trasi, un govis saņem uzaicinājumu apmeklēt slaukšanas iekārtas. Skaitās, ka vajag tā turpināt vēl mazliet, lai tiktu vaļā no viesstrādniekiem un tad gan dzīvotu kā paradīzē.
Kamēr pašreizējā sistēma funkcionē un savā veidā attīstās, tikmēr labāk nedomāt un, galvenais, nerunāt par to, cik viegli tā spētu kļūt funkcionēt nespējīga. Pat bez liekām runām skaidrs, ka eksperimentēt ar subsīdiju samazināšanu lauksaimniecībai labāk nevajag. Pietiek izdauzīt putekļus no vecajām, labajām frāzēm, ko pērnvasar uzņēmās Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās attīstības komisijas priekšsēdētājs Jānis Vitenbergs. Ar 19. jūniju datēta viņa publiskā atklāsme, ka «līdz šim valstī īstenotā lauksaimniecības politika ir bijusi veidota par labu lielajām zemnieku saimniecībām, bet mazo (ģimeņu) un vidējo saimnieku vajadzības nav pietiekami uzklausītas. Tas veicinājis darba vietu trūkumu reģionos un iedzīvotāju emigrāciju» utt. Pēc tam šīs pašas frāzes 4. oktobrī piegludināja zemkopības ministrs Kaspars Gerhards, kurš «informēja par nozares politiku nākamajā ES plānošanas periodā no 2021. līdz 2027. gadam. Ministrs uzsvēra, ka svarīgi radīt tādus apstākļus, lai saglabātu gan lielās, gan mazās saimniecības, jo tās veido lauku vidi, ainavu, sociālo nodrošinājumu. Ja laukos būs ražošana, darbaspēks neaizplūdīs, dzims bērni, nebūs jāslēdz skolas. Tāpēc budžetā ir iezīmēts atbalsts tieši mazajām saimniecībām. «Mūsu mērķis nākamajā plānošanas periodā ir lauku saimniecībām dot atbalstu, lai saglabātu un attīstītu ražošanu, veidojot ilgtspējīgu ģimenes biznesu,» teica ministrs».
Lai ministra vārdi piepildītos, lauksaimniecībai ir jāsaņem vairāk un vairāk subsīdiju, uz kuru rēķina vilks (LAD lielie klienti) būs paēdis un kaza (visi pārēji klienti un klientu kandidāti) būs dzīva. Lai tie, kuri jau tagad apgroza daudz naudas, turpmāk apgroza vēl vairāk, bet lai sava daļa tiek arī citiem. Kamēr pastāvēs mazās zemnieku saimniecības, paliks cerības uz vismaz kaut kādu pārtikas daudzumu X stundā, t.i., nestundā. Lielsaimniecības, turpretī, draud apstāties tajā paša mirklī, kad apstāsies elektropadeve. Govis tad paliks neizslauktas, jo paveikt to ar rokām daži fermās atlikušie darbinieki nespētu, pat ja gribētu un prastu, bet izslaukto pienu nevarētu atdzesēt, bez kā piens nebūtu derīgs pārstrādei lielkombinātā. Iespējams iedomāties vēl trakākus piemērus, kā 10 tūkstoši cūku nosmok fermā, kurā apstājusies mākslīgās ventilēšanas sistēma; smalkākā variantā kiberuzbrukums no kosmosa (satelīta) nobloķē supertraktoros vai kombainos iebūvētos datorus, bez kuriem ne zemi uzart iespējams, ne druvu nopļaut, ne lopbarību transportēt.
Būtu par daudz apgalvot, ka kaut kādi draudi lauksaimniecības nozarei ES pamanāmā apjomā piepildīsies jau šogad vai tieši Latvijā. Mums vēl ir iespēja mierināt sevi. Pirmkārt, iedzīvotāju blīvums valstī ir desmitreiz mazāks nekā Rietumeiropā, tāpēc krīzes brīdī atrast kaut ko ēdamu šeit būs lielāka varbūtība nekā citur, kur ēdienu meklēs daudz vairāk cilvēku. Otrkārt, iedzīvotāji vēl nav tik bezpalīdzīgi reālajā pasaulē kā Rietumeiropas iedzīvotāji un varbūt spēs pieņemt faktus, ka lielveikali un internets nav vienīgās vietas, kur cilvēki var atrast sev ēdamo.
***
Kā sadalīts 571 miljons eiro
143 miljonus eiro devusi vienotā platību maksājumu likme;
vienotajai likmei pieskaitot pārdesmit atbalsta likmju veidus atkarībā no katras atbalstītās saimniecības specifikas, platību maksājumu kopsumma sasniegusi 319 miljonus eiro;
investīciju pasākumiem izmaksāti 216 miljoni eiro un 36 miljoni eiro atlikuši vēl citiem atbalsta veidiem.
Lauksaimniecības subsīdiju dalīšanas kārtulas
naudas summu, ko Latvija katru gadu izmaksā platību maksājumos, piešķir katru gadu, nevis uzreiz visam ES plānošanas periodam;
katru gadu pieaug platību maksājumiem uz gadu piešķirtā summa, jo pieaug katru gadu arī platību maksājuma summa par vienu hektāru;
aprēķins, lai noteiktu, cik samaksās lauksaimniekam par vienu hektāru, vienkārši skaidrojot, ir šāds: vienotā platību maksājuma likmi konkrētajā gadā iegūst, šo gadam piešķirto summu sadalot ar apsaimniekotajiem hektāriem;
konkrētās zemnieku saimniecībām izmaksātās naudas summas var sniegties uz tūkstoti eiro par ha, ja, piemēram, saimnieks bioloģisku dārzeņu audzēšanas sektorā ievēro visas prasības šādas produkcijas iegūšanai;
ja zemnieks tikai nopļauj un novāc zāli, tad par to var saņemt vienoto platību maksājumu un zaļināšanas maksājumu. 2019. gadā par 1 ha varēja saņemt 83,73 + 48,12 = aptuveni 131 eiro.
Investīciju pasākumi 2019. gadā
apstiprināti 57 jauno lauksaimnieku projekti un 461 mazo lauksaimnieku projekts,
ieaudzēti 2008 ha mežu (visā plānošanas periodā kopā 9642 ha),
konsultācijas saņēmuši 7685 klienti,
apmācīta 4781 persona (visā periodā vairāk nekā 13 tūkstoši personu),
atjaunoti 263 km lauku ceļu (kopš 2014. gada kopā 1467 km).
tiek izstrādāta nezāļu ierobežošanas iekārta, kas spēj autonomi pārvietoties pa lauku, identificēt nezāles un atšķirt tās no kultūrauga; tiek radīti malnutrīcijas/disfāgijas pacientiem domāti inovatīvi ārstnieciskās pārtikas produkti, kā arī pētītas un ieviestas daudzas citas inovācijas.