Lai gan Krievijas rublis vairs nav brīvi konvertējama valūta, biržas turpina rēķināt tā attiecību pret citām pasaules naudām. Eiropas tirgū rubļa kurss 2. janvārī svārstījās starp 114 un 109 rubļiem par vienu ASV dolāru. Slēdzot tirgu 1. janvārī, tas bija apstājies pie atzīmes 113 rubļi par dolāru.
Rubļa konvulsijas sākās pagājušā gada novembra beigās, kad tika novērota strauja tā vērtības samazināšanās pret dolāru, eiro un citām valūtām, tajā skaitā arī pret Ķīnas juaņu.
Krievijas Centrālā banka (KCB) veica virkni pasākumu, lai rubļa devalvāciju apturētu, no kuriem būtiskākais bija procentu likmes paaugstināšana līdz 21% atzīmei. Pēc tam rublis sāka atkopties un dažbrīd pakāpās pat gandrīz līdz 97 par dolāru. Taču pašā pēdējā laikā - kopš 26. decembra - vērojams, ka atkal ir sākusies strauja rubļa kursa krišana.
Pirmajai un otrajai rubļa krišanai ir mazliet atšķirīgi cēloņi. Novembra kritiena galvenais iemesls bija tas, ka ASV noteica kārtējās sankcijas, ierobežojot darījumus ar daudzām Krievijas komercbankām, no kurām visbūtiskākā bija trešās lielākās Krievijas bankas “Gazprombank” iekļaušana “melnajā sarakstā”. Daudzas citas iepriekšējās sankciju paketes Krievijas “politikums” varēja apsmiet un bravūrīgi iztēlot, ka tās ir kā pīlei ūdens, bet sitiens pa “Gazprombank” vairs nebija smieklīgi un lika agresorvalstij ievaidēties - jo caur šo banku notiek svarīgi norēķini ar ārvalstu partneriem par dabas resursu tirdzniecības darījumiem. Tas lika ļoti saspringt, lai izdomātu sankciju apiešanas shēmas. Un tas “iecirta” arī reāli - rublis sāka krist. Pēcāk gan no ASV puses ir notikusi mazliet atpakaļgaitas ieslēgšana, pieļaujot atsevišķām valstīm - Turcijai, Ungārijai - tomēr stāties darījumu attiecībās ar “Gazprombank”. Tomēr kopumā sankcijas amerikāņiem izdevās diezgan pat efektīvi - rublis netika nokautēts, taču nokdaunu tas piedzīvoja.
Pašlaik redzamā rubļa krišana ir ne vairs tik daudz ārēju spēku, bet Krievijas iekšējās politikas norišu rezultāts.
Atceramies, ka KCB vadītāja Elvīra Nabiuļina, ieviešot pretinflācijas pasākumus, pieļāva, ka līdz gada beigām bāzes procentlikme varbūt būs jāpaaugstina vēl vairāk. Skaitli viņa nenosauca, bet jādomā, ka varēja būt līdz 23% vai pat 25%.
Taču KCB nav pacēlusi bāzes procentlikmi, jo ir pakļāvusies politiskam spiedienam. Jādomā, ka KCB strādā profesionāli eksperti, kuri finanšu nozarē drēbi saprot - redz reālos makroekonomikas skaitļus, izvērtē, kāds ir IKP, kāda inflācija, kāds bezdarbs un kas, un izdomā, kā kaut ko izmenedžēt, lai Putina režīms varētu dvašot. Taču viņu zināšanas un spēja prognozēt laikam drīz vairs nebūs vajadzīgas...
Pret Nabiuļinu tika sacelta propagandas kampaņa, kurā viņa tika zīmēta kā “tautas ienaidniece”, kura strādā nīsto Rietumu labā. Pret viņu ar asu kritiku ir vērsusies virkne Krievijas oligarhu - “Severstaļ” vadītājs Aleksejs Mordašovs, miljardieris Oļegs Deripaska, “Rostec” vadītājs Sergejs Čemezovs, Nacionālās naftas un gāzes servisu asociācijas prezidents Viktors Haikovs un citi.
Mordašovs KCB procentu likmes vērtēja vēl kaut cik objektīvā garā, šauboties, “vai šīs ir pareizās zāles, un es ceru, ka zāles nebūs kaitīgākas par slimību”, bet citi uzvilkās un pauda savu neapmierinātību teju vai gānoties.
Īgnumu par inflāciju, augstām procentlikmēm un peļņas samazināšanos Putinam tuvie cilvēki nevar vērst pret Putinu, tāpēc ērts mērķis, kurp kanalizēt savas dusmas, ir Nabiuļina.
Tikmēr pats galvenais Krievijas varas uzurpators, vadonis Vladimirs Putins savā ikgadējā gada noslēguma preses konferencē svaidījās ar skaitļiem, no kā tautai vajadzēja domāt, ka ar Krievijas ekonomiku viss ir kārtībā. Nopēlumu vai atbalstu KCB politikai viņš nepauda, bet izlīdzējās ar visādiem jociņiem, lai iztēlotu inflācijas problēmu kā teju vai pamatu izaugsmei un plauksmei. Tieši pirms 10 gadiem, ja kas, viņš šādā pašā preses konferencē KCB pieminēja diezgan pozitīvā gaismā.
Mēs nevaram zināt, kas Putinam aiz ādas un ko viņš domā par Nabiuļinu, bet viens jau ir redzams - pasākumus inflācijas slāpēšanai viņa ir piebremzējusi. Tas savukārt jau ir radījis sekas.
Putins ir ieviesis savā valstī plašu spektru visādu pasākumu, kas atgādina PSRS - cenzūra, oponentu vajāšana un politikās konkurences nepieļaušana, varas centralizācija, tiesu varas kalpība politiskajai varai. Taču ir viena lieta, kurā Krievija pat ar visu savu agresīvo karu pret Ukrainu nav gribējusi noslīdēt atpakaļ uz PSRS - tā ir tirgus ekonomika, kas Krievijā, kaut ar defektiem, tomēr turpina pastāvēt.
Pašlaik ir diezgan dramatisks brīdis, kurā izšķiras, vai Krievija vēl centīsies turēties tirgus ekonomikas rāmjos vai arī aizbrauks pa glumu slīpni atpakaļ pagātnē arī šajā ziņā.
Krievijas militāri rūpnieciskais komplekss un oligarhi (kas ir viens un tas pats), tāpat arī spēka struktūras paģēr, lai valstī vairs nemaisās pa kājām tāda struktūra kā KCB, kas vadās pēc reālās ekonomikas principiem un mēģina uzturēt Krieviju kā iekļaujošos pasaules un iekšzemes makroekonomisko procesu sistēmā. Atbrīvojoties no Nabiuļinas un KCB relatīvi neatkarīgās varas, Krievija varēs drukāt rubļus, lai maksātu neadekvātas algas militārpersonām un kareivjiem, lai finansētu rūpnīcas, kas ražo tankus un šāviņus.
Nu kā var maksāt ļaudīm, kas paraksta kontraktu, lai iestātos armijā, 2, 3 vai vairāk miljonus rubļu, kas ir 2, 3 vai vairāk desmiti tūkstošu eiro? Šādas summas tiek maksātas masveidā, jo Krievijai vajag daudz karavīru, kurus sūtīt uz nāvi Ukrainā. Katru dienu iet tur bojā vai tiek ievainoti ap 1000 Krievijas karavīru. Vajag vēl un vēl. Tāpat vajag ražot un ražot raķetes, dronus un tankus.
Nekontrolēta, nebremzēta rubļu drukāšana var novest pie tā, ka rubļu banknotes var kļūt nevērtīgākas par papīru, uz kā nomināli drukāti, un kurss būs nevis 113 pret USD, bet 113 000 000. Vai 1:13 triljoni.
Lai to novērstu, ir iespējami pretpasākumi, kurus tad jau vairs diezin būs ļauts izvērst Nabiuļinai. Var pāriet uz plāna ekonomiku un administratīvi noteikt, cik jāmaksā gaļai, sviestam, veļas mašīnai un kādas algas kuram jāsaņem. Un tie, kas neklausa, jālikvidē.
Ja Nabiuļina tiks noņemta no amata, tas būs signāls, ka Krievija turpmāk, nemaz ne tālā nākotnē, pāries no tirgus ekonomikas uz absolūtu kara ekonomiku un kara vajadzībām pakļautu plānošanu.
Tālākā perspektīvā krieviem tas nozīmē rindas un tukšus veikalus. Bet nu neko - plāna ekonomikā taču arī bija pozitīvas puses, piemēram, garšīgs plombīrs un gāzētais ūdens par kapeikām. Un tomātu sula ar bezmaksas sāli glāzē uz letes. Un piečurātas bikses, ja paskatās tā pavisam tālākā atpakaļperspektīvā.
