Marina Kosteņecka: Mēs zaudējam pašu galveno – mēs zaudējam savu tautu
 
©F64

Marina Kosteņecka ir Latvijas publiciste, rakstniece, žurnāliste un sabiedriskā darbiniece. Marina ir krievu cilvēks, kurš savā dzīvē daudz ko pieredzējis.

Pērnā gadsimta sešdesmitajos gados viņa devās uz Čukotku, lai taptu skolotāja pārvietojamā ganu apmetnē. 1986. gadā viņa devās uz Černobiļas AES pēc tās avārijas. Tad šim monstram vēl nebija uzlikts sarkofāgs. Tamdēļ Marina faktiski nu ir ratiņkrēslā (mugura).

Atceraties arī to, ka Atmodas laikā Marina aktīvi darbojās Tautas frontē, bija tās domes un valdes locekle, bija kvēla Latvijas neatkarības aizstāve. 1989. gadā viņa tika ievēlēta par PSRS tautas deputāti, un arī tur viņa - krievu cilvēks - konsekventi un pārliecinoši prata aizstāvēt Baltijas valstu brīvības ideju. Es Marinu ļoti cienu, tādēļ atļaušos te galēji subjektīvu piebildi - ja kāds redz, ko var darīt Marinas labad - dariet! Bet nu - mūsu saruna.

- Tātad gribētos, lai tu sniedz mums panorāmisku šī laika redzējumu. Sākot ar deviņdesmito gadu situācijas raksturojumu un beidzot ar situācijas attīstības raksturojumu šajos bezmaz trīsdesmit gados. Sāksim ar deviņdesmitajiem. Kas tev tagad šķiet pats raksturīgākais tam laikam?

- Tu zini - pats raksturīgākais ir tas, ka radošajai inteliģencei bija milzīga loma Atmodas sagatavošanā. Konkrēti... Reiz pastāvēja tāds Literatūras propagandas birojs. Tur visu gadu nāca pieprasījumi - tikties ar rakstniekiem. Es tolaik biju ļoti populāra publiciste - rakstīju par bērnu namiem un citām aktuālām tēmām, par kurām nedrīkstēja īsti runāt... Tad nu mēs ar Andreju Dripi bijām divi vispieprasītākie rakstnieki. Man nebija dienas, kad nebūtu bijis kaut kur jābrauc. Bibliotēkas, kultūras nami, skolas, kur tik ne. Un - zāles visur pārpildītas. Tagad mūsu politiķi par ko tādu var tikai sapņot.

Un - tolaik Atmodas idejas jau virmoja gaisā. Jo jautājumi no zāles nāca ne tikai par bērnu namiem. Jā, citreiz tie bija arī ļoti provokatoriski, un es sapratu, ka zālē ir arī stukači...

  1. vai 1987. gadā Literatūrā un Mākslā (es tikai tagad redaktora Jāņa Škapara priekšā noceļu cepuri par to, ko viņš uzdrošinājās nodrukāt) bija publicēts mans raksts - atbilde Rudītei Kalpiņai. Viņa uzrakstīja rakstu no divdesmitgadīgo viedokļa Es zinu tik daudz, cik es saku... Es viņai atbildēju ar rakstu Tiesa nāk, piecelties! Un tas raksts Tiesa nāk, piecelties! bija kā bumbas sprādziens. Pati es to neaptvēru, pati es nedomāju, ka tā būs... Es vienkārši teicu, ka divdesmitgadīgo paaudze tagad tiesā mūs - četrdesmitgadīgos, nezinot... nu, viņi ir panku paaudze, nezinot, ka mēs bijām hipiju paaudze, mēs arī protestējām, taču hipiju protestus padomju ideoloģija ļoti ātri nomāca...

Bet es tad pirmo reizi rakstīju par savu tēvu, par to, ka viņu arestēja mēnesi pirms manas piedzimšanas. Desmit gadus viņš bija GULAG. Es viņu pirmo reizi ieraudzīju, kad man bija desmit gadi... Bet - pats galvenais - es tur pieminēju, ka jābeidz reiz melot un noklusēt patiesā Latvijas vēsture. Ir jāsāk runāt par 1940., par 1949. gada izsūtīšanām. Izrādījās, ka esmu to pateikusi pirmā. Es to nezināju.

Bet zinu, ka šo avīzi ar rakstu Tiesa nāk, piecelties! deva no rokas rokā... Pēc gada, kad nomira mana mamma, bērēs bija ļoti daudz tautas, tās izvērtās milzīgas. Cilvēki it kā nāca atbalstīt mani. Pie kapa Tālivaldis Āboliņš, Gundara Āboliņa tēvs un Veras Singajevskas vīrs, pateica: paldies Marinas mammai par Marinu Latvijas vārdā. Bija oktobris, lapu krišanas laiks, un, kad es pēc dažām dienām atnācu savākt novītušās puķes, kaimiņiene, kas turpat blakus kopa savas ģimenes kapa vietu, pastāstīja man, ka mammas bēru dienā kapu sētniece ir ķērusi gaisā katru lapiņu, lai tik tas celiņš paliek pilnīgi tīrs. Kaimiņiene viņai jautāja: ko jūs tik traki cenšaties? Sētniece atbildēja (gadu pēc raksta!): šodien zemē guldīta tā cilvēka māte, kurš uzrakstīja Tiesa nāk, piecelties! Viņa nezināja manu vārdu, uzvārdu, varbūt pat pašu rakstu nebija lasījusi, varbūt tikai atstāstījumu dzirdējusi... Bet nodrukāja to tekstu, visticamāk, tāpēc, ka es tomēr biju krievu rakstniece. Tā arī tika sacīts - nevienam latvietim šito neļautu pateikt.

Bet, ja tu man jautā, kas man visspilgtākais, tad man visspilgtākais ir pirmsatmodas laiks... Pirmo Tautas frontes uzsaukumu, kuru nepublicēja, man parakstīt neviens nepiedāvāja, bet otro Tautas frontes organizēšanas manifestu parakstīju arī es.

Uz radošo savienību plēnumu es tolaik atnācu ar domu - atkal būs kaut kāda partijas sapulce, atkal kuls tukšus salmus... Bet sēžu, klausos un pilnīgi neticu savām ausīm - vāks ir nost! Godīgi sakot, mani sāka mazliet aizskart tas, ka runas tiecās uz to, ka pie visām nelaimēm Latvijā vainojami krievi kā etnoss, nevis padomju režīms kā tāds. Bet es taču arī esmu krieviete! Tad naktī uzrakstīju runu. No rīta nesu Peteram, lai akceptē. Bet viņš man saka: ko tu man to bāz, ja tev ir ko teikt, vienkārši ej un runā! Sanāca tā, ka es biju vienīgā krievu rakstniece, kura šajā plēnumā uzstājās.

Tāpēc vēlāk, tad, kad organizēja Tautas fronti, latvieši mani aicināja piedalīties. Pirmajā LTF kongresā pirmais runāja simtgadīgais Ēvalds Valters, otrais runāja Jānis Peters - Rakstnieku savienības priekšsēdis, bet trešo uz tribīnes grūda Marinu Kosteņecku. Jo esmu krievu rakstniece, esmu krieviete, bet - esmu ar latviešiem.

Kopš tā brīža es Interfrontei (sabiedrība sadalījās Interfrontes un Tautas frontes piekritējos) biju ienaidniece numur viens, bet Tautas frontē es biju varone, kura, būdama krieviete, izprot latviešu tautu.

Tagad pa gabalu es ļoti labi redzu, ka Interfrontes parādīšanās bija pilnīgi likumsakarīga. Jo nevarēja no visiem Latvijas iedzīvotājiem gaidīt vienādu izpratni par vēsturi. Tie cilvēki, kas atbrauca šeit pēc kara, neko nezināja ne par deportācijām, ne par citām briesmīgām padomju režīma izdarībām pret Latvijas Republiku. Nezināja un morāli nebija gatavi uzzināt skarbo patiesību. Labākais aizstāvības veids ir uzbrukums, un Interfronte devās uzbrukumā!

- Man personiski tas nav nekāds attaisnojums. Manu sievastēvu izsūtīja jau 1940. gadā, sievasmāti 1949. gadā, viņi nebaidījās un no manis neko neslēpa. Lielās līnijās es zināju faktiski visu, un tieši tas konkrētās situācijās noteica manas izvēles.

- Mans tēvs tika izsūtīts pa citu līniju. Un Latvijā viņš nonāca nejauši - 1944. gadā ar bēgļiem no Pleskavas apgabala. Mamma gan ir dzimusi 1903. gadā Rīgā, par deportācijām, protams, visu zināja, bet, būdama «tautas ienaidnieka» sieva, ar mani neko tādu nepārrunāja. Krievu skolās tā tēma vispār bija tabu, tāpēc - es tagad runāju par krievvalodīgajiem - viņi nespēja sagremot to šokējošo informāciju, kura nu pēkšņi parādījās atklātībā...

- Atgriežamies pie Atmodas.

- Tātad radošā inteliģence tikās ar tautu, un visur bija pārrunas ne tikai par mākslu, ne tikai par dzeju. Tāpēc es saku, ka radošā inteliģence Atmodas gaisotni sagatavoja tam, lai vēlāk taptu tie milzīgie mītiņi, kuros cilvēki aizstāvēja jau savas idejas... Divdesmit gadus pirms tam kas tāds vēl nebija iespējams.

Sevišķi tas izvērsās tad, kad Gorbačovs nāca ar savu perestroiku, kad Latvijā vizītē ieradās Aleksandrs Jakovļevs. Starp citu, Jakovļevs arvien vēl nav īsti vēsturiski novērtēts. Jo Gorbačovs bija tā kā galva, bet kakls, kas to galvu grozīja, bija perestroikas arhitekts Jakovļevs.

- Marina, kas bija ceturtais maijs?

- Tu zini, ceturtais maijs man ir ne visai pieņemams datums svinēšanai tādos apjomos, kā mēs to svinam šobrīd. Jā - ceturtajā maijā pieņēma deklarāciju ar divu gadu pārejas periodu. Loģiski - nevarēja pateikt: punkts - mēs esam rīt ārā! Bet īstenībā tajā brīdī situācija vēl nebija nebūt tāda, lai mēs varētu ticēt, ka pēc diviem gadiem mēs būsim ārā. Un es ļoti labi atceros, kā Gorbačovs trešajā kongresā, kad viņu ievēlēja par PSRS prezidentu (kongress notika 1990. gada martā, bet dažas dienas pirms kongresa, jau 11. martā, savu deklarāciju par neatkarību pirmie bija pieņēmuši lietuvieši), no tribīnes kliedza Baltijas delegācijām: nekur jūs neaiziesiet, jūs taču esat gudri cilvēki... Tāpēc arī mūsu 4. maija deklarāciju viņš vēlāk uzskatīja par papīru, kurš nav vērā ņemams.

Kas zina, kā viss būtu pavērsies, ja nebūtu noticis augusta pučs, kurš arī vēl nav līdz galam izvērtēts. Tāpat kā nav līdz galam izvērtēta Krievijas, nevis tikai viena cilvēka - Jeļcina, attieksme pret mūsu neatkarību. Tad, kad mēs braucām uz PSRS Tautas deputātu kongresiem, tur tomēr bija pietiekami liela deputātu, demokrātu grupa, kuri pieņēma ideju, ka baltiešiem jābūt brīviem.

Un - kurš cīnījās, lai Molotova - Ribentropa pakts tiktu atzīts par noziedzīgu? Varēja būt visādi, ja PSRS Tautas deputātu otrajā kongresā nebūtu pieņemts lēmums, ka kongress atzīst Molotova - Ribentropa paktu par spēkā neesošu un noziedzīgu kopš pieņemšanas brīža. To komisiju vadīja Jakovļevs. No katras republikas tur bija pa trim cilvēkiem. No mums tur bija Vulfsons, Neilands un Ķezbers. Šo dokumentu pieņēma divās dienās (pirmā diena izgāzās)... Bet otrajā Jakovļevs ar viltību panāca, ka kongress nobalsoja. Tas notika 1989. gada 26. decembrī. Un tieši šīs lēmums, ka Molotova - Ribentropa pakts ar visiem slepenajiem protokoliem nav spēkā kopš pieņemšanas brīža, pavēra ceļu ceturtajam maijam. Tikai tad ceturtajam maijam tika ieslēgta zaļā gaisma. Ja tā nebūtu bijis, tad mēs kā klusējām piecdesmit gadus, tā būtu klusējuši arī turpmāk.

Mēs tolaik varējām lolot ilūzijas, ka pēc diviem gadiem būsim brīvībā. Taču patiesībā dzīvojām vienlaikus pie divām varām. Pastāvēja, piemēram, divas prokuratūras - bija nodibināta Latvijas Republikas prokuratūra, bet turpināja funkcionēt arī LPSR prokuratūra.

- Augusts to atrisināja...

- Jā, augusts to atrisināja... Jo līdz tam mēs daudz kur braucām it kā ar diviem zirgiem. Bet Maskavā tomēr bija barikādes. Mēs tās neatceramies, jo daudz runājam par savām barikādēm, kuras, protams, ir tautas apliecinājums, ka mēs brīvību aizstāvēsim līdz pēdējam, ka šoreiz nevarēs tik vienkārši ar lopu vagoniem izvest Latvijas tautu... cilvēki gulsies kaut vai uz sliedēm un neļaus vagoniem ripot ārā no Latvijas.

Taču arī augustā bija barikādes. Tās tika celtas Maskavā ap Balto namu, un, lai gan tur bija «tikai» trīs kritušie, tie tomēr krita arī par Latvijas neatkarību. Atgādināšu viņu vārdus: Dmitrijs Komarjs, Vladimirs Usovs, Iļja Kričevskis. Es biju bērēs. Pa Maskavas ielām no Manēžas laukuma, kur notika sēru mītiņš, bezgalīgā pavadītāju plūsmā gāju aiz zārkiem kopā ar savu cīņu biedru, PSRS Tautas deputātu Andreju Eizānu. Savā starpā sarunājāmies latviski, un krievu cilvēki, padzirdējuši svešu valodu, nāca mums klāt un jautāja: «Jūs no Lietuvas?» «Nē, mēs no Latvijas.» Vajadzēja redzēt, kā uzreiz atplauka sejas! «Latvija! Pasakiet Latvijai paldies par to, ka iemācīja mūs celt barikādes. Bez jūsu pieredzes mēs būtu zaudējuši pučistiem.» Lielā krievu tauta savu kritušo varoņu bēru dienā mazajai latviešu tautai mācēja pateikt paldies. Tas bija 24. augusts. Un tā nu sakrita, ka tieši tajā dienā Boriss Jeļcins parakstīja mums brīvlaišanu no Krievijas.

- Ko mēs, tavuprāt, esam mācījušies no šī brīvības laika un ko neesam vīžojuši iemācīties? Visi kopā.

- Visi kopā mēs neesam iemācījušies viens otrā ieklausīties, un mēs visi kopā turpinām auklēties ar savām vēsturiskām sāpēm, bet nespējam just līdzi. Ciešanas un līdzcietība. Piemēram, Interfrontes skatījumā mēs - krievi - esam cietuši to un to, un to, bet latvieši nav mums pateicīgi par to, ka mēs viņus atbrīvojām no fašisma, par to, ka mēs jums te uzcēlām rūpnīcas, pacēlām ekonomiku. Jūs bez mums nebūtu nekas. Mēs tur - Krievijā - savilkām jostas, lai jums te Latvijā uzceltu gaišo nākotni. Tas ir viens viedoklis.

Savukārt latvieši nespēj pieņemt to, ka 9. maijā krievi nāk un godina savus kritušos, un uzskata, ka tie visi ir tikai okupanti. Latvieši nespēj pieņemt domu, ka tie kritušie ir aizstāvējuši arī savu zemi (ne visi krita Latvijas teritorijā).... Kaut kā pieņemt, ka arī krievam var būt kaut kas svēts, ka arī viņam kaut kas sāp, ka arī viņš un viņa tauta ir daudz ko pārdzīvojuši. Vieni negrib zināt visu vēsturi, un otri arī ne.

- Skatoties, kā un cik efektīvi tiek būvētas mūsu attiecības ar krieviem, uzskatu, ka latvieši te vismaz divās izpausmēs tiecas kompensēt paši savus kompleksus. Pirmais komplekss ir tas, ko rada apziņa, ka mēs sevī (!) neesam tikuši līdz galam vaļā no Padomju Savienības. Kā tev liekas?

- Jā, mēs absolūti neesam tikuši no tā vaļā. Piemēram, kāpēc es to redzu? Ir formula - atriebība būs salda... Bet rakņāšanās pa tiem maisiem, kad tie maisi ir vaļā - tā taču ir visīstākā Padomju Savienības psiholoģija! Es zināju, ka maisos neesmu, bet biju kategoriski pret to vēršanu vaļā. Jo es sapratu, ka tas raisīs to, kas ir šobrīd. Šķelšanos arī starp latviešiem. Zinu, kā tas notika padomju laikos, un redzu, ka tas pats notiek arī šodien... Es biju kategoriski pret! Piedod, tā siekalošanās, tā rakņāšanās pa mēslu kaudzi, kas saucas - maisi, ir visīstākie neizdzīvotie padomju kompleksi.

- Otrs komplekss, ko latvieši grib izārstēt ar savu attieksmi pret krieviem, manuprāt, ir tas, ka mēs neesam spējuši kļūt pēc būtības patstāvīga valsts. Mums nav tādas galvas, kādu patstāvīgai valstij varētu vēlēties. Tostarp Latvijas dalību Eiropas Savienībā es uzskatu par pozitīvu faktu.

- Labāk nekā Padomju Savienībā.... Bet - vienalga - mēs esam atkarīgi. Mums reiz bija jāsaskaņo tortes recepte ar Maskavu, bet tagad - gurķa izmēram jābūt tādam un tādam, un līko gurķi salātos likt nedrīkst. To prasa Eiropa. Tas pats absurds.

- Kādus secinājumus tu veltītu esošā raksturojumam? Kāda ir tava nākotnes vīzija?

- Tu zini - ja tiešām notiks integrācija ne tādā politiskā veidā, ka politiķi grib mūs piespiest kaut ko mīlēt (nu nevar piespiest mīlēt ne tautu, ne Raini) bet ja tas notiks dabiski... Krievvalodīgie bērni jau tagad runā latviski, un - ja viņi - latvieši ar krieviem kopā - augs un kopā risinās savas problēmas, tad rīvēšanās starp paaudzēm kļūs arvien mazāka. Bet - arī cilvēkiem, kuri uzskata, ka padomju laikos piedzīvoja laimīgu bērnību, ir tiesības uz savu skatījumu. Taču - jo vairāk bērni satuvināsies skolās, jo nacionālā dalīšanās kļūs mazāka.

Un tad mēs varbūt vairāk domāsim, kā saglabāt Latvijas valsti. Jo Tautas frontes laikā es pat ļaunākajos murgos nevarēju iedomāties, ka cilvēki masveidā brauks prom no Latvijas. Kas savulaik tika panākts ar plintēm, sēdinot cilvēkus lopu vagonos, tas tagad notiek brīvprātīgi, pērkot biļeti uz vienu galu. Mēs zaudējam pašu galveno - mēs zaudējam savu tautu. Tā ir traģēdija, kuru mēs Atmodas laikā nevarējām iedomāties. Tolaik bija teiciens: kaut pastalās, bet brīvā Latvijā!

Nu ir brīva Latvija! Ir brīva robeža! Bet tā brīvība izrādās runga ar diviem galiem.

Protams, globalizācija rit visā pasaulē. Mēs nevaram šeit nevienu noturēt ar varu. Bet ja mums neradīsies politika, neradīsies ekonomika, neradīsies izglītība, medicīna, ar kuru mēs varētu noturēt savu tautu, tad to izcīnīto neatkarīgo valsti mēs vienkārši zaudēsim.

- Bet esošais un tas, ko tu saki, ir atkarīgs no varas, no politikas kvalitātes.

- Tur jau tā lieta. Viņu atbildība. Jā, lielā mērā šo slimību izslimo visas postpadomju valstis. Mēs visi esam it kā vienā pajūgā... Tautai apnikusi zagšana un korupcija, tāpēc tauta dod priekšroku nevis labai perspektīvai un gudriem politiķiem, bet vienkārši protesta balsojumam.

Kamēr mums nebūs kvalitatīvas politiskās varas, tikmēr turpināsim zaudēt tautu. Un tautas mums nemaz tik daudz vairs nav palicis, lai mēs varētu ļaut tai pazust no Latvijas tādos tempos.