Ziemsvētku saruna ar Rīgas Vecās Svētās Ģertrūdes baznīcas mācītāju Kristu Kalniņu: par to, kā mainās cilvēki, par to, ko un kāpēc viņi meklē baznīcā, par to, kā ļaunums atrod savus kalpus, par to, ko gribas pateikt mūsu valsts pārvaldītājiem un par daudz ko citu.
Kā, tavuprāt, ir mainījušies cilvēki? Kādi viņi bija pirms desmit gadiem, kādi viņi ir tagad? Ko viņi vēlējās sajust un redzēt toreiz un tagad?
Cilvēki savā pamatbūtībā nav mainījušies. Kad sāku kalpot, man šķiet, ka garīgās ilgas cilvēkos bija dziļākas un vairāk visaptverošas. Mana pirmā kalpošana bija Cēsīs, Cēsu baznīcā. Un tu jau zini, cik tā liela. Cilvēku bija tik daudz, ka visi, kuri gribēja dievkalpojumā tur atrasties, nesagāja iekšā. Tas bija 1999./2000. gads. Kristus vēsts autoritāte, baznīcas autoritāte bija augstāka un nozīmīgāka. Cilvēki nāca, lai dzirdētu un ieklausītos.
Un tomēr es domāju, ka cilvēkos paliek šīs ilgas - sniegties pēc kaut kā augstāka. Un dievkalpojumā es runāšu par to, ka mēs, protams, vēlamies, lai kāds nāk un uzlabo mūsu dzīves kvalitāti, bet to jau neviens no ārienes mums neuzlabos, jo mums pašiem ir jāmainās. Mēs jūtam, ka mums kaut kā pietrūkst un ka dzīve daudzējādā ziņā ir atkarīga no mums pašiem. Un mums reizēm grūti saprast, kā tieši mums pietrūkst, lai dzīve kļūtu dziļāka, jēgpilnāka un nozīmīgāka, mīlošāka un atvērtāka.
Ir grūti satvert atbildi. Turklāt šis laikmets mūs ir attālinājis citu no cita, kā arī no realitātes. Daudzi vairs nesaprot, kas ir un kas nav vērtīgs. Tāpēc cilvēki paliek nelaimīgāki, jo ir nomaldījušies.
Cilvēki nemeklē baznīcā atbildes?
Meklē. Un tieši jauni cilvēki meklē baznīcā šīs atbildes. Es pat teiktu - vidusskolēni. Tā ir zīme, ka visā tajā laikmeta putrā un haosā, kur nekas nav skaidrs, daļa cilvēku tomēr meklē pamatus, kārtību, draudzību un mīlestību, kas neilgst tikai stundu, bet mūžu. Un prombēdze, ko izraisījusi klaji destruktīva ideoloģija, prombēdze no dievišķo vērtību pamatiem - tā nevar ilgi turpināties. Jo katrā no mums tomēr mājo ilgas pēc Dieva kārtības un mīlestības.
Jā, sabiedrība zināmā mērā ir palikusi svešāka kristīgajai baznīcai, tomēr kaut kādas zemstraumes sāk spēcināties, un notiek iešana atpakaļ uz vērtībām. Baznīcu šobrīd meklē ne tikai jaunieši vien, arī trīsdesmitgadnieki, arī pusaudži - četrpadsmit, piecpadsmit gadus veci cilvēki.
Tev ir kāda konkrēta pieredze?
Jā, ir viens jauns puisis. Viņš regulāri nāk pie manis, viņam ir daudz jautājumu, viņš tos uzdod man, tie ir ticības un garīguma jautājumi. Tas ir tik pārsteidzoši, ka tu redzi - viņā ir šī interese, un tas viņam šķiet nozīmīgi, jo viņš no sirds vēlas atrast patiesību.
Tikko tīmeklī izlasīju kāda man zināma cilvēka “atklāsmi”, ka visas reliģijas, viņaprāt, ir noziedzīgas, pielīdzinot kristietību islāmam. Līdz šim zināju, ka Rietumu pasaules vērtības balstās kristietībā, bet salīdzināt kristietību ar baiso islāmismu - tas ir kaut kas prātam neaptverams.
Tā ir pavisam virspusēja lietu redzēšana. Ja kāds vēlas šādā veidā kaut ko raksturot, tad jau itin visu mēs varam vērtēt kā noziedzīgu. Kas tad nav noziedzīgs? It īpaši šodien? Piemēram, bērniem ļauj izlemt sevi sakropļot, lai “pierādītu”, kas viņi ir - zēni vai meitenes?
Protams, bija laiks, kad baznīca nenesa tās vērtības, uz kurām tā bija aicināta, bet visam ir savs skaidrojums. Arī šodien diemžēl viena otra baznīca ir aizgājusi no Kristus pamatiem, lai izpatiktu kādam konkrētam cilvēku lokam.
Ja mēs skatāmies uz kristietību tādā veidā, kā to dara tevis pieminētais cilvēks, mēs kristietībai varam piekārt dažādas birkas. Bet ja skatāmies dziļāk, kristietība joprojām nes ne ar ko citu neaizvietojamo spēku, kas pārmaina cilvēku dzīvi, kuras pamatā ir iespēja izmainīt sabiedrību. Ar vienu nosacījumu; ja mēs paši gribam mainīties.
Jau gandrīz trīs gadu garumā velkas asiņainais Krievijas karš Ukrainā, iet bojā nevainīgi cilvēki, tiek iznīcinātas pilsētas, bet dažu Eiropas valstu vadoņi, dažādi fico un orbāni skrien uz Maskavu bučot kungam stērbeles. Kā tev kā kristīgam cilvēkam tas izskatās?
Atziņas par to ir diezgan skumjas. Esmu, protams, arī Izraēlas pusē, kas ir nobruņota un aizsargāta no sabiedroto puses: raķešu uzbrukumi tiek apturēti. Bet, skatoties uz Ukrainu, man ir bēdīgi, domājot par to, ka joprojām cilvēki tiek šķiroti: vienas valsts civiliedzīvotāju dzīvības ir vērtīgākas par citas valsts civiliedzīvotāju dzīvībām. Neskatoties uz NATO spēju aizsargāt Ukrainas iedzīvotājus daudz pilnīgāk, nekā tas notiek tagad, tai netiek doti visi apsolītie ieroči un pretgaisa aizsardzības rīki. Tas nozīmē: cilvēki joprojām tiek šķiroti vērtīgajos un mazāk vērtīgajos.
Tu pieminēji pāris Eiropas valstu līderus, un tās ir manas skumjas par to, kā ļaunums atrod savus kalpus. Nežēlīgs, ļauns, auksts ļaunums Putina personā un visas viņa radītās sistēmas personā atrod pakalpiņus, kuru vienīgā vēlme ir dabūt krietnāku naudas žūksni un materiālo izdevīgumu. Līdz ar to šie cilvēki savu mūžības izvēli ir atdevuši sātanam. Viņi dzīvo pašapmānā, viņi tiek sagūstīti vēl lielākā ļaunumā.
Ko tu gribētu pateikt mūsu valsts pārvaldītājiem? Ko viņi dara nepareizi?
Man pat negribētos runāt par to, ko viņi dara nepareizi. Man gribas cerēt, ka tie, kuri atrodas ļoti nozīmīgos valsts pārvaldes amatos, ir kristieši. Es ticu, ka arī mūsu ministru prezidente tāda ir, tāpēc gribas, lai viņi saprot to, ka Dievs viņus ir iecēlis šajos amatos, un valdīšana un vara viņiem ir dota, lai sakārtotu mūsu valsti pēc Dieva taisnīguma principiem. Domāju, ka mūsu valsti visbriesmīgāk joprojām posta absolūta bezatbildība, pašlabuma meklēšana, mantkārība.
Mēs dzirdam dažādus populistiskus saukļus, taču gudra vadītāja, kurš būtu spējīgs atteikties no pašlabuma gūšanas un ieguldītu spēkus tautas un valsts nākotnē - mums vēl nav. Kamēr tāda nebūs un kamēr pie atbildības nesauks visus tos, kuri jau ir iedragājuši valsts un tautas nākotni ar bezatbildīgiem lēmumiem, ar milzīgas naudas izšķērdēšanu tukšos projektos, tikmēr mēs uz priekšu netiksim. Tā dēvētais “Rail Baltica” projekts mums uz paliks uz desmitgadēm kā piemērs tam, kā valsts vadītāji nedrīkst rīkoties ar nodokļu maksātāju naudu. Ja tiem, kuri “strādā” ar šo projektu, noņemtu pusi no tām milzīgajām algām, ko viņi par to saņem, viņu attieksme būtu pavisam citā līmenī. Šis projekts padara mūsu valsts iedzīvotājus vēl nabadzīgākus.
Atbildīgie par šo projektu zina, ka viņiem par to nekas nebūs. Un tomēr es ticu, ka “nekas nebūs” līdz vienam brīdim un Dieva priekšā viņi atbildēs par saviem lēmumiem.
Vairāk nekā pirms gada kāds noziedznieks sapostīja tavas baznīcas svētbildi. Kas notika ar to cilvēku pēc tam?
Bija tiesa, kas atzina, ka viņš ir slims cilvēks. Ja pareizi atceros, viņam tika norīkota ārstēšanās. Viņš pat kaut ko baznīcai atmaksāja. Viņš tika iespaidots no ļaunā gara pasaules, kas izmanto slimus cilvēkus savu mērķu sasniegšanai - lai kādu iebiedētu.
Bet tu jau netiki iebiedēts.
Protams, ne. Lai Dievs viņam piedod un dziedina viņu. Man viņam nav nekāda cita vēlējuma.
Ko tu gribētu pateikt cilvēkiem?
Man dziļi sirdī ir, lūk, kas. Mēs ticam ne tikai tam Jēzum, kurš ir piedzimis, bet arī tam, kurš nomiris, dāvājot mums grēku piedošanu. Es gribu, lai prieks, ko mēs piedzīvojam šajās Ziemsvētku dienās, nepazūd kopā ar izlietotiem dāvanu papīriem un ar ikdienas atnākšanu, bet paliek kopībā ar Radītāju. Tas ir patiesais prieks, kas iet cauri ikdienai un palīdz mums izdzīvot cauri grūtiem laikiem, palīdz mums pateikties, ja dzīvē klājas labi. Mans novēlējums: nepalikt savu virspusējo spriedumu gūstā, bet meklēt atbildi uz jautājumu - ko Dievs ir vēlējis mums pateikt, iedot katram cilvēkam personīgi? Es apliecinu, ka ikviens, kurš meklē, tas atrod. Un tas, ko mēs atrodam, ir kaut kas prātam neaptverams, kaut kas tāds, ko nekāda bagātība šajā pasaulē nespēj sniegt. Tā ir mīlestība, tā ir piederība kaut kam augstākam, pilnīgākam un visaptverošam. Un mēs varam būt Dieva mīļoti bērni un kā tādi arī izdzīvot savu dzīvi.
Lai mēs zinām: kad mēs šajā pasaulē zaudēsim spēkus, tad mūs sagaidīs kaut kas daudz, daudz labāks.