Latvijas Nacionālajā operā jaunais gads sākās ar gaidītu debiju, proti, Aleksandra Antoņenko lomas debiju Radamesa tēlā Džuzepes Verdi vēsturiskajā drāmā Aīda.
Antoņenko šobrīd ir spilgts, pasaulē sevi pierādījis tenors, kuru pēc šīs vasaras Otello Koventgārdena operā kritiķi salīdzinājuši ar leģendāro Plasido Domingo. Aīda – 90. gadu beigās režisores Māras Ķimeles un scenogrāfa Ilmāra Blumberga radīšanas ķīmijā tapušais opermākslas šedevrs joprojām spēj aizkustināt un uzrunāt. Tomēr Latvijas skarbais klimats, kas jau ierasti mēdz pārbaudīt solistu balss saišu noturību pret mitrumu un temperatūras maiņām, pakļāva vizuāli krāšņajā Ēģiptē notiekošās izrādes darbības gaitu sniega faktoram – solistu veselības problēmu izraisītiem negaidītiem šķēršļiem, kas bija varonīgi jāpārvar (izrāde 6.01.). Un te nu jācitē pats Aleksandrs Antoņenko, kurš kādreiz intervijās stāstījis par aģentu, kurš pēc toreiz apslimušā tenora snieguma teicis: «Ja šādi jūs dziedat slims, mūs ļoti interesē, kā tad jūs dziedat vesels.» Lai arī Rīgas klausītājiem ziema bija laupījusi iespēju uzziedēt solistu balsīm iespējami krāšņi un nevainojami, jāuzteic solistu balss pārvaldīšanas meistarība tad, kad to nav iespējams simtprocentīgi prognozēt. Tomēr vienlaikus šī situācija raisa laiku pa laikam klausītāju vidū diskutētu jautājumu par to, kāda ir solista un teātra atbildība vienam pret otru un galvenais – pret publiku, kāpjot uz skatuves sasirgušam.
Jau pirmajā slavenajā ārijā – lūgšanā Celeste Aida – bija dzirdams, ka Radamesa lomas atveidotāja intonācija svārstās un balss vietām teju aizlūst, kas lika turēt īkšķus, lai viņš izturētu šo visnotaļ garo izrādi. Nezinu, vai īkšķi līdzēja, bet nākamajos cēlienos, lai arī vietām klepodams, tenors spēja maksimāli ierobežot neveselības uzspiestās neprecizitātes un kaislīgi dramatiskajā sniegumā ļāva par tām aizmirst, dažviet izskanot tik pārliecinoši, ka tiešām lika apskaust Vīnes un Cīrihes opermīļus, kuriem, cerams, paveiksies dzirdēt šo balsi bez klimata ietekmētām korekcijām. Pagājušās vasaras Siguldas Opermūzikas svētku atklājums – soprāns Rafaela Andželeti – gluži tāpat, vietām marķēdama, vietām klepodama, savukārt, kur juta, ka kontrolē skaņveidi, nebaidīdamās no forte, laipoja pa Aīdas partiju. Operas kulminācija – ceturtais cēliens iemūrētiem tempļa sienās bija vokāli izjusts un krāšņs, šķiet, apzinoties, ka, izrādei pienākušas laimīgās beigas. Šoreiz plašu emociju gammu dāvāja krievu viessoliste Ļubova Sokolova Amnerisas lomā – liriska mīla, postoša kaisle un visam pāri varas reibinošā apziņa, kas ved pašpazudināšanā. Priecēja spilgti mazie solo – Ievas Paršas Virspriesterienes dziedājums ar sieviešu kori un Raimonda Bramaņa kristāldzidri nodziedātais Ziņnesis, savukārt dziļi cilvēcisks un vienlaikus valdonīgs atklājās izrādes ilggadējais Amonasro – Samsons Izjumovs. Diriģents Andrejs Jurkevičs uzmanīgi un prasmīgi gādāja muzikālo līdzsvaru, atskaitot dažas vietas, kur, diriģenta temperamenta iedvesmots, orķestra blīvums slāpēja balsis.
Žēl, ka pie secinājuma, ka solisti nav pie labas veselības, mūsu operā klausītājam jānonāk pašam. Agrāk vai vēlāk, atkarībā no klausītāja muzikālās pieredzes, tas arī notiek. Ja nav bijis iespējams izrādi atcelt vai solistu aizvietot, būtu tikai normāli par solistu slimību paziņot pirms izrādes, tā izrādot cieņu klausītājiem un parādot, ka teātrim rūp sava un Rīgā koncertējošo mākslinieku reputācija ilgtermiņā, ne tikai slaveni vārdi uz afišām un izpārdota zāle šodien. Metropoles operā Ņujorkā pieredzēts, ka intendants Pīters Gelbs personīgi iznāk uz skatuves un atvainojoties pavēsta, ka zvaigzne X diemžēl ir nevesela, tomēr dziedās, izvairoties no tā, ka klausītāji sāks bakstīt viens otram ar elkoņiem un starpbrīdī apspriedīs, ka izslavētā zvaigzne X tomēr dzied netīri.
LNO šādus paziņojumus dzirdam ļoti reti. Negribētos to klasificēt kā izvairīšanos no atbildības par snieguma kvalitāti un klausītāju apmierinātību, nepietiekami novērtējot publikas kompetenci vai paļaujoties uz to, ka neviens jau biļešu naudu atpakaļ neprasīs. Un tomēr, ja nu prasīs, kad vienubrīd būs apnicis, ka «izcilie viessolisti» izrādās viduvēji, bet ilgi gaidītās Latvijas zvaigznes dzied saaukstējušās? Nupat decembrī neapmierinātība ar cilvēcisku līdzjūtību mijās Ineses Galantes solokoncertā, solistei koncertējot acīmredzami un ausīm dzirdami sasirgušai, kā māksliniece atzinās koncerta beigās, ar plaušu karsoni... Šāda izvēle ir vismaz mulsinoša. Vai tiešām līdzjūtības raisītas ovācijas ir tikpat augstā vērtē kā katarses izraisītās?
Jautājot LNO direktoram Andrejam Žagaram, kādēļ netiek publikai paziņots, ka solisti uzstāsies neveseli, atbilde ir lakoniska: «Latvijas Nacionālā opera, atbilstoši starptautiski pieņemtajai praksei, viessolistu veselības problēmu gadījumos respektē pašu mākslinieku vēlmi – darīt vai nedarīt zināmu publikai par savu veselības stāvokli. Gadījumos, ja veselības stāvokļa dēļ solisti savu uzstāšanos atsaka, operteātra administrācija izrādi vai koncertu atceļ.»
Tātad izvēle un tādējādi atbildība par klausītāju apmierinātību ir solista rokās. Praksē tas notiek dažādi. Piemēram, Elīnas Garančas koncerti slimības dēļ tikuši atcelti vairākkārt. Daudzi žēli pūta, uzzinājuši, ka Siguldas Traviatā saslimšanas dēļ nedziedās Maija Kovaļevska. Bet vai klausītāji, kas iegādājušies biļetes, tostarp par vairākiem desmitiem latu, jūtas vīlušies, ka nav dzirdējuši operdīvas tad, kad viņas nav formā? Diez vai. Savulaik kādā intervijā Elīna Garanča teikusi: «Dziedot slims, var nodarīt pāri savam vissvarīgākajam instrumentam, dažreiz pat neatgriezeniski. Es saprotu, ka dažreiz klausītāji mēdz vilties par plānoto braucienu vai ilgi meklēto biļeti, ja mākslinieks veselības dēļ tomēr atceļ koncertu, bet arī mēs taču esam cilvēki. Neviens taču neprasīs ķirurgam ar izmežģītu roku taisīt sirds operāciju…» Trāpīgs salīdzinājums!
Slima balss ietekmē snieguma kvalitāti un attiecīgi arī klausītāja sajūtas, diemžēl jo īpaši – izglītota, sagatavota klausītāja, kurš gatavs pirkt biļetes, taču arī pretī gaida atbilstošu kvalitāti, sajūtas. Slavenais mecosoprāns Džoisa Didonato ir dziedājusi Koventgārdenā ratiņkrēslā lauztas kājas dēļ, LNO Vāgnera Dievu mijkrēslī Johana Šinklera kāju ir rotājusi daiļrunīga šina ar metāla karkasu, taču šīs fiziskās traumas neatstāja iespaidu uz viņu vokālo sniegumu. Tāda ir specifika – dziedātājam bīstamāka un klausītājam nepatīkamāka par lauztu kāju ir saaukstēšanās un tamlīdzīgas elpceļu slimības, jo tieši ietekmē viņu darbu. Trūkumus mākslinieciskajā kvalitātē, protams, var mēģināt izprast no cilvēciskā skata punkta, tomēr no otras puses – ja ķirurgs ar izmežģītu roku rētu būs sašuvis šķībi, vai un kādā mērā pacients pret to izturēsies iecietīgi? Īpaši, ja mazliet vienkāršojam, kad māksla mūsdienu sabiedrībā ir nevis dzīvības un nāves, bet gan naudas un baudas jautājums.