Ladislavs Kubizņaks: Mums ciešāk jāsadodas rokās

Čehs Ladislavs KUBIZŅAKS ir starptautiskās tirdzniecības eksperts, Prāgas Investīciju atbalsta institūta vadītājs, diplomāts. Bijis (1985.–1990.) Čehoslovākijas pārstāvis ANO. Latvijā aktīvi darbojies no 1999. līdz 2010. gadam. Padarījis saikni ar mūsu valsti personisku. Proti – apprecējis latvieti, un arī dēls Bruno, kā saka pats Kubizņaka kungs, ir latvietis ar Šveika filozofiju.

– Es te pateicu par jums tik to, ko zināju. Pastāstiet, lūdzu, ko vairāk.

– Man ir čehu leģionāra Zborovaka Jozefa Vlčka saknes. Viņš laikā no 1914. līdz 1920. gadam izstaigāja Krieviju līdz Vladivostokai. Piecdesmitajos gados viņš mani iemācīja būt uzstājīgam un aktīvam. Es līdz šim cenšos turēties pie viņa padomiem.

Esmu kalējs. Mācījos šo amatu rūpnīcā no četrpadsmit līdz septiņpadsmit gadu vecumam. Kad nobriedu, nonācu Prāgas Ekonomikas universitātē. To beiguši gan bijušais Čehijas prezidents Vāclavs Klauss, gan tagadējais prezidents Milošs Zēmans.

Esmu strādājis ij valsts, ij privātā sektorā. Biju Prāgas deputāts. Tad nonācu politikā, Čehoslovākijas Ārlietu ministrijā. Mani nosūtīja uz Ņujorku kā Čehijas pārstāvi ANO. Darbojos piektajā, administrācijas un budžeta komitejā. Uzstājos pat kā Austrumu grupas koordinators Ukrainas un Baltkrievijas vārdā. Bijušais ASV vēstnieks ANO ģenerālis Vernons Volterss uzaicināja mani uz Ņujorkas universitāti. Pēc tam atgriezos privātbiznesā.

Rīgā ierados 1999. gadā kā PHARE eksperts. Prāga nolēma, ka man te jāpaliek. Un 1999. gada 2. novembrī toreizējais Čehijas premjerministrs Milošs Zēmans atklāja Rīgā, Elizabetes ielā, Czech Trade biroju, kuru es vadīju. Es centos attīstīt Čehijas un Latvijas biznesa attiecības. Trasi Rīga–Prāga esmu izbraucis ar auto Škoda Octavia simt reizes. Preču apgrozījums starp mūsu valstīm tajos gados pieauga no 40 līdz 110 miljoniem eiro. Manā laikā Rīgā parādījās jauni čehu trolejbusi, tramvaji un škodas. Čehi uzbūvēja 150 megavatu turbīnu TEC-2. Tādi īsumā ir mani nopelni. Mēs turklāt atklājām čehu valodas kursus, sākām darboties kultūrvēstures jomā. Organizējām Čehijā Kurzemes festivālus. Rīkojām tur seminārus – kas ir Latvija? Lai nejauc Latviju ar Lietuvu. Lai zina, ka te ir jūra, ka var braukt…

Savukārt Čehijā es cenšos izveidot ģenerālisimusa Ernsta Gideona Laudona (Loudona) taku uz Latviju. Pat latvieši nezina, ka viņš nācis no Latvijas (Ļaudona) un kāda ir viņa loma Čehijas vēsturē. Viņš turēja fronti manas dzimtās pilsētas Broumovas tuvumā. Bet Bīrona leģendārā vecākā meita, hercogiene Katrīna Zagaņska (fon Sagāna) uzcēla manā novadā, pie Uras upes pili. Viņa necieta Napoleonu un bija Austrijas kanclera Meterniha mīļākā. Viņa vēlējās mieru Eiropā.

Pērn man piedzima dēls. Arī tā es stiprināju saikni starp Čehiju un Latviju. Dēlam ir Latvijas un Čehijas pilsonība. Viņš zinās latviešu valodu un zinās čehu valodu. Viņš būs sava veida simbols mūsu tautu nerimtai, gan likteņa, gan vēstures noteiktai, saskarei. Lai vieglāk pārvarētu problēmas, kuras nākušas līdz ar brīvību, mums biežāk un ciešāk jāsadodas rokās.

– Manuprāt, jūs esat pavadījis Latvijā pietiekami ilgu laiku, lai spriestu par mums, neļaujoties mūsu pašu uztveres stereotipiem.

– Latvijā ir ļoti strādīgi ļaudis. Pirmais, kas mani šeit pārsteidza, bija tas, ka veikali sestdienās un svētdienās ir vaļā. Čehijā sestdien tie pēcpusdienā ir ciet, bet svētdienās vaļā ir tikai ārzemju tirdzniecības centri. Latvijā strādā pat mazās bodītes. Cepuri nost.

Otrs. Te, salīdzinot ar Čehiju, ir ļoti labi pārtikas produkti. Laba izvēle. Mums tāda tirgus kā jūsu Centrāltirgus nav.

Saistībā ar bērnu pabalstu esmu saskāries ar Latvijas sociālajiem dienestiem, un, manuprāt, tie ir iemācījušies strādāt bez aizturēm, korekti… Turklāt Latvija straujāk nekā Čehija iekļaujas Eiropas tiesību sistēmā.

Latvijai ir sava nacionāla pieeja, un šeit tur godā tradīcijas. Man ļoti patīk Kurzeme un ļoti patīk Latgale. Un vēl – Latvijā ir skaistas sievietes ar savu raksturu.

– Paldies par labiem vārdiem. Bet pamatā man gribētos uzzināt jūsu viedokli par to, kas tagad notiek Eiropā. Kas nosaka mūsu – mazo valstu – stāvokli? Kāds tas izskatās no Prāgas?

– Tad sāksim iztālēm. Sāksim no astoņdesmito gadu beigām, kad sabruka Padomju Savienība. PSRS sagruva un parāva zem ūdens arī sabiedrotos. Tas radīja ļoti daudz zaudējumu. Baltijas valstis ieguva neatkarību. Bet līdz ar to tās ieguva arī atbildību par to, kā veidot savu ekonomiku, kā risināt savas problēmas.

– Un paldies Dievam. Brīvība, patstāvība – viss ir mūsu pašu rokās. Brīvības, lai kustinātu savas smadzenes, pilnīgi pietiek. Gan mums, gan, teiksim, Ukrainai.

– Iegūt brīvību – tas ir ļoti labi. Bet – otrs jautājums, kurš rodas tūlīt pēc brīvības iegūšanas, – kā pabarot tautu? Kā pabarot tautu, lai tā dzīvotu labāk? Lai saprastu, kā izmantot pārvietošanās brīvību un brīvību lemt, kam būt. Jā, mēs to ieguvām. Bet lieta tāda, ka ikviens sēdēja uz sava krēsla. Uz savas pakaļas. To, kuri bija, piemēram, uzņēmumu direktori, kaut kā direktori, starts bija labāks nekā mums. Tātad – kāds uzsāka maratonu, kad daži bija jau kilometru priekšā.

– Jā, nomenklatūra iekārtojās priekšā. Bija prihvatizācija u. tml. Bet tas tagad ir «tikai» dotums. Manuprāt, šodien šai pieredzei vajadzēja būt jau sen apjēgtai. Kāpēc nesanāk, kā pienākas? Kāpēc brīvības resursu izmantojam nekvalitatīvi?

– Tā nav. Šī resursa nav. Kāpēc nav? Cilvēki nav nobrieduši brīvībai. Tikai maza daļa ļaužu spēja noorientēties uzreiz. Viens mūsu emigrants man Ņujorkā toreiz teica: «Tu redzēsi, kā tie, kuri ņēmās ar sīku biznesu, kļūs miljonāri, bet inženieri, zinātņu doktori tikai noskatīsies, un nekas viņiem nesanāks.» Ar to es gribu atgādināt, ka cilvēkam vajag ķērienu, kas ļauj attīstīt biznesu. Tas, pirmkārt.

Otrkārt, mēs pārāk vētraini atvērām tirgus, es teiktu, mūsu konkurentiem. Bet viņi, protams, centās iznīdēt mūsu ražošanu. Lielā mērā tas viņiem izdevās. Viņiem bija pieredze un kapitāls. Piemēram, franči pie mums aizvēra cukurfabrikas. Citi to pašu izdarīja Latvijā. Pie mums notika lielas aplamības kravas auto Tatra ražošanā. Visu slēdza. Franči pārņēma savā ziņā ūdens tirgu. Tur, kur šodien franči, ūdens produktu cenas ir augstākas, kur čehi – zemākas. Tātad – mēs nespējām attīstīt biznesu tādā pašā līmenī.

Trešais iemesls, kas mūs satrauc un kādēļ nesanāk gluži tā, kā mēs domājām, ir tas, ka mūsu politiķus pirmām kārtām interesē – dabūt sev labu kabatu, labu naudu. Apgādāt ģimeni. Un tikai pēc tam politiķis uzlūko tautas intereses. Kurš šodien Čehijā (nezinu, kā Latvijā) tic parlamenta deputātiem?

– Latvijā – mazākums. Taču te vietā atkārtot viena gudrinieka jautājumu: «Kas vēlējis vēlētājus?» Kas mūs apgādā ar tādiem deputātiem? Vai tad ne mēs – vēlētāji – no reizes reizē atražojam varu pēc tās iepriekšējā ģīmja un kvalitātes?

– Lūk, arī ceturtais aspekts. Mēs atrodamies tādā kā fiksētā stāvoklī. Mēs esam kā konservi, kuri neko nespēj mainīt. Taču noteikts cilvēku skaits sēž un tur savas pozīcijas. Cilvēkam no ielas izsisties deputātos ir neiespējami. Tāpēc, ka priekšā viss jau sadalīts. Valsts aparātā šie ļaudis visas vietas ir sadalījuši laikus un uz priekšdienām. Pēc tam viņi var spēlēt vēlēšanu komēdiju un panākt, lai kaut kādi ļaudis tiem pasaka: «Mēs tādai lietu kārtībai piekrītam.»

Vēlēšanas izdevušās, svešie un liekie ielaisti netika, nu varam domāt, kur likt valsts naudu. Bet naudu viņi ņem no visiem. No apakšas līdz augšai. Un ņem ļoti skarbi. Pēc tam dala saviem mērķiem. Tas nav labi. Tas ir mīnuss. Tiklab Čehijā, kā Latvijā. Visur. Cik nav bijis korupcijas skandālu? Bet šie skandāli neko simtprocentīgi neatrisina. Ko dara policija, prokuratūra, ko dara justīcija? Čehijā līdz šim nav pieņemts likums, saskaņā ar kuru man (ja mana īpašuma vērtība pārsniedz, teiksim 200 000 eiro) jāpierāda, kur esmu ņēmis šo villu, šos šikos auto utt. Likuma nav. Gluži vienkārši tāpēc, ka deputāti negrib to pieņemt. Negrib pierādīt, kur dažs labs ņēmis savu lielo naudu. Tā ir problēma, kuru mēs pēc brīvības iegūšanas neesam atrisinājuši. Bet, ja tā netiks atrisināta, būs jauna sociāla revolūcija.

– Vai postpadomju telpā ir kāda valsts, kura šajā ziņā atšķiras?

– Es tādu nezinu. Ir krīze, kuru forsē tas, ka parādījusies problēma: Krievija – Ukraina.

– Kas tā, jūsuprāt, par problēmu?

– Tā ir situācija uz kara sliekšņa. Ukrainā pilsoņu karš jau notiek. Es biju Kijevā pagājušā gada oktobrī. Pavadīju mūsu prezidentu Milošu Zēmanu. Mēs bijām arī Doņeckā, parakstījām līgumus. Bet no tā visa nekā nav. Tāpēc, ka Doņeckā karš. Tur bijušie Padomju Savienības pilsoņi slaktē cits citu. Manā uztverē tas ir ļoti dīvaini.

– Kādi – ārēji vai iekšēji – iemesli prevalē šī kara izraisīšanā?

– Tur ir ārēju un iekšēju iemeslu kombinācija. Pašā Ukrainā tas nāk no oligarhiem. Cilvēki kļuva nemierīgi. Parādījās pirmās sociālās revolūcijas pazīmes.

– Bet plašākā kontekstā? Krievija paplašina impēriju? Atkal sācies aukstais karš?

– Protams, impērijas paplašināšana. Vēriens, ar kādu Krievija uzsāka darboties, nepatīk mūsu draugiem Vašingtonā. Nepatīk, ka Krievija sāka paaugstināt savu ekonomisko potenciālu, ka tā vairs nav kaut kāda banānu republika. Lācēns ir pamodies. Tas jau stāv uz abām kājām. Un tam jau ir dūres.

Amerikai tas nepatīk. Amerika gribētu atdabūt bipolāro pasauli, kurā dominētu tikai ASV. Tāpēc, ja raudzītos no šī līmeņa, tas, kas notiek Ukrainā, ir loģiski. Bet mums tas ir bīstami. Mēs nedrīkstam tam truli pakļauties.

– Un ko tad mums iesākt?

– Pirmkārt, darīt visu, lai ASV intereses neizraisītu karu Eiropā. Mums nav vajadzības kopēt Amerikas politiku. Pirmais – lai nebūtu kara.

Otrkārt, es ieteiktu mazajām valstīm vērot Vāciju. Vācija ir gudra. Tā cenšas uzlabot attiecības ar Putinu un teic, ka Ukrainu glābs federalizācija.

Treškārt, manā uztverē būtu lieliski, ja Eiropas Savienībai izdotos piesaistīt Krieviju sev. Turklāt, mainoties politiskajiem režīmiem, bija stulbi sagraut kooperāciju, kas pastāvēja starp Austrumeiropas valstīm visās jomās. Tagad mēs par to tiekam kaut kā sodīti. Par to, ka nerīkojāmies ar saimnieka prātu. Par to, ka valdīja politiskie uzskati. Taču politiķi šādas lietas ne vienmēr risina veiksmīgi. Sevišķi Briseles birokrāti.

– Kāpēc mums piemērs nav, teiksim, somi, kuri rīkojas prātīgāk?

– Neraugoties uz to, ka bija somu–padomju karš, somi rīkojās gudrāk. Viņi saglabāja šo tirgu un nelaiž politikā svešos kā mēs. Es tikos Ņujorkā ar Marti Ahtisāri, pirms viņš bija kļuvis par Somijas prezidentu. Viņš teica: «Es gribu, lai mans mazdēls tiek audzināts Somijā. Es negribu, lai viņu ietekmē amerikāņu audzināšana.» Tas bija pirms 25 gadiem. Viņš bija, kā man teica, nacionālists, kurš ļoti gudri sargāja Somijas intereses. Mums tas kaut kā nesanāk. Nesanāk tā, kā mēs domājām.

Protams, es rēķinos ar krievu mentalitāti – visu risināt ar dūrēm un tankiem. Mēs uz savas ādas šo PSRS stulbumu dabūjām just 1968. gadā. Taču no šī skatu punkta es kā bijušais ārējā izlūkdienesta virsnieks respektēju Putina kungu par to, ka viņš līdz šim nav ielīdis Ukrainā ar karaspēku. Turklāt es uzskatu, ka Krima tomēr ir krievu. Hruščovs, kad to atdeva, nejautāja: vai jūs gribat Ukrainā vai KPFSR? Tautai viņš to nejautāja.

– Ko dos «sankciju karš»?

– Iedarbināts trešais līmenis. Krievijas īpatsvars Čehijas ārējā tirdzniecībā ir krietni mazāks nekā Latvijai. Tas nozīmē, ka Latvija taps sista vairāk nekā Čehija. Sankcijas nekad neko nav atrisinājušas. Arī sankcijas pret Kubu, sankcijas pret Irānu neko nerisināja. Spēcīgāka no tām kļūs tikai Krievija. Tā būs spiesta audzēt un ēst pati savu pārtiku.

– Vai mums, mazajām ES valstīm, esošajā situācijā pietiek patības, lai rīkotos tā, kā jūs iesakāt?

– Mūsu politika, protams, atrodas ES un ASV ietekmē. Nav redzamas pat patstāvīgu soļu iespējas. Es uzskatu, ka tas nav labi. Tāpēc, ka mēs atrodamies tuvu tam, lai mūs sauktu par banānu republikām. Mums vajadzīga lielāka patstāvība.

Mums jāpieņem lēmumi, kuri sakrīt ar mūsu interesēm vairāk nekā ar citu mūsu «lielo brāļu» interesēm. Lai tie būtu rietumos vai austrumos. Es mūsu stāvoklī saskatu zināmu «lielā brāļa», kurš pārlieku lien mums zem brunčiem, atkārtojumu. To, ka mēs pārlieku pakļaujamies interesēm, kuras ne vienmēr sakrīt ar mūsu tautu interesēm. Ij Čehijā, ij Latvijā. Kā dēļ kopēt svešu politiku?!

Tas pats ekonomikā. Ir jādomā pašiem. Piemēram, par to, vai ieviest eiro. Sava valūta – tā ir zināma nacionālās ekonomikas aizsardzība no bojājumiem. Bet eiro – tas ir sava veida sūknis, signāls – dodiet mums naudu! Eiro labāk piesaista ekonomikai kapitālieguldījumus. Nauda ir kā asinis. Ja eiro, tad asinis plūst ātrāk. Bet, ja krona, tad tā ir aizture, filtrs. Poļiem un mums filtri pagaidām ir izdevīgāki nekā visas ekonomikas atvēršana. Ja atvērsi ekonomiku, kas paaugstinās? Visas cenas – Eiropas līmenī. Nepaaugstinās tikai darbaspēka cena. Lūk, kur problēma.

– Ar ko nodarbojas jūsu institūts?

– Institūts radīts kā nekomerciāla organizācija. Tā mērķis – informatīva un administratīva starpniecība starp Čehijas Republiku un citām valstīm, lai optimizētu investīciju projektu izstrādes.

Mēs nodarbojamies ar ārvalstu investīciju piesaistes monitoringu un situatīvo analīzi. Nolūkā pilnveidot šo piesaisti. Mēs izstrādājam un piedāvājam jaunas varas un kapitāla mijiedarbības formas. Prioritāte – ilgtermiņa investīciju projekti mūsu valsts ekonomikai nozīmīgās nozarēs. Jo šādi projekti spēj radīt pamatu izejai no ieilgušās ES finanšu krīzes.

Čehija nav – kā dažas citas – izejvielu donorvalsts. Tāpēc galveno uzsvaru mēs liekam tieši uz tehnoloģiju attīstību. Institūts ir gatavs atbalstīt no visām pasaules malām nākušu investoru visdrosmīgāko ideju realizāciju.

Mūsu rekomendāciju un slēdzienu sagatavošanā piedalās visaugstākā līmeņa speciālisti ne tikai no Čehijas, bet arī citām Eiropas valstīm un ASV. Mēs darbojamies dažādos virzienos: automobiļu un aerokosmiskā rūpniecība, transports, elektronika un elektrotehnika, Life Sciences, IT tehnoloģijas, nanotehnoloģija, medicīna...

– Kāds Čehijā ir iekšējais investīciju klimats?

– Valsts varas organizācijas demokrātisms ČR ļauj mums tikt sadzirdētiem. Institūts grasās ņemt dalību ar ārvalstu investīcijām saistīto likumdošanas iniciatīvu sagatavošanā un apspriešanā. Turklāt mums ir plaši sakari praktiski ar visiem mūsu kompetencei svarīgiem resoriem Čehijā. Tie mūsu centienus atbalsta. Tas garantē minimumu administratīvo barjeru gan efektīvu finanšu ieguldījumu, gan tādu praktisku lietu kā vīzu jautājumi, augstas klases ārvalstu speciālistu pieaicināšana utt. ceļā.

Esam fiksējuši virkni neatliekami risināmu problēmu. Pirmām kārtām runa ir par zināma nihilisma pārvarēšanu investīciju risku novērtējumā. Tas izriet no investīciju projektu profesionālas analīzes trūkuma saskaņā ar to sabiedriskās lietderības kritērijiem. Mums skaidri jādefinē un jādara varai zināmas konkrētas problēmas, kas traucē investoru ienākšanu valstī.

– Kāda ir jūsu interešu ģeogrāfija, darbības pamatvirzieni?

– Vēl nesen Čehija par prioritāru darbības virzienu uzskatīja Eiropas Savienību. Taču, augot BRIKS (Brazīlija, Krievija, Indija, Ķīna, DĀR) valstu tirgu pievilcībai, uzmanība pievērsta tiem. Arī NVS valstīm ir pietiekami liels potenciāls. Tāpēc ar dažādu, daudzveidīgu konferenču, semināru palīdzību mēs centīsimies atbilstoši sagatavot čehu uzņēmējus. Biznesa komforts Čehijā – tas ir mūsu galvenais mērķis.

– Vai «sankciju kara» dēļ jūsu nolūki nebūs jākoriģē?

– «Sankciju karš» mūs pārliecināja par to, ka ekonomiskā sadarbība jāattīsta visos virzienos.