Felikss Deičs: «Mēs zaudējam nacionālo īpatnību»
Pagājušajā Spēlmaņu naktī Valmieras teātra režisoru Feliksu Deiču godināja teātra ļaudis, pasniedzot balvu par mūža ieguldījumu. Taču režisors nav no tiem, kas varētu dusēt uz lauriem – un to viņa radošajā mūžā sakrājies ne mazums – viņš aktīvi strādā. Oktobrī Valmieras teātrī pirmizrādi piedzīvoja viņa iestudētais Antona Čehova Mežainis, patlaban top izrāde bērniem – Keneta Greiema Vējš vītolos. Šad tad Rīgā un ārpus tās var noskatīties viņa iestudēto izrādi Aisedora. Baskājainā dejotāja, kurā leģendārās Aisedoras Dunkanes dzīvi stāsta Indra Burkovska. Režisors neslēpj, ka balvu par mūža ieguldījumu nebija gaidījis. Un viņam ir, ko mums teikt.
– Apsveicu jūs ar saņemto balvu! Tomēr vēlos arī vaicāt – ar kādām izjūtām to šajā dzīves posmā uzņēmāt?
– Saistībā ar šo balvu jūtos ne pārāk labi, jo ir tik daudz cilvēku, kas to ir pelnījuši un gaida. Man tā nāca negaidīti. Uztvēru to mierīgi un jutos mazliet neērti.
– Kāpēc?
– Jo ir daudz aktieru un režisoru, kam šīs balvas laiks jau pienācis. Es ceru, ka man vēl laiks ir dots.
– Droši vien šīs balvas nozīme ir ne tikai novērtējums par izdarīto, pateikt paldies, bet arī iedvesmot.
– Ir ļoti patīkami, ka paša kolēģi dod šo balvu, par to ir prieks, bet vispār... Domāju, ka man to saņemt bija par agru.
– Jūsu radošais mūžs galvenokārt saistīts ar diviem teātriem – Jaunatnes teātri un Valmieras teātri. Kā jūs raksturotu katru šo radošās dzīves posmu?
– Tās ir nesalīdzināmas lietas. Jo Jaunatnes teātris – tas ir mans teātris, kas ir mūsu pašu radīts. Turklāt, tā bija mana jaunība. Tās ir citas izjūtas. Kad šo teātri iznīcināja, kādu laiku nebija saprotams, ko tagad darīt un kur, bet man sniedza roku Herberts Laukšteins. Viņš piedāvāja taisīt izrādi Liepājā, un, kad tā bija gatava, atbrauca Valmieras teātra direktors Pēteris Sūcis, kas bija redzējis manus agrākos darbus, un piedāvāja strādāt Valmierā. Bet viņš arī brīdināja, ka teātra nav, to vēl ceļ, ka jaunie aktieri no viņa ir aizgājuši, palikusi tikai vidējā paaudze. Bet es viņus labi zināju, jo biju taisījis izrādes Valmierā, un šie cilvēki bija ļoti interesanti. Es riskēju un piekritu. Tāpēc es metos ar galvu atvarā. Mēs vienojāmies ar Sūci par darbiem, veidojām plānu, lai varētu nodarbināt visus aktierus, kas ir spēcīgi, lai viņiem būtu darbs. No jaunajiem palika tikai Ģirts Ķesteris un Leonarda Kļaviņa, un, lai viņus aizkavētuValmierā, darbi tika taisīti, rēķinoties ar šiem aktieriem. Sāku strādāt, zinot mērķi, un tāpēc te viss no paša sākuma bija skaidrs. Pēc tam parādījās Varis Brasla, vienojāmies, ka vienu izrādi gadā taisīs Māra Ķimele, parādījās Mihails Gruzdovs, un pamazām kļuva vieglāk. Teātris, kam jau bija pārvilkts krusts – Krodera nav, Ķimeles nav, Valentīna Maculēviča arī jau nebija – viss tika radīts tā kā no jauna. Bija atbildība un azarts, jo aktieri – ļoti labi. Ļoti gribējās, lai šis teātris būtu. Tāpēc ar lielu baudu un enerģiju taisīju piecas izrādes gadā, un pamazām teātris sāka attīstīties. Kad jau tas kļuva slavens, tad bija viegli strādāt.
– Var sacīt, ka esat piedalījies šo divu teātru veidošanā.
– Jā, Jaunatnes teātrī bija mūsu komanda. Sākotnēji Ādolfs Šapiro tajā bija vienlīdzīgs, pēc tam viņš pamazām it kā paņēma savu. Tāpēc teātra veidošana ir pats patīkamākais, kas bijis manā dzīvē gan vienā, gan otrā teātrī. Jaunatnes teātrī krievu trupa bija jauna, latviešu trupa – daudzmaz zināma. Šeit, Valmierā, bija pamats – ļoti daudz labu aktieru, kurus es pazinu, tāpēc te bija mazliet vienkāršāk. Vajadzēja piesaistīt jaunos aktierus, bet trupa – Ināra Ieviņa, Jānis Zariņš, Ligita Dēvica, Jānis Samauskis – tie bija ļoti labi un interesanti aktieri. Tāpēc te bija kodols, kam jāveido repertuārs, jāmeklē jaunas lugas, bet bija, no kā veidot. Nebija telpu, jo šo ēku uzcēla vēlāk, tajā bija grūtības.
– Jūs vairāk strādājat ar klasiku. Laikmetīgā dramaturģija nav tik interesanta?
– Godīgi sakot, tā ir neinteresanta. Esmu dažas izrādes taisījis pēc laikmetīgās dramaturģijas, bet, kad blakus ir Ibsens, Blaumanis, Čehovs, tad tas ir sīki. Viņus ir jāaudzē, ar viņiem vajag strādāt, bet teātris ir tāds konveijers, ka strādāt ar mūsdienu lugu ir grūtāk. Kaut gan esmu taisījis arī vairākas Laura Gundara un Leldes Stumbres lugas – ir daži dramaturgi, kas ir interesanti. Bet man liela problēma latviešu lugās ir valoda. Pat krievu lugu tulkojumos ir normāla valoda. Latviešu autori raksta kaut kādā tramvaja valodā. Līdzās Vizmai Belševicai, es nemaz nerunāju par večiem, kas dod valodas normu, mūsdienu lugās ir tik neinteresanta, neindividuāla valoda. Man tas, kā cilvēki runā, ir ļoti svarīgi. Piemēram, Blaumanis, arī maina valodu. Viņam ir daudz aktierisku intonāciju, ko ieliek valodā. Avīžu valoda ir tukša, tajā nav otrā trešā plāna, pie tā nepieķersies. Tā man ir lielākā problēma, jo pat tad, kad ir ideja, vienalga cilvēki runā neoriģināli, ne tā, kā runā īstenībā. Visi runā vienādi. Es latviešu valodu zinu slikti, bet es sajūtu, kad tas nav interesanti.
– Domājot par mūsu laiku – tagad runā par virspusējību, garīguma, vērtību trūkumu. Sanāk tāds paradokss – padomju cenzūras laikā mēs to nosargājām, bet tagad izšķīstam globalizācijā, atvērtajā pasaulē.
– Jūs runājat ļoti precīzi. Agrāk, piemēram, lasu Gunāra Priedes lugas, jūtu, ka ir cenzūra un kaut kādas lietas traucē, bet gars, garīgums viņā sēž, ir skaidri jūtams. Viņam ir sava intonācija, sava sāpe. Viņš to pauž, es to jūtu. Kad lasu mūsdienu dramaturģiju, šo lietu trūkst. Bet varbūt es tās nejūtu.
– Bet kas ar mums notika?
– Mēs jau pazaudējām ne tikai to. Saprotiet, kad, iestudējot Blaumani, es ielieku tīri nacionālu lietu, tad redzu, ka jaunie uz to neatsaucas. Viņi nezina, neatceras, viņiem tas nav būtiski. Vienu izrādi taisīju uz tīri nacionālām paražām. Neaizgāja. Vecie sēž un raud, bet jaunā paaudze to vienkārši izmet. Tas ir nacionālās, garīgās vai dvēseles kultūras trūkums. Diemžēl mūsu laikam tas ir raksturīgi. Tas ir liels zaudējums. Tāpēc, kad sakāt, es pievēršos klasikai – tajā atrodu to, ko nevaru, bet gribu atrast. Esmu laimīgs, ka mūsu teātrī klasika iet ļoti labi. Pat jaunie ēd, jo tur ir pamats, kam garām paiet nevar. Mūsdienu lugās tam var paskriet garām, jo tur nekā nav.
– Ko darīt?
– Tas ir jāieaudzina. Skola ir daudz ko zaudējusi. Literatūra kā priekšmets kļuvis nesvarīgs, neinteresants un garlaicīgs. To var tikai ieaudzināt. Ģimenē ar to nodarboties vecākiem nav laika. Visi strādā, pelna naudu. Skola to arī nedara. Bet tā notiek visur, ne tikai Latvijā. Tas ir process, kas notiek visā pasaulē. Diemžēl. Globalizāciju var lamāt vai nelamāt, bet tā noveda pie tā, ka mēs zaudējam nacionālo īpatnību, cilvēcisko īpatnību un visi kļūstam vienādi. Tā ir laika problēma. Ar labu literatūru, teātri un kino var to atjaunot vai piepildīt. Saprotiet, televīziju ieslēgt nedrīkst, jo tur ir viens un tas pats humora un prāta līmenis, un tas nav interesanti. Nekas tevi neved uz priekšu. Viss iet blakus vai zemāk par tevi. Diemžēl tā ir liela problēma.
– Jūs esat skolojis topošos aktierus. Teātrī mainās paaudzes, ienāk jaunie. Kāds ir jauno aktieru līmenis šodien?
– Te ir tāda problēma. Psiholoģiski – vāji, forma – laba. Viņi māk darīt visu – lēkt, skriet. Kā tikai nonāc līdz kādam psiholoģiskam momentam – tukši. Tāpēc sākumā ļoti daudz nākas mēģināt ielikt tieši garīgo. Formu viņi pārvalda, bieži arī ļoti labi, un paldies Dievam, tas ir ieguvums. Jaunie aktieri no iepriekšējām paaudzēm atšķiras ar to, ka viņi uzreiz māk kaut ko darīt. Bet «kaut kas» nav iekšējā procesa apstiprināts. Jo skolā arī steidzas, ātrāk, ātrāk. Skatījos mūsu pēdējo kursu – viņi ir tik daudz ko paspējuši izdarīt, taču viņi neizstrādā, bet vienkārši skrien. Ātri skrien līdz rezultātam, un tādējādi tiek zaudēta būtība.
– Mūsu laiks jau tāds ir – kaut kur skrienam, steidzamies.
– Ir jāmāk laikā apstāties, rast laiku un iespējas sevī kaut ko sakrāt. Ja sevī nekrāsi – īpaši aktieris – tad ar ko iziesi uz skatuves? Ar prasmi runāt? Runājošās galvas – tā nav māksla. Tagad pati galvenā ir auss, nevis sirds. Ausī viss tiek likts iekšā, bet nekas nepārstrādājas. Nedod atbildes.
– Jūsu ceļš līdz teātrim ir metis līkumu. Pastāstiet, lūdzu, kā līdz tam nonācāt!
– Tas bija tāds laiks. Esmu ebrejs. Tajā laikā iestāties institūtā ar manu nacionalitāti bija grūti. Es stājos Ļeņingradas universitātē, dabūju piecniekus, bet mani izlika ārā. Neiedeva kopmītni, dzīvoju stacijā un vēl visur kur. Mani visvairāk interesēja mākslas zinātne, bet tur ar manu nacionalitāti vispār tolaik nedrīkstēja iet. Bet es, muļķis, to kaut kā ne pārāk nopietni uztvēru, tāpēc atgriezos mājās, strādāju kinostudijā un vēl visur kur. Iestājos Politehniskajā institūtā – tur, kur varēju tikt iekšā. Man ir tāda daba – ja kaut ko esmu iesācis darīt, tad tas jāpaveic līdz galam. Tāpēc es aizrāvos, bija arī interesanti. Tad sāku strādāt, braucu komandējumos, strādāju ar ļoti interesantiem projektiem. Strādāju visā Padomju Savienībā, aizrāvos, bet arī sapratu, ka tas tomēr nav mans. Rīgā Pavels Homskis, mans pedagogs, kam esmu ļoti pateicīgs, taisīja studentu teātri un uzaicināja mani. Aizgāju, neskatoties uz maniem izbraukumiem, mazliet tur padarbojos. Pēc tam studēju viņa kursā, kaut arī turpināju strādāt profesijā. Pabeidzu šo kursu, un paldies Dievam, ka to izdarīju. Pirmā profesija man ļoti daudz devusi. Vispirms jau redzēju visu Krieviju, esmu bijis dažādās grūtās dzīves situācijās un guvis dzīves pieredzi. Tas man palīdzēja un varbūt pat glāba, jo daudz zināju, pirms sāku runāt un strādāt. Manu diplomdarba izrādi skatījās Vera Singajevska, mana krustmāte, Šapiro un piedāvāja strādāt teātrī. Pametis savu darbu, algu, devos turp, jo sapratu, ka tā ir mana vieta. Pēc tam jau kā purvā – ievilka.
– Tā alga, salīdzinot ar teātri, bija laba?
– Jā, jā, tā bija piecreiz lielāka. Atceros, teātrī alga bija 55 rubļi, bet tur – vairāk nekā 400 rubļi, plus visādas piemaksas. Man bija laba mamma, viņa visu saprata un mierīgi to pieņēma.
– Pastāstiet par savu ģimeni. Vecāki nebija ar mākslu saistīti cilvēki?
– Nē, mamma bija vienkārša sieviete no Rēzeknes. Viņa visu dzīvi tiecās pēc zinībām, bet maz ko guva. Tēvu nošāva 1937. gadā kā latviešu spiegu, man tad bija tikai 20 dienu. Mamma mani un māsu... Manā dzīvē galvenā bija mamma, viņa ielika pamatu, deva spēku, pārliecību par sevi, darba mīlestību. Dzīve tāda... Pie tās atgriezties ir visai grūti. Karš, koncentrācijas nometne, tas viss. Kaut pēc tam, pēc daudziem gadiem, es sapratu, ka tas viss manī guļ, tāpēc daudz ko esmu izjutis, zinu, un pieredze ir būtiska. Dzīves pieredze režisoram ir ļoti vajadzīga. Es bieži pieminu Oļģertu Kroderu – viņam bija tik neiedomājama dzīves skola. Ir, uz kā balstīties.
Felikss DEIČS
Dzimis 1937. gada 2. aprīlī Rostovā pie Donas
Aktieris, režisors, skatuves mākslas pedagogs
Beidzis Rīgas Politehnisko institūtu (1962)
Beidzis Rīgas Krievu drāmas teātra studiju (1964)
No 1964. līdz 1992. gadam Jaunatnes teātra krievu trupas aktieris, režisora Ādolfa Šapiro asistents, no 1977. gada – režisors
No 1972. gada aktiermeistarības pasniedzējs Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātē
No 1992. gada Valmieras teātra režisors
Izrādes regulāri novērtētas Spēlmaņu naktī, saņēmis daudzus apbalvojumus, tostarp Eduarda Smiļģa balvu (1996), Triju Zvaigžņu ordeni (2003), Spēlmaņu nakts balvu par mūža ieguldījumu teātra mākslā (2012)