arrow_downwardP.S.Kultūra

Latvijas Nacionālajā operā jaunais gads sākās ar gaidītu debiju, proti, Aleksandra Antoņenko lomas debiju Radamesa tēlā Džuzepes Verdi vēsturiskajā drāmā Aīda.

Saruna ar grāmatizdevēju, apgāda Jumava īpašnieku Juri Visocki notika pērnā gada nogalē, kad viņš pats ar lepnumu turēja rokā savas jaunās grāmatas 4 rakstāmgaldi signāleksemplāru, bet Latvijas iedzīvotāji steidza tuviniekiem pirkt dāvanas – cerams, ka tās bija arī grāmatas. Aizvadītais gads Latvijas izdevējiem bija diezgan dažāds – no vienas puses, valsts sāk atkopties no krīzes, no otras puses, pasaule mainās tik dinamiski, ka pat tādā tradicionālā lietā kā grāmatu drukāšana dzīve piedāvā negaidītus pavērsienus. Par ierastās uz papīra drukātās grāmatas bojāeju un digitālās grāmatas uzvaras gājienu runas 2012. gadā sāka pieklust, tomēr ar ko šis gads iezīmējies izdevējiem?

«Lielais notikums bija Opolais kundze, kura izpelnījās milzīgas ovācijas. Krītošs ziedu pušķis trāpīja viņai pa galvu, par laimi, bez sekām. Viņa tikai smaidīja un klanījās.»

Nevalstiskais teātris Dirty Deal Teatro patlaban ir vienīgais no Latvijas profesionālajiem teātriem, kas par aktuāliem sabiedriski politiskiem notikumiem runā tieši. Sociālpolitisks bija dramaturga Jāņa Baloža un režisora Valtera Sīļa kopdarbs Visi mani prezidenti, kas 2010./2011. gada sezonā saņēma Spēlmaņu nakts balvu kā gada labākais latviešu autora iestudējums, un tāds ir abu sadarbības jaunākais veikums Nacionālais attīstības plāns. Šoreiz vienīgais aktieris ir pats autors – Jānis Balodis.

2012. gada nogalē allaž aktīvajā kultūras dzīves piedāvājuma klāstā mazāk pamanīts palika tas, ka LU Humanitāro zinātņu fakultātes bibliotēkā Visvalža ielā viesojās pazīstamais krievu žurnālists, vairāku grāmatu autors, Ļeva Tolstoja pētnieks Pāvels Basinskis. Tikšanās iemesls bija pietiekami intriģējošs – latviešu valodā klajā nācis Pāvela Basinska apjomīgais un Krievijā populārais romāns Ļevs Tolstojs: bēgšana no Paradīzes. Pasākums izvērtās par aizrautīgu debatēm, jo, sekojot Otto Ozola formulai Latvieši ir visur, latvieši bija arī ap Ļevu Tolstoju, un īpaša loma te ir leģendārās Astapovas dzelzceļa stacijas priekšniekam, kuru Basinska kungs pa krievu modei dēvēja par «Ozoļin» ar uzsvaru uz «zo», bet kurš patiesībā bija latvietis Ivans Ivanovičs Ozoliņš.

Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) Vecgada koncerti Operā un Lielajā ģildē klausītājiem nesa gaidītu tikšanos ar mecosoprānu Elīnu Garanču spilgtā un daudzveidīgā programmā, kurā bija iekļautas gan ārijas no lomām, no kurām dziedātāja atvadās, gan nākotnes repertuārs, kas daļēji iekļauts jaunajā soloalbumā Romantique, kuru The New York Times jau paspējuši nodēvēt par sensacionālāko gada albumu klasiskajā mūzikā.

Pāris dienu pirms ļoti gaidītajiem Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) Vecgada koncertiem ar Elīnu Garanču par aiziešanu no orķestra mākslinieciskā vadītāja un galvenā diriģenta amata publiski paziņoja Karels Marks Šišons.

Šajā gadumijā Rīgas publika ar nepacietību gaidīja izcilo latviešu mecosoprānu Elīnu Garanču. Pavasarī atgriezusies uz skatuves Vīnē pēc labi izbaudītas pusgada pauzes jaundzimušās Katrīnas Luīzes aprūpei, māksliniece turpina priecēt publiku abpus okeānam, apliecinot sevi kā vienu no spilgtākajām savas paaudzes operdziedātājām ar vēl krāsaināku balsi, kuru var novērtēt arī rudenī Deutsche Grammophone mūzikas izdevniecībā klajā nākušajā soloalbumā Romantique. Decembra sākumā kino Citadele uz kinoekrāna varējām sekot līdzi Elīnas Garančas sniegumam Sesto lomā Mocarta operā Tita žēlsirdība, no kuras māksliniece plāno atvadīties, lai uzplauktu dramatiskākā un arī romantiskākā repertuārā. Taču par skaistāko lomu dziedātāja sauc māmiņas lomu, kurā nekad nav sasniedzama meistarības pilnība un neiestājas noilgums.

2012. gads atšķirībā pat uz krīzes un budžeta konsolidācijas laiku fona izceļas ar kultūras darbinieku cīņām par finansējumu. Kaislību pamats lielā mērā tika ielikts 2011. gada nogalē, kad pēc Saeimas ārkārtas vēlēšanām un valdības maiņas Kultūras ministrijā sāka saimniekot Žaneta Jaunzeme-Grende.

Dailes teātrī Mārtiņš Eihe iestudējis ebreju izcelsmes amerikāņa un – šajā gadījumā tas ir svarīgi – geja Tonija Kušnera lugu Eņģeļi Amerikā. Precīzāk, tās pirmo daļu, kas saņēmusi Pulicera prēmiju un Tonija balvu. Tātad mums ir darīšana ar izcilu laikmetīgo dramaturģiju, kas tapusi 20. gadsimta 90. gadu sākumā. Ebreji, mormoņi, geji, narkomāni, AIDS, Ronalda Reigana valdīšanas laiks Amerikā – tie ir Tonija Kušnera lugas pieturas punkti.

Gada nogalē pierasts atskatīties uz aizejošo gadu, pavelkot svītru zem labo darbu saraksta. Lai noskaidrotu, kāds bijis aizejošais gads kultūrā, Eiropas Savienības māja decembra sākumā rīkoja diskusiju Latvija – viena no zvaigznēm. Latvijas kultūra Eiropā 2012. gadā.

1.decembrī ar vērienīgu, atmiņā paliekošu koncertu Kongresu namā noslēdzās pasaules mūzikas festivāls Porta – jau 12. gadu pēc kārtas. Šobrīd var droši teikt, ka Porta ir viens no tiem festivāliem, kas kvalitatīvi izkristalizējies par spilgtu pasaules mūzikas notikumu Latvijā, kur daudzveidīgā programmā iespējams ieraudzīt katrreiz citādu dažādu tautu un valstu mūzikas kopainu – neakadēmiski kolorītu, pievilcīgu atšķirībās un izcilu izpildījumā.

Decembrī ar atjaunojuma pirmizrādēm uz LNO skatuves atgriezās ilgi nedzirdēta repertuāra izrāde – Džakomo Pučīni Toska Maskavas Helikona operas režisora Dmitrija Bertmana režijā, kurš pirms astoņiem gadiem operas skatītājiem Rīgā piedāvāja jaunu, diezgan radikālu šīs hrestomātiskās operas interpretāciju.

Pēc debijas māmiņas lomā pagājušā gada rudenī pasaulslavenais latviešu mecosoprāns Elīna Garanča šopavasar atgriezās uz skatuves ar koncertiem un populārākajām mecosoprānu «bikšu lomām» – Oktaviānu Riharda Štrausa Rožu kavalierī un Sesto Volfganga Amadeja Mocarta Tita žēlastībā Vīnes Valsts operā.

Pagājušajā Spēlmaņu naktī Valmieras teātra režisoru Feliksu Deiču godināja teātra ļaudis, pasniedzot balvu par mūža ieguldījumu. Taču režisors nav no tiem, kas varētu dusēt uz lauriem – un to viņa radošajā mūžā sakrājies ne mazums – viņš aktīvi strādā. Oktobrī Valmieras teātrī pirmizrādi piedzīvoja viņa iestudētais Antona Čehova Mežainis, patlaban top izrāde bērniem – Keneta Greiema Vējš vītolos. Šad tad Rīgā un ārpus tās var noskatīties viņa iestudēto izrādi Aisedora. Baskājainā dejotāja, kurā leģendārās Aisedoras Dunkanes dzīvi stāsta Indra Burkovska. Režisors neslēpj, ka balvu par mūža ieguldījumu nebija gaidījis. Un viņam ir, ko mums teikt.

Alvja Lapiņa un Vara Braslas Klaidoņa lūgšana Valmieras teātrī apstādina laiku. Šodien tas steidzas, liekot skriet līdzi. Atcerieties par šo izrādi, meklējot pieturas, kas ļauj izkāpt no ikdienas, kultūras saliņas, kurās esot, aizmirstas augošās apkures cenas, eiro ieviešanas batālijas un citas valdības izdarības.

Kristīne Opolais ir operdziedātāja, kuras starptautiskā karjera uzņēmusi apgriezienus tieši pēdējos gados. Viņa augusi un attīstījusies Rīgas publikas acu priekšā, pārsteidzot ar dramatisku dziļumu tradicionālās soprānu lomās un pamazām mērķtiecīgi slīpējot arī vokālo sniegumu. Pēc žilbinošām debijām Eiropā darba kārtībā parādījusies cita, daudz svarīgāka – māmiņas loma. Pašlaik Kristīnes un Andra Nelsona meitiņa Adriana Anna ir gandrīz gadu veca, un Kristīne atgriežas uz skatuves – šoruden Cīrihes operā nodziedāta Jenūfa, bet gada nogalē viņas ceļš ved uz Ameriku, lai nākamā gada sākumā debitētu Metropolitēna operā Ņujorkā. Vaicāta par savām sajūtām šajā visnotaļ straujajā dzīves posmā, 12. novembrī sasniedzot Jēzus vecumu, Kristīne atbild: «Darba man tiešām ir daudz, bet esmu laimīga!»

Trīs lielas pirmizrādes viena rudens laikā, tāda ir bilance Kristīnes Želves filmai Fedja, kas veltīta latgaliešu izcelsmes somu kino režijas leģendai Teuvo Tulio.

Mihaila Bulgakova Zojas dzīvoklis Valmieras teātrī, ko iestudējusi Indra Roga, pieder tām retajām izrādēm, kuras beidzoties nebeidzas, bet pārceļas uz dzīvi skatītāja apziņā, rosinot jaunas asociācijas. Aktieru kolektīvs uzvedumu ne tikai ir pieņēmis kā savu lietu, bet tā tapšanas laikā apguvis jaunas prasmes, audzis, tātad režisore spējusi aizraut, saliedēt.

Spēlmaņu nakts ir vienīgā profesionālā teātra balvas pasniegšanas ceremonija Latvijā, viena no tām ceremonijām, ko tiešraidē translē TV un radio, tātad – valsts mēroga pasākums, ko finansē Kultūras ministrija. Tāpēc tai pievēršama īpaša uzmanība.

Kamēr strīdas par nacionālpatriotiska kino pasūtījuma ieviešanu Latvijā un atsevišķa finansējuma piešķiršanu šādu filmu atbalstam, jau paziņots par divām jaunām spēlfilmām, kas aptvers Latvijas vēsturē būtiskus, arī nežēlīgus, notikumus.

Rēzija Kalniņa. Aktrise, par kuru laikam jau katram, kurš šad tad iet uz teātri, lasa presi un skatās televizoru, ir viedoklis, kas bieži vien veidojies cik mākslas, tik dzīves kontekstā. Tā ir dzīve, par ko aktrise intervijās runā pati un kurā dzeltenās preses pārstāvju noķerta. Kāda tad ir tā sauktā īstā dzīve, kāda ir patiesā Rēzija, to cenšas noskaidrot arī jaunais režisors Elmārs Seņkovs savā pirmajā izrādē Dailes teātrī Es par Rēziju.