Pēteris Apinis, Latvijas Ārstu biedrības prezidents, ir izdevis grāmatu Latvijai 100. Bet ne tikai par to runāsim: ir daudz smagu jautājumu par veselības aprūpes reformu. Tāpēc Neatkarīgā aicināja Pēteri Apini uz sarunu.
- Tu esi pabeidzis un izdevis grāmatu Latvijai 100. Tā ir ļoti liela, bilžaina, aizraujoša. Kādas ir izjūtas pēc tāda maratona?
- Nekad vairs. Nekad vairs neko valstisku.
- Tev nav gandarījuma, ka ir iznākusi grāmata ar četrarpus tūkstošiem attēlu, ko iesūtījuši 1200 cilvēku no visas Latvijas, un to esi izdevis kā dāvanu valstij, netērējot valsts vai pašvaldības budžetu?
- Valsti politiskā un ierēdnieciskā līmenī pārstāv pārāk daudz tādu cilvēku, kas saprot tikai vienu principu - paņemt valsts naudu, no šīs naudas dabūt sev nelielu otkatu un rezultātu ķeksītim. Ieinteresētība valsts attīstībā vai vēsturē ir tuvu nullei. Politiķu un ierēdņu uzstādījums - «kas tev atļāva šādu grāmatu izdot», «vai tu esi saskaņojis šo bilžu ievietošanu grāmatā» - jau vien ir tā vērts... Ir milzīga intelektuāla atšķirība starp lauku bibliotekāri un Rīgas ierēdni, un ne jau Rīgas ierēdnim par labu.
- Vai tad nebija politiķu un ierēdņu, kas tevi atbalstīja?
- Bija. No deputātiem Šnore (NA), Trupovnieks (ZZS), Kursīte-Pakule (NA), Ņikonovs (S), no ministriem - Dūklavs un Bergmanis (abi ZZS). Divi pēdējie bija ieinteresēti, lai lauksaimniecība, mežkopība un bruņotie spēki tiktu iespējami korekti un pilnvērtīgi pārstāvēti. Pārējo ministru attieksme bija neieinteresēta vai vienaldzīga, bet Anda Čakša darīja visu, lai grāmata neiznāktu, jādomā, pildīja pasūtījumu. Zini, katru dienu pamosties ar domu - ko nu atkal ministre sadomājusi, lai traucētu strādāt? -, tā nav viegla dzīve.
- Kā gan ministre var traucēt dzīvot nevalstiskas organizācijas vadītājam?
- Ar muļķīgu rīcību. Viņa izmantoja katru iespēju, lai uzsūtītu VID, Valsts kontroli, Veselības inspekciju. Ar inspekcijas rokām viņa pūlējās aizvērt veselības žurnālu Ārsts.lv - par to, ka biju atļāvies publicēt godājama kolēģa rakstu, ka ne vienmēr bērniem rinosinusīta gadījumā jādod antibiotikas. Bet «farmācijas ministrija» nevar pieļaut šādu filozofiju - nenozīmēt dārgās zāles. Un tad, kad tiešām neizdevās manas grāmatas druku nobremzēt, tieši tajā dienā, kad notika grāmatas prezentācija, viņa norīkoja visas sēdes, kurās man ministrijā būtu jāpiedalās.
- Vai VID un visas kontroles atrada ko sliktu?
- Pagaidām nekas slikts nav atrasts, bet laiks atņemts dienām un nedēļām.
- Kā tu būvēji grāmatu Latvijai 100?
- Aizbraucu uz visiem Latvijas novadiem un pagastiem. Meklēju muzeju vai bibliotēku, skolu vai pašvaldību, stāstīju par projektu. No visas Latvijas man sāka sūtīt bildes - simtiem, tūkstošiem un desmitiem tūkstošu. Jāatlasa bija tā, lai iespējami plaši pastāstītu par visu, kas Latvijā 100 gados bijis un noticis. Pabiju gandrīz visos Latvijas muzejos, pie kolekcionāriem, tikos ar fotogrāfiem, apmeklēju krāmu tirgus un antikvariātus, kur bildes tirgo, mana palīdze aptuveni saskaitījusi, ka esam pārskatījuši kādus 800 tūkstošus bilžu, no tiem 14 tūkstošus apstrādājuši ar pierakstiem un bilžu apstrādi, bet 4,5 tūkstošus ievietojuši grāmatā.
- Un kad tu to darīji?
- Pēc darba, brīvdienās, bet droši vien arī pamatdarbam esmu daudz laika nozadzis.
- Kā var radīt šādu grāmatu bez valsts vai pašvaldību, vai uzņēmumu finansējuma?
- Var taču kaut ko uzdāvāt arī valstij. Daži cilvēki privāti palīdzēja.
- Grāmatā ir 101 gads, katram gadam divi vai trīs atvērumi, bet katru gadu tu esi sācis ar gleznu - kopā 101 gleznotājs vai grafiķis. Kā tu izvēlējies gleznas?
- Tas nu būtu par traku, es neizvēlējos gleznas. Tās piemeklēja un tām filozofiju izstrādāja mākslas zinātniece Anita Vanaga, un bildes ir no četrām kolekcijām: Valsts mākslas muzeja, Zuzānu ģimenes, Alda Plauža un Andra Kļaviņa kolekcijas. Uzreiz jāpiebilst, ka grāmatu nerada viens grāmatas veidotājs un tekstu autors - grāmatā formai un saturam ir vienāda nozīme. Grāmatu veidoja Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Guntars Sietiņš, tikai viņš ir kautrīgs un savu vārdu uz grāmatas vāka nelika. Es domāju, ka viņa vārds tur būtu vairāk iederīgs nekā manējais. Un grāmatai ir projekta vadītājs: tā bija Aiva Stiprā, kas sazinājās ar visiem līdzautoriem un bija informācijas centrs. Grāmata nekad nebūtu iznākusi bez fotoaģentūras F64 un tās vadītājas Anitas Vaivodes.
- Vai ir taisnība, ka tu pamet Ārstu biedrību? Varbūt tās ir tikai tenkas?
- Tās nav tenkas, man termiņš beidzas 23. novembrī, un es jau šobrīd esmu cita darba meklējumos.
- Kāpēc nepaliec uz vēl kādu termiņu? Ārstu biedrība lielā mērā saistās tieši ar tavu vārdu.
- Es nevaru palikt vadošā medicīnas darbā, ja valsts atklāti grauj veselības aprūpes pamatprincipus - vienlīdzību un pieejamību. Ja veselības ministre Anda Čakša dara zināmu, ka 60 000 iedzīvotāju viņai ir pilnīgi vienaldzīgi un viņiem jāmirst, jo viņi nemaksā sociālo nodokli pietiekamā apjomā, es šādā sistēmā atsakos piedalīties. Šobrīd jaunā veselības reforma nozīmē sadalīt iedzīvotājus divās grupās pēc pazīmes - sociālā nodokļa pietiekams maksātājs vai nemaksātājs, gluži kā Hitlers cilvēkus savulaik sadalīja pēc nacionālā principa...
- Pēc likuma burta tas nozīmē nodokļa nemaksātājam iemaksāt 1% minimālās algas sociālā nodokļa?
- Savukārt pēc Veselības ministrijas radītajiem noteikumiem, tas nozīmē tūlīt iemaksāt nodoklim līdzīgu summu, proti, 206 eiro. Droši vien Finanšu ministrijas un Veselības ministrijas ierēdņi vēlējās paņemt nedaudz lielākus nodokļus no individuālajiem uzņēmējiem un mikrouzņēmējiem, bet sanāca kā vienreizējs rekets. Tagad būs tā - jaunie individuālie uzņēmēji uz šo iemaksu nereaģēs, jo patiesībā viņiem tas nozīmētu tikai iespēju tikt pie konsultanta vai slimnīcā, kur tik un tā būtu rindas. Savukārt tā mazaizsargāto iedzīvotāju daļa, kas ir slikti atalgoti pirmspensijas vecuma ļaudis, paliks aiz veselības iestāžu durvīm, jo šos 206 eiro nesagrabinās. Bet nav jau veselības aprūpē viss tikai balts vai melns. Anda Čakša ir izdarījusi daudz laba, kaut ko - ne tik labu. Piemēram, viņa saņēma veselības jomai papildus 200 miljonus eiro. Taču to tērēšana ir pilnīgi necaurspīdīga. Pielika algas, mazināja papildslodzes, rezultātā tikai 11% ārstu ieraudzīja nelielu algas pieaugumu. Cīnījās par kvalitātes kritērijiem, bet tie rezultējās kā divas stundas nedēļā katram ārstam ar papīriem. Palaida e-veselību, lai būtu vieglāk strādāt, bet sanāca brāķis, kamdēļ aptiekās nevar izdot zāles, bet ārsts dara dubultdarbu - raksta gan elektronisko, gan papīra recepti. Veica kadru maiņas, kas rezultējās ar nepārtrauktu kadru rotāciju un situāciju, ka nekur medicīnas vadošajos amatos vairs nav ārsti, bet gan mehāniķi, grāmatveži utt. Vēsturē Anda Čakša paliks kā birokrātijas ministre - viņai izdevās ārstu no pacienta apskates pielikt pie galda ar skatienu datorā vai žurnālā. Šobrīd ģimenes ārstiem ir tik daudz žurnālu, veidlapu, reģistru, dokumentu, ka tie aizņem visu ārsta darba dienu un arī vakaru pēc darba. Pacienti ministres ieskatā ir tikai ķeksīši birokrātijas annālēs.
- Bet, paga, mums stāsta, ka notiekot veselības aprūpes sistēmas reforma. Un tā tiek pasniegta kā liels panākums.
- Nekādas veselības reformas nav. Ir tas pats bardaks, necaurspīdīga finansēšana, brāķis e-veselība, nenoticis algu pielikums mediķiem, dzelžu un farmācijas industrija barota ar lielajām karotēm. Reforma notikusi finanšu sektorā, un ar veselības darbinieku rokām tiek mēģināts iekasēt nodokļus... Anda Čakša Latvijas iedzīvotājus sadalījusi kastās - sociālā nodokļa čakls maksātājs vai nemaksātājs. Tiem nepietiekami maksātājiem tūlīt jāiemaksā 206 eiro, pretējā gadījumā viņi būs mazajā grozā, proti, saņems neatliekamo palīdzību un ģimenes ārsta apskati, bet netiks uz konsultācijām pie speciālista, nevarēs saņemt nepieciešamo diagnostiku, ārstēšanos dienas stacionārā utt. Teksasas profesors Uģis Gruntmanis ir atradis literatūrā pierādījumus, ka mirstība tiem, kuriem ir mazais grozs, esot par 25% lielāka nekā tiem ar to lielo grozu. Patiesībā - ceturtdaļa nāves spriedumu ar šīs maigās, empātiskās, mīlīgās Andas Čakšas rokām. Es gan domāju, ka pasaules zinātnei būs iespēja Andas Čakšas genocīdu pētīt un simtiem disertāciju par šo tēmu aizstāvēt. Nule uzzināju, ka arī pati Anda iestājusies doktorantūrā, tas ir līdzvērtīgs priekšvēlēšanu solis vingrošanai Daugavas krastmalā un dzemdībām Ministru kabinetā...
- Tas viss ir savādi: priekšvēlēšanu laikā ministrei un viņas komandai tik ļoti censties noskaņot vēlētājus pret sevi. Bet tu to visu stāsti kā cilvēks no malas, un tā tas patiesībā arī ir - nekādi partijas žņaugi tev nevar liegt izteikties.
- Lielākā problēma ir apstāklī, ka es Latvijas medicīnā neesmu mācējis nosargāt sabiedrības veselības pamatprincipus: vienlīdzību un pieejamību. Neesmu mācējis saglabāt dialogu ar ministriju, kurā vairs nestrādā neviens medicīnas speciālists. Neesmu mācējis pārliecināt ministriju, ka naudu, ko valsts papildus iedevusi medicīnai - šogad aptuveni 200 miljonu -, nav jāizpļekarē, bet ar to jāpalielina algas. Vārdu sakot, jānāk jaunam līderim, kurš, iespējams, varēs kaut kādā mērā pārliecināt visgudrāko, visu zinošo ministri un paštaisnos ierēdņus. Bet tik, cik esmu piedalījies ministrijas sēdēs par konkrētām medicīniskām tēmām, tur runā ministre un viņas slavinātāji, bet speciālisti pie vārda netiek.
- Andai Čakšai būs izdevies piespiest tevi atstāt biedrības prezidenta krēslu? Tas neizdevās pat Guntim Belēvičam.
- Nedrīkst būt situācija, ka ministrija nesarunājas ar lielākajām organizācijām - Ārstu biedrību, Ģimenes ārstu asociāciju utt. Varbūt atradīsies kāds jauns ārsts, kas spēs noturēt pozīciju, bet arī saglabās vietu sarunai ar ministriju.
- Tu Ārstu biedrībā esi galvenais redaktors žurnāliem Latvijas Ārsts un Ārsts.lv, tu vadīji televīzijas raidījumus par medicīnu, rīkoji Veselības gada balvu un Medicīnas gada balvu. To visu tu atstāsi?
- Domāju, ka visi šie projekti turpinās dzīvot, tikai citādi. Žurnāli mainās līdz ar galvenā redaktora maiņu, un parasti tā ir attīstība. Bet man kļūst grūti katru mēnesi radīt divus žurnālus: visus šos gadus man nav bijis atvaļinājums, kas būtu garāks par nedēļu...
- Vai tu joprojām vadi arī Pasaules ārstu savienības žurnālu?
- Jā.
- Kas šobrīd ir galvenais jautājums pasaules ārstu publikā?
- Pasaules ārstu savienībā vienmēr ir divi virzieni - aktualitātes un globālais jautājums. Aktualitātes mainās katru nedēļu: Turcijā tiek apcietināti profesori un medicīnas žurnāla redaktors, Sīrijā kāds ārsts nošauts par palīdzību «sliktajiem», valstis iejaucas medicīnas jomā, uzspiež nejēdzīgas diagnostikas vai ārstniecības shēmas utt. Galvenais globālais jautājums šobrīd ir klimata izmaiņas un plastmasa pasaules okeānā. Cilvēce straujiem soļiem dodas pretī pašiznīcībai...
- Tā ir pasaules problēma: izcērt mežus Brazīlijā un Kenijā.
- Eiropa, protams, izskatās tīrāka un zaļāka nekā pārējā pasaule. Tomēr šobrīd pasaulei ir svarīgs katrs koks, kas ražo skābekli, katrs neizmestais plastmasas maisiņš. Latvijas iedzīvotājs vidēji dienā izmet 1,2 kilogramus atkritumu, galvenokārt plastmasas iepakojumu. Dienā tas nozīmē vairāk nekā 2000 tonnu jeb vilciena sastāvs ar 100 vagoniem. Mūsu ekonomika lielā mērā balstās uz kokrūpniecību, un mēs cērtam mežus. Bet Rail Baltica nav paredzēta tikai kā sliežu ceļu izbūve: uz katru pusi no dzelzceļa paredzēts izcirst vismaz piecdesmit metru meža, tātad kopējais stigas platums vairāk nekā 100 metru. Katri 100 metri dzelzceļa - tas ir viens hektārs nocirsta meža. Katrs taču ir braucis pa lielceļu Tīnūži-Koknese. Mēs zinām, ka Latvijas iedzīvotāju un autobraucēju skaits tuvākajos 50 gados nepieaugs tā, lai šajā posmā vajadzētu paralēli būvēt vēl vienu šoseju un pārvērst to par četrjoslu ceļu. Bet nocirta visu mežu tā, it kā jau šodien sāktu būvēt paralēlo trīsjoslu ceļu. Vienkārši pie reizes nozaga mežu un skābekli. Un šobrīd ne politiķi, ne bijušie un esošie vides un reģionālās attīstības ministri, ne satiksmes ministri, ne zemkopības ministri neatzīstas: kurš deva pavēli vai atļauju uzreiz nocirst divreiz vairāk meža, lai būvētu šo šauro un nenozīmīgo (no Eiropas viedokļa) ceļu?
- Tevi kritizē, ka nenosodi homeopātiju, rigviru, taču tu esi iestājies pret marihuānu.
- Nekad mūžā neesmu nozīmējis nevienu homeopātisku preparātu, kur nu vēl rigviru. Taču šos preparātus nozīmē un ar gana labiem rezultātiem praksē lieto godājami kolēģi. Bet es tiešām nevienu no šiem medikamentiem nesaprotu. Tagad sociālajos tīklos ir ierastas diskusijas formātā «muļķis» - «pats muļķis». Nav viegli skaidrot, ka abiem var būt taisnība... Tas, ko droši zinu: lielāko daļu medikamentu, ko lietoja manā jaunībā, šodien aptiekās vairs neatrast, gluži kā pēc 40 gadiem aptiekās nebūs to medikamentu, ko šodien slavējam ar pierādījumos balstītiem pētījumiem. Kas attiecas uz marihuānas slavināšanu: lai tā paliek pašu zālītes pīpētāju ziņā. Medicīnā šobrīd ir pietiekami daudz analgētisku līdzekļu, kas nerada pierašanu, un mums nevajag marihuānu kā atsāpinošu līdzekli. Savukārt to, ka marihuāna izārstēs vēzi, var izdomāt tikai sapīpētas smadzenes.
- Ko tu sagaidi no vēlēšanām?
- Man šķiet, ka 7. oktobrī pamodīsimies valstī, kurā būs jāveido plašu, varavīksnei līdzīgu koalīciju no vismaz piecām partijām, katrai ļaujot izpausties divu līdz trīs ministru krēslos. Neizslēdzu, ka valdībā ieraudzīšu gan Saskaņas, gan KPV LV, gan JKP aktīvistus.
