Intervija ar politoloģi Ilzi Ostrovsku – par to, kā mainās Latvija un pasaule; par tiem, kas diktē jauno kārtību.
– Kad aicināju uz diskusiju, jūs nevēlējāties runāt par valdības veidošanu, ieminoties, ka tas viss ir pārāk sīki, salīdzinot ar procesiem, kuri notiek pasaulē. Ko jūs domājāt, to sacīdama?
– Starptautisko analītiķu vidē patlaban ir kāds plaši izplatīts salīdzinājums: nacionālo valstu valdības atgādina pingvīnus uz peldoša aisberga, kuriem šķiet, ka nevis okeāna straumes, bet gan viņi nosaka ledus gabala virzību. Trakākais, ka pingvīni pat neapjauš par šādu straumju eksistenci. Tāpēc viņi ir pašpārliecināti un pārprot savu lomu, kura ir krasā pretrunā ar realitāti. Ne velti Romas klubs* nemitīgi atgādina, ka viena no šodienas lielākajām problēmām ir tā, ka cilvēki neizprot notiekošo procesu patieso būtību. Tostarp, arī to, ka tradicionālā nacionālā, demokrātiskā valsts pakāpeniski iegūst citu formu, pārvēršoties par valsti – korporāciju jeb korporācijvalsti.
Rietumeiropas nacionālās valstis pagājušajā gadsimtā sasniedza savu apogeju labklājības valsts veidolā, taču vienlaikus globālo procesu ietekmē sāka pārvērsties par korporācijvalstīm, kurās rentabilitāte ir galvenā prioritāte, bet nacionālās un sociālās vērtības, sociālā politika – perifēras. Lielos mērogos nacionālo valstu sociālās politikas pretenzijas korporācijām šķiet vispār nonexistent, neeksistējošas. Šī attīstības virziena apoloģētu viedoklis ir tāds, ka pasaulē ir nepieciešami tikai 20% iedzīvotāju. Pārējie 80% ir lieki, jo nav rentabli. Interesanti, ka sazvērestība pret pārapdzīvotību ir Dena Brauna kulta romāna Inferno tēma. No racionālā (nevis ētiskā un morālā) aspekta pārapdzīvotības kā negatīvas parādības interpretācija ir pamatota, jo drīz runa vairs nebūs tikai par tādu dabas resursu trūkumu kā nafta vai gāze, bet par tīru gaisu un nepiesārņotu dzeramo ūdeni. Vēl viens iemesls, kāpēc pretruna starp abām valsts formām – nācijvalsti un korporācijvalsti – saasinās. Tajās nacionālajās valstīs, kurās ir vāja un no sabiedrības atsvešināta valsts vara, neattīstīta pilsoniskā sabiedrība, minimāla reliģijas ietekme, bet galvenais – sabiedrība ir saskaldīta reliģiski vai etniski (kā Latvijā), kosmopolītisko korporāciju ietekmē nācijvalsts brūk ātrāk. Ekonomiskās un finanšu krīzes šo tendenci būtiski pastiprina.
– Parasti vidusšķira ir tā, kura, uzņemot ekonomisko krīžu satricinājumus, kaut daļēji amortizē krīžu sekas un tāpēc ir ilgtspējīgas valsts pastāvēšanas garants. Latvijā arī vidusšķiru ir grūti saskatīt.
– Līdz ar aukstā kara beigām pagājušajā gadsimtā mērķtiecīgi aizsākās vidusšķiras iznīcināšana. 80. gadu otrajā pusē Austrumeiropā un PSRS Eiropas daļā 14 miljoni dzīvoja zem nabadzības sliekšņa, bet 90. gadu otrajā pusē tādu jau bija 169 miljoni cilvēku. Tik milzīga vidusšķiras slāņa pauperizācija iepriekš netika novērota nekur pasaulē, pat ne Dienvidamerikā. Kā tas varēja notikt? Bezprecedenta aplaupīšanas rezultātā!
Tipiskās labklājības valstīs, kā, piemēram, Vācijā, produkta virsvērtību savā starpā sadala darba ņēmējs un darba devējs. Lielo ekonomisko un politisko sistēmu maiņas laikā postpadomju telpā darba ņēmējiem sāka atņemt ne tikai daļu no produkta virsvērtības, bet arī no t.s. neaizskaramā izdzīvošanas minimuma, kurš dod iespēju darba ņēmējam atražot sevi un ģimeni. Latvijā valsts elite turpina īstenot šo politiku jau vairāk nekā 20 gadu (aplaupot caur nodokļu sistēmu arī mazo un vidējo biznesu). Tas nozīmē, ka vidusšķiras atražošanas process ir lēns un sekmē korporācijvalsts nostiprināšanos. Vācijā vidējais IKP per capita ir tikai divas reizes lielāks nekā Latvijā, bet vidējās algas ir četras piecas reizes lielākas. Dabiski, ka cilvēki turpina aizbraukt no Latvijas.
– Nosauciet vienu konkrētu piemēru, kas raksturo Latviju kā valsti – korporāciju.
– Vai var būt spilgtāks un traģiskāks piemērs nekā Maxima darbība? Pēc Zolitūdes traģēdijas publiskajā vidē parādījās liels daudzums faktu, kuri spilgti izgaismoja šīs lielās starptautiskās korporācijas bezatbildīgo attieksmi pret darba ņēmējiem, klientiem un Latvijas valsti. Atklājās arī tas, ka Latvijas politiķi un ierēdņi ir būtiski sekmējuši korporācijas uzkundzēšanos tā vietā, lai domātu par savas valsts iedzīvotāju drošību. Vēl viens piemērs: uz Vaidavas ir aizliegts būvēt elektrostacijas. Karvas HES šo noteikumu izdevās apiet. Turklāt tagad tā vēl pretendē uz VARAM projektu naudu, kaut līdz šim finanses bija atteiktas. Nācijvalsts interesēs, protams, būtu negandēt savus zivju resursus. Valstīs – korporācijās lēmumus pieņem elites interesēs, izmantojot arī valsts budžetu kā galveno instrumentu. Valdošās elites biznesa projektu (iepirkumi, pasūtījumi, dotācijas) labā strādā arī valsts aparāts. Parādi komandē korporācijas, manipulējot ar valsts ierēdņiem, deputātiem un izpildvaru. Turklāt lēmumi, kurus pieņem šaurā lokā, reti kad nonāk publiskajā telpā. Toties parādās dažādas spekulācijas un vērojumu aprakstīšana sociālajos tīklos. Taču nav dziļas analīzes par notiekošo, jo pietrūkst patiesas informācijas. Parādās tikai t.s. pieseguma informācija, kas nereti ir domāta tam, lai manipulētu ar sabiedrību.
– Pirms gadiem septiņiem astoņiem vienā no manām intervijām jūs jau zināmā mērā pieminējāt šo pingvīnu maršu uz ledus gabala. Citēju: «Nav noliedzams, ka finanšu sistēma pēdējās desmitgadēs ieguvusi tik lielu pārnacionālo varu, ka atsevišķu valstu valdības nav vairs spējīgas kontrolēt situāciju.»
– Valdības vairs nevar izvēlēties, kontrolēt vai nekontrolēt tos, kuriem ir triljonos mērāms kapitāls. Es nerunāju par miljardieru, bet gan triljonāru klubu – par tām patiesi elitārajām ģimenēm, kuras nepiemin žurnālā Forbes. Publikācijās parādās Rotšildu un Rokfelleru vārds, bet diez vai jūs tur ieraudzīsiet Baruhus**. Šī ģimene pa retam pavīd tikai analītiķu pētījumos. Varenā Baruhu ģimenes banka tika dibināta pirms 400 gadiem, taču tās vārdu neieraudzīsiet nevienā reitingu tabulā. Standard Chartered Bank ir kā banku banka. Ne velti saka, ka liela nauda mīl klusumu.
– Šī ir tā ranga elite, kas nosaka straumes pasaules okeānā?
– Protams. Ir taču nepieciešama sabalansēta globālā finanšu kapitāla sistēma! Kurš gan cits par to domās? Pērn Pasaules ekonomikas forumā Davosā Starptautiskā valūtas fonda izpilddirektore Kristīne Lagārda minēja, ka pasaules attīstītākajās valstīs publiskais parāds ir 110% pret IKP. Šis taču ir kara laika parāds! Eirozonā tas ir mazāks – vidēji 87%, Igaunijai – tikai 10%, bet Latvijai – 35%. Taču Eiropas dienvidu valstīm ir lielas problēmas. Situācija ir jāmaina. Lai iegūtu atelpu vismaz uz pieciem, desmit gadiem, vajadzīgi aptuveni 20–35 triljoni.
– Kur tos ņemt?
– Bieži mediji ziņo par simtiem miljonu (pat miljardu) lieliem sodiem, kas uzlikti par dažādiem pārkāpumiem gan slaveniem itāliešu modes namiem, gan starptautiskām bankām. Iet vaļā uzbrukums pat Spānijas karaļnamam. Varam noprast, ka pieņemts lēmums ekspropriēt finanšu uzkrājumus. Pavisam brutāli – kā tas notika Kiprā. (Pēc speciālistu aprēķiniem, noguldītāji paspēja izvest vien kādus 20% naudas.) Pieņemu, ka jaunās naudas ekspropriācija ies arvien plašumā.
– Jaunā nauda – definēsim.
– Tā ir nauda, kas parādījusies pēdējo 10–20 gadu laikā un kuras izcelsme ne vienmēr ir caurspīdīga. Ir tāds teiciens: jautājiet par jebkura centa izcelsmi, tikai neprasiet par manu pirmo miljonu (tagad var teikt – miljardu)! Tāpēc, ka tam ir krimināla izcelsme. Rietumiem visu laiku ir bijusi problēma sākt tiesas procesus pret šīs naudas subjektiem. Berezovska un Abramoviča tiesāšanās palīdzēja atsegt mehānismus un izstrādāt juridisko bāzi jaunās naudas ekspropriācijai. Tagad var sākties procesi ne tikai attiecībā uz Krievijas, bet arī uz Ķīnas, Dienvidamerikas un Indijas jauno naudu. Protams, arī par vecās naudas izcelsmi varētu uzdot jautājumus, bet tad būtu jārakājas vairākus simtus gadu senā pagātnē. Skaidrs, par britu Austrumindijas tirdzniecības kompāniju pasakaino peļņu vai opija karu šodien neviens vairs neinteresēsies. Taču arī vecās naudas turētāji saprot: ja neaplaupīs citus, ķersies klāt viņiem. Paskatieties, ko dara Bafets un Geitss (jaunā nauda), – abi paziņojuši, ka savu kapitālu pēc nāves novēlēs labdarībai. Analītiķi to vērtē kā soli, lai saglabātu reputāciju un peļņas iespējas.
– Arī Latvijai jāpiedalās doļā, piedodiet par zagļu slengu...
– Nu ja! Tāpēc jau arī ES tiek plānots pastiprināt valstu budžetu kontroli, jo nevar paļauties uz to, ka tās pašas ievēros Māstrihtas kritērijus. Nu, neievēros! Kas notika Kalvīša un Godmaņa valdīšanas laikā? Toreiz caur Parex bankas krīzi Latvijas izzagšanā pieslēdzās arī citu valstu laupītāji – nerezidenti. Atcerieties Mērnieku laikus – slātaviešu un čangaliešu goda mielastu? Ar ko tas beidzās? Naktī iz meža nāca ārā laupītāji ar maisiem un lielām rungām rokās. Tieši tas notika 2009. gada janvārī. Šiem marodieriem, kas nāca ar maisu no meža, mēs teicām: labi, dosim jums 600 miljonus... Nē, – par maz! Par maz? – nu tad nedabūsiet neko! Ak, tā?! Tad izdemolēsim to jūsu Vecrīgu! Tā arī bija. Tikko parādījās kaut kāda nauda Latvijas budžetā, tā tūlīt pat – gāzi grīdā! – un tiek rīkots trekno gadu goda mielasts. A no meža ta` visu laiku uzmanīgi skatījās, kā slātavieši un čangalieši negausīgi rij treknu gaļu... Bet, protams, šis bija tāds primitīvs valsts naudas ekspropriācijas variants.
– Kā jūs vērtējat uzturēšanās atļauju tirgošanu?
– Šī ir viena no spilgtākajām korporācijvalsts izpausmēm. Globālā kapitāla subjekti klejo no vienas valsts uz citu, un visur tiem ir labi, ofšori stāv viņu labklājības sardzē, nodokļi arī pārāk nenomoka. Tādi paši nomadi ir arī mazkvalificēta darba strādnieki ar savām aplokšņu algām. Vienīgie, kas dzīvo uz vietas un kārtīgi maksā nodokļus, ir nabaga apdīrātā vidusšķira.
Jā, gribu atzīmēt vēl kādu raksturīgu elementu, kas būtisks valstīm – korporācijām. Tā ir korupcija, kā sistēmiska parādība. Tad, kad korupcija parādās tūkstoš veidos, rodas problēma pateikt, kas vairs nav korupcija. Iedomājieties – jūs visu laiku rakstāt tikai uz melna papīra un pat nezināt, ka eksistē arī baltais. Jums neviens nevar pat iestāstīt, ko nozīmē balts papīrs. Nav priekšstata, ar ko salīdzināt. Ja vadāmies pēc šādas analoģijas, tad arī korupcija sabiedrībā tiek uztverta kā norma, kura uztur nebeidzamu valdošās elites alkatību un patērētājkāri.
Vēsturē bijuši daži varas rīcības modeļi, lai sabiedrība (sevišķi tās elite) pārāk neaizrautos ar mantas vākšanu un patērēšanu. Ivana Bargā laikā opričņiku komanda slīcināja elitāros slāņus asinīs; pagājušā gadsimta 20. gados streikojošos itāliešu strādniekus savaldīja fašistu melnkrekli. Mūsdienās skandināviem ir liels progresīvais nodoklis; arī francūži cenšas iet to pašu ceļu. Kaut kā taču jāmēģina savaldīt superbagātos…
Paskatieties, kādas idejas šodien parādās publiskajā telpā. Jūsu pašas vadītajā diskusijā izskanēja tēze: valsts santehniķi gaidot. Santehniķis saka, ka jāmaina sistēma, bet pats jau viņš nav nekāds sistēmas mainītājs. Dienvidamerikā, kad gribēja mainīt sistēmu, pie varas nāca militāristi. Vienīgais pozitīvais piemērs šodien ir Islande, kur valsts un sabiedrība vienoti nostājās pret korporācijām sabiedrības un valsts interesēs, spējot no šī konflikta iziet kā uzvarētāja. Latvijā pašlaik viss velk uz lēnu iznīcību. Neredzu nevienu, kas varētu rīkoties radikāli. Vai te, tik mazā valstī, ir kāds, kurš varētu nostāties pret transnacionālu korporāciju radītu sistēmu? Ir nepieciešama konsolidētas sabiedrības un valsts elites vienota rīcība, vadoties no nācijvalsts interesēm. Bet tieši uz to ir vismazākās cerības. Sabiedrība ir etniski saskaldīta, vara un sabiedrība atsvešinātas. Ideāla situācija korporāciju varas bakhanālijām. Mūsējie nesaprot jēdzienu dalīties, ka augsta ranga gangsteris nekad nepaņems visu banku. Pagājušajā gadsimtā, kad ASV bija pārņēmusi lielā ekonomiskā krīze, prezidents Rūzvelts sasauca kopā visus bagātos un teica: nu, tā – esat daudz dabūjuši, tagad lieciet galdā savu daļu! Bet skaidrs, ka vairākums oligarhu nedalīsies pat sīkumos. Ir viens izņēmums, bet arī viņam par dalīšanos ar tautu tagad skarbi jāmaksā. Pārējie turpinās laupīšanas politiku, jo nav jau rindā pēdējie… Politiskā vara (deputāti), izpildvara (ministri) un ierēdņi var, protams, nostāties pret korporāciju tīkojumiem, taču tā ir augsta riska pakāpes zona. Masu mediji šajā situācijā var mazināt politiķu risku vai arī tos pilnībā iznīcināt – korporāciju vara ir visur.
– Kādas ir perspektīvas?
– Visdrūmākā perspektīva ir valsts izzušana. Man pat negribētos teikt, ka tas ir transnacionālo korporāciju mērķis, jo viņiem tāda Latvija, kā jau teicu, ir nonexistent. Valsts – korporācija ir absolūti kosmopolītiska parādība, jo kapitāls ir globāls. Un šī pat nav sazvērestība pret mūsu valsti, nē! Tāda ir attīstības tendence, sistēma.
– Filmās killers, notēmējis taisni pierē, saka: piedod, draugs, nekā personīga!
– Nekā personīga... Taču principi darbojas. Bet, tā kā Latvija atrodas drošības zonā, kas saucas Eiropas Savienība un NATO, tad formāli vēl esam valsts. Mums saglabājušās dažas identitātes pazīmes – valoda, himna, karogs, daļēji robežas.
– Sarunu noslēdzot, vēlreiz par tiem pingvīniem. Ko viņiem, nabaga glupajiem radījumiem, darīt, ja nevar pretoties pasaules straumēm?
– Jūs prasāt, ko darīt... Es domāju tā – lai nebūtu pārāk sāpīgi, nevajag pārspīlēti krampjaini turēties tikai pie latviskās identitātes, izolējot sevi no ES. Jo, ja būs Eiropas Savienība, būs arī Latvija. Tikko notiks kāda globāla ģeoklimatiska krīze, sāksies lielā tautu staigāšana, kas momentā savrupo Latviju noslaucīs no ceļa.
* Romas klubs (1968) – starptautiska organizācija, kura apvieno zinātniekus, sabiedriskos darbiniekus, juristus un uzņēmējus no vairāk nekā 30 valstīm.
Mērķis: izvērtēt pasaules ekonomiku, ekoloģiju, demogrāfiju u.c. jomas, kā arī modelēt iespējamās nākotnes perspektīvas.
** Bernards Baruhs (1870–1965) – ebreju izcelsmes amerikāņu finansists, ASV prezidenta V. Vilsona un F. D. Rūzvelta padomnieks. Karjeru sācis,
spekulējot biržā; 33 gados kļuva par miljonāru.