Leonu Briedi klusi pieminot

Leona Brieža aiziešana mūžībā pagājušās nedēļas nogalē bija šoks. Sociālajos tīklos cilvēki neslēpti skuma, publiskoja viņa dzejas rindas, dalījās ar tīmekļa saitēm, kurās iespējams klausīties dažādu komponistu dziesmas ar Leona Brieža vārdiem un personiskajām atmiņām.

Sērotāji bija ne tikai latvieši. Līdzjūtību pauda Leona kolēģi no Lietuvas un citām valstīm, lieku reizi apstiprinot viņa autoritāti starptautiskajā dzejas pasaulē. Leons Briedis tiešām bija tik unikāls un tik stabils, ka šķita - ar viņu tas nenotiks. Retais zināja - dzejnieks kādu laiku cīnās ar veselības problēmām. Publika drīzāk īgņojās, kad pērn dzejas dienu Klasiskās dzejas vakarā viņš, tautā mīlēts klasiķis būdams, neatnāca uz pasākumu. Nevarēja, jo bija slimnīcā.

Sēru dienās piemin Leona Brieža ieguldījumu latviešu oriģināldzejas druvā. Tajā viņš nenāca kā neprognozējama, spilgta dabas parādība, kas reizēm uzplaiksnī, lai pazustu. Leonam Briedim piemita ne vien talants, bet arī fenomenālas darbaspējas. Kalpošanai literatūrai tika pakļauts viss. Tagad vietnē literatura.lv, kur atrodams plašākais dzejnieka bibliogrāfijas rādītājs, uzskaitīti gandrīz 30 oriģināldzejoļu krājumi, 12 grāmatas bērniem, 4 eseju un apceru krājumi, 2 prozas darbi un apmēram 50 atdzejojumu grāmatas - izlases, antoloģijas, atsevišķu autoru krājumi no aromīnu, sardu, retoromāņu, galīsiešu, krioļju, nīderlandiešu, latīņu, rumāņu, itāļu, katalāņu, spāņu, franču, portugāļu, japāņu, ukraiņu, serbu, albāņu, horvātu un citām valodām!

Leonam Briedim piemita ne vien dzejnieka talants, bet arī unikāla spēja apgūt valodas un uztvert to poētisko uzbūvi. Bez šīm divām dāvanām jāpiemin arī trešā - Leons Briedis prata savus gara bērnus aizstāvēt, nereti piesaistot starptautiskus līdzekļus un cīnoties pret finansējuma vējdzirnavām tepat Latvijā. Stāsts par to, ka viņa projekti atbalstu nesaņem trīspadsmit reižu, lai četrpadsmitajā reizē to beidzot dabūtu, ir stāsts par šī unikālā talanta darba neredzamo pusi. Mēdz teikt, ka tulkotāji veidojot tiltus starp tautām. Manuprāt, Leons Briedis būvēja nevis šauru tiltiņu, bet autostrādi starp kultūrām. Viņa iekšējais plāns un vīzija, apvienoti ar apbrīnojamu mērķtiecību, bija tik lieli, ka, neraugoties uz grūtībām, Leons Briedis prata pārvarēt neiespējamo.

Vienmēr šķita, ka dzejnieka redzamais veikums ir daļa no lielāka apslēpta zemūdens kalna. Leona dēls Adrians tagad teic, ka «Latvija tēta darbu vēl nepazīst». Visticamāk tā arī ir, jo dzejniekam pietika spīts strādāt pie aizvien jauniem tekstiem un atdzejojumiem neatkarīgi no tirgus konjunktūras. Tāpēc ārkārtīgi svarīgs uzdevums pēc runām par to, ka Leona Brieža mantojums jāsaglabā, būs reālais darbs viņa literārā veikuma saglabāšanai.

Gan jau pētnieki secinās arī to, ka latviešu kultūrai ļoti nozīmīga bijusi Leona Brieža izdevējdarbība. Pateicoties viņam, latviešu lasītāji guva pieeju diviem intelektuāliem žurnāliem Grāmata un Kentaurs XXI. Ar tiem izaugušas vairākas humanitāro zinību studentu paaudzes. Savukārt Leona Brieža dibinātais apgāds Minerva devis virkni nozīmīgu tekstu, kas visticamāk latviešu valodā dienasgaismu neieraudzītu acīmredzamās to nekomercialitātes dēļ. Savā ziņā Leons Briedis un Minerva veica to, ko citās valstīs dara akadēmiskie augstskolu apgādi, tomēr tā bija viņa privāta iniciatīva. Lasītāji prata novērtēt pasauli, ko apgāds Minerva Leona Brieža vadībā pavēra ar, piemēram, Azoru salu dzejas antoloģijas vai Mūsdienu portugāļu dzejas antoloģijas izdevumiem vai citām vērtīgām grāmatām. Diemžēl ekonomiskā krīze piespieda šo darbu apturēt. Un atkal jau taisnības labad ir jāatzīst, ka Leons Briedis ar savām lieliskajām, bet absolūti nekomerciālajām izdevējdarbības iecerēm biežāk bija nevis gaidīts nācējs, bet gan atraidīts sava ceļa gājējs. Var tikai minēt, cik ļoti tas sāpēja.

Toreiz, kad apgādā Neputns 2014. gada nogalē iznāca Leona Brieža lolojums Spāņu dzejas antoloģija, par ko viņš vēlāk saņēma augstāko novērtējumu latviešu literatūrā - balvu par mūža ieguldījumu, dzejnieks atbildēja Neatkarīgajai uz šķietami vienkāršiem, bet būtiskiem jautājumiem. Atbildes lieliski raksturo Leonu Briedi.

Leons Briedis par spāņu dzeju

- Mana interese par Spāniju sākās bērnībā. Pusaudža gados es aizrāvos ar spāņu valodu, spāņu dzeju. Viens no pirmajiem spāņu dzejniekiem, kas mani saviļņoja tāpat kā Poruks, tāpat kā Bārda - izcilie latvju dzejas romantiķi, kas bērnībā atstāja uz mani lielu iespaidu -, bija Lorka. Izrādās, vēl pirms 1971. gada, kad iznāca Knuta Skujenieka atdzejotā Lorkas dzejas izlase Kliedziens, es rakstīju kaut ko līdzīgu Lorkas dzejoļiem. Drīkst, es nocitēšu? Tas datēts ar 1970. gadu. Dzejolis ir visai naivs un pretenciozs. Tāds es arī tolaik biju.

Tā arī mana interese visu šo gadu laikā ir rezultējusies spāņu dzejas antoloģijā, par kuru mierīgi un lepni var teikt - Garsija Lorka. Pavisam trīsdesmit trīs manā izpratnē izcilākie divdesmitā gadsimta Spānijas dzejnieki. Četrdesmit gadu laikā lēnītiņām, strādājot arī pie citu romāņu tautu dzejām, esmu palēnām izveidojis šo antoloģiju. Nopietni strādāju kādus pēdējos piecus gadus - divus trīs gadus pie sakārtošanas, vēl apmēram divus gadus ilga izdošana. Nereti atdzejot ir daudz vieglāk nekā izdot grāmatu. Īpaši jau dzeju grāmatu, kura nevienā pasaules valstī nekādā ziņā nav rentabla. (..)

Par atdzeju

- Lai man piedod, bet visu, ko es daru, es daru sev! Atlasu tos autorus, kas man pašam ir mīļi un tuvi. Tad izvēlos dzejoļus, kas man ir tuvi un mīļi. Paradoksālā kārtā tieši šis subjektīvisms, ja vēl viņam spēj piešķirt kādu vispārinājuma pakāpi, konceptualitāti, sistēmisku raksturu, tad tas izrādās ne tikai sev, bet arī noder citiem. Divas pilnīgi nesavienojamas lietas veido dzeju. Ārkārtējs galējs subjektīvisms - viena pozīcija. Otra pozīcija - augsta vispārinājuma pakāpe. Tad tā, literatūrzinātniski runājot, rodas tas, ko sauc par intersubjektivitāti. Proti, ka šie dzejoļi uzrunā ne vien visus kā kopumu, bet katru kā atsevišķu cilvēku.

Par dzeju kā prieku

- Esmu triju kungu kalps. Pirmām kārtām kalpoju pats savai dzejai. Par laimi vai diemžēl, turpinu rakstīt. Kā mēdz teikt, izrakstīties var arī nerakstot, bet šie dzejoļi mani joprojām turpina piemeklēt. (..) Ik reizi ir liela laime nojaust, ka, sakot vienus un tos pašus vārdus, tomēr esi pamanījies pateikt tos pašus, bet citus vārdus - tavs liriskais es kļuvis drusku citāds. Ja sāc atdarināt sevi, tad ir skumji, bet diemžēl pats jau to neredzi. Tāpēc ir svarīgi reizēm tikt ārā no katla, kurā vāries. Dzejas rakstīšana nav darbs. Tas ir prieks. To pašu es gribu attiecināt uz atdzeju. Esmu ļoti priecīgs, ka neviena no šīm abām nozarēm man nav darbs! Ai, cik jauns un dumjš es biju, kad domāju, ka tā ir misija, darbs, sūtība. Jā, perifēriskā nozīmē, bet tas ir ārkārtīgs prieks atklāt savas dzimtās valodas potences.

Par izslēgšanu no universitātes

- Man bija tāds periods dzīvē, kad kopā ar Arni Šablovski mēģinājām par to rakstīt laikrakstā Elpa. Man glabājas mājās to laiku dokumentu kopijas. Manā dzīvē bija tāds brīdis. Mans liktenis. Tolaik, kad 1970. gadā mani izslēdza no universitātes bez jebkādām tiesībām iegūt augstāko izglītību visā Padomju Savienībā, es sapratu, ka viena lieta ir padoties tam, piekrist visam, vai rīkoties. Nekādi rīcības plāni tolaik jau nedarbojās. Vienīgais mans rīcības plāns - aizbraukt uz Moldovu un iestāties Kišiņevas universitātē spāņu valodas un literatūras fakultātē. Tā bija mana atbilde režīmam. Katrā ziņā šī šlepe man joprojām velkas pakaļ. Katrs ar to tiek galā savādāk. Deviņdesmitajos gados, kad man nācās to visu atcerēties, kad uzzināju ļoti daudz jaunu faktu par maniem draugiem, kā viņi rīkojušies šajā situācijā, man uznāca šausmas. Vienu brīdi biju devis vārdu par to vairs nerunāt, kaut gan aizmirst to nav iespējams, bet redzi… Kā lai to pasaka? Ir jāmāk piedot. Jāprot stāvēt pāri. Savā dzīvē es varu daudz ko mainīt, bet savā biogrāfijā es neko vairs nevaru izdarīt savādāk. Tā ir.

Ja runā godīgi, nekāds disidents jau es nebiju. Parasts cilvēks, kurš grib runāt latviski, dziedāt latviski, kurš neatzina Latvijas okupāciju, kurš uzskatīja, ka 1944. gadā emigrācijā ir vienotas latviešu tautas daļa, kurš mīlēja latviešu folkloru, latviešu dzejas klasiku, kas pa lielākai daļai izrādījās aizliegta.

***

Tā gudrība, ja nāk, tad nāk ar laiku,

bet jaunība jau negaida un steidzas

vispirmām kārtām sevi apliecināt…

Es neatsakos, jo es arī esmu teicis -

Es un Garsija Lorka.

Bet gadu gaitā, vairāk saprotot un zinot,

Ikkatram sevi pārvērtēt reiz nākas

Un atšķirt patieso no iedomātā sevī…

Tas pienāk laiks, tas laiks, kad saka -

Garsija Lorka un es.

Daudz vēlāk, tikai tad, kad visam

Kā pašai patiesībai jāskatās ir acīs,

Nāks atziņa, bet varbūt tikai retam,

Kad varēs mierīgi un lepni sacīt -

Garsija Lorka

***

PĒDĒJĀ GAITA.

Atvadīties no dzejnieka Leona Brieža būs iespējams piektdien, 7. februārī, pulksten 11 Rīgas krematorijas lielajā zālē.

Lūgums nenest vainagus un citus lielizmēra ziedu kārtojumus