Literatūrzinātniece, folkloriste, 12. Saeimas deputāte (Nacionālā apvienība) Janīna KursītePakule intervijā Neatkarīgajai teic, ka politiskā kultūra valstī būs augsta tad, kad tautsaimniecības kungs un kultūras kungs nevis izrādīs tam otram pārākumu, bet sapratīs, ka abi nevar viens bez otra iztikt.
– Jums, saistītai ar valodas un tradīciju dziļuma izpēti, vajadzētu būt tikušai diezgan tuvu tam nacionālās kultūras apjomam, ko savos darbos tēlojuši, piemēram, Anna Brigadere vai Edvarts Virza. Man šķiet, ka valsts kultūrpolitika šo apjomu patlaban ignorē. Valsts kultūrpolitiku interesē vien, ja tā var teikt, publicitātes (pasākumu, biļešu) kultūra, bet dzīves kultūras (nācijas kvalitātes) kopšanu tā netur par savu pienākumu. Vienā teikumā – vai Latvijas politika ir atbildīga par nācijas kvalitāti?
– Man tāda sajūta, ka valsts kultūrpolitika mēģina balansēt starp, no vienas puses, publicitātes un glamūra kultūru, no otras puses, starp tradīciju kultūru. Tradīciju kultūru mēģina saglabāt un uzturēt pirmām kārtām kultūras darba entuziasti novados, otrām kārtām – kultūrpolitikas veidotāji Rīgā, kas nāk no tradicionālās kultūras vides un savā iepriekšējā darbībā bijuši ar to saistīti. Viņu darbs pozitīvi izpaužas, piemēram, kultūras kanona jaunās versijas veidošanā, nemateriālās kultūras likuma sagatavošanā – tās ir lietas, kurām jāpārklāj viss Latvijas kultūras lauks, ne tikai atsevišķi privileģēti, uz ārpuses izrādīšanu vērsti kultūras iecirkņi. Droši vien ir vajadzīgi abi spārni, bet samērīgi un līdzsvaroti izkopti. Neesmu operas speciāliste, tomēr jautājums par, ja nemaldos, vairāk nekā 400 000 eiro dārgo izrādes Valentīna viesizrādi Berlīnes Vācu operā, aizbildinoties ar Latvijas «reprezentācijas stratēģiju», ir viens publicitātes kultūras pārspīlējuma piemērs. Var mēģināt, protams, uzlēkt augstāk, nekā rocība atļauj, cerot, ka tajā vienā uzlēcienā izdosies pasauli vai vismaz Eiropu pārsteigt un piesaistīt sev vispārēju uzmanību. Tomēr šai sakarā nāk prātā paruna, ka augstāk par vienu vietu tā kā tā neuzlēksi. Otra galējība, kādu bieži kultivē atsevišķu nozaru arodbiedrības vai politiķi pirms vēlēšanām – paņemt naudu, kaut vai šos 400 000 vai vairāk tūkstošus – un izdalīt pabalstos, pielikt pie pensijas, pievienot noēšanai… Noēst var visu, sākot ar kultūru un beidzot ar rezerves uzkrājumiem nebaltai dienai. Īslaicīgi tas var dot efektu, bet pēc tam var sekot vēl dziļāka bedre. Īsāk – tie, kas veido kultūrpolitiku, ir gan atbildīgi par nācijas garīgo kvalitāti, bet tas nevar būt vienvirziena process. Vieni atbild, bet pārējie, tā teikt, sabiedrība, tikai gaida, lai atbildīgie visu izkārtotu. Kritizējot un personiski kopdarbā neiesaistoties. Tieši tāpēc lēmumi kultūrpolitikā visbiežāk ir veidoti pareizi, bet tiem piemīt formāls raksturs.
– Kas, jūsuprāt, raksturo augstu politisko kultūru?
– Kad tautsaimniecības kungs nenospiež kultūras kungu ar savu pārākumu, bet abi sēž blakus un abi saprot, ka vienam bez otra nav lielas jēgas šai pasaulē. Kad atsevišķs cilvēks nejūtas kā skudra sociālo institūtu labirintos, kad vērtības un tradīcija nav tukša skaņa, ar kuru pieskandina telpu īsi pirms vēlēšanām.
– Kādas šajā ziņā ir Latvijas politikas redzamākās raksturīpašības? Proti – cik lielā mērā politikas izpausmes var kalpot par paraugu, stimulu nācijas centieniem uz labu?
– Pārlieks pragmatisms un varbūt fragmentārisms. Viens nesens piemērs nāk prātā. Ceru, ka neviens neapvainosies. Lolita Čigāne rosināja uz Saeimas jumta izlikt, šķiet, trīs bišu stropus. Varētu domāt – oriģināls piemērs, jo latvietis un bites labi iet kopā. Bet argumentācija, kāpēc tie stropi jāliek, visu to ierosmi novilka no jumta pavisam uz zemes. Jūnijā būšot iespējams ievākt pirmo ražu ES parlamentu konferencei Rīgā un vēl kādai lielai sanākšanai par godu un parādīšanu. Atkal – lai parādītu citiem, redz, ko mēs varam. Ne bišu un medus priekam. Ieceres pirmā brīža ideālisms sabruka kā kāršu namiņš.
– Ja Saeimu iedomāt kā latvieša māju – kas tā par konstrukciju, un kāda saime to apdzīvo?
– Tā ir liela māja, un kā jebkurā lielā mājā tajā ir dažādi apdzīvotāji. Tā nav eņģeļu māja, bet nav arī trulu idiotu pulcēšanās vieta. Katrs, kas grib paskatīties šajā mājā ne pa atslēgas caurumu, bet ieiet pa durvīm, redzēs, ka tie ir 100 cilvēki, kas tur ietikuši ar lielāku vai mazāku vēlētāju atbalstu un tāpēc ir tautas spogulis. Nepatīk? Maini vispirms sevi, lai nākamajās vēlēšanās kandidētu pats vai ievēlētu gudrākus, labākus par pašreizējiem. Deputāti nav akli jāmīl, dievs pasarg, bet akls naids, kas sabiedrībā tiek provocēts un tiražēts kā mīts par simt lielākajiem Latvijas idiotiem, riņķo kā bumerangs.
– Kādi kultūras mehānismi vēl vajadzīgi, lai nostiprinātu valsts pamatus (kaut vai lai padarītu stabilu to, kas teikts Satversmes preambulā)?
– Nav jāizgudro jauni kultūras mehānismi, jāsekmē tikai, lai tie, kas ir, labi strādā. Satversmes preambulā ir zelta vārdi par to, ka jāgarantē latviešu nācijas pastāvēšana cauri gadsimtiem. Gan nācijas, gan latviešu valodas un kultūras sekmīgu pastāvēšanu var nodrošināt tikai sabiedrības dzīvotgriba un vēlme izkopt savu valodu un kultūru. Saglabāt savu identitāti Eiropas kultūrtelpā nevar ne ar likumiem, pat visizcilākajiem, ne ar tēvišķīgām pamācībām. Tā jāapzinās kā vērtība, kas uzturama. Jābūt pamatnācijas pašcieņai un cieņai pret mazākumtautībām. Latvijas kopējā kultūrtelpa var pastāvēt tikai tad, ja ir interese vienam par otru, tradīciju dzīva pārmantošana.
– Jūs savulaik teicāt, ka ar «pliku ekonomiku» Latvijai nav vietas. Un uzsvērāt rūpes par nacionālo esību. Kādus stūrakmeņus (vērtības, idejas) jūs gribētu redzēt Latvijas politikas pamatā?
– Sākšu iztālēm: Bībelē stūrakmens ir klints, kas notur pasaules ēku. Musulmaņu mitoloģijā zeme droši balstās uz eņģeļa pleciem. Plecus eņģelim balsta klints, bet klinti balsta teiksmains vērsis, kuru savukārt balsta milzu zivs. Vēl citu tautu mītos zemi balsta bruņrupuči un kādas teiksmainas būtnes. Kāds tam sakars ar mūsdienu Latvijas politiku? Domāju – vistiešākais. Lai cik liela būtu vai sevi iedomātos kāda zivs, viena pati tā nevar ilglaicīgi noturēt visu ēkas smagumu. Pirmā zivs, kas mūs var paturēt stiprus, ir novadu zivs, kurai ir lielas un mazas, bet krāšņas zvīņas: Latgale, Kurzeme, Vidzeme, Zemgale. Vēl sīkāk – suiti, ķoniņi un tā tālāk. Otrā zivs – Baltijas un Ziemeļeiropas kopības idejas kopšana. Visi tie plašajā pasaulē, kuru pašmērķis nav – nokampt mums kādu gabalu. Citā plaknē mūsu politikas stūrkameņi ir tautas un kristīgo vērtību radītās saliņas. Tie kā tas musulmaņu eņģelis tur mūs uz saviem pleciem. Praktisko plakni, bez kuras arī nevar, stūrakmeņu virknējumā manā skatā veido saikne ar NATO, arī mūsu pašu profesionāli sagatavota armija, bez šaubām, veiksmīgi līdzsvarota ekonomika. Tāpat nepieciešama stabili ilglaicīga nodokļu politika valstī un noturīga administratīvi teritoriālā pārvalde, kas nerada nevajadzīgu spriedzi novados.
– Franču filozofs Filips Petits nesen Rīgas Laikā Arnim Rītupam teica, ka politiku, kas nav filozofiski pārbaudīta, nav ko praktizēt. Vai esam praktizējuši vien «veiksmes stāstu»?
– Uz franču filozofa izteiku atbildēšu ar 17. gadsimta latviešu gudrinieka Jukuma Bierņa teikto brīvā pārstāstā. Proti – labāk ir ienaidniekam droši pretoties nekā nodot savu nabadzību viņa ļaunprātībai. Runa bija par latviešu zemessargu pulku dibināšanu Ziemeļu kara laikā. Tā bija reālpolitika, kas izrietēja no brīža situācijas: kamēr čīkstēsi par grūtiem laikiem vai filozofēsi, tikmēr tavu māju nodedzinās līdz pamatiem. Vai tas bija latviešu veiksmes stāsts? Vai tur bija kāda kopēja ideja, kad zvetējās viens pret otru un cits pret citu, un latvieši kā piektie riteņi pa vidu? Bierņa teiktais – nenodot savu nabadzību un beztiesību ienaidnieka ļaunprātībai – manuprāt, ir svarīgs arī šodien. Varbūt Eiropas stiprums ir tieši tajā ietilpstošo valstu dažādībā, nevis ideju globalizācijā un pārvaldības federalizācijā. Kopēja ideja rodas no kopējas jušanas, kuru nevar nolaist ar kādu brīnumplanieri no augšas katram mutē.
– Jūs uzskatāt, ka «latvietim pašlaik visvairāk trūkst pašpārliecinātības un stājas». Vai Latvijas stāja ES šo atziņu patlaban nostiprina vai noraida?
– Stāja nerodas vienā dienā. Mūsu stāju veidojuši gari gadsimti, kad nereti, lai izdzīvotu, bija jāpiekrīt stiprākā viedoklim, jāzemojas un vismaz ārēji jārāda, cik nekaitīgi un mīlīgi tārpiņi mēs esam. Latvijas pašcieņas mugurkauls palēnām iztaisnojas. Vismaz es tā ceru. Un vēl viens – valstisko pašapziņu veicina ne tikai taisns mugurkauls, bet arī augsti pacelta, gudra valsts galva.
– Vai jūs abas (intektuāle un politiķe), kas tagad iemiesotas vienā ķermenī, labi sadzīvojat?
– Ko es iemiesoju, to tikai viens Dievs zina. Kopš esmu politikā, daudz vairāk novērtēju laiku, ko varu veltīt zinātnei. Tie man ir svētlaimīgi brīži, politiku tajos brīžos nepieminu un pat neatceros. Politikā laikam svētlaimi nemeklē, un, ja meklē, diez vai var atrast. Politikā ir lielāka vai mazāka gandarījuma brīži, arī tas nav maz. Un abos ir tukšuma un strupceļa brīži. Tad ir laiks iekšējām vai ārējām diskusijām par dzīves jēgu. Garlaicīgi nav!
– Pie kādiem slēdzieniem jūs nonākat, domājot par politikas un intelekta attiecībām Latvijā kopumā?
– Man palika prātā nesen Egila Zirņa rakstā Dienā citētais tautas pantiņš: «Tas jaunais laiks,/ ko Rainis paudis dzejā,/ Ir beidzot atnācis/ un iespļāvis mums sejā.» Patiesībā jau Raiņa dzīves laikā viņa izsapņotais jaunais laiks, kur, viņaprāt, politiķiem un intelektuāļiem bija jābūt kā vienam veselumam, pavīdēja karikatūriskā gaismā. Laikam taču ne tikai Latvijā un ne tikai pirmskara gados. Intelektuāļiem parasti ir vāja saskare ar zemi, praktiķi–politiķi viņus saliec ragā piecās minūtēs. Bēdīgi tikai, ka praktiķi, saliekuši intelektuāļus ragā, bieži neko augstāk par zupas terīnes malu negrib redzēt. Gadās arī kādi reti izņēmuma brīži, kad, kā Vairā VīķēFreibergā, Imantā Lancmanī, Jānī Stradiņā, Alvī Hermanī, Jānī Vanagā, Zbigņevā Stankevičā pēkšņi ieklausās vai vismaz spiesti tēlot, ka ieklausās. Tad zupas terīnei parādās pa kādai zvaigznei gar maliņu.
– Vai Latvijas politiķi veicina sabiedrības konsolidāciju? Konsensa kultūru? Kā tas izpaužas?
– Tas spilgti izpaužas valsts svētkos, himnu kopīgi dziedot un Jāņu mielastu baudot. Es, protams, jokoju. Politiķi pārstāv dažādas partijas, dažādus redzējumus par to, kāds ceļš Latvijai labākais. Līdz ar to diez vai politiķi ir un būs tās atslēgas figūras, kas ar savu darbību veicinās konsolidāciju sabiedrībā. Vairāk to spēj kultūras cilvēki.
– Palaikam Latgale joprojām tiek taisīta par tādu kā strīdus, aizdomu «ābolu». Vai tiešām ir neiespējami skaidri definēt tās problēmas, kas uztur kompleksus un aizspriedumus? Sanākt kopā un nolemt, kas šodien reāli izdarāms, lai kaites būtu turamas par izslimotām? To centušies darīt pasaules latgaliešu saieti.
– Ar kompleksiem jāstrādā pašiem. Aizspriedumus var mazināt lielāka zināšana vienam par otru. Izeja – paredzēt lielāku vietu skolās novadu vēsturei un kultūrai. Janševskis nozīmīgs Kurzemei, Trasuns Latgalei, abi – visai Latvijai. Ja Latvijas novadu, jo īpaši Latgales, kas ilgstoši bijusi atšķirta no pārējiem novadiem, savdabība tiek organiski kopta un respektēta, tā ir Latvijas bagātība un spēks – tie vaļi, kas tur stipru Latviju.
– Kas šobrīd ir būtiskākais Latvijas iekšējā apdraudējuma cēlonis? Kā tas novēršams?
– Savējā nenovērtēšana. Brīžam līdz neiedomājamai robežai. Kolēģis politiķis nesen rezignēti teica, ka Putins visos mūsu ziņu portālos regulāri ir pirmajā vietā. Kāds ārzemnieks viņam prasījis: kas pie jums Latvijā ir prezidents – Putins, vai? Pēc šīs sarunas pati sāku uzmanīgāk skatīties, kas nodarbina Delfu, TVnet, Kas jauns un citu portālu veidotāju prātus. Kur pazudis Putins! Kad atradās – kāpēc bija pazudis? Un tā bez gala. Cik bieži šajos pašos portālos parādās ziņas par mūsu Valsts prezidentu? Tāda sajūta, ka – pat ja viņš pazustu uz mēnesi, tas tā neuztrauktu, kā kad pazudis Putins. Vai mēs dabūjam zināt un pārrunājam, ko atklājis tas vai cits ārzemju zinātnieks? Ko uzrakstījis, kādu filmu uzņēmis, ko jaunu iedziedājis tas vai cits mākslinieks ārzemēs? Kas notiek ar mums pašiem, ko raksta, ko uzņem, ko dzied Rīgā, nerunājot par Baltinavu vai Laidzi? Par to – starp citu vai nekā. Varbūt ir vērts sākt ar savu prezidentu, savu premjeri, saviem komponistiem, sportistiem? Un ne tikai tiem sportistiem, kas spēlē kādā ārzemju komandā, bet ar tiem, kas pie mums pašiem. Apdraudētības sajūta pazudīs, ja mēs beidzot matīsim, cik daudz jauku cilvēku dzīvo uz laukiem un pilsētās, ka prezidents un premjere nav mehāniski valstisku funkciju veicēji, bet cilvēki ar sirdi un dvēseli, tāpat kā katrs no mums.
– Vai jums ir «savs» nākamais Valsts prezidents? Vai prezidenta institūta statusā, viņa ievēlēšanā vajag ko mainīt?
– Pašreizējā situācijā būtu bīstami kaut ko, izņemot atklātu balsošanu Saeimā par prezidenta kandidātiem, mainīt. Ar to es nedomāju, ka tauta ir pamuļķa lomā un tai neko nopietnu nevar uzticēt. Taču tautā pašlaik virmo vai nu visa noliegšanas tendence, kad neviens pašmāju politiskajās virsotnēs nav gana labs, vai arī pārāk liela labticība. Ir virtuozi mediju speciālisti, kas spēj satrākelēt tādu informāciju, ka liksies – tiek piedāvāts ne tikai lielisks, bet no visām pusēm burvīgs nākamais prezidents vai prezidente. Reklāmas maģija iedarbojās gan pēdējās Eiroparlamenta, gan Saeimas vēlēšanās. Tā bija kā sacensība – kurš skaistāku eņģeļa tēlu uzzīmēs.
Vai man pašai ir nākamā prezidenta tēla vīzija? Atbildot iziešu no pretējā. Tas nav kā Gogoļa lugā Precības, kur iespējamā līgava sevī prāto: eh, ja viena puiša lūpas varētu apvienot ar otra puiša degunu, ar trešā iznesīgo stāju un ceturtā raženo augumu, es uzreiz teiktu JĀ – tas ir viņš! Jebkurā gadījumā, balsojot vadīšos nevis pēc Latvijai mazākā ļaunuma, bet pēc lielākā labuma principa.
